Ziemas svētku vakars

Rokas man noslīdēja uz deķa, tām trūka spēka. Kas gan man varēja kaitēt? Reizām man deva vīnu dzert. Tas mani spēcināja, un es ilgi, ilgi klausījos, kad māte manim lasīja priekšā, kā Kristus, Jeruzalemi uzlūkodams, raudājis… Brīnums, kad esmu vājš, tad man šie stāstiņi patīk, bet, kad esmu vesels, tad man nav vaļas.

Bu-Mu jeb Es tev visu atdošu

Šajā brīdī kaut kur augšā, virs mums – es vēl nesapratu, kur īsti, – atskanēja murdēšana, klusināti sievietes kliedzieni un divi vai trīs dobji būkšķi, it kā vienā no dzīvokļiem kristu mēbeles vai citi smagi priekšmeti. Augšā – tagad piefiksēju, ka tas bija pa labi no mums, – kāds atvēra logu.

Grāmatas, par kurām es domāju naktīs, jeb gandrīz recenzija par Ilzes Jansones “Pasaules troksni”

Reiz bīskapa Boļeslava Sloskāna muzejā kā hipnotizēta skatījos uz pie sienas pieliktajiem sarakstiem ar padomju laikā izsūtītiem garīdzniekiem no visām konfesijām. Vispār nespēju aptvert, ka Latvijā bija tik daudz izsūtītu garīdznieku. Visi viņi bija vīrieši, protams. Vai Iveta gribētu būt mācītāja, ja par to viņai draudētu izsūtīšana uz Solovkiem? Vai to gribētu Rute? Toms? Paulis? Lūkass?

Mūzikas stundas

Mūzikas stundas

– Pfīl, – viņa teica, – esiet tik labs un uzņemiet šo darbu mierīgāk! Tā neparastais harmoniju izmantošanas veids jūs apmulsina… Jums, salīdzinot ar šo, Bēthovens liekas tīrs, dzidrs un dabisks. Bet apdomājiet, kā savā laikā Bēthovens savus pēc vecajām tradīcijām izglītotos kolēģus izsita no sliedēm… un pats Bahs, mans Dievs, viņam taču pārmeta melodiskuma un dzidruma trūkumu!… Jūs runājat par morāli … Bet ko jūs saprotat ar morāli mākslā?

Vasara pie jūras

Vasara pie jūras

Un tad nāca atkal citas dienas, sapņainas, zilas, pilnīgi bez vēja un tveicīgi karstas, kurās zilās mušas sīca saulē pār Bākas laukumu, un jūra, klusa un gluda kā spogulis, likās neelpojam un gulēja nekustēdamās.