Daudziem kristiešiem ir tendence lietu ontoloģisko vērtību sajaukt ar ekonomisko vērtību un uzskatīt, ka precei, pakalpojumam, kapitālam vai darbam pašiem par sevi ir kaut kāda objektīva vērtība arī ekonomiskajās attiecībās.
kristietība
Es uzreiz sajutu zēnu pretestību un apklusu. Galu galā, tā nav viņu vaina, ka viņu agrīnajai pieredzei ar mājlopiem – kas ir neizbēgama – tagad ir pievienojies arī iknedēļas kino seanss. Kad viņu mute pirmo reizi spēja artikulēti izteikties, vārds “mīlestība” viņiem jau bija smieklīgs vārds – tas bija aptraipīts vārds, ko viņi labprāt smiedamies trenkātu un apmētātu ar akmeņiem, kā dara ar krupjiem.
Agnese Irbe un Krišjānis Lācis sarunājas par amerikāņu kinorežisoru Terensu Maliku – iespējams, pēdējo lielo reliģiski metafiziskā autorkino pārstāvi.
Valdnieku acis lai ir modras un redzošas!
Pilsoņu ausis lai ir atvērtas un dzirdīgas!
Viņas ķermenim bija raksturīgs tāds smalkums un tāds vieglums, ka viņa staigāja pa visasākajām smailēm lielā augstumā un līdzīgi zvirbuļiem uztupās uz pašiem tievākajiem koku zariņiem.
Tokalova filmas izraisīto liberāļu paššaustīšanos un savējo nīšanu varbūt var skaidrot socioloģiski – kā elites mēģinājumu ar visnotaļ apšaubāmu un ar realitāti arvien nesaistītāku “luksusa uzskatu” palīdzību sevi norobežot no pārējās neizglītotās tautas.
Un tas tā turpināsies, kamēr vien jūsu industrija un kapitāls ļaus pasauli pataisīt par gadatirgu, ar visiem šiem mehānismiem, kas griežas reibinošā ātrumā, ar vara trumuļu dārdiem un uguņošanu. Bet sagaidiet, sagaidiet pirmās piecpadsmit klusuma minūtes! Tad viņi izdzirdēs balsi – nevis to, kuru noraidīja un kura klusi teica: “Es esmu Ceļš, Patiesība un Dzīvība”, – bet to, kas kāpj augšup no bezdibeņa: “Es esmu uz mūžu aizvērtas durvis, es esmu strupceļš, meli un pazušana.”
Krišjānis Lācis sarunājas ar Agnesi Irbi par japāņu rakstnieka Šūsaku Endo romānu “Klusums” (1966), pēc kura uzņemta arī amerikāņu režisora Mārtina Skorsezī filma ar tādu pašu nosaukumu (“Silence”, 2016) par jezuītu misionāru darbību Japānā 17. gadsimtā.
Sieviešu ordinācijas (un jebkura cita jautājuma) sakarā nevar iztikt bez atrunas par “pareizu mācību” vai “pareizu Bībeles lasījumu”. Lai arī dzīvojam laikmetā, kurā katram ir sava patiesība, pati Bībele šajā lietā ir ļoti skaidra (un pat veselu 1. bausli tam ierakstījusi), ka attiecībām ar Dievu izšķiroša ir “pareiza” pieeja (pareizajam Dievam, pēc pieminētā 1. baušļa), un šo “pareizo” pieeju nekad nenosaka Bībeles skatījumā par grēcinieku definētais cilvēks.
Bet tā nebija mana sirdsapziņa, kuru es ieraudzīju ar šo iekšējo skatienu, kas parasti ir tik mierīgs, tik vērīgs, kas neiestigst detaļās, bet dotas tieši pie būtiskā. Šķita, ka tas slīd pa citas, man līdz šim nepazīstamas sirdsapziņas virsmu, pa aizmiglota spoguļa virsmu, kurā skatoties, es pēkšņi nobijos, ka parādīsies seja – kāda seja? varbūt manējā?… Aizmirsta seja, kas tagad atradusies.
Rasa Jansone savā mākslā runā ne tikai par individuāliem pārdzīvojumiem, bet cenšas būt politiski izaicinoša, kā instrumentu izmantojot feminisma teoriju. Pat nezinot, ka māksliniece konsekventi darbojas šajā laukā, izstādes apmeklētājam ir skaidri nolasāms kritisks skatījums uz sievietes lomu sabiedrībā, konkrētajā tēmas apskatā ievelkot arī katolisko Dievmātes godināšanas tradīciju.
Ikviens, kurš kalpo vai kādreiz ir kalpojis baznīcā, zinās, ka nav svarīgi, cik liela vai maza ir kalpošanas sfēra, svarīgi ir, ar kādu sirds attieksmi palīdz citiem un kalpo Dievam. Skatītājam var rasties maldīgs iespaids, ka vienīgā un svarīgākā kalpošana ir mācītāja lomā. Taču tā, protams, nav taisnība – it īpaši luteriskajā baznīcā.
Šeit atkal un atkal parādās jautājums par taisnīgumu. Galu galā, ja valstij ir pienākums izšķirt, kas ir kas, tad mēs gribētu, lai tā izšķir pareizi. Un, lai likumdevējs izšķirtu pareizi, kas ir ģimene un kas nav ģimene, likumdevējam ir jāzina, kas ir ģimene pēc būtības: kas tā ir pati par sevi, neatkarīgi no valdošās tendences, tradicionālās attieksmes vai vienošanās.
Agrīnie kristīgie autori pārņēma no antīkās pagānu kultūras arī pāris tādas lietas, kurās, stingri raugoties, nav nekā īpatnēji kristīga, jo Jaunajā Derībā tās nav pamatotas. Viena no šīm lietām bija skeptiska attieksme pret uzņēmējdarbību un it īpaši pret tirdzniecību un naudas lietām.
Es labprāt atzīstu, ka ekonomiski kreisi noskaņotos kristiešus gandrīz vienmēr vada vislabākie nodomi un patiesas rūpes par sabiedrības labklājību. Taču, kā tūlīt redzēsim, ekonomikas jomā ar labiem nodomiem vien nepietiek; ir arī jāzina un jāievēro šai cilvēka rīcības nozarei piemītošie objektīvie likumi.