Agnese Irbe un Krišjānis Lācis iztaujā Latvijas Evaņģēliski Luteriskās Baznīcas (LELB) ilggadēju arhibīskapu Jāni Vanagu.
kristietība
Cik skaistas ir tavas Mīlestības, mana Māsa, mīļa Brūte, cik labakas ir tavas Mīlestības nekā Vīns, un tavas Eļjes Smarša nekā visas Kvēpja-Zāles.
Liberālā ideoloģija jau sen vairs nav atvērta (ja tāda vispār ir bijusi) un atrodas dogmatizācijas stadijā. Jo lielāki ir tās iekarojumi, jo mazāk uzvarētāji ir gatavi izrādīt iecietību pretiniekiem. Kristiešiem, kas rāda pazemīgas sejas un paziņo, ka ir gatavi meklēt kopīgu pamatu cīņā par labāku pasauli, nav izredžu izdzīvot – lai cik daudz viņi sevi noliegtu.
Runājot par sengrieķu Olimpa dievībām, parasti piemin, ka tās bija ļoti antropomorfiskas. Daudzas savas īpašības cilvēki piedēvēja dievībām, tikai daudz pilnīgākā mērā. Šos dievus veidoja pēc cilvēka tēla un līdzības. Tādā veidā attiecīgās sabiedrības ieguva ļoti spēcīgus, gudrus un reizē greizsirdīgus un izvirtušus dievus.
Tradicionālā latīņu Mise ar saviem žestiem, kustībām, dziedājumiem, vīraku un orientāciju pret Dievu tabernākulā ļoti labi atgādina jaunajai Misei, ja tā var teikt, ka liturģija ir darbs Dievam – tā ir Dieva tautas kalpošana Dievam.
Aizliegts ir viss, kas domās, vārdos vai darbos lauž, pārkāpj vai apgāna laulības dievišķo kārtību – gan laulībā, gan ārpus tās (piemēram, pirmslaulību attiecības, kopdzīve laulībai līdzīgās savienībās). Ievēro: Dievam tīk dzimumattiecības, bet Viņš nevēlas, lai tās būtu pretrunā ar Viņa iedibināto kārtību, tādēļ Viņš tās pieļauj tikai laulībā
Šie ļaudis nešķita sveši vai no senas pagātnes; tie bija cilvēki no manas paaudzes. Tā kā viņi bija kaili, viņus neierobežoja attiecīgais laikmets ar pārejošām apģērba modes tendencēm. Tieši pretēji, viņu mati un sejas pilnībā atbilda mana laikmeta stilam. Viņi bija – es un man pazīstamie cilvēki.
Uz vāka izmantotās baznīcu interjera detaļas izaug no tumsas, it kā tās negaidīti tiktu izceltas no aizmirstības. Aizmugurējais vāks, kuru rotā apzeltītie Valdnieka vārti ikonostasā no Ludzas Vissvētās Dievmātes Aizmigšanas pareizticīgo baznīcas, uzrāda pavisam citādu, daudz krāšņāku realitāti, kāda varētu atvērties lasītājam pēc visa uzzinātā.
Lūk, mana balss, drūms un melīgs troksnis.
Tevi, Dievs, kas visā sniedz mierinājumu un mūsos neatrodi neko, ko pats nebūtu devis, es piesaucu
Tās bija vislielākās šausmas, pareizinātas vismaz ar desmit; šausmas, kas brēcošā paroksismā izgrieza otrādi katru manas personas daļiņu; šausmas, salīdzinājumā ar kurām jebkura nāve likās kā žēlsirdīgs mātes glāsts. Kad cilvēks izjūt bailes, viņš dreb, svīst, kliedz, – bet man pat šāds ķermenisks atvieglojums bija liegts. Es zināju, ka neesmu mēms, taču nespēju pakliegt.
Spinozas filozofija ir augstākā mērā naidīga marķīza de Sada garam – daļēji tāpēc, ka Spinozam ir ķecerīgs, taču godbijīgs priekšstats par Jēzu. Šim ikoniskajam ebreju brīvdomātājam “Kristus darbi un ciešanas” nav kādu maldu vēsture.
Un pēc tam, kad bijām krustām šķērsām pārsprieduši Lavkrafta “Sapņu cikla” stāstus, Bružmanis spēra nākamo soli un atklāja man kaut ko tādu, kas ļoti būtiski izmainīja manu turpmāko dzīvi.
Baznīca pēc grēkā krišanas lielākoties ir pastāvējusi nekristīgā sabiedrībā, un kristīga sabiedrība ir uzskatāma par izņēmumu, nevis normu.
Aigars Freimanis intervijā ieslīgst bezcerībā un kā vienīgo izeju no strupceļa redz “melno gulbi” – kādu ārkārtēju, neprognozējamu, ārpussistēmisku notikumu, kas salauž esošo lietu gaitu. Latvijas gadījumā tas varētu būt Krievijas uzbrukums vai piepešs Eiropas Savienības vai eiro valūtas sabrukums, vai citplanētiešu iebrukums, vai vismaz spēcīga reliģiskā atmoda. Taču tikpat labi “melnais gulbis” varētu būt iepriekš norādītais trešais punkts: ja Latvijā dusmīgam opozīcijas populismam vispār ir kāda nākotne, tad tikai latviskās un nacionālās formās.
“Šis nav kino,” viņa sacīja, “šīs darbības nav simulētas, tās ir reālas. Līgumi, ko šie uzņēmumi liek sievietēm parakstīt, ir nelikumīgi: nevienam nav tiesību gūt peļņu no cilvēka ķermeņa izmantošanas un piekrist vardarbības aktam pret sevi.”
1840. gados Pēterburgā atgadījās notikums, kas visus pārsteidza: skaistulis, kņazs, kirasieru pulka miesassardzes gvardes komandieris, kuram visi pareģoja gan flīģeladjutanta posteni, gan spožu karjeru imperatora Nikolaja I galmā, mēnesi pirms kāzām ar skaistuli galmadāmu, kura baudīja īpašu imperatores labvēlību, atkāpās no amata, sarāva attiecības ar līgavu, atdeva savu nelielo īpašumu māsai un aizbrauca uz klosteri, lai tur kļūtu par mūku.
Ikkatris cilvēks ir gans – ja tev neir vairāk jāsargā, tad tev tomēr tava viena vienīga dvēselīte kā kāds jēriņš jāapdomā un jākopj ir. Tāpēc laidiet mums arīdzan tā darīt, kā šie gani un to bērniņu Jēzu Kristu, mūsu Pestītāju no sirds priecīgi meklēt.
Es piesaucu šodien šos spēkus
Pret ikvienu naidīgu, ļaunu varu,
Kas uzglūn manam ķermenim un dvēselei.
Ticībā arī Latvijā dzīvojošais kristiešu mazākums šogad redz Ulmaņlaiku krāsās izrotāto, svecītēs ietērpto Rīgas pili un zina, ka šīs pasaules kārtība, kura savos likumos svētī grēku, paiet.