No Rendas līdz Kurzemes Šveicei

Rakstnieks un skolotājs, Staburaga bērnu autors Valdis (īstajā vārdā Voldemārs Zālītis, 1865–1934) 1892. gadā kopā ar draugu skolotāju Jāni Kriškānu vasaras brīvdienās gandrīz mēneša garumā apceļoja Kurzemi un Zemgali. Viņš uzsāka ceļu Jaunjelgavā, tad devās caur Bausku, Dobeli, Saldu un Kuldīgu, līdz nonāca Tukumā. Savas ceļojuma piezīmes un vērojumus Valdis stipri cenzētā un nepilnīgā formā tā paša gada augustā publicēja “Dienas Lapas” rakstu sērijā ar nosaukumu “Kurzemē. (Piezīmes iz ceļotāja dienas grāmatas)”. Šīs piezīmes apkopotā, pārstrādātā, necenzētā un papildinātā versijā kā grāmatu izdeva 1928. gadā – jau neatkarīgajā Latvijā. Grāmata ar nosaukumu Kurzemē. Ceļotāja pieredzējumi un vērojumi Dievzemītes ārēs un sētās 2018. gadā piedzīvoja atkārtotu izdevumu Aleksandra Aleksandrova apgādā.
Vidzemnieks, Rietumzemes apceļojušais Valdis savā te asprātīgajā, te nesaudzīgajā, te aizgrābtajā valodā ar dažiem dzejiskiem iestarpinājumiem apraksta tādu laikā sastingušu Zemgali un Kurzemi, tās miestus, muižu un pagastu centrus un ļaudis, kādi, šķiet, jau sen zuduši divu pasaules karu, revolūciju un dažādu iekārtu pārmaiņu vētrās. Tāpēc Valda ceļojuma aprakstam ir arī unikāla 130 gadus senas kultūrainavas saglabāšanas historiogrāfiskā vērtība. Vienlaikus lasītājs ar atvieglojumu pamana, ka daudzas Valda aprakstītās vietas gandrīz nemainītā, “klasiskā” veidolā ir dabā sastopamas vēl šodien. Ieskatam pārpublicējam fragmentus no Valda ceļojuma divdesmit otrās, divdesmit trešās un divdesmit ceturtās dienas, kad tika mērots ceļš no Kuldīgas caur Rendu gar Abavu, cauri Sabilei un Kurzemes “Šveicei” līdz Kandavai.

Pēc jautrajām viesībām diena labi vien pusdienā, kad ejam pēdējo reizi pār Kuldīgas akmens tiltu savam labam paziņam, Maskavas augstskolas studentam V. kungam līdzi. Viņš uzaicināja mūs ciemā, un tāpēc, ka iznāk pa ceļam, paklausām aicinājumam ļoti labprāt.

Mums jāiet vairāk verstis gar Ventu uz augšu. Apgabals viduvēji jauks, ar maziem, neievērojamiem uzkalniņiem, pār kuriem vēl no diezgan liela attāluma saredzama Kuldīga. Ziemas sēja pavāja; vasarāji turpretim sola brangu ražu.

Vakaru un nakti pie V. kunga Dindžu mājās pārlaiduši, dodamies otrā rītā atkal tālāk.

Taisnāko ceļu rādīdams, V. pavada mūs verstis 8. Ejam pa mežiem un klajumiem, pļavām un ganībām. Pēdējām gandrīz visur redzam milzīgi garus, žagariem pītus žogus apkārt, kas ganiem stipri atvieglina sūro darbu.

Pļavas labas un zālainas, kādēļ daža saimniecība varot it ērti izmitināt ap 20 slaucamu govju un vēl krietnu aitu pulku. Pie kāda ķieģeļu cepļa sasniedzam lielceļu un arī meža malu. Esam gājuši lielākoties pa skuju mežiem, taču te viņiem nebūt nav beigas: nelielā attālumā sākas atkal jauns, tāda pat meža turpinājums.

