Ogista Rodēna “Domātājs” sēž virs elles vārtiem. Zodu atspiedis dūrē, sarauktām uzacīm, saliecies, muskuļi saspringti. Jau vairāk nekā gadsimtu Rietumos šo tēlu uzskata par augstāko ideālu – kontemplatīvo varoni, racionālo cilvēku, cilvēka prātu, kas no augšienes pārskata eksistenci. Intelektuāļi to uzskata par savu aizbildni, un universitāšu pagalmos ir uzstādītas bronzas kopijas. Viņš ir Apgaismības iemiesojums: cilvēks, kas izdomā savu ceļu cauri tumsai.

Bet Rodēns nolika viņu tur, kur viņš sēž, – virs elles. Un, ja, lasot Mateja evaņģēlijā Kristus Ciešanu stāstu, atceramies par šo tēlu, Domātājs pēkšņi iegūst vārdu. Tas ir konkrēts cilvēks vienā ļoti noteiktā savas dzīves posmā. Tā, notikušo pārdomādams, sēdēja Jūda Iskariots savas dzīves pēdējos brīžos, pirms viņš piecēlās un pakārās.

Atcerēsimies, ko Jūda jau bija paveicis, pirms viņu sastopam Mateja 27:3–5.

Viņš bija slēdzis vienošanos ar augstajiem priesteriem: Ko jūs man dosit, ja es jums Viņu nodošu?

Bija sarunājis pienācīgu cenu – trīsdesmit sudraba gabalus, tik daudz būtu jāmaksā par vērša nobadītu vergu – 2. Moz. 21:28. Viņš bija atpazinis Jēzu ar skūpstu, tā savu komerciālo darījumu apzīmogojot ar vissirsnīgāko no iespējamajiem žestiem.

Un, kad ir kļuvis skaidrs, cik drausmīgas sekas ir viņa nodarījumam, viņš neaizbēg. Jūda neslēpjas – viņš domā. Viņa domāšana ir ļoti pragmatiska un loģiska – un tādēļ tik briesmīga.

Vispirms, kā raksta Matejs, Jūdu pārņēma nožēla. Ne grēku nožēla dziļi reliģiskā nozīmē, bet prāta pagrieziens, pārrēķins, kas nepieciešams, kad sasniegtais rezultāts atšķiras no ieplānotā. Jūda pārlūko vienādojumu un meklē, kur tas bija nepareizs. Viņš pārdomā.

Jūda nesamierinās ar savu kļūdu – tieši otrādi, viņš rīkojas. Aiznes trīsdesmit sudraba gabalus atpakaļ augstajiem priesteriem un izsaka savu atzīšanos – precīzu, nepiekāpīgu, teoloģiski pareizu: es esmu grēkojis, nododams nenoziedzīgas asinis. Šajā paziņojumā nav izvairīšanās. Nav centiena samazināt savu vainu, to kaut kā attaisnot. Jūda nosauc vārdā savu nodarījumu ar skaidrību, kādu lielākā daļa grēcinieku nekad nesasniedz.

Tad ir mēģinājums atlīdzināt: viņš atdod naudu, atsakās paturēt sava grēka algu. Viņš mēģina atcelt darījumu, atgriezties pie sākuma, novietot figūras atpakaļ uz galda tur, kur tās bija, pirms viņš tās sāka pārbīdīt. Un atsitas pret sienu. Priesteri paskatās uz viņu un saka visgraujošākos vārdus Kristus ciešanu stāstā: “Kas mums par daļu? Raugi tu pats!”

Sabiedrība indivīdu visbiežāk saskata kā funkciju – tu esi tas, ko tu sabiedrībai vari dot, kādā veidā tu vari aizpildīt sabiedrības vajadzību: saražot materiālus labumus, patērēt citu saražotās preces, atražot ideoloģiskus arhetipus un piedalīties karos… Pārējais ir tevis paša problēmas.

Tā Jūda paliek sēžot uz akmens un domājot. Viņš mēģina atrast kādu citu risinājumu, rūpīgi ieskatoties cilvēku dzīvēs. Rodēns viņa priekšā aplūkošanai ir nolicis simtiem iespējamu piemēru. Elles vārtos ir saskaitāmas vairāk kā divsimt cilvēku figūras, un katrai no tām ir savs individuāls stāsts. Cilvēka dzīve visās tās iespējās kā kaleidoskopā griežas Jūdas acu priekšā.

Vairāki no šiem tēliem ir biedējoši atpazīstami savā struktūrā, kuru Elizabete Kiblere-Rosa pusotru gadsimtu vēlāk aprakstīja kā “piecus posmus” saskarsmē ar nāvi: noliegums, dusmas, tirgošanās, depresija un pieņemšana.

Paolo un Frančeska – mīlētāji joprojām tiecas viens pēc otra, joprojām ir kaislības varā, joprojām izdzīvo iekāri, kas viņus iznīcināja. Viņi nespēj pieņemt, ka mīlestība novedusi tos elles vārtos. Viņi ir iesaluši mirklī pirms sekām – mūžīgās alkās, kas nekad neatzīs savu cenu. Noliegums nav neziņa. Tā ir pārliecība, ka šoreiz – kaut kādā veidā – stāsts beigsies citādi.

Grāfs Ugolino – tēvs, kura acu priekšā viņa bērni nomira badā un kurš pēc tam tos apēda. Tās nav klusas ciešanas. Tas ir zvērojošas dusmas pret nepanesamu realitāti – dusmas, kas ir tik absolūtas, ka aprij to, ko mīl. Ugolino nespēj samierināties ar savu bērnu nāvi. Viņā ir pazudusi robeža starp mīlestību un varmācību. Dusmas ir tur, kur visi aizliegumi ir pazuduši, bet dvēsele atsakās iet tālāk.

Kritusī Kariatīde – viņas darbs bija turēt kolonu, un viņa sabruka zem tās smaguma. Akmeni tā tomēr neatlaiž. Vēl joprojām cenšas pildīt savu uzdevumu, joprojām cīnās ar smagumu, kas viņu jau ir sagrāvis – ja vien es izturētu kaut nedaudz ilgāk, ja vien es papūlētos kaut mazliet vairāk. Tirgošanās ir mēģinājums saglābt kaut ko pēc tam, kad viss jau ir sabrucis.

Vecā Kurtizāne – tā, kas reiz bija ieroču meistara skaistā sieva. Cīņa ir beigusies, skaistums ir izdzisis. Vairs nav ne nolieguma, ne dusmu, ne sarunu. Viņa vienkārši ir tāda, kādu to izveidojis laiks. Viņa ir samierinājusies ar zaudējumu, kas ir pilnīgs. Depresija nav skumjas – tas ir tukšums, kad visi plāni ir cietuši neveiksmi un iespējas izsmeltas.

Pieņemšana ir Domātājs pats. Nu viņš ir redzējis visu: mīlētājus, tēvu, strādnieku, skaistuli – visi cilvēku paņēmieni, lai piešķirtu dzīvei jēgu, ir izspēlēti līdz galam un redzami zem viņa kājām. Un visur viņš ir nonācis pie viena un tā paša galīgā slēdziena: tas nebija tā vērts. Vairs nav nekā, ko noliegt, pret ko dusmoties, par ko kaulēties vai par ko sērot. Rēķins ir noslēgts.

Tieši tas padara “Domātāja” pozu tik satriecošu. Viņš nedomā par ļaunuma nosodīšanu. Viņš domā par labuma jēgu. Katrs cēls impulss, katrs patiesais centiens, katra patiesa mīlestība – to visu var izsvērt un izkalkulēt. Viņam bija mērķis – Dieva Valstība. Viņam bija Skolotājs, kurš izšķērdēja resursus – ļāva izliet dārgas smaržas uz savām kājām, nevis tās pārdeva un naudu izlietoja sabiedrības sistēmisko deformāciju izlabošanai (Jņ. 12:5). Bija stratēģiskā analīze: ceļš uz nāvi Jeruzālemē nav optimālais risinājums; pareizi vadīts krīzes kompleksais risinājums dotu nesalīdzināmi labāku rezultātu. Un viņam bija drosme rīkoties saskaņā ar saviem aprēķiniem, pat ja tas prasītu samērīgus ilgtspējas riskus. Un secinājums – tas nekad nestrādās.

Tāds Domātājs nav cerības tēls, uz kuru paļaujas Rietumu civilizācija. Mūsdienās cilvēks jau mācās arī labu darīt ar aprēķinu: svērt un salīdzināt, kurā jomā ieguldītie līdzekļi nesīs vislielāko atdevi, un tad tos attiecīgi optimizēt. Viss kļūst salīdzināms, un arī cilvēka labā sirds jau ir izmērāma funkcija. Un nav vairs jautājuma: vai bija vērts pārdot Pestītāju par trīsdesmit grašiem? Jautājums, ko šodien sabiedrība uzdod indivīdam, ir: un ko vēl tu būtu gatavs pārdot, ja tiktu nosaukta pareizā cena?

Domātājs ir atbildes iemiesojums – cienīgs, muskuļots, pat skaists savās mokās, taču pilnīgi bez nākotnes. Viņa nākamā kustība, kad domāšana beigusies un rēķini noslēgti, ir piecelties no sava sēdekļa virs bezdibeņa dzīles un ielēkt tajā.

Ir ļoti uzkrītoši, kā evaņģēliju autori atkārtoti ved savus lasītājus līdz tai robežai, aiz kuras visi cilvēciskie pūliņi ir veltīgi. Ne vien Rodēna meistardarbā elles vārti ir pārpildīti. Arī Mateja stāstā Jūda nav vienīgā figūra bezdibeņa malā.

Tur ir Pēteris, kurš tajā pašā naktī trīs reizes, neiziedams no augstā priestera pagalma, noliedza, ka pazīst Jēzu. Cīnītājs Pēteris, kurš izvilka zobenu Ģetsemanē, kurš zvērēja, ka mirs kopā ar savu skolotāju, sēž pie dziestošas uguns un kā tāds tiek atpazīts. Un, kad gailis dzied, Pēteris dara to, ko Jūda nekad nedarīja. Viņš raud. Matejs saka – rūgti raudāja. Tā ir visa Pētera reakcija. Nekādas konfrontācijas ar varas iestādēm. Nekādu mēģinājumu kaut ko labot. Nekādas aprēķinātas stratēģijas, lai mainītu situāciju. Tikai asaras. Visnecienīgākā, pasīvākā, intelektuāli bezjēdzīgākā reakcija, kādu vien var iedomāties. Pēteris nedomā – Pēteris sabrūk.

Pie krusta stāv sievietes – Marija Magdalēna, Marija, Jēkaba un Jāzepa, Cebedeja dēlu, māte – viņas vēro no attāluma. Tās nevar rīkoties. Tās nevar iejaukties. Tās nevar pat stāvēt tuvumā. Viņas ir liecinieces katastrofai, kuru ar savu klātbūtni tās nevar mainīt. Tās arī nedomā par risinājumiem. Viņas vienkārši ir tur, pie krusta, un nevar piedāvāt neko citu, kā vien savu uzmanību.

Vēl pirms tam, Jāņa evaņģēlijā, ir Marta un Marija no Betānijas, kuras sūtīja pēc Jēzus, kad viņu brālis Lācars bija slims, – un Jēzus neatnāca. Lācara stāvoklis pasliktinājās – bet Jēzus neatnāca. Lācars nomira – bet Jēzus neatnāca. Viņas to apglabāja – un Jēzus neatnāca. Četras dienas tās sēdēja nāves namā, un vienīgais cilvēks, kurš varēja kaut ko mainīt, bija neizskaidrojamā, nepiedodamā prombūtnē. Kad Jēzus beidzot ieradās, Marta viņu sagaidīja ar pārmetumu, kas vienlaikus bija arī atzīšanās sagrautā ticībā: “Kungs, ja Tu būtu bijis šeit, mans brālis nebūtu miris.” Marta nedomā – Marta raud.

