Daži vārdi rudenim

Britu rakstnieks, dramaturgs un esejists Alans Aleksandrs Milns (1882–1956) šodien pazīstams gandrīz tikai kā bērnu grāmatu sērijas par spēļu lācīti Vinniju Pūku autors. Dzīves pirmajā pusē Milns bija atzīts publicists un plaši iestudētu lugu autors. Vinnija Pūka fenomenālie panākumi, aizēnojot citus literāros darbu, jo īpaši dzeju, viņu pašu nepatīkami pārsteidza. Varētu sacīt, ka Milns bija burtiski pēdējais britu stilists un prozaists no skaistā un literāri pārbagātā Viktorijas laikmeta – šī laikmeta jūtīgumu, taktiskumu, piedienību un sirsnīgo, lai arī nereti skumjo humoru ienesot daudz brutālākajā 20. gadsimtā, kurā taktiskuma un jūtīguma vieta tā arī palika vairs tikai maziem bērniem domātās grāmatās. Eseja “Daži vārdi rudenim” iekļauta Milna mazā formāta darbu krājumā ar nosaukumu Ne tāpēc, ka tas būtu svarīgi (Not That It Matters).

Vakar vakarā viesmīlis pie siera pielika selerijas kātiņus, un es sapratu, ka vasara tiešām ir pagājusi. Lai kādas būtu citas rudens zīmes – sarkanīga lapa, vēsums agros rītos, miglainie vakari –, neviena no tām mani neuzrunā tik tieši. Arī jūlijā var gadīties vēsi rīti; sausā gadā lapas var nokrāsoties pirms sava laika; bet tikai ar pirmo selerijas kātu vasara tiešām ir beigusies.

Es visu laiku zināju, ka tas nevilksies mūžīgi. Jau aprīlī es mēdzu sacīt, ka drīz būs ziema. Tomēr pēdējā laikā kaut kā sāka šķist, ka varētu notikt brīnums un vasara varētu vēl turpināsies mēnešiem – kā pēdējais satricinājums, kas vainagotu šo brīnišķīgo gadu. Selerijas to atrisināja. Pagājušajā vakarā līdz ar selerijām sevi pilntiesīgi pieteica rudens.

Selerijas ir kraukšķīgas, un tieši tāda ir oktobra būtība. Tās ir svaigas un tīras kā lietaina diena pēc karstuma viļņa. Tās patīkami kraukšķ mutē. Turklāt, kā runā, tās ļoti uzlabojot sejas ādu. Mums no visām pusēm visu laiku stāsta, kas uzlabo sejas ādu, bet nav šaubu, ka selerijas šajā sarakstā ieņem augstu vietu. Kaut kas taču mums ir nepieciešams pēc vasaras raibumiem un saules apdegumiem – un cik labi, ka selerijas ir tepat pie rokas.

Pirms nedēļas – “Vēl mazliet siera, viesmīli!” –, tātad pirms nedēļas es sēroju par aizejošo vasaru. Es sev jautāju, kā spēšu izturēt gaidīšanu – astoņus garus mēnešus līdz maijam. Veltīgi es sevi mierināju ar domu, ka ziemā varēšu paveikt vairāk darba, jo mani no tā nenovērsīs domas par kriketa zālājiem un lauku mājām. Tāpat veltīgi es sev mēģināju iestāstīt, ka no rītiem varēšu ilgāk palikt gultā. Pat doma par pīpes kūpināšanu pēc brokastīm pie kamīna mani neiedvesmoja. Taču tagad es pēkšņi esmu samierinājies ar rudeni. Es skaidri redzu, ka visam labajam reiz ir jābeidzas. Vasara ir bijusi brīnišķīga, un tā ir bijusi pietiekami gara. Šorīt es priecājos par vēso gaisu; šorīt es priecīgi skatījos uz krītošajām lapām; un šorīt es sev teicu: “Pusdienās, protams, pasūtīšu seleriju.” (“Vēl mazliet maizes, viesmīli!”)

“Miglas un augļu pilnbrieda laiks,” reiz rakstīja Kītss, ne gluži izceļot tieši seleriju savās vārsmās, taču noteikti to iekļaujot kopīgajās rudens dāvanās.[1] Un tomēr – cik labu iespēju viņš palaida garām, nepievēršot uzmanību šai vērtīgajai saknei! Viņš tur īpaši piemin ābolus, vīnogas, riekstus un kabačus – bet cik trūcīga ir šī izlase! Jo āboli un vīnogas nav raksturīgi vienam noteiktam mēnesim, tie ir ļoti plaši izplatīti; kabačus var saukt par dārzeņiem tikai pour rire[2] un nopietnā gadalaiku aplūkojumā tiem nav vietas; savukārt, runājot par riekstiem, – vai tad mums jau nav viena nacionālā dziesma, kurā skaidri teikts: “Te mēs maijā riekstus vācam”?[3] Tad lai būtu: miglas un seleriju ražas laiks. Mazs sviesta gabaliņš zem zariņa, viena siera šķēle, maizes rieciens un – Tu.