Atvadījušies no laipnā ceļa vedēja, dodamies Liel-Rendas virzienā tālāk. Viss ceļa gabals – verstis 14 – līdz turienei lielāko tiesu vienmuļīgs. Auglība tā pati vidējā. Skaista priežu meža malā stāv – jau no 1831. gada – veca koka ēka. Tā Rendas pagasta skola.

Iegriežamies tajā, bet neatrodam vairāk cilvēku mājā kā vienīgi mazu meitiņu. Viņa liela vientiesīte un pasauli tik visai maz pazīst, ka nezin pat pateikt, cik tālu un kurā pusē meklējama Rendas baznīca. Dodamies tāpēc uz labu laimi iešķērsām mežā, un pēc kādiem 200 soļiem ieraugām meklēto visai netālu priekšā.

Muižu, kas nes Rendas vārdu, vesels klēpis: liel-Renda, Maz-Renda, Jaun-Renda, Kroņu-Renda un piedevām Rendas mācītāja muiža. Šādu bagātību un pārpilnību apskatīt neiznāca laika un vaļas. Vajadzēja apmierināties vienīgi ar to, kas vairāk pa ceļam. Tuvu, vai gandrīz turpat pie baznīcas, atrodas Rendas mācītāja muiža; ļoti jaukā vietā, kupla un plaša augļu koku dārza vidū.

Viņai garām aizvijas neliela Abavas pieteka, kuras klinšainā grava un ūdenskritums tajā, ko nosauksim par Rendas ūdenskritumu, ļoti līdzinās Kokneses slavenai Pērses gravai. Tajā tādi pat spodri balti kaļķakmens slāņu krasti, augsti, stāvi un nepārkāpjami; tādas pat kupli ēnainas, sulīgi zaļas liepas, vīksnes un lazdas veseliem puduriem, kam labāk ir nemēģini izspraukties cauri, kā Pērses lejā; trūkst tikai labi kopto Kokneses parka celiņu un laipu vai tiltiņu, pa kuriem varētu ērti pārkļūt upītei no vienas malas otrā; trūkst arī kāpšļu stāvajos krastos.

Bet par to ūdenskritumi te īstenībā veseli divi – abi vienāda augstuma un krāšņuma: pirmais platāks un lēzenāks, otrais klinšu spraugā iespiests šaurāks, straujāks, varenāks, īpaši uzplūdu laikmetos. Tikai piekļūšana abējiem, kaut gan viņi atrodas gravā pavisam netālu viens otram, pa krastā iemīto taku visai neērta: kad esi apskatījis vienu, jārāpjas krastā augšā un pēc neliela gabaliņa atkal pie otra lejā; lietainā laikā, kad taciņi kļuvuši slideni, kāpuļošana var iznākt diezgan riskanta, pat bīstama, jo vienīgās atbalsta un pieturas vietas ejā tikai koku saknes, atvasītes un trauslie zariņi.

Mācītāja muižā uzzinām, pa kuru ceļu jāturas, lai nokļūtu Slāpūžos, jo pie viņu viesmīlīgā saimnieka Reķa gribam izlūgties naktsmājas.

Mums jāiet labs gabals gar Abavu augšup, un tālab izdevība un laika diezgan, ieskatīties šai upītē, kuras vārds tikpat tālu pazīstams kā jaukā dziesmiņa, kur viņa ievīta: “..Pastarīte aiztecēja, gar Abavu dziedādama.”

Nezinu īsti, vai šī pati leja dziesmiņā daudzinātā Abavas mala, kur pastarīte tecējusi, tomēr plaša un skaista viņa patiešām, tik skaista, ka nav nekāds brīnums, ja cilvēka sirds teitan ieviļņojas drīzāk aizgrābtībā un rauga ātrāk ietvert vārda un dziesmiņas skaņās savu prieku un bēdas, nekā citur.

Paskataties – lūk, tur pašā lejas vidū, guļ Abava – guļ patiešām! Jo teitan ūdens tik apbrīnojami rāms un mierīgs, ka ne nojaust, uz kuru pusi upīte īsteni dodas. Kupli plašie, zalokšņie kārklu puduri apklāj no vienas vietas neaugstos, zālainos krastus, atspoguļojas ūdenī, un Abava pazib un pamirdz brīžam viņu starpā kā sudrabota josta zaļa samta ielokos.

Ielejas malās, kreisā un labā Abavas pusē aiz Slāpūžiem, sākas Rendas tumšzaļie meži. Slaidās priedes stāv jauktās rindās viena par otru augstāk; liekas, it kā tās patlaban mēģinājušas viena otru pārspēt kāpšanā un nu aizkusušas atpūšas mazu brītiņu, lai tad vēl naigāk turpinātu sacensību. Bet, kas nokļuvušas jau piekrastes augstākā vietā, stāv visas vienā rindā un laidā, it kā galotnēm atdūrušās debesu zilajā velvē, un nu neviena nedrīkstētu vairs augstāk stiepties.

Tikai attālāk šur, tur meža zaļajam līmenim pāri izcēlās daži atsevišķi skaisti, apaļi pakalniņi, tādām pat staltām priedēm noauguši.

Abavas piekrastēs smilts zeme, un tādai maza auglība un vērtība. Vienīgi skuju kokiem šādā zemē sameklējama pienācīga barība, un tāpēc Rendas ziemeļu un vakara pusē gar Abavu, Usmas ezera milzīgo līmeni līdz pat Ventspilij un viņas jūrmalai stiepjas plašie Kurzemes meži ar neskaitāmiem ezeriem – īstenā meža un ezeru valstība.

Reķa kungu sastopam mājās. Viņš nepieder pie bagātajiem un tamlīdz lepnajiem saimniekiem un saņem mūs visai laipni un mīļi. Drīz mēs ēdam viesmīlīgajā istabā un triecam kā sendienu paziņas.

Reķis stāsta par šejienes arāju cīņām ar muižniekiem un arī savā starpā, varas dalīšanas dēļ, pie kam ne ikreiz sparīgākie un jaunākie – turienes jaunā strāva – iet pareizākā un labākā virzienā par vecāko, apskatīgāko paaudzi.

Nemanot esam nokļuvuši pie mūsu, latviešu, vispārības lietām, ko Reķis pazīst un pārzina tik pilnīgā mērā, kādu viņa trūcīgā un nomales dzīvē nemaz negaidījām. No visa redzams – Reķis stipri apdāvināts, centīgs un saprātīgs vīrs – prot visas trīs vietējās valodas, lasījis vērīgi daudz krietnu rakstu un grāmatu, kālab arī domas un spriedumi visur lietišķi pamatoti un labi apsvērti. Jaunībā Reķis skaitījies pie visčaklākajiem latviešu gara mantu vācējiem un krājējiem, un arī šimbrīžam katrs notikums vai darbs, kas ceļ tautu godā, vairodams viņas labo slavu, atrod viņā sirsnīgu un neliekuļotu atbalsi.

Pret vakaru nostaigājam Abavas malā: Reķis grib izrādīt tā saucamos “Māras kambarus” – Abavas krastos izraktās istabu veidīgās alas, kur meitas, svētās Māras kalpones, kā teika stāsta, sildot pa piektdienām veļas ūdeni; tad visa grava, kas atrodas blakus kambariem, kūpot no sildāmā ūdens garaiņiem.

Par nelaimi, Māras kambari Abavas otrā pusē un laiviņas nevaram sadabūt. Kaut gan upe tikai nedaudz asu plata, tomēr dziļa un nepārbrienama, tāpēc netiekam viņai pāri, un Māras kambari jāatstāj neapstaigāti; tāpat krāšņā grava. Stipri žēl, taču neatliek vairāk, kā doties atkal mājup un pie miera.

***

Nakti gulējām šķūnī tikko pļautā sienā. Laiks joprojām pavēss, kāds šogad visu vasaru, tomēr svaigi mīkstajā sienā tik patīkama, silta un ērta guļa, ka ir pakustēties netīkas.

