Tās bija vislielākās šausmas, pareizinātas vismaz ar desmit; šausmas, kas brēcošā paroksismā izgrieza otrādi katru manas personas daļiņu; šausmas, salīdzinājumā ar kurām jebkura nāve likās kā žēlsirdīgs mātes glāsts. Kad cilvēks izjūt bailes, viņš dreb, svīst, kliedz, – bet man pat šāds ķermenisks atvieglojums bija liegts. Es zināju, ka neesmu mēms, taču nespēju pakliegt.
kristietība
Spinozas filozofija ir augstākā mērā naidīga marķīza de Sada garam – daļēji tāpēc, ka Spinozam ir ķecerīgs, taču godbijīgs priekšstats par Jēzu. Šim ikoniskajam ebreju brīvdomātājam “Kristus darbi un ciešanas” nav kādu maldu vēsture.
Un pēc tam, kad bijām krustām šķērsām pārsprieduši Lavkrafta “Sapņu cikla” stāstus, Bružmanis spēra nākamo soli un atklāja man kaut ko tādu, kas ļoti būtiski izmainīja manu turpmāko dzīvi.
Baznīca pēc grēkā krišanas lielākoties ir pastāvējusi nekristīgā sabiedrībā, un kristīga sabiedrība ir uzskatāma par izņēmumu, nevis normu.
Aigars Freimanis intervijā ieslīgst bezcerībā un kā vienīgo izeju no strupceļa redz “melno gulbi” – kādu ārkārtēju, neprognozējamu, ārpussistēmisku notikumu, kas salauž esošo lietu gaitu. Latvijas gadījumā tas varētu būt Krievijas uzbrukums vai piepešs Eiropas Savienības vai eiro valūtas sabrukums, vai citplanētiešu iebrukums, vai vismaz spēcīga reliģiskā atmoda. Taču tikpat labi “melnais gulbis” varētu būt iepriekš norādītais trešais punkts: ja Latvijā dusmīgam opozīcijas populismam vispār ir kāda nākotne, tad tikai latviskās un nacionālās formās.
“Šis nav kino,” viņa sacīja, “šīs darbības nav simulētas, tās ir reālas. Līgumi, ko šie uzņēmumi liek sievietēm parakstīt, ir nelikumīgi: nevienam nav tiesību gūt peļņu no cilvēka ķermeņa izmantošanas un piekrist vardarbības aktam pret sevi.”
1840. gados Pēterburgā atgadījās notikums, kas visus pārsteidza: skaistulis, kņazs, kirasieru pulka miesassardzes gvardes komandieris, kuram visi pareģoja gan flīģeladjutanta posteni, gan spožu karjeru imperatora Nikolaja I galmā, mēnesi pirms kāzām ar skaistuli galmadāmu, kura baudīja īpašu imperatores labvēlību, atkāpās no amata, sarāva attiecības ar līgavu, atdeva savu nelielo īpašumu māsai un aizbrauca uz klosteri, lai tur kļūtu par mūku.
Ikkatris cilvēks ir gans – ja tev neir vairāk jāsargā, tad tev tomēr tava viena vienīga dvēselīte kā kāds jēriņš jāapdomā un jākopj ir. Tāpēc laidiet mums arīdzan tā darīt, kā šie gani un to bērniņu Jēzu Kristu, mūsu Pestītāju no sirds priecīgi meklēt.
Es piesaucu šodien šos spēkus
Pret ikvienu naidīgu, ļaunu varu,
Kas uzglūn manam ķermenim un dvēselei.
Ticībā arī Latvijā dzīvojošais kristiešu mazākums šogad redz Ulmaņlaiku krāsās izrotāto, svecītēs ietērpto Rīgas pili un zina, ka šīs pasaules kārtība, kura savos likumos svētī grēku, paiet.
Valstij ir pienākums reģistrēt, atzīt un tiesiski, sociāli un ekonomiski aizsargāt tikai viena veida pāru savienību – laulību starp sievieti un vīrieti. Aicinām Latvijas Republikas Saeimā ievēlētos deputātus un Ministru kabineta locekļus nelokāmi sargāt laulību, nebūvējot tai blakus, aizmugurē vai priekšā cita veida partnerības institūtus.
Bija arī bēguļotāji-skalinieki (бѣгуны-лучинковцы). Viņi uzskatīja, ka Antikrists ir apgānījis visus dievkalpojuma priekšmetus un visus apgaismes ķermeņus – sveces, petrolejas lampas, – izņemot vienu: parastos skalus, ar kādiem agrāk nabadzīgie zemnieki apgaismoja savus mājokļus. Tātad tikai skals ir tīrs un Dievam tīkams.
Protams, mēs kļūdīsimies. Uz to mēs varam paļauties, taču vēl vairāk mēs varam paļauties uz Dievu.
Daudziem kristiešiem ir tendence lietu ontoloģisko vērtību sajaukt ar ekonomisko vērtību un uzskatīt, ka precei, pakalpojumam, kapitālam vai darbam pašiem par sevi ir kaut kāda objektīva vērtība arī ekonomiskajās attiecībās.
Es uzreiz sajutu zēnu pretestību un apklusu. Galu galā, tā nav viņu vaina, ka viņu agrīnajai pieredzei ar mājlopiem – kas ir neizbēgama – tagad ir pievienojies arī iknedēļas kino seanss. Kad viņu mute pirmo reizi spēja artikulēti izteikties, vārds “mīlestība” viņiem jau bija smieklīgs vārds – tas bija aptraipīts vārds, ko viņi labprāt smiedamies trenkātu un apmētātu ar akmeņiem, kā dara ar krupjiem.