Bet tā nebija mana sirdsapziņa, kuru es ieraudzīju ar šo iekšējo skatienu, kas parasti ir tik mierīgs, tik vērīgs, kas neiestigst detaļās, bet dotas tieši pie būtiskā. Šķita, ka tas slīd pa citas, man līdz šim nepazīstamas sirdsapziņas virsmu, pa aizmiglota spoguļa virsmu, kurā skatoties, es pēkšņi nobijos, ka parādīsies seja – kāda seja? varbūt manējā?… Aizmirsta seja, kas tagad atradusies.
kristietība
Rasa Jansone savā mākslā runā ne tikai par individuāliem pārdzīvojumiem, bet cenšas būt politiski izaicinoša, kā instrumentu izmantojot feminisma teoriju. Pat nezinot, ka māksliniece konsekventi darbojas šajā laukā, izstādes apmeklētājam ir skaidri nolasāms kritisks skatījums uz sievietes lomu sabiedrībā, konkrētajā tēmas apskatā ievelkot arī katolisko Dievmātes godināšanas tradīciju.
Ikviens, kurš kalpo vai kādreiz ir kalpojis baznīcā, zinās, ka nav svarīgi, cik liela vai maza ir kalpošanas sfēra, svarīgi ir, ar kādu sirds attieksmi palīdz citiem un kalpo Dievam. Skatītājam var rasties maldīgs iespaids, ka vienīgā un svarīgākā kalpošana ir mācītāja lomā. Taču tā, protams, nav taisnība – it īpaši luteriskajā baznīcā.
Šeit atkal un atkal parādās jautājums par taisnīgumu. Galu galā, ja valstij ir pienākums izšķirt, kas ir kas, tad mēs gribētu, lai tā izšķir pareizi. Un, lai likumdevējs izšķirtu pareizi, kas ir ģimene un kas nav ģimene, likumdevējam ir jāzina, kas ir ģimene pēc būtības: kas tā ir pati par sevi, neatkarīgi no valdošās tendences, tradicionālās attieksmes vai vienošanās.
Agrīnie kristīgie autori pārņēma no antīkās pagānu kultūras arī pāris tādas lietas, kurās, stingri raugoties, nav nekā īpatnēji kristīga, jo Jaunajā Derībā tās nav pamatotas. Viena no šīm lietām bija skeptiska attieksme pret uzņēmējdarbību un it īpaši pret tirdzniecību un naudas lietām.
Es labprāt atzīstu, ka ekonomiski kreisi noskaņotos kristiešus gandrīz vienmēr vada vislabākie nodomi un patiesas rūpes par sabiedrības labklājību. Taču, kā tūlīt redzēsim, ekonomikas jomā ar labiem nodomiem vien nepietiek; ir arī jāzina un jāievēro šai cilvēka rīcības nozarei piemītošie objektīvie likumi.
Tāpat kā teorētiskajās zinātnēs, piemēram, matemātikā, pastāv zināmi vispārēji principi jeb kopējas atziņas un pieņēmumi (kā, piemēram, tas, ka veselais ir lielāks par tā daļu), tā arī morāles jomā pastāv zināmi vispārēji principi un vispārpieņemti secinājumi, kas kalpo par mērauklu visiem cilvēku darbiem.
Ļaujiet Kristum degt jūsos, pat par upura un atteikšanās cenu. Nebaidieties, ka jūs varētu kaut ko pazaudēt un beigās it kā palikt tukšām rokām. Esiet drosmīgi, izmantojot savus talantus un dāvanas Dieva valstības labā, un ziedojiet sevi – kā svece ziedo vasku –, lai Kungs caur jums varētu izgaismot tumsu.
Taisnīga/taisna karošana ir spēka kā pēdējās iespējas pielietojums tādā karā, kas pamatots Dieva radītās kārtības atjaunošanā un kalpojot savam tuvākajam.
Viņš sacīja, ka vajag skaidri nošķirt saprāta darbības no gribas darbībām; pirmajām nav lielas nozīmes, bet otrās ir izšķirošas: nekas cits nav jādara, kā vienīgi jāmīl un jāpriecājas kopā ar Dievu.
Jaunās Derības kontekstā reliģiska cīņa ir nemiesiska, liedzot teoloģisku pamatu svēta kara karošanas idejai. Tas gan nenozīmē, ka nav bijuši mēģinājumi Jauno Derību pielāgot svētai karošanai, atbilstoši interpretējot Jēzus veikto Tempļa šķīstīšanu, Viņa vārdus par zobenu un pavēli pirkt zobenu.
Būtiski arī atzīmēt, ka eitanizēšana garīgu un psihisku ciešanu dēļ pilnībā izmaina izpratni par to, kāds ir psihiatru un psihoterapeitu darbības mērķis. Visiem iespējamiem līdzekļiem atturēt depresīvos no pašdestrukcijas? Vai atturēt tikai līdz zināmai robežai?
Ņemot vērā “tiesību inflāciju” un pēdējā laikā pieaugošo tiesu aktīvismu kreisi progresīvā virzienā, man ir bažas, ka valsts un baznīcas Šķirtība var kļūt par nākamo Pandoras lādi. Šīs bažas stiprina arī apstāklis, ka mūsu valsts tiesas līdz šim par Šķirtību nav sniegušas itin nekādus skaidrojumus.
Atteikšanās no materiāliem labumiem bija ļoti izteikta tēma gan Irbes sludinātajos sprediķos, gan viņa paša dzīvē. Tā perfekti sasaucās ar Irbes mīļotā Diogena mācību un visu plašo Kristus dēļ vientiesīgo tradīciju. Nerūpējoties par materiālām vajadzībām, Irbe ieguva brīvību, kuru pamanīja un novērtēja arī citi: “Visa Rīga viņam piederēja. Viņš nebija nabags – viņš bija brīvs.”
Agnese Irbe un Krišjānis Lācis debatē ar Juri Rudevski par augļošanu jeb netaisnu augļu (procentu) ņemšanu no naudas aizņēmēja un šīs prakses morālo pieļaujamību.