Taču pašā nakts vidū bija jāsprūk augšā. Lielas, aukstas lāses sāka birt tieši sejā, un šī miegam naidīgā elementa iespaids katram pazīstams. Vienā rāvienā esam kājās un sākam meklēt drošāku vietu, kas tumsā nebūt nav viegli veicama lieta. Cik spējam noskārst, ārā garš, spēcīgs lietus, jo lubu jumtam stipri daudz vietās lāses birst cauri.

Beidzot tikpat atrodam sauso vietu. Lietus grabināšanā klausoties, mēģinām turpināt pārtraukto dusu. No rīta laiks tāds pat vēss un grozīgs. Brīžiem atlido nelieli lietus mākonīši un atkal aizlido, bet balta migla stiepjas bez mitēšanās pār Abavu, kārklainiem krastiem, laukiem un arī pa visu krāšņo mežu, kur patlaban soļojam. Reķis pavada mūs līdz vietējai krievu skolai, pirmajai un vienīgajai aziātu kultūras izplatīšanas vietai šinī pusē. Viņa ierīkota lauksaimnieka mājās. Skolotājs V. kungs pacienā tanī ar Abavas zivīm un vēžiem, ko pats brīvlaikā sazvejojis; tad dodamies pa lauku ceļu tālāk.

Kā jau lietus laikā, iešana brīnum neērta: ceļi dūkstaini, un izlaipoties dūkstīm gar ceļu malām nevar: briedušie rudzi noliekuši smagās vārpas pār ceļa malām gandrīz līdz zemei, un, tiklīdz pieskaries viņām, nāk tāds ūdens brāziens virsū kā apģērbam un apavam vēsais slapjums uzreiz cauri!

Pie Valgales skolas sasniedzam lielceļu. Tas stipri mālains, un iešana nebūt nav vieglāka. Par laimi, laiks pamazām sāk skaidroties.

Lauki šai apvidū drusku labāki par viduvējiem. Noieto attālumu vērtējot, liekas, Sabilei sen vajadzētu būt klāt. Bet, cik vērīgi arī neraugāmies apkārt, no viņas ne vēsts. Dīvaini! Noteiktais verstu skaits pašreiz pilns, un Sabiles – pat ne manīt! Vai tiešām būtu atkal nomaldījušies? Tā nevar būt, jo ejam taču pa lielceļu! Pasperam vēl dažus soļus un esam – pēkšņi Sabilei pavisam klāt!

Vai esat redzējuši Šveices dabas gleznu, kur no augsta kalna vienā metienā pāri redzama liela, plaša ieleja? Jums iepretī aiz spodri rāmas upītes novietojusies maza, glīta pilsētiņa. Baltās, sarkaniem dakstiņiem jumtās mājiņas saspiedušās cieši viena pie otras, un visa mazā ēku kopiņa piekļāvusies bailīgi plata kalna sāniem, it kā patverdamās no postīgiem kalnu negaisiem. Mājiņu vidū paceļas vecs četrstūru baznīcas tornītis – liekas, vienīgais, kas nebīstas nekādu šīs zemes brāzmu.

Pa kreisi pilsētiņai, lejup gar upītes abējām malām, izklāti dažādu krāsu rūtīs sadalīti lauki. Bālie rudzi salikti jau glītos statos, kvieši līgojas savā smagajā zelta vizmā, kamēr mieži kuplo vēl spilgtā zaļumā.

Aiz laukiem – nelielas bērzu birztalas, starp tām dažas vientuļas mājiņas, vēl augstāk – tumšie skuju meži, bet visam pāri – viegli balti mākoņi un debesu dzidrais zilums – tā Sabile.

