Šogad tiek atzīmēts Jubilejas gads. Jubilejas gadā, ko ievēroja senā izraēļa tautā (vai vismaz tas bija ietverts tās Likumā), īpaša vieta bija sociālām pārmaiņām. Visiem Izraēļa bērniem, kas dažādu iemeslu dēļ bija palikuši bez īpašuma, nokļuvuši verdzībā vai parādu jūgā, Jubilejas gads bija brīvlaišanas gads, jaunu iespēju gads, piedošanas gads. Jubilejas gads katoliskās Baznīcas ietvaros neatceļ sociālo pārmaiņu nepieciešamību. Taču pirmām kārtām tas norāda uz daudz būtiskāko garīgās brīvlaišanas laiku, kas iestājies līdz ar Kristus veikto glābšanu. Katoliskā sociālā mācība apvieno abus aspektus – gan garīgo, gan sociālo pārmaiņu aspektu. Šajā sakarībā CREATE konferencē Romā, Sv. Akvīnas Toma Pontifikālajā Universitātē, 2024. gada 21. novembrī tika nolasīta lekcija “No komunisma uz ekonomismu, aizmirstot integrālo humānismu: Latvijas ilgstpējīgas attīstības stratēģijas līdz 2030. gadam kritika un priekšlikums, balstīts tomismā un katoliskajā sociālajā mācībā”, kurā prezentētas galvenās atziņas no esejas, kas tā paša gada jūlijā tika apbalvota ar pirmo vietu starptautiskajā CREATE Prize konkursā.[1]

Kādā no savām lekcijām tēvs Albino Barrera OP, izcils dominikānis, norādīja, ka daži aprakstoši antropoloģiskie modeļi, kas tiek izmantoti ekonomikā, pēc kāda laika mēdz kļūt normatīvi. Tas nozīmē, ka šie modeļi iegūst jaunu funkciju: tie ne tikai apraksta kādu konkrētu un nosacītu cilvēka uzvedības aspektu, bet tiecas formēt vai veidot to, kā cilvēki domā par sevi un citiem, un attiecīgi arī viņu rīcību ikdienas dzīvē. Kā piemēru viņš minēja homo economicus modeli un dažus pētījumus, kuros secināts, ka sevī ieinteresētākās un egoistiskākās personas esot ekonomikas studenti, kuri ar šo modeli strādā.

Manas esejas galvenā tēze ir, ka kaut kas līdzīgs notiek arī nākotnes politikas veidošanas jomā, par ko atbild valdība. Proti, valdības modelētajos sabiedrības nākotnes attīstības plānos un stratