Turpinot divdaļīgo sarunu ciklu, Agnese Irbe sarunājas ar Juri Rudevski par itāļu literāta un domātāja Dantes Aligjēri 1321. gada poēmu “Dievišķā komēdija”, pievēršoties paša darba saturam, tēliem, vēstījumam un galvenajām tēmām.

Cietvielu fiziķis Zigismunds Jahno un jaunizceptā juriste Ilze Apkalna, apkārtējo acīs saderīga pāra bezmaz etalons, viens otru tā pa īstam iepazina agri – savās kāzās.

Svans šajā piebildē uzreiz atpazina vienu no tiem reāla notikuma fragmentiem, ar kuriem melošanā pieķertie sevi mierina, iekļaujot to izgudrota, nepatiesa notikuma sastāvā, domādami, ka tā viņi tam ierāda pareizo vietu un nolaupa tā līdzību ar Patiesību.

Arī tagad es ļoti labi varu atsaukt atmiņā šo ainu un apliecināt visu notikušo kaut vai ar zvērestu. Un tomēr vēlāk es sapratu, ka tas nevarēja notikt: pasaulē nav šādu kariešu un tās nevar šķērsot Nikolaja ielu un Troņmantinieka bulvāri Rīgā.

Krišjānis Lācis un Agnese Irbe sarunājas ar Raivi Bičevski par romantismu kā revolucionāru 18. gs. nogales un 19. gs. pirmās puses idejvēsturisku periodu, kas spēcīgi ietekmējis un turpina ietekmēt modernā cilvēka pašizpratni.

Mani studiju gadi (vakarniekos, jo pa dienu ofiss) aptuveni sakrita ar periodu, kad tāds smalkums kā migrēna sāka iziet no modes, bet depresijai vēl tikai bija jānāk modē.

Liela daļa darbu, kas stāsta par zemgaliešiem, tapuši 20. gadsimtā, īpaši 20. un 30. gados. Tajos uzsvērts Zemgales plašums, kas rada vērienu darbos un cīņās, kurās vilktas paralēles starp seno zemgaļu varoņiem un viņu garu pārmantojušajiem strēlniekiem. Strēlnieku apdzejotājs Jānis Akuraters savos poētiskajos darbos piešķir Zemgalei un tās ļaudīm pat dievišķu oreolu.

“Paldies!” Meitene iesaucās, kad viņš tuvojās durvīm. Jurģis atskatījās. Lielas, pelēkas acis kā tumši, sniega pilni padebeši skatījās viņam taisni dvēselē vai kas nu tur iekšā bija…

Turpinot sarunu sēriju par Šekspīra lugām, Krišjānis Lācis ar Agnesi Irbi analizē drāmu “Makbeta traģēdija” (1606), sarunu sākot ar lasītāju un kritiķu nepārejošo mīlestību uz šo pašu īsāko no Šekspīra lugām, patiku skaidrojot gan ar vēstījuma morālo viennozīmību, gan lugas un galveno varoņu “modernumu”, gan arī aktīvo lomu, kuru tajā spēlē pārdabiski spēki.

Tiem, kurus ziņa par 2003. gada kalendāra noderību šogad sasniegusi novēloti, par mierinājumu lai ir doma, ka atkal šis pats dienu musturis būs jau pēc sešiem gadiem, 2031., kad derēs vēl gan šīgada, gan 2014. gada kalendāri.

Cilvēks ir tikai niedrīte, pats vājākais dabas elements, bet viņš ir domājoša niedrīte. Nemaz nav nepieciešams visam Visumam sakopot spēkus, lai viņu salauztu. Pietiek ar vienu tvaika plūsmu, ar vienu ūdens pilienu, lai viņu nogalinātu. Bet, pat ja Visums viņu satriektu, cilvēks tik un tā būtu cēlāks par to, kas viņu nogalina; jo viņš zina, ka mirst.

“Kā dzīvot tālāk?” Viņas slāvu akcents griezās man ausīs. Šņabis, kola un mūsu abu smagums padarīja mani īgnu. Ko tur vairs runāt? Viss beidzies, darīts.

“Šeit mēs gulējām,” viņa saka. Un viņš piebilst: “Tūkstošiem skūpstu.” “Pamodušies no rīta…” “Sudrabaina gaisma starp kokiem…” “Augšā…” “Dārzā…” “Kad atnāca vasara…” “Ziemā, kad bija sniegs…” Kaut kur lielā tālumā aizsitas durvis, maigi pieklauvēdamas kā sirdspuksts.

Kad vīrs bija piegājis pavisam tuvu pie uguns, gans atvēra acis. Viņš bija vecs, īdzīgs vīrs – nelaipns un ciets pret visiem cilvēkiem. Un, ieraudzījis tuvojamies svešinieku, viņš paķēra garu, smailu nūju, ko mēdza turēt rokā, ganīdams savu ganāmpulku, un svieda ar to nācējam.