Pie pašas pilsētiņas pār Abavu glīts koka tilts. Netrūkst arī parastā uzraksta par lēnu braukšanu. Šoreiz noteikumi slikti ne tiltam vien – arī ielās nav brīv ātri braukt. Un patiešām – kas gan nenotiktu, ja pa šīm šaurajām, līkajām un netīrajām ieliņām sāktu kumeļu rikšiem laist: tur nosistos ir pats braucējs, ir dažs vārīgs žīdelēns, kuru te kā mušu vai odu – veseliem bariem. Protams, arī tirgoņi, atskaitot divus, teitan tikai žīdi vien. Iegriežamies viesnīcā, kur dabūjām pusdienā nepieredzētu sīkstu cepeti. Mokāmies ap to ilgi, bet nezinu, vai maz būtu viņu pieveikuši, ja no otra viesnīcas gala, kur lete, negaidot nenācis uzmudinājums un pastiprinājums – sirdi cildīgās skaņās “Zvejniece, tu maigā, nebrauc vētras laikā…” no aizsmakuša solista puses, kam pārējie tāpat, rūcot un dungājot vien, jaucas dziesmā.

Brašais pulciņš esot šejienes dziedātāju biedrības izcili spēki.

Sabile vislabāk pārredzama no tuvējā pilskalna, kam turpat līdzās gandrīz tikpat augsts, skaisti uzposts kapu kalns. Starp abējiem – dziļa aiza un viņas dibenā – lielceļš. Pilskalns gandrīz apaļš, kā nošķelts konuss, un stāv pavisam atsevišķi apkārtnē.

Viņa augšā, kur senāk mitusi – “Skolas maizes” 2. daļā minētā – tāli slavētā skaistule, Sabiles jaunava Irmgarde, kas nozvērējusies piederēt vienīgi bruņiniekam, kas uzjās pa pilskalna stāvāko pusi augšā, patlaban aug auzas, un viņu dēļ tagad, paldies Dievam, gan laikam neviens plānprātiņš nemēģinās jāt pa kalna malu pilsētas pusē augšup, jo, arī prātīgi ejot, cilvēks tanī vietā var itin viegli kaklu nolauzt.

Kamēr apstaigājam minētās vietas, vakars pienācis jau itin tuvu. Apvāršņa malā sāk celties atkal draudīgie mākoņi, un tāpēc, ka vēl šodien gribam nokļūt Kandavā – ja iespējams, protams, bez lietus mērces – pieņemam par 120 kapeikām kādu ņipru vienroci vedēju.

Zirdziņš viņam brangs un nasks, un drīz vien esam Sabiles ielejai cauri tanī vietā, kur ceļš metas kalnam pāri. Atskatāmies atpakaļ: saulīte patlaban izbrien rietēdama no mākoņiem, un met lēnīgos vakara starus pār spodri rāmo Abavu, glīto Sabili un košo leju.

Un leja kļūst vēl burvīgāka bezgala jauko veidojumu dažādībā, neaprakstāmu krāsu un ēnu mainīgā krāšņumā un zalgojošā maigumā… Un mums patiešām nobirst gandrīz vai asara, ka tādā steigā jāšķiras no tik reta, brīnišķīga jaukuma!

Pāri kalnam nonākam otrā, tikpat dziļā un krāšņā Imulas ielejā. Bet pašreiz metas jau tumšs un visas šīs lejas jaukumus nevaram saskatīt. Liekas tikai – šī leja pat vēl kuplāka un krāšņāka par Sabiles apkārtni.

Tad ceļš virzās atkal augšup kalnā. Kad esam kalngalā un pašreiz iebraucam priežu silā, lietus klāt. Gāž spēcīgi, bez žēlastības un mitēšanās visu pārējo ceļa gabalu, kamēr nonākam Kandavā gluži slapji un samirkuši, jo mūsu lietussargi šādām gāzēm izrādās par vājiem.

Kandavas ieliņas mazliet ērtākas un platākas par Sabiles spraugām, taču tāds pats ātras braukšanas noliegums ir arī te spēkā. Tikai mūsu vienrocis neliekas par to ne zinis – šādā laikā jau arī likuma sargi iesprukuši, kur kurais – un laiž pa grumbuļaino bruģi, ka visa Kandava trīc, līdz pat viesnīcas durvīm, kur steigšus meklējam un arī atronam patvērumu no pārlieku pamatīgās gāzes.



Sagatavoja Krišjānis Lācis.

Print Friendly, PDF & Email

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: