Pārpublicējam vēl vienu daļu no rakstnieka un skolotāja Valda (Voldemāra Zālīša) 1892. gada Kurzemes ceļojuma apraksta. Ja pirmajā daļā izvēlējāmies klasiskas Kurzemes ainavas – Abavas senlejas – aprakstu (skat. https://telos.lv/no-rendas-lidz-kurzemes-sveicei), tad šoreiz izceļam Valda precīzi aprakstīto Zemgales līdzenuma, upju un muižu kultūrainavu, kurā kā negaidīts pārsteigums īpaši atzīmējams Tērvetes kalnainais apvidus.

7. diena

Domās un pārdomās nogrimuši, gandrīz piemirstam apskatīt apkārtni. Un, taisnību sakot, šajā ceļa posmā arī nav nekā jauna. Lauki tie paši kuplum kuplie un krāšņie. Teitan viņi gandrīz viscauri laižas garās, platās strīpās ieslīpi uz Lielupes pusi. Vietvietām šāda plaša lauku strīpa izskatās apbrīnojami jauki, it īpaši, kad viņā aug dažādas labības.

Slaidie rudzi ietinušies jau iepelēki bālā plīvurā, kamēr staltie, kuplie kvieši riešas zelta cauraustā, spoži dzeltenā tērpā, bet mieži un auzas viļņo pusmūža un spēka spirgti zaļajā audumā. Šī dažādība dara laukus milzīgām, daudzkrāsainām villainēm līdzīgus, kādas vienīgi dabas mātes brīnišķīgā roka spēj aust. Pati, pilnīgi apmierināta ar savu darinājumu, viņa patlaban izklājusi tos pēcpusdienas rāmi mīlīgā saulītē, lai arī mēs, nemākuļi, dabūtu kādreiz paskatīties un redzēt īstu, pilnīgu un nepārspējamu mākslas darbu.

Bornsmindei un parkam, kur vakar skanēja ellišķīgā ragu mūzika, bet tagad kluss kā kapsētā, un mazajai Mežotnei garām pabraukuši, nokļūstam plašā, līdzenā lejā, vai īstenāki – pļavā, kas, liekas, stāv tikai nedaudz pēdu augstāk par Lielupes līmeni. Ceļš iet šķērsām pļavai pāri, un viņa galā atrodas Lielupes celtuve. Pie tās apstājas naskie rikšotāji, un mēs, ar sirsnīgu rokasspiedienu no pavadītājiem atvadījušies, dodamies celtuves plostā, jo pašlaik citādā kārtā nevar Lielupei pāri kļūt. Senāk gan šinī vietā bijušas ieliktas laipas.

Kamēr plosts lēnām un apdomīgi, resnā virvē turēdamies, slīd pār Lielupi, laika diezgan apskatīt no attāluma tieši pretim celto Mežotnes muižu. Bijām cerējuši viņu staltāku un košāku, nekā īstenībā atradām. Lielupes krasts šinī vietā zems un gandrīz pilnīgi līdzens, kādēļ muiža, par spīti lielajām un greznajām ēkām un ļoti kuplajiem kokiem, izskatās stipri vienmuļīga.

Tāds pat iespaids paliek arī no pils, kas muižas ēku vidū, atskaitot varbūt vienīgi kalpu māju, liekas visvienkāršākā celtne. Bet par to Lielupes pusē gotu stilā celtā alus darītava ar mazajiem tornīšiem un dažādiem izrobojumiem mūros – īsta pils! Tāpat arī attālāk, nomaļā aizvietotā mūra rija izskatās drīzāk pēc lepna bruņinieku mitekļa nekā vienkāršas darba ēkas. Muižas parks liekas diezgan skaists un ēnains, bet viņu atstājam šodien neapmeklētu, jo domājam pa šo pašu ceļu nākt atpakaļ un pašlaik drusku jāpasteidzas, lai dienas gaismā nokļūtu līdz Mežotnes skolai un viņas vadītājam Lazdiņa kgam, ko paziņas mums ieteica katrā ziņā apmeklēt.

Pa muižu izgājuši, atrodamies atkal bagāto un šoreiz apbrīnojami līdzeno lauku vidū.

Cilvēkam, kas dzimis un audzis kalnu un pakalniņu laukos, top gluži savādi ap sirdi, noraugoties šajā bezgalīgā līdzenumā, kur nemana pat ne mazākā zemes vilnīša. Te visapkārt tik dīvaini kluss un mierīgs. Liekas, šinīs klajumos atdusas visas pasaules nemiera pilnie vēji un vētras no trakulīgās joņošanas – atdusas un stiprinās maigās vasaras paēnā.

Tikai šad un tad – retumis viņi pakustina varenos spārnus it kā mēģinādami, vai vingrie locekļi jau atdabūjuši senāko sprindzību jaunam brāzmu lidojumam. Tad kviešu laukā salīgojas smagās vārpas, un vientuļie koki klajumā iešalcas īsu brīdi.

Bet šī nav baigā nemiera šalkoņa, kas atskan kalnāju ozolos, kad varenie koki un neizkustināmi kalni saslejas visā spēkā pret varmāku postoni, nelaizdami viņu auglīgajās lejās un ielejās, un šis, atriebdamies par pretestību, sit un vandās milzu spārniem pa kalnāju, ka gaisi un zeme dreb un trīc. Tur spēkošanās un cīņas juklais troksnis – te atpūtas, atdusas mierīgie elpas vilcieni.

Tur garās kalnu un pakalnu rindas, ietiepīgi aizsegdamas tālāko pasauli, modina krūtīs ik dienas no jauna nerimstīgas ilgas un dziņu tikt augšā, aizkļūt šiem kalniem pāri, lai jele paskatītos tajās neredzētās lejās, ko kalni tik noslēpumaini sargā, lai paraudzītos un papētītu – kas un kā īsti viss norisinājās viņā, nezināmā pasaulē – te acis vienā vērienā redz visu no vienas debess malas līdz otrai, skata šodien, skata rītu vienmēr to pašu vienmulīgo klajumu un top gurdenas, jo kas tad vairāk tur lai būtu aiz plānās debess strīpiņas, kā šāds pat līdzenums ar gluži tādiem pat kviešu, rudzu un miežu laukiem kā teitan?

Un pavisam nemanot rodas krūtīs savāds vēsums, kā gurdenums, kā vienaldzība un, jo stiprāk cilvēks vēlas no viņas atkratīties un tikt vaļā, jo tālāk tā plešas krūtīs, jo dziļāk iespiežas sirdī, kamēr beigās pārņem arī dvēseli.

Kurp un pēc kā lai teitan dzītos nemiera pilnās tieksmes un ilgas? Vai tad teitan vēl kaut kā trūktu, pēc kā mūžam tiekusies cilvēka sirds ikdienišķā dzīvē? Taču vairāk nekā diezgan – miers un klusums, pārticība un labklājība, un neizsmeļama svētība.

Esam pašlaik pienākuši Mežotnes skolai klāt. No muižas viņa izskatās ļoti tuvu, kaut gan īstenībā iznāk krietns gabals ko iet. No ārienes skolas nams varen stalts un glīts; otra tāda Kurzemē neizdevās vairs redzēt. Protams, ļoti vēlējāmies apskatīt arī viņa iekšieni, un liktenis šoreiz apmierināja mūsu vēlēšanos ātrāk, nekā cerējuši: pie pašas skolas sastapām Lazdiņa kgu, kas patlaban bij iznācis pievakarē spirgto gaisu paelpot. Iepazinušies izteicām savu vēlēšanos, un viņš ar mīļu prātu veda mūs staltajā izglītības pilī.

Izrādījās – skolas iekšpuse tikpat glīta un ērta kā āriene. Pirmā stāvā skolotāja dzīvoklis, skolēnu ēdamistaba un virtuve; otrā stāvā – divas klases, palīga skolotāja dzīvoklis, skolēnu guļamās telpas un, blakus tām, sevišķa mazgāšanās telpa, gan nepilnīgi ierīkota, tomēr citās skolās ir tādas nav.

Sevišķi mums iepatikās klases telpas – plašas, augstas un gaišas kā reti kur; vienīgi ventilācija trūcīga.

Vecākajā klasē ievietota firsta Līvena ģīmetne eļļas krāsā, ļoti labs mākslinieka darbs. Tagad firsts jau miris. Bet, Mežotnē dzīvodams, darījis šejienē ļoti daudz laba, starp citu, arī šīs skolas celšanai ziedodams 18 tūkstošus rubļu (zeltā). Firsta laulātā draudzene, kas patlaban pārvaldot Mežotni, turpinot nelaiķa svētīgo darbību.

Pa ziemu skolā saronoties ap 150 skolēnu liels pulks, tā ka skolotājam ar abiem palīgiem darba diezgan. Pie skolas labi iekopts augļu dārzs, kur daudz kuplu un ogām brīnumbagātu ķiršu koku. Arī mēs, protams, ar L. kga laipno atļauju, ievācām no viņiem savu tiesu.

Apskatījušies, ko vēlējāmies redzēt, atgriezāmies atkal vadītāja istabā, iesāktās sarunas turpinādami. Jo ilgāk triecam, jo interesantākas kļūst sarunas, un mēs klusībā priecājamies, ka esam paklausījuši draugu ieteikumam iegriezties teitan, jo Lazdiņa kgam visai dzīva un daudzpusīga interese visās mūsu latviešu skolas un sadzīves lietās; pats viņš savā sirsnīgā laipnībā tik pamatīgs un veselīgs uzskatos, tik spara un centības pilns pasākumos un darbos, ka sajūtam īstu baudu un prieku ar šādu tautieti domām mainīties.

Ļoti žēl tikai, ka šādam visādi krietnam censonim pašos spēka gados piemetusies vārīgā sirdskaite, kas neļauj tādā mērā darboties, kā pats vēlētos. Tāds jau mūsu labāko un centīgāko tautiešu vispārējais liktenis. Darbu daudzums un nesaudzēšanās tajos ne vienu vien jau novedusi nelaikus mūžīgā atpūtā. Arī Lazdiņa kgs, pēc ārstu domām, ieguvis sirdskaiti pārmērīgā darbā, sevišķi balss piepūlēšanā, jo vadījis bez pārtraukuma 18 gadus dažādus dziedātāju korus. Šim visam pievienojušies vēl smagi likteņa triecieni – mirusi mūža biedrene, atstādama mazus bērnus, uznākusi tagadējā skolu pārkrievošana un vēl dažādas citas klizmas.

Veselības atgūšanai ārsti gan ieteikuši ārzemes avotus, tomēr tādi nevien pārāk tāli, arī skolotāju rocībai par dārgiem un, ja pēdējo krājumiņu ziedotu viņiem, kas paliks mazajiem bāriņiem?

Visi šie jautājumi pieskaitāmi tādiem, kuru priekšā šimbrīžam rokas nolaižas bezspēcībā, kaut gan klusa balss atziņu dziļumos žužina nedroši – vai nevarētu kaut kas un kaut kādi labāk būt mūsu dzīvē un sadzīvē? Vai tas patiešām tik visai neiespējami? Dzīvā sarunā nemaz nemana, ka laika rats savā nemitīgā gaitā aizritējis mums vienaldzīgi jau tālu garām. Kad ceļamies, lai dotos tālāk, saulīte pašlaik grimst aiz apvāršņa un neatliek citas izvēles, kā izmantot arī turpmāk laipnā L. kga viesmīlību un pārlaist nakti viņa tīkamā pajumtē.
***

Devītā diena

Annas skolai tieši pretim grāfa Medema īpašums – Elejas muiža. Šorīt izgājām pa viņu. Muižā nav nekā sevišķa ievērojama. Ēkas, kā jau muižā, kas ienes gadā 40000 rubļu tīrā zeltā, lielas, plašas un glītas. Starp ēkām vislielāko ienākumu dod, protams, alus darītava, kur vāra un tecina slaveno Elejas alu.

Bez tam Elejā vēl liels parks, kas nekā neienes, un plata, brīnumkupla liepu gatve, kur ceļā aug gara, cieta zāle.

Tajā patlaban mirdz un laistās vēsā rīta rasa; mums garām ejot, pilītes birst zemē un daža laba uzmetās, it kā vēlēdamās paceļot līdzi, mūsu apavam. Bet mums šādi, slapjuma pilni ceļa biedri negrib nemaz patikt, jo viņi ļoti labprāt pinas un brāļojas ar visādiem atkrišņām un putekļiem, kas nepārredzamā daudzumā apmetušies naktsdusā pa visu plato ceļu un nu, mūsu soļu rīta miegā traucēti, mūk un klīst uz visām pusēm, bet manīgākie visā ērtībā apmetas kurpju labākās, pašās tīrākās vietās – sak, ja jau jūs neļāvāt mierīgi gulēt, esam ar mieru ceļot līdzi kaut vai līdz pasaules galam – mums viss pilnīgi viena alga: še vai tur – kur krītam, tur guļam!

Aiz lielceļa, pašā meža malā, grāfa plašais fazānu dārzs; bet atstājam viņu tuvāk neapskatītu, jo tas ierīkots labi patālu no ceļa, un negribas mest lielo līkumu.

Zeme ap Eleju stipri mālaina un auglīga. Šajā apvidū redzējām ceļojumā pirmo un vienīgo pļavu, ko sevišķiem nedziļiem grāvīšiem mākslīgi apūdeņo. Pulkstenis rāda jau dienas divpadsmito stundu, esam tātad gandrīz pusi dienas nogājuši, un kājām pilnīga tiesība sākt ilgoties pēc pelnītā atpūtas brītiņa. Vilces skola, kas stipri līdzinās ēku veidam, kādā mēdz celt pagasta valdes namus, gadās ceļa tuvumā, un cerībā, ka skolotāju atradīsim mājās, dodamies iekšā. Neesam vīlušies – esot gan mājās, bet skolaskungs pašlaik ieturot pusdienu.

Neko darīt – jāpagaida, apsēžamies, kā mums liek, priekšiņā. Pēc kādas pusstundas ienāk glīts un iznesīgs jauneklītis un prasa, ko vēloties. Tas V., vietējais skolaskungs. Stādāmies priekšā un pasakām, par kādām lietām savā ceļojumā interesējamies. V. kgs labprāt ziedo mums brīvu brītiņu, ko atpūzdamies pavadām viņa pajumtē.

Skolā atrodam krietnu, kaut gan nelielu bibliotēku, ko V. kgs nodibinājis ar šīs puses centīgāko vīru piepalīdzību un pabalstu un pats arī vada. Cik paspējām ieskatīties, viņa iekārtota teicami un priekšzīmīgi; grāmatas, kopskaitā ap 200 sējumu, izraudzītas ar labu apdomu: atrodam bibliotēkā tikai pašas krietnākās mūsu rakstniecībā. Tāpat arī jauno grāmatu sarakstā, kas nodomātas iegādāties par bibliotēkas labā sanākušo naudu, neatrodam neviena peļama sacerējuma.

Liekas grūtības, kavēkļus un šķēršļus bibliotēkas paplašināšanas un papildināšanas darbā ceļot vienīgi plaši pazīstamais tautskolu inspektors Orlovs, kura pārraudzībā nodotas arī latviešu bibliotēkas, kaut gan šis aziāts nemaz nepazīst mūsu valodas, nedz arī ko jēdz no mūsu gara mantām vai rakstniecības. Kā jau īstam dzimušam taigas iemītniekam, viņam pretīga kā miesas, tā gara tīrība, bet no garīgās gaismas tikpat nežēlīgi bail kā Sibīrijas lācim no elektrības spuldzes: no tās pat dziļākā migā nav glābiņa!

Žēl tikai, ka Vilces bibliotēkai visai maz lasītāju. Cerēsim, ka šī vienaldzība piederēs arī ātri mirstīgām parādībām, kādas jāpārvar katram jaunam teicamam pasākumam. Bibliotēkas krietnums patiešām pelna, lai apkārtnes iedzīvotāji piegrieztu viņai dzīvāku vērību un pamatīgāk izmantotu sev pašiem par prieku un svētību.

Nepievilcīga kā āriene arī skolas iekšiene. Telpas mazas, šauras un neērtas; klase zema un ziemu slikti apsildāma. Visā namā dobuļainā, neveselīgā ķieģeļu grīda – no tā vien jau redzams, kādam laikmetam pieder celtne. Un tālajiem, sen izbijušiem laikiem pukst jo silti vēl daža laba aizspriedumu važās iepinusies šejieniešu sirsniņa: V. kgs nezin cik daudzkārt jau runājis pagasta vietniekiem par dažādiem, tieši bērnu veselībai kaitīgiem trūkumiem skolā, taču viss palicis joprojām pa vecam, un izredzes, drīzumā kaut ko labāku sagaidīt, esot diemžēl pavisam vājas.

Labu laiku V. kgs pūlējies arī, lai nodibinātu Vilcē dziedātāju kori, bet beigās atmetis ar roku: dziedātāji lasījušies mēģinājumos tik laiski, ka nekad noliktā laikā nespējis visus sadabūt kopā.

Tā šejieniešu vienaldzība un laiskums nomāc arī šo jauko un teicamo pasākumu, kas gaišākos apvidos pulcina jaunatni tādos apmēros, ka pat skolas telpas izrādās par mazām, jo kurš gan spēj iedomāties mūsu veselīgo jaunatni bez gavilēm un dziesmām?

Un tomēr Vilcē tādi brīnuma bērni mūsu zemē esot atronami. Karstais diendusas laiks pāri; sarunās esam atpūtušies un soļojam pašlaik Vilces muižai garām, kuplajā ozolu birzē iekšā, kas tālāk pamazām un nemanot pāriet krāšņā staltu priežu silā. Mežs, kam vietvietām glīti kopti, vietām tāpat gājēju iemīti celiņi, izskatās gluži kā parks, un aug Vilces upītes paaugstajā krastā. Lejā izplešas kupli zālaina pļava, kam pa vidu vijas šaurā Vilce, brīžiem spoži iemirdzēdamās zaļajā, sulīgajā zālē.

Aiz pļavām, upītes otrā krastā paceļas atkal tāds pats tumši zaļš, stalts mežs. Šī krāšņi zaļā ieleja Kurzemes plašajā līdzenumā izliekas tiešām kā liela, reta dabas dāvana, ko sirds drīkst tikai klusā apbrīnā un priekā sveicināt. Gar Mūramuižu un viņas skaistajām ūdensdzirnavām pagājuši, iegriežamies tuvējā krogū, lai apprasītos pēc īstā ceļa, jo mums stāstīja, ka pa lauku ceļiem varot taisnāk un tamlīdz arī ātrāk nokļūt Zaļā muižā.

Tagad tikai ieskatāmies, ka saulīte jau krietnu gabaliņu notecējusi vakara pusē un apķeramies, ka šodien prātu un acis gan esam mielojuši, bet vēders palicis bez savas tiesas un tam pilnīgi tiesība tagad kurnēt.

Iesākam tāpēc ar krodzinieci par pusdienām garāku sarunu, kas nobeidzas itin laimīgi ar īsteno Kurzemes skābo putru, maizi un siļķi. Neilgā laikā kurzemnieku īpatnējais ēdiens stāv galdā. Man nākas viņu šodien baudīt pirmo reizi mūžā, un, kaut gan esmu neskaitāmas reizes par viņu visu labu dzirdējis, tomēr jāatzīstas, ka noraugos tajā ar vidzemnieka īstām šaubām un neuzticību.

Tikai pamēģinādams pasmeļu pirmās karotes. Bet, jo vairāk smeļu, jo nesaprotamāk man paliek, kāpēc šis ēdiens, šis garšīgais, veselīgais, spirgtais virums atronams vienīgi Kurzemē?

Un vēl vairāk – kā gan viņš un viņa diezgan vienkāršā pagatavošana palikusi vidzemniekam nevien pilnīgi sveša un nezināma, bet ēdiens izpelnījies vēl Vidzemē galīgi nepamatotu niecināšanu un zaimus?

Bez šaubām, vidzemnieks šinī lietā pārskatījies neganti, sev pašam par skādi un pelnītu sodu. Ja vien būtu daudzmaz nopietnāks bijis un pamatīgāk lietu ņēmis, viņš bez kādas ierunas – esmu pārliecināts – nestrēbtu vairs līdzšinējā sajūsmā dienvidus tveicē savu karsto saldo putru, līdz ar to nesvīdētos tik pārliecīgi un neiedomātos – visu pasaules gudrību sasmēlis savā māla bļodā!

Reti kad pusdienas būs tā stiprinājušas un atspirdzinājušas, kā šoreiz vienkāršais, nemākslotais kurzemnieku ēdiens. Bet tas nebij tomēr vienīgi skābputras nopelns.

Še, Kurzemē, pavisam savāda rupjā maize, kam pat Vidzemes plāceņi nevar stāties līdzās. Šo Kurzemes maizi var ēst gluži bez aizdara vai pavalga – tik viņa garšīga un veselīga! Turklāt viņa tik tīra, skaidra, vai kā teic, – balta un apbrīnojami cēla un mīksta, ka vidzemnieku maizīte, salīdzinot ar šo, izskatās kā samīcīts zemes piks.

Nevar iedomāties, ka šī maizīte būtu radusies zemes virsū, šinīs pašos līdzenajos laukos, starp kuriem patlaban soļojam – tā vien liekas, ka viņas dzimtene būtu kaut kur tālu, tālu – viņos dzidri augstos zilumos, kurp arī vidzemnieks sūta savu šīs zemes rūpju pilno lūgumu: “Mūsu dienišķo maizīti dod mums šodien!” Diena pašreiz galā, kad nonākam Pēterkalnē, Zaļās muižas pusmuižā, pie viņas nomnieka Neiberģa. Kaut gan neatronam paša saimnieka mājās, paliekam tomēr, jo mums stipri gribas ar viņu tikties un iepazīties, un šovakar katrā ziņā viņš būšot mājās.

Desmitā diena
***
Ceļā līdz Kalnamuižai (Hof zum Berge, mūsdienās Tērvete) runājam visai maz, jo katram darba diezgan, domājot par ārkārtīgi ideālo un tomēr apbrīnojami praktisko Neiberģi. Šai pašā reizē mums ļoti gribējās apmeklēt arī citus godājamus Zaļenieku censoņus, tikai laiks vairs neatļāva. Ka bez Neiberģa zaļenieku starpā atrodami arī citi visai rosīgi tautieši, rāda plašie vispārības labā veiktie kopējie darbi un pasākumi. Tomēr beigās jāteic vēlreiz, ka Neiberģī apvienojušās visas ideāla tautas darbinieka jaukās īpašības, kādas parasti ronamas sadalīti, turklāt stipri vājākos apmēros, daudzu cilvēku starpā.

Kalnamuižā kļuvām visai viegli, jo 8 verstis lielo attālumu mūs novizināja ātri Neiberģa brašais rikšotājs, par kuru Pēterkalnē ceļa sākumā mums izcēlās tādas pat diplomātiskas sarunas kā Bauskas pilsmuižā; tikai iznākums diemžēl bija arī gluži tāds pat.

Un tā padevāmies liktenim, sēdāmies ar grūtu sirdi par savām diplomātu vājām spējām ratos, un ļāvām važonim un dūšīgam rikšotājam rīkoties. No Bauskas līdz Zaļai muižai nācās ceļot pa Kurzemes lielo līdzenumu. Sākot ar Pēterkalni, apgabals kļūst pamazām dažādāks: tajā paceļas jau viens otrs uzkalniņš un kalns. Sākumā viņi vēl ne augsti, bet slaidi un plaši, kā viļņi jūrā, vieglam vējiņam pūšot.

Starp ielejām vistīkamākā Tērvetes upītei. Pašreiz varam viņu vistālāk pārredzēt, jo lielceļš iet pa kalna augšu un vieta klaja. Cik tālu var redzēt, lejā gar visu Tērvetes malu stiepjas krāšņas, kupli zaļas pļavas. Viņās patlaban kustas un strādā daudz čaklu roku, smaržīgo sienu augstos vezumos kraudamas, jo pašreiz pats labākais siena laiks: saulīte un stiprs vējš, kas kalngalā grib tieši vai iepūst mūsu ratus grāvī!

Bet tad lielceļš kalnu pauguram jau pāri, un iebraucam lejā, kur vējš manāmi rāmāks. Pati leja daudz šaurāka par Tērvetes ieleju; bet tālākais kalns nav vairs tik slīps un slaids kā iepriekšējais un, jo tuvāk Kalnamuižai, jo šaurākas kļūst lejas, bet kalni stāvāki. Arī priedes ceļmalā kļūs staltākas un slaidākas, un viņu nāk aizvien vairāk un vairāk – esam Kalnamuižas mežā.

Kad izbraucam no meža, Kalnamuiža pavisam negaidot klāt. Īstenībā ieraugām atkal mežu, tikai vairs ne skuju, bet lapu mežu, taču tajā esot arī muiža, kaut gan no viņas it nekā vēl neredzam.

Drīzumā tomēr dabūjām nojaust muižas tuvumu. Mūsu važonis, vēl nepieaudzis jauneklis, ceļa īsti nezinādams, laiž tik tieši tālāk un piepeši iebraucam un atrodamies tādā kā ābeļu dārzā. Tas diezgan plašs, tomēr tepat pie kalna apakšas ābeles izbeidzas un sākas atkal vienkāršie parka koki; noriešas arī braucamais ceļš, un tālāk nāk vienīgi kāju celiņi, kas aizlīkumo un nozūd kuplo koku starpā.

Izbrīnā liekam vedējam pieturēt, jo, kaut gan esam stiprā pārliecībā, ka pasaulei teitan vēl nav gals, taču liekas, kaut kas nav kārtībā! Maza, balta izkārtnīte kājceliņa sākumā noskaidro, ko nezinām: te pat ienākt stingri noliegts! Un mēs, pārgalvji, drāžamies braukšus tādā vietā!

Laime, ka šodien tāds siena laiks, un mūsu pārskatīšanos neviens nav manījis, citādi diezin vai būtu tik viegli un ātri atkal tikuši pareizā ceļā.

Vienmēr vēl nesaredzamā Kalnamuiža kopā ar parku, ceļam tālāk vijoties, paliek pa labi. Parks tik kupls un ēnains, ka viņam bez sevišķām pūlēm padodas kairināt mūsu ziņkārību – kas slēpjas tālāk? Tikai, kad lielceļš laižas atkal kādā no krāšņākajām ielejām, parks piepeši beidzas, lai atkal tūliņ turpat, nākamajam kalnam sākoties, turpinātos tādā pat kuplumā.

Bet nelielā parka pārtraukumā atklājas brīnišķīgi jauka, varena aina. Viņas vidū droši un stingri, kā nešķiramu draugu pāris, stāv atsevišķi divi, paši stāvākie kalni.

Pirmajā, mazliet zemākā, augstu gaisos, pāri koku galotnēm, paceļas kailās brīnumplānās pilsdrupu sienas, otrais kalns stāv bez kāda sevišķa rotājuma – viņš daudz stāvāks par pirmo, apaļš un smails kā cukura galva.

Abpus kalniem stipri lejāk, lapoto galvu mazliet noliecis, stāv ēnainais parks, bet staltajiem varoņiem pie kājām vijas, kā nevīstams vaiņags, krāšņi zālaina ieleja.

Tad jauna, gleznaināka aina saista vērību. Tā neliela, bet brīnišķīgām krāsām apbalvota ieleja, kādas sastopamas vienīgi Skotijas straujo kalnu starpā. Iešķērsām, lielam koka tiltam pāri lejā stiepjas baltiem putekļiem klātais lielceļš un nozūd slaidā līkumā pa labi aiz kupli zaļā pakalniņa.

Šaipus pakalniņa, mums gluži tuvu, plūst Tērvete. Gar upīti sastājušies paši staltākie un kuplākie parka koki. Viņu krēslainā paēnā upīte atpūšas savā garā, nemitīgā skrējienā līku-loču lēcieniem pa tālo ieleju. Teitan viņa tagad tik mierīga, ka ne mazākā vilnīša nemana līmenī; skaidrais ūdens liekas sastindzis un pārvērties vistīrākā kristāla spogulī.

Tērvetes ūdeņi šinī vietā izplūduši plašumā un kļuvuši seklāki. Spodri tīrā grants gaiši redzamos plankumos laistās upītes dibenā, un viņas iesārtais, it kā zelta mirdzums, lauzdamies ūdenim cauri, saplūst brīnišķīgā saskaņā ar lapu rāmo zaļumu un debesu kluso zilumu; un tā vien liekas, it kā viss zemes dziļi maigais miers un klusums būtu sakrājies teitan un lidinātos pašreiz šinīs krēslainās ēnās, saviem nesadzirdami viegliem spārniem mādams pār dzidri skaidro ūdens virsu un atspoguļotos kopā ar saulītes zelta stariem viņos tikpat dziļi un plaši, kā tālā, neaptveramā debesu zilgme.

Ielejai pa kreisi – auksta, mālaina grants tumšsārta krauja. Viņa stāvā, kailā sienā, it kā izgreznojumam iespiesti balti, apaļi akmentiņi.

Virs kraujas stalts mežs. Starp slaidajām priedēm stāv kapsētas krusti un spodri balta baznīca ar augstu, smailu torni. Taču slaidās priedes liekas viņu pārspējušas; tās liecas augstāk un augstāk, it kā gribētu aizsniegties vieglajiem padebešiem pāri, lai ieskatītos tajās brīnumu tālēs, kur staigā saule un mēness, un zvaigznītes, un stāv Dieva neaizsniedzamais goda tronis.

Tomēr plašākā un arī jaukākā izredze no pilskalna vai, vēl labāk, no viņa smailā biedra virsotnes, kur apaļais akmens galdiņš. No šīs vietas pārredzams viss Kalnamuižas krāšņais apvidus. Viņš nav liels, taču jaukuma ziņā apbrīnojami bagāts, un pilnīgu tiesību var stāties līdzās Vidzemes slavenajiem – Siguldas un Kokneses apgabaliem, un sacensībā, tā vien liekas, viņš dažā ziņā vienu un otru pārspētu, jo krāsu bagātībā un veidu dažādībā spilgtāks, straujāks un spēcīgāks, nekā Vidzemes slavenie sāncenši.

Pie apaļā akmens galdiņa uzkāpuši, beidzot ieraugām arī Kalnamuižas ēkas, tomēr ne visumā un ne pilnībā no augšas līdz zemei: viņas brīnum veikli ieslēpušās lapotos kokos – gluži kā bērni pazīstamā slēpšanās rotaļā, pie kam Tērvetes pilsdrupas būtu viņu starpā, kam jāaizpilda meklētāja un ķērāja loma. Ilgi un veltīgi neveikli ķērāju gaidot, muižas rotaļu biedrenes top beidzot nepacietīgas, un drīz viena, drīz otra paceļ un pabāž pāri zaļajām koku galotnēm savu spilgti sarkano galvu un skatās kairinādama laiskajā ķērājā.

Bet šis nevīžo ne pakustēties, jo jaunības veikluma un ņipruma sen vairs nav kaulos; viņš stāv tikai un skatās: paskatās uz dienvidiem – dziļa, dziļa ieleja priekšā; paskatās uz ziemeļiem – atkal tāda pat ieleja priekšā: kā tur nabadziņš lai tiek bez klizmas pāri? Un viņš tikai stāv un skatās, jo, tiklīdz spers soli uz vienu vai otru pusi – līdzsvars būs beigts, un kam gan patīk likties garšļaukus, kaut vai pašā paradīzes lejā?

Ieleja kalna ziemeļu pusē plašākā no abām un arī jaukākā. Sevišķi ielejas līcis ziemeļu-rītos kuplumā un krāsu dažādībā nepārspējams krāšņumā.

Pirmā vietā – pelēkās pilsdrupas; aiz tām sulīgi zaļais parks ar baltiem ēku ģēveļiem, spilgti sarkaniem jumtiem un tik staltiem kokiem, ka tie, kuplās milzeņu zaru rokas tālu pār bāli zaļgano pļavu stiepdami, liekas, aizsniegs zilgano priežu mežu ielejas otrā pusē, kas sākas pašā pļavas malā.

Resnās, staltās priedes aug pakāpieniem – viena rinda augstāka par otru, un katra priedes virsotne atdalās skaidri redzami no citām. Virsotnes tik brīnum pilnīgas un daiļi apaļas kā bizantiešu kupoli. Un liekas, katra no viņām būtu maza baznīciņa, kur modrie putniņi un biklās vāverītes skaitītu savas rīta un vakara lūgšanas.

Un aiz visa, un pār visu šo krāšņumu klājas un izplešas dzidri zilā debess ar viegli baltajiem pūku mākonīšiem.

Pa ieleju dienvidus pusē, dziļi, dziļi apakšā, Tērvete steidzas uz romantiskām, ielejas galā pa pusei zemē iegrimušām dzirnavām.

Upīte tek tik strauji, ka viņas rāmo, mīlīgo burbuļošanu var pat kalna virsotnē sadzirdēt. Viņas sapņainās čalās klausoties un iedomas vieglajiem spārniem ļaujoties, mums piepeši liekas, it kā patlaban būtu, pēc ilgiem svešumā pavadītiem maldu gadiem, pārnākuši atkal dzimtenē un tikai tagad sāktu īsteni saprast viņas brīnišķīgo varu pār savu bērnu dažkārt aplamu ilgu pilnām sirdīm.

Un šim mirklim par piemiņu ieradušās dienasgrāmatā šādas rindiņas:

Jūs, tēvijas kalni, jūs, dzimtenes lejas!
Jūs, Latvijas kuplajās druvas!
Nu stāvu reiz atkal jums, jaukajie, vidū
Un dvašoju līdzi jums debesu gaismu,
Jums, tēvijas zāļainās lejas!

Un liekas, teit citādas vēsmiņas lido
Ap jums, manas dzimtenes kalni!
Un jūtu šurp dižāku svētību plūstam
No debesīm augstām, kā pasaulē citur –
Uz jums, klusās tēvijas druvas!

Un sirmajā sirdī man saceļas jūtas
Kā jaunības ziedoņa dienās:
Pie krūts tevi spiestu, tu, dzimtene jaukā!
Bet tu jau tik cēla, tik varena, stalta –
Un es esmu niecīgs, esmu tik mazs! …

Ceļā no Kalnamuižas līdz Dobelei satikām tikai trīs klusi rāmas upītes un nemierīgi šaudīgu 80 aitu lielo Kurzemes saimnieku ganāmpulku – vairāk nekā. Un tomēr – vai šādu dienu lai nepieskaitītu visbagātākām mūžā?