Arī tagad es ļoti labi varu atsaukt atmiņā šo ainu un apliecināt visu notikušo kaut vai ar zvērestu. Un tomēr vēlāk es sapratu, ka tas nevarēja notikt: pasaulē nav šādu kariešu un tās nevar šķērsot Nikolaja ielu un Troņmantinieka bulvāri Rīgā.
literatūra
Krišjānis Lācis un Agnese Irbe sarunājas ar Raivi Bičevski par romantismu kā revolucionāru 18. gs. nogales un 19. gs. pirmās puses idejvēsturisku periodu, kas spēcīgi ietekmējis un turpina ietekmēt modernā cilvēka pašizpratni.
Mani studiju gadi (vakarniekos, jo pa dienu ofiss) aptuveni sakrita ar periodu, kad tāds smalkums kā migrēna sāka iziet no modes, bet depresijai vēl tikai bija jānāk modē.
Muļķa runai tautas acīs piekrīt tik negativas īpašības un tauta viņu tik zemu vērtē, ka tādos gadījumos, kad kāda cilvēka runu vajag nonievāt, šo runu salīdzina ar muļķa runu.
Liela daļa darbu, kas stāsta par zemgaliešiem, tapuši 20. gadsimtā, īpaši 20. un 30. gados. Tajos uzsvērts Zemgales plašums, kas rada vērienu darbos un cīņās, kurās vilktas paralēles starp seno zemgaļu varoņiem un viņu garu pārmantojušajiem strēlniekiem. Strēlnieku apdzejotājs Jānis Akuraters savos poētiskajos darbos piešķir Zemgalei un tās ļaudīm pat dievišķu oreolu.
“Paldies!” Meitene iesaucās, kad viņš tuvojās durvīm. Jurģis atskatījās. Lielas, pelēkas acis kā tumši, sniega pilni padebeši skatījās viņam taisni dvēselē vai kas nu tur iekšā bija…
Viss gaišs no āboliņa ziediem maigiem,
Viss rāmi rasmīgs kā kopš mūžiem, laikiem.
Turpinot sarunu sēriju par Šekspīra lugām, Krišjānis Lācis ar Agnesi Irbi analizē drāmu “Makbeta traģēdija” (1606), sarunu sākot ar lasītāju un kritiķu nepārejošo mīlestību uz šo pašu īsāko no Šekspīra lugām, patiku skaidrojot gan ar vēstījuma morālo viennozīmību, gan lugas un galveno varoņu “modernumu”, gan arī aktīvo lomu, kuru tajā spēlē pārdabiski spēki.
Tiem, kurus ziņa par 2003. gada kalendāra noderību šogad sasniegusi novēloti, par mierinājumu lai ir doma, ka atkal šis pats dienu musturis būs jau pēc sešiem gadiem, 2031., kad derēs vēl gan šīgada, gan 2014. gada kalendāri.
Cilvēks ir tikai niedrīte, pats vājākais dabas elements, bet viņš ir domājoša niedrīte. Nemaz nav nepieciešams visam Visumam sakopot spēkus, lai viņu salauztu. Pietiek ar vienu tvaika plūsmu, ar vienu ūdens pilienu, lai viņu nogalinātu. Bet, pat ja Visums viņu satriektu, cilvēks tik un tā būtu cēlāks par to, kas viņu nogalina; jo viņš zina, ka mirst.
Logoss ir jēdzīgs – tas darbojas saskaņā ar sevi un izplata ap sevi jēgu, tādējādi piešķirdams esamībai mērķi. Ja zūd jēga, zūd arī mērķis – un vārds kļūst par tukšu skaņu.
“Kā dzīvot tālāk?” Viņas slāvu akcents griezās man ausīs. Šņabis, kola un mūsu abu smagums padarīja mani īgnu. Ko tur vairs runāt? Viss beidzies, darīts.
“Šeit mēs gulējām,” viņa saka. Un viņš piebilst: “Tūkstošiem skūpstu.” “Pamodušies no rīta…” “Sudrabaina gaisma starp kokiem…” “Augšā…” “Dārzā…” “Kad atnāca vasara…” “Ziemā, kad bija sniegs…” Kaut kur lielā tālumā aizsitas durvis, maigi pieklauvēdamas kā sirdspuksts.
Kad vīrs bija piegājis pavisam tuvu pie uguns, gans atvēra acis. Viņš bija vecs, īdzīgs vīrs – nelaipns un ciets pret visiem cilvēkiem. Un, ieraudzījis tuvojamies svešinieku, viņš paķēra garu, smailu nūju, ko mēdza turēt rokā, ganīdams savu ganāmpulku, un svieda ar to nācējam.
tev nav sejas
bet brīžiem
tu esi ikvienā vaigā
Agnese Irbe un Krišjānis Lācis sarunājas ar Ventu Zvaigzni par brāļu Reiņa un Matīsa Kaudzīšu 1879. g. romānu “Mērnieku laiki” – pirmo mākslinieciski augstvērtīgi nostrādāto latviešu lielapjoma romānu.
Ak mīļais Kungs Dievs un Pestītājs! Tu nu redzi manu ceļu un zini, ka es nebraucu vis, dzīdamies pēc pasaules goda un kārumiem, bet meklēju un lūdzu tik to, lai tu dotu mērnieciņa cienīgam tēvam tādu prātu, ka viņš man piešķirtu dziļās ielejas pļaviņu, zirņu kalna tīrumiņus un tās ataudziņas gar Slamstu un Šmakānu robežām.
Herdera institūts Rīgā nebija tikai vācbaltiešu izglītības un kultūras vieta, un institūta radītā intelektuālā vide nebija totāli imanenti noslēgta vide. Par spīti delikātajām nacionālajām problēmām un sasāpējušajām finansēšanas problēmām, šīs institūcijas mērķis bija: būt par paraugu un piemēru eiropeiskai izglītībai Latvijā un Baltijā.
“Palīdzi man tīklu vilkt,” laumiņa saka un skatās viņā pār plecu, vilinādama ar acīm, kuŗas ir zilas kā jūŗa. Vējš izpūš viņas matus, un kaijas sviež gaisā kaislus kliedzienus.
Gaiss vispār nekustas, un nav jaušama ne pūsmiņa. Lapas ir tik vieglas, ka, krītot lejup, tās aizslīd sāņus, tad pavilcinās, saduroties ar gaisa masām, un visbeidzot tik nemanāmi pieskaras zemei, ar kuru tām drīz būs jāsajaucas, ka šis žests ir liegāks par sveicienam paceltu roku un diskrētāks par diskrētāko glāstu.