– Galu galā jūs savu mērķi nesasniegsiet, – Tihons runāja bez aplinkiem, – juridiski jūs esat gandrīz neaizskarams, uz šo faktu ar izsmieklu jums norādīs kā pirmo. Valdīs neizpratne. Kurš vispār sapratīs patiesos atzīšanās iemeslus? Jā, viņi tos tīšām nesapratīs, jo baidās no šādiem varoņdarbiem, uzņem tos ar nemieru, ienīst tos un par tiem atriebjas. Pasaule mīl savu netīrību un negrib, lai to satricina; tāpēc jūsu soli steigšus pārvērtīs par kaut ko smieklīgu, jo ar smieklīgumu šādas lietas pie viņiem visvieglāk ir norakt.
literatūra
Saujiņai bruņinieku un mūku nebija un nevarēja būt koloniālisma jēgpamata, proti, metropoles, uz kuru vest salaupīto. Tādas nebija arī vēlāko gadsimtu mācītājiem, kuri izveidoja latviešu rakstu valodu, un visam tam Latvijas iedzīvotāju kopumam, kurš ar laiku sevi apzinājās kā vācbaltiešus.
Prohors Malovs atzīmēja: “Kad Nikolajs Vsevolodovičs ir laimīgs un nav drūms, visi mūsējie ir jautri un gudri runā.” Es to atcerējos arī toreiz, tāpēc biju jautrs, apmierināts, nebiju drūms un gudri runāju. Taču atceros, ka jau toreiz pilnā mērā zināju, ka esmu zemisks un nicināms gļēvulis sava atbrīvošanās prieka dēļ un ka nekad vairs nebūšu godīgs cilvēks – ne šeit, ne pēc nāves, nekad vairs. Un vēl: pie manis piepildījās ebreju sakāmvārds: “Savs mēsls ir riebīgs, bet nesmird.”
“Jūs atkal esat nolaidis acis,” aizkaitināti ņirgādamies, viņu pieķēra Stavrogins, “jo jums ir kauns par mani, ka es ticot velnam, bet, izliekoties, ka neticu, es viltīgi uzdodu jums jautājumu: vai viņš patiešām pastāv vai nepastāv?” Tihons nenosakāmi pasmaidīja.
Agnese Irbe sarunājas ar Ievu Puķi un Inesi Pudžu par Tenesija Viljamsa lugu “Ilgu tramvajs” un tās jauno iestudējumu Valmieras drāmas teātrī. Saruna par dzīvi šauros apstākļos, bezizeju un zemiem gaidu apvāršņiem, cilvēka sarežģīto, sašķelto dabu, nicinājumu un aktiera profesijas diktēto žēlastību.
Atšķirībā no sava laika filozofiem – vai arī mūslaiku filozofiem – Mērija Šellija, šķiet, atskārta, ka vēlme radīt pēcdabisku saprātu ir vēlme radīt dzīvības formu (vai nedzīvu intelektu), kas var mūs maldināt. Galu galā saprāta noteicošā pazīme nav ne šaubas, ne pārliecība (kā to pieņēma Dekarts), bet gan divkosība.
Eloiza pret laulībām kategoriski iebilda. Iebildumi bija vairāki. Jaunajai sievietei, šķiet, piemita pareģes spējas, viņa nojauta, ka laulību sekas būs traģiskas. Tāpēc viņa argumentēja, atsaucoties uz Seneku un apustuli Pāvilu, ka patiess filozofs un/vai patiess kristietis nekad nedrīkst pārstāt filozofēt un/vai lūgties.
Nost no skatuves, nost no konkrētās telpas dāņu karaļpilī, nost no varbūt pēdējās iespējas glābties pašiem un pārējiem. Polonijs aiziet pretī savam žurkas liktenim, Klaudijs – likumsakarībai. Uznāk Hamlets, kurā, kā savulaik rakstīja Tamāra Zālīte, iemiesojas mūsu pašu garīgā atsvešinātība.
Tādi domātāji kā Cicerons, Kvintiliāns vai Seneka un vēlākie kristiešu autori uzskatīja, ka dzīvei ar zināšanām, bet ar nepilnīgu vai samaitātu “gudrību” nav jēgas, un tāda izglītība, kas neieaudzina tikumu, ir nederīga izglītība. Lai gan starp minētajiem autoriem ir būtiskas atšķirības, viņus vieno kopīga izpratne par to, kas ir cilvēks un kādai jābūt saistībai starp domāšanu, zināšanām un rīcību.
Saruna par Eiropas idejiskās vēstures apstākļiem laikā īsi pirms Pirmā pasaules kara, kāda Hamburgas jaunieša izaugsmi, erotiskajiem un intelektuālajiem kārdinājumiem, Davosas ciema apburtību Alpu kalnos, slimību un veselību, radikālismu un humānismu.
Ignācijs bez apstājas purpina un sūdzas par modernās pasaules pagrimumu; pēc viņa vārdiem, tajā “pietrūkst teoloģijas un ģeometrijas”. Viņš sapņo uzrakstīt un izdot lielu polemisku traktātu ar “apsūdzību modernajai pasaulei”, taču pacietības un iedvesmas katrreiz pietiek vien pāris lappusēm. Jo 20. gadsimts Ignācijam ļoti, ļoti nepatīk.
Reiz nelielā baļķu būdiņā meža vidū atradām kādu sakšu dezertieri. Vecs, pieredzējis karavīrs, viņš bija Rīgā kaut ko nelabu sastrādājis, un, lai izvairītos no soda, vienkārši iemucis mežā. Neviens viņu, protams, nemeklēja. Tā viņš tur dzīvoja, drusciņ medīdams un zvejodams zivis netālajā upītē. Uz ziemu viņš taisījās iet uz Lietuvu, pie poļiem.
Silts laimes un atvieglojuma vilnis pāršalca visu manu dvēseli – tā, ka es pat nedaudz sagrīļojos. Galvā ieskanējās kaut kas līdzīgs eņģeļu koriem – kaut kas līdzīgs tam, ko biju dzirdējis pāvesta kapelā Romā, tikai balsis skanēja vēl dzidrāk un debešķīgāk.
Kad aiziet liels dzejnieks, dzīves ainava mainās uz neatgriešanos. Gan tā, kas ārā, gan tā, kas katram iekšā. Nav vairs tā ozola. Plauktā nav atrodama valodas galoda, tā tur vairs nestāv, ir titāna atstātas grāmatas un manuskripti.