Upīte tek tik strauji, ka viņas rāmo, mīlīgo burbuļošanu var pat kalna virsotnē sadzirdēt. Viņas sapņainās čalās klausoties un iedomas vieglajiem spārniem ļaujoties, mums piepeši liekas, it kā patlaban būtu, pēc ilgiem svešumā pavadītiem maldu gadiem, pārnākuši atkal dzimtenē un tikai tagad sāktu īsteni saprast viņas brīnišķīgo varu pār savu bērnu dažkārt aplamu ilgu pilnām sirdīm.
Autors: Valdis
Paskataties – lūk, tur pašā lejas vidū, guļ Abava – guļ patiešām! Jo teitan ūdens tik apbrīnojami rāms un mierīgs, ka ne nojaust, uz kuru pusi upīte īsteni dodas. Kupli plašie, zalokšņie kārklu puduri apklāj no vienas vietas neaugstos, zālainos krastus, atspoguļojas ūdenī, un Abava pazib un pamirdz brīžam viņu starpā kā sudrabota josta zaļa samta ielokos.