Šīs ir tās figūras, kas nesēž virs bezdibeņa, kā to dara Domātājs. Tās sēž tajā iekšā. Tās neapcer elli. Tās ir elles iekšienē. Un tām nav ne stratēģijas, ne enerģijas, kā no turienes izkļūt.

Tur, visa apakšā, ir vieta, kurā Evaņģēlijs atrod cerību. Ne Domātāja atlētiskajā racionalitātē, ne cilvēciskajā kompetencē, ne morālajā varonībā, ne stratēģiskajā izcilībā. Ne Jūdas rūpīgajā nožēlā. Cerība Evaņģēlijā sākas tieši tur, kur beidzas visas cilvēciskās iespējas.

Gailis dzied – un Pēteris saprot, ka Jēzum bija taisnība, kad Viņš runāja par trīsreizējo noliegšanu. Un tas nozīmē, ka Jēzum bija taisnība par visu… un tas nozīmē, ka Jēzus mirs, kas nozīmē, ka viss ir beidzies. Tā ir izmisuma loģika un kā tāda – neapstrīdama. Tajā nav nekādu trūkumu. Vienīgais, kas nav ietverts, ir iespēja, ka Dievs varētu darīt kaut ko, kam cilvēciskajā loģikā nevar atrast kategoriju.

Jēzus apzināti ierodas Betānijā četras dienas par vēlu. Nevis vienu dienu par vēlu, kad līķis vēl bija svaigs un varētu domāt par reanimāciju. Četras dienas par vēlu, tad ir sākusies sadalīšanās, kad bioloģiskie fakti ir nenoliedzami. Kā Marta saka: “… tas jau smird.” Jēzus ir sagaidījis, līdz ir izsmeltas visas cilvēcisko cerību kategorijas – medicīniskās, attiecību, pat bioloģiskās. Jo tas, ko viņš nes, nav labāks iznākums esošajā sistēmā. Tas ir kaut kas, ko esošā sistēma sevī neietver.

Sievietes no attāluma vēro, kā kaps tiek aizzīmogots. Pilāts norīko sargus. Akmens tiek novietots savā vietā. Jēzus ienaidnieki Viņa augšāmcelšanās pareģojumu uztver nopietnāk nekā Viņa sekotāji – viņi aizzīmogo kapu un nocietina ieeju pret solījumu, kuru mācekļi acīmredzami ir aizmirsuši. Visas iespējamās cilvēciskās rīcības iespējas ir slēgtas: aizslēgtas, aizzīmogotas un aizsargātas. Mūsdienu domāšanā tas ir pat pašsaprotami, kā to skaidri formulē filozofs Daniels Denets, – cilvēka identitāte ir identiska ar procesiem, kurus var izmērīt: smadzeņu darbību, atmiņas nepārtrauktību, prāta funkcionālo integrāciju. Šī loģika ir pilnīgi konsekventa un noslēgta – kad šie procesi apstājas, apstājas arī persona. Lai arī kas bija šis Jēzus viņa dzīves laikā, šeit tas ir beidzies, jebkāds turpinājums būs tikai krāpšanās. Vienkārši vajag vadīties no pamatprincipiem un pieņemt pareizos secinājumus, vadoties no tā, ko var novērot.

Un tad, trešajā dienā, Dievs dara to, ko Dievs dara. Ne to, ko gaidītu saprātīgs cilvēks. Ne to, ko varētu izsecināt kāds domātājs. Ne to, ko varētu izplānot kompetents stratēģis. Kaps atveras, akmens tiek novelts, sargi krīt kā miruši, un Tas, ko piektdien sita krustā, svētdienas rītā nāk no kapa ārā.

Lieldienas nenāk pie Domātāja, Domātājs svētdien jau ir miris. Viņš ar savām domām nonāca līdz virvei, un viņa domāšana pēc jebkādiem cilvēciskajiem mēriem bija pareiza. Lieldienas nāk pie raudošajiem – pie Pētera, kurš kaut kur Jeruzalemē slēpās no savas sagrautās pašapziņas; pie sievietēm, kuras dodas uz kapu, vairs negaidīdamas neko, izņemot iespēju svaidīt līķi; pie Martas un Marijas, kuras jau zina, kā smird četras dienas vecs līķis.

Citiem vārdiem sakot, tās nāk nevis pie tiem, kuri joprojām plāno savu ceļu cauri tumsai, bet pie tiem, kuriem aprēķini ir pilnībā izsmelti. Ne kompetentajiem, bet bankrotējušiem. Ne figūrām uz pjedestāla, bet figūrām, kas ir uz zemes, jau dubļos iemīdītas.

Rodēns savu skulptūru nosauca par “Domātāju”, un pasaule piekrita, ka domāšana ir augstākā cilvēka darbība. Mateja ciešanu stāsts ir par to pašu. Tikai tas parāda, ka domāšana, nonākot līdz loģiskai nepieciešamībai absolūtas katastrofas priekšā, nespēj radīt neko, izņemot izmisumu. Jūda domāja skaidri, rīkojās izlēmīgi, nožēloja precīzi un pakārās. Viņa prāts bija viņa dievs, un, kad viņam acis metās tumšas elles vārtu priekšā, viņa dievs viņu pievīla.

Evaņģēlijs nekādā veidā neizrāda nicinājumu pret cilvēka domāšanu. Tas ar skaidrību, kādu Apgaismības laikmets nekad nav sasniedzis, pasaka, ka domāšanai ir robeža – un ka vissvarīgākās lietas notiek otrpus šai robežai. Augšāmcelšanās nav secinājums, ko var izdarīt, izmantojot loģiku. Tā ir parādība, kas nāk no tā, kas ir aiz saprāta horizonta, un ir vērsta uz tiem, kuri vairs nespēj domāt, jo viņiem vairs nav, par ko domāt.

Tieši tur mīt cerība – ne cilvēciskajās spējās, bet Dieva mīlestībā, kurš parādās četras dienas par vēlu, aiz sadalīšanās robežas, kad visi saprātīgie cilvēki jau ir devušies mājās. Dievs, kurš nenāk, lai palīdzētu mums domāt labāk, bet kurš nāk, lai darītu to, ko domāšana nespēj. Dievs, kurš mūs sagaida nevis cilvēcisko sasniegumu virsotnē, bet cilvēcisko neveiksmju dibenā, kad Domātājs jau ir piecēlies no postamenta un aizgājis tumsā. Un palikuši tikai tie, kuri nevar darīt neko citu kā vien raudāt.

Domātājs raugās uz visu, kas ir cilvēka spējās – viņu mīlestību, darbu, upurēšanos, cerību – un izsaka savu spriedumu: tas nav tā vērts. Nekas no tā, ko darām, nevar izglābt no nāves. Ikviena cilvēka stāsts beidzas pie tiem pašiem vārtiem – atvērtā kapa.

Eņģelis Lieldienu rītā skatās uz to pašu kapu un paziņo: Viņa šeit nav, Viņš ir augšāmcēlies.

Domātājs un eņģelis abi atbild uz to pašu jautājumu: vai nāvei ir pēdējais vārds pār visu, ko darām, un visu, ko mīlam?

Domātājs saka “jā”. Tāpēc Jūda piecēlās un pazuda tumsā.

Eņģelis saka “nē”. Tāpēc Pēteris, Marta, Marija un visi, kas raud bez cerības, atgūs savu dzīvību – nevis kā atlīdzību par raudāšanu, bet kā dāvanu no Dieva, kurš atteicās ļaut kapam būt galīgajai atbildei.

---

---