Kā lai mēs izskaidrojam nepatīkamo faktu, ka Edmunda Bērka runas un rakstus šodien lasām ar daudz lielāku interesi, nekā tos uztvēra sarakstīšanas laikā, kamēr viņa izcilo sabiedroto teiktais ir jau aizmirsts. Atbilde, kas varētu apmierināt, būtu tāda, ka Edmundam Bērkam piemita pastāvīgi asināts redzējums, kurā visas lietas, darbības un notikumi tiek skatīti likumsakarībās, kas nosaka to eksistenci un apraksta to iespējamību.

Lugā Sofokla spriedums šķiet skaidrs: priekšroka dodama nerakstītajiem likumiem un ir kļūdaini Antigonei liegt apglabāt radinieku, lai kāda arī nebūtu bijusi viņa rīcība dzīves laikā. Luga izskan arī kā brīdinājums varas pārstāvjiem – nenostājieties pret dieviem, par to būs dārgi jāmaksā.

Kā pirmie nelielajā laukumiņā iznāca baletdejotāji. Viņi mani maz iespaidoja. Es vairāk skatījos uz putekļaino, netīro grīdu, redzēju, kā viņus traucē ierobežotā telpa, un domāju, ka dabūs gan viņi mazgāt savas baltās kurpītes.

Krišjānis Lācis sarunājas ar Agnesi Irbi par japāņu izcelsmes britu rakstnieka, Nobela prēmijas literatūrā laureāta Kadzuo Išiguro distopisko romānu “Nekad neatlaid mani”, kas stāsta par alternatīvo jaunlaiku Lielbritāniju, kurā viena cilvēku grupa tiek klonēta un audzināta ar mērķi “donēt” orgānus “normālajiem cilvēkiem”.

Nesen zonā paklīda runas, ka jaunajā krimināllikumā nemaz vairs neesot panta par osobistiem. Bet mazums, ko runā. Varbūt tas izmuldēts tāpat, kā tās tukšās runas par amnestiju. No sākuma melsa, ka tāda būšot par godu jaunajai tūkstošgadei, tad baumoja, ka uz Rīgas 800 gadu svētkiem, visbeidzot gudri muldēja, ka sakarā ar iestāšanos tajā jaunajā savienībā jau nu točno daudzus palaidīšot mājas. Ne nu bija, nekā.

Ja reizēm šķiet, ka dzejnieks aizēno noteiktu faktu, tas ir tikai tāpēc, ka viņš restaurē noteiktu pieredzi. Pirmais elements, ko intelekts noraida, veidojot savu priekšstatu par lietām, ir emocijas, kas pavada uztveri, – un tieši šīs emocijas dzejnieks atjauno kā pirmās.

Veltīgi es sevi mierināju ar domu, ka ziemā varēšu paveikt vairāk darba, jo mani no tā nenovērsīs domas par kriketa zālājiem un lauku mājām. Tāpat veltīgi es sev mēģināju iestāstīt, ka no rītiem varēšu ilgāk palikt gultā. Pat doma par pīpes kūpināšanu pēc brokastīm pie kamīna mani neiedvesmoja.

Vilciena “plackartes” nodalījumā pabāzu zem sola savu čemodānu ar dokumentiem. “Lai skatās, ja kādam vajag! Lai kaut nosper, man vienalga!” – nodomāju pie sevis. Nodalījuma kaimiņi arī brauca uz Rīgu. Tā bija kāda krievu ģimene. Māte, tēvs virsnieks un ne visai izteiksmīga jaunākā meita. Vilciens vēl nebija sakustējies, kad mazais galdiņš pie loga jau bija noklāts ar ēdieniem.

Vienīgo reizi dzīvē trīcēja ceļgali. Pēc tam izgāju armiju, visādi piedzīvojumi bija arī vēlāk. Ne reizi vien biju mata tiesu no nāves. Nekad netrīcēja ceļgali, bet toreiz trīcēja. Atskanēja zvans, atsprāga durvis un skolēni sanāca klasē.

Uz pieaugošā Eiropas lauksaimnieku protestu fona Krišjānis Lācis sarunājas ar Agnesi Irbi par Mišela Velbeka romānu “Serotonīns” – grāmatu, kurā trāpīgi kritizēta Eiropas Savienības industrializētās lauksaimniecības politika un pravietota “dzelteno vestu” kustība.

Otrajā mēnesī sāka uzkrāties dažādas nepatikšanas. Konflikti ar biedriem. Es biju citāds kā viņi un piedevām vēl iecirtīgs. Tāpēc zem acīm sāka parādīties zilumi. Pirmo reizi tos ieraudzījusi, Aleksandra Ivanovna tūlīt metās man klāt: “Saki, kurš tas bija?” Es klusēju, jo sapratu, ka krieviem nav lielāka grēka kā uzrādīt pāridarītāju.

Taisnīgums ir kaut kas lielāks par uzvaru karā vai kādā kaujā. Tas ir mūžīgi klātesošs izaicinājums abām karojošajām pusēm. To izvēlas pieņemt vai noraidīt ikviens no mums – vai nu stājoties pretī ļaunumam, vai arī sadarbojoties ar to.