Notikumu un attiecību drāmas trūkumu Melnajā gulbī, kas lielā mērā iecerēta kā tikumu komēdija, kompensē ģeniālais risinājums visus personāžus, izņemot kņazu Miškinu (Kaspars Znotiņš), ieģērbt baleta tērpos.
literatūra
Tevi, Dievs, kas visā sniedz mierinājumu un mūsos neatrodi neko, ko pats nebūtu devis, es piesaucu
Tās bija vislielākās šausmas, pareizinātas vismaz ar desmit; šausmas, kas brēcošā paroksismā izgrieza otrādi katru manas personas daļiņu; šausmas, salīdzinājumā ar kurām jebkura nāve likās kā žēlsirdīgs mātes glāsts. Kad cilvēks izjūt bailes, viņš dreb, svīst, kliedz, – bet man pat šāds ķermenisks atvieglojums bija liegts. Es zināju, ka neesmu mēms, taču nespēju pakliegt.
Un pēc tam, kad bijām krustām šķērsām pārsprieduši Lavkrafta “Sapņu cikla” stāstus, Bružmanis spēra nākamo soli un atklāja man kaut ko tādu, kas ļoti būtiski izmainīja manu turpmāko dzīvi.
Agnese Irbe un Krišjānis Lācis sarunājas ar Raivi Bičevski par Johana Volfganga fon Gētes 1808. un 1832. g. darbu “Fausts”, kurā sava laika “dižākais eiropietis” ir mēģinājis grieķiski klasisko pasaules ainu sintezēt ar viduslaicīgi kristīgo kārtību, kā arī izcilā zinātnieka, mīlētāja, grēcinieka, pasaules uzlabotāja un dzīves baudītāja Fausta personā ir centies attēlot gan noapaļoti piepildītu dzīvi, gan visu robežu pārvarēšanas dziņu.
1840. gados Pēterburgā atgadījās notikums, kas visus pārsteidza: skaistulis, kņazs, kirasieru pulka miesassardzes gvardes komandieris, kuram visi pareģoja gan flīģeladjutanta posteni, gan spožu karjeru imperatora Nikolaja I galmā, mēnesi pirms kāzām ar skaistuli galmadāmu, kura baudīja īpašu imperatores labvēlību, atkāpās no amata, sarāva attiecības ar līgavu, atdeva savu nelielo īpašumu māsai un aizbrauca uz klosteri, lai tur kļūtu par mūku.
“Skolotāj,” nu jau slaida roka gaisā Asterei, “vai iznāk, ka izglītots cilvēks ir labāks par dumjo? Un kāda ir jūsu dzīves jēga?”
Agnese Irbe un Krišjānis Lācis sarunājas ar Raivi Bičevski par Johana Volfganga Gētes 1774. gada vēstuļu romānu Jaunā Vertera ciešanas.
Ikviens, kas ir īsts mākslinieks vai dzejnieks, būs nojautis, cik liela organizējoša nozīme ir no laiku galiem izstrādātai formai ikvienā mākslas nozarē. Cilvēka domām un jūtām arvien piemīt gāzveidīgs raksturs. Viņas taisās izplūst uz visām pusēm. Tas, ko mākslās un dzejās sauc par formu, viņas visas satur kopā un piešķir tām saskanīgu un samērīgu gaitu.
Es uzreiz sajutu zēnu pretestību un apklusu. Galu galā, tā nav viņu vaina, ka viņu agrīnajai pieredzei ar mājlopiem – kas ir neizbēgama – tagad ir pievienojies arī iknedēļas kino seanss. Kad viņu mute pirmo reizi spēja artikulēti izteikties, vārds “mīlestība” viņiem jau bija smieklīgs vārds – tas bija aptraipīts vārds, ko viņi labprāt smiedamies trenkātu un apmētātu ar akmeņiem, kā dara ar krupjiem.
Paunds mūs mudina tiekties uz to, ko senākā kritikā mēdza dēvēt par lapidaritāti, respektīvi iespaidu vai ilūziju, ka vārdi nav uzrakstīti vai nodrukāti uz papīra, bet iekalti akmens bluķī.
“Anglijas pagrimums sākās dienā, kad Lendors sakravāja pekeles un aizbrauca projām uz Toskānu. Līdz tam Anglija spēja noturēt savus labākos rakstniekus, pēc tam jau mēs Šelliju, Kītsu, Baironu, Bedouzu redzam kontinentālajā Eiropā, bet vēl vēlāk jau skatām pamācošu izrādi: Braunings atrodas Itālijā, kamēr Tenisons dzīvojas pa Bakingemas pili.”
Agnese Irbe un Krišjānis Lācis sarunājas ar Raivi Bičevski par Frīdriha Šillera 1781. gada lugu “Laupītāji”.
Jo ilgāk ciemiņi uzkavējas Godenholmā, jo vairāk viņi sajūt nemājīgumu un briesmas, kas nemanāmi un tomēr nenovēršami tuvojas. Aiz apkārtnes šķietamā miera un klusuma viņpus vēstures un laika straujās gaitas, nesteidzīgā dzīves ritma un neuzkrītošajām ziemeļu dabas krāsām aizvien vairāk par sevi sāk liecināt šausmīgais.
Otrā dienā ielien resnis kungs pie princeses un prasa, vai neesot iekritis kāds gredzens pa logu? Princese atbild, ka esot gan, bet tas maksājot miljoņu rubļu.
Netālu no universitātes, tieši pretī stacijai, atradās iestāde ar lepnu nosaukumu – restorāns “Kaukāzs”. Tas bija pagrabstāvā. Mēs tur nebijām bijuši, bet Uldis gan, tāpēc viņš vienkārši komandēja – ej tur, pagriezies pa labi, ej tur pie galdiņa un gaidi!
Viņas ķermenim bija raksturīgs tāds smalkums un tāds vieglums, ka viņa staigāja pa visasākajām smailēm lielā augstumā un līdzīgi zvirbuļiem uztupās uz pašiem tievākajiem koku zariņiem.
Krišjānis Lācis un Agnese Irbe sarunājas ar Jurģi Klotiņu par Ēriha Marijas Remarka 1928. g. romānu “Rietumu frontē bez pārmaiņām” un neseno vācu ekranizāciju Edvarda Bergera režijā, kas saņēma ASV kinoakadēmijas balvu kā 2022. gada labākā ārzemju filma.
Upīte tek tik strauji, ka viņas rāmo, mīlīgo burbuļošanu var pat kalna virsotnē sadzirdēt. Viņas sapņainās čalās klausoties un iedomas vieglajiem spārniem ļaujoties, mums piepeši liekas, it kā patlaban būtu, pēc ilgiem svešumā pavadītiem maldu gadiem, pārnākuši atkal dzimtenē un tikai tagad sāktu īsteni saprast viņas brīnišķīgo varu pār savu bērnu dažkārt aplamu ilgu pilnām sirdīm.
Un tas tā turpināsies, kamēr vien jūsu industrija un kapitāls ļaus pasauli pataisīt par gadatirgu, ar visiem šiem mehānismiem, kas griežas reibinošā ātrumā, ar vara trumuļu dārdiem un uguņošanu. Bet sagaidiet, sagaidiet pirmās piecpadsmit klusuma minūtes! Tad viņi izdzirdēs balsi – nevis to, kuru noraidīja un kura klusi teica: “Es esmu Ceļš, Patiesība un Dzīvība”, – bet to, kas kāpj augšup no bezdibeņa: “Es esmu uz mūžu aizvērtas durvis, es esmu strupceļš, meli un pazušana.”