Ak mīļais Kungs Dievs un Pestītājs! Tu nu redzi manu ceļu un zini, ka es nebraucu vis, dzīdamies pēc pasaules goda un kārumiem, bet meklēju un lūdzu tik to, lai tu dotu mērnieciņa cienīgam tēvam tādu prātu, ka viņš man piešķirtu dziļās ielejas pļaviņu, zirņu kalna tīrumiņus un tās ataudziņas gar Slamstu un Šmakānu robežām.
literatūra
Herdera institūts Rīgā nebija tikai vācbaltiešu izglītības un kultūras vieta, un institūta radītā intelektuālā vide nebija totāli imanenti noslēgta vide. Par spīti delikātajām nacionālajām problēmām un sasāpējušajām finansēšanas problēmām, šīs institūcijas mērķis bija: būt par paraugu un piemēru eiropeiskai izglītībai Latvijā un Baltijā.
“Palīdzi man tīklu vilkt,” laumiņa saka un skatās viņā pār plecu, vilinādama ar acīm, kuŗas ir zilas kā jūŗa. Vējš izpūš viņas matus, un kaijas sviež gaisā kaislus kliedzienus.
Gaiss vispār nekustas, un nav jaušama ne pūsmiņa. Lapas ir tik vieglas, ka, krītot lejup, tās aizslīd sāņus, tad pavilcinās, saduroties ar gaisa masām, un visbeidzot tik nemanāmi pieskaras zemei, ar kuru tām drīz būs jāsajaucas, ka šis žests ir liegāks par sveicienam paceltu roku un diskrētāks par diskrētāko glāstu.
Nekonsekvents cilvēks jau ir stipri tuvs nejēgam, pēcgudrības cilvēkam, garīgam sliņķim, un pat – m u ļ ķ i m. Nekonsekventu domu un darbību tauta arī kritizē un bargi tiesā.
Cik skaistas ir tavas Mīlestības, mana Māsa, mīļa Brūte, cik labakas ir tavas Mīlestības nekā Vīns, un tavas Eļjes Smarša nekā visas Kvēpja-Zāles.
Viņš lika soli pie soļa, bet koks, avīžu būda, laternas stabs, kuŗam viņš gribēja tikt gaŗām, nenāca vairs viņam pretī tik ātri kā agrāk. “Laikam nav vairs spēka,” viņš skumīgi nodomāja.
Krišjānis Lācis un Agnese Irbe sarunājas ar Juri Rudevski par amerikāņu rakstnieka Hermaņa Melvila 1851. gada episko romānu “Mobijs Diks jeb baltais valis”.
Kādēļ ikviens spēcīgs un veselīgs zēns ar spēkpilnu un veselīgu puikas dvēseli agri vai vēlu top traks aiz jūrā braukšanas ilgām? Kādēļ jūs pašu, pirmo reizi ar pasažieru kuģi jūrā izbraucot, pārņem mistiski drebuļi, kad jums paziņo, ka esat atklātā jūrā? Kādēļ senie persieši jūru turēja svētu? Kādēļ grieķi tai piešķīra īpašu dievību – paša Jupitera brāli? Bez šaubām, tas viss nav bez nozīmes.
Krišjānis Lācis sarunājas ar Agnesi Irbi par angļu dzejnieka un dramaturga Viljama Šekspīra (1565–1616) lugu “Hamlets”, kas sarakstīta un iestudēta ne vēlāk kā 1601. gadā. Saruna tapusi kā atbilde Tomasa Stērna Eliota apgalvojumam, ka “Hamlets” ir “mākslinieciska neveiksme”.
Es mēģinu atraut jūsu uzmanību no lietām, kuras pamana intelektuāls pieaugušais, un pievērst lietām, kuras pamana bērns vai zemnieks. Šīs lietas ir nakts, spoki, pils, tās gaitenis, kurā cilvēks bez apstāšanās var staigāt četras stundas, vītoliem apaudzis strauts un noslīkusi bēdīga lēdija, kapsēta un draudīga klints, kas paceļas virs jūras, un tam visam pa vidu bāls vīrs melnās drēbēs ar nobrukušām zeķēm.
Pēc paša Pēteronkola vārdiem, viņš pamatā baidījās no divām lietām: pirmkārt, ka padomju valdoņiem Maskavā drīz apnikšot baltiešu nacionālistu izdarības un viņi, kārtību ieviesdami, sarīkošot šeit asinspirti; otrkārt, ka padomju iekārtas sabrukuma gadījumā mēs visi kļūšot par Rietumu kapitālistisko “haizivju” vergiem un galu galā nomiršot badā zem tiltiem.
Viedtālruņa un virtuālās vides pārspīlētas izmantošanas gaitā izplatās nevērība pret sastapto informāciju, rodas nepieciešamība to ātri aizmirst, lai nepārslogotu savu atmiņu. Fiziski tas izpaužas īkšķa kustībā, ar kuras palīdzību skārienjūtīgajā ekrānā tiek bīdīta uz priekšu informācijas josla. Iepriekšējais attēls, klips vai teksts ar šo kustību tiek it kā aizsūtīts nebūtībā.
Varbūt cilvēki ir uzskatījuši Hamletu par mākslas darbu drīzāk tāpēc, ka tas viņiem ir šķitis interesants, nekā tāpēc, ka tas ir mākslas darbs. Hamlets ir literatūras “Mona Liza”.
Lūk, mana balss, drūms un melīgs troksnis.
Notikumu un attiecību drāmas trūkumu Melnajā gulbī, kas lielā mērā iecerēta kā tikumu komēdija, kompensē ģeniālais risinājums visus personāžus, izņemot kņazu Miškinu (Kaspars Znotiņš), ieģērbt baleta tērpos.
Tevi, Dievs, kas visā sniedz mierinājumu un mūsos neatrodi neko, ko pats nebūtu devis, es piesaucu
Tās bija vislielākās šausmas, pareizinātas vismaz ar desmit; šausmas, kas brēcošā paroksismā izgrieza otrādi katru manas personas daļiņu; šausmas, salīdzinājumā ar kurām jebkura nāve likās kā žēlsirdīgs mātes glāsts. Kad cilvēks izjūt bailes, viņš dreb, svīst, kliedz, – bet man pat šāds ķermenisks atvieglojums bija liegts. Es zināju, ka neesmu mēms, taču nespēju pakliegt.
Un pēc tam, kad bijām krustām šķērsām pārsprieduši Lavkrafta “Sapņu cikla” stāstus, Bružmanis spēra nākamo soli un atklāja man kaut ko tādu, kas ļoti būtiski izmainīja manu turpmāko dzīvi.
Agnese Irbe un Krišjānis Lācis sarunājas ar Raivi Bičevski par Johana Volfganga fon Gētes 1808. un 1832. g. darbu “Fausts”, kurā sava laika “dižākais eiropietis” ir mēģinājis grieķiski klasisko pasaules ainu sintezēt ar viduslaicīgi kristīgo kārtību, kā arī izcilā zinātnieka, mīlētāja, grēcinieka, pasaules uzlabotāja un dzīves baudītāja Fausta personā ir centies attēlot gan noapaļoti piepildītu dzīvi, gan visu robežu pārvarēšanas dziņu.