Cik trausli ir maigie dzinumi, kuriem piekļūst, nolobot slāni pa slānim! Cik balts ir pēdējais mazulītis un cik salda ir tā garša! Ir labi šo padarīt par maltītes pēdējo rituālu – finis coronat opus[4] –, lai tad tūlīt varētu ķerties pie pīpes kūpināšanas. Selerijai labāk piestāv pīpe nekā cigārs, un to ir labāk ēst krodziņā vai Londonas tavernā nekā mājās. Jā, un tā ir jāēd vienatnē, jo tas ir vienīgais ēdiens, ko patiešām gribas dzirdēt sevi ēdam. Turklāt, uzturoties sabiedrībā, var nākties ņemt vērā citu cilvēku vēlmes. Selerija nav lieta, kurā dalīties ar kuru katru. Vienatnē savā lauku krodziņā jūs varat pasūtīt seleriju; bet, ja būsiet gudrs, tad sekosiet līdzi, lai neviens cits ceļinieks neieklīst telpā. Uzklausiet brīdinājumu no cilvēka, kurš guvis labu mācību! Kādu dienu es viens pats pusdienoju viesnīcā, desertā ķeroties pie siera un selerijas. Zālē ienāca kāds cits ceļinieks un arī sēdās pie pusdienām. Mēs nesarunājāmies – es biju aizņemts ar savu seleriju. No otra galda gala viņš pasniedzās pēc siera. Tas bija pilnīgi pieņemami, jo šis siers bija domāts visiem. Taču tad viņš ķērās arī pie selerijas – manas personīgās selerijas, kuru es biju pasūtījis. Muļķīgā kārtā – jūs jau zināt, kā tas notiek, – es biju atstājis pašus saldākos un kraukšķīgākos dzinumus uz beigām, domās sevi patīkami ar tiem kārdinot. Kādas šausmas! Redzēt, kā svešinieks man tos atņem! Vēlāk viņš saprata, ko izdarījis, un atvainojās, bet kāda gan jēga no atvainošanās šādā situācijā? Un tomēr traģēdija nebija bez savas jēgas, jo tagad es vienmēr atceros aizslēgt durvis.

Tomēr ziemu es varu sagaidīt, pilns miera. Varbūt biju jau aizmirsis, kāda tā īstenībā ir. Biju domājis par ziemu kā par šausmīgi drēgnu un drūmu laiku, kas piemērots vienīgi profesionālajam futbolam. Bet tagad es spēju redzēt arī citas lietas – tvirtas un dzirkstošas dienas, garus patīkamus vakarus un priecīgas liesmas kamīnā. Šoziem tiks paveikti labi darbi. Šoziem dzīve tiks labi dzīvota. Vasaras beigas nav pasaules gals. Tāpēc pacelsim glāzes par oktobri! – un, viesmīli, lūdzu, vēl vienu seleriju!



[1] Pirmā rinda no angļu dzejnieka Džona Kītsa (1795–1821) Odas rudenim, kuras pirmais pants skan šādi:
Season of mists and mellow fruitfulness,
  Close bosom-friend of the maturing sun;
Conspiring with him how to load and bless
  With fruit the vines that round the thatch-eves run;
To bend with apples the moss’d cottage-trees,
  And fill all fruit with ripeness to the core;
    To swell the gourd, and plump the hazel shells
  With a sweet kernel; to set budding more,
And still more, later flowers for the bees,
Until they think warm days will never cease,
    For summer has o’er-brimm’d their clammy cells
.

[2] Pour rire: “lai pasmietos”, franču val.

[3] “Here we come gathering nuts in May”: rinda no 19. gadsimtā pierakstītas dziesmas, kas pavada bērnu spēli. Pirmais dziesmas pants skan šādi:
Here we come gathering nuts in May,
Nuts in May, nuts in May.
Here we come gathering nuts in May,
On a cold and frosty morning.

[4] “Gals vaiņago darbu”, latīņu val.

Sagatavoja un no angļu valodas tulkoja Agnese Irbe.

Print Friendly, PDF & Email
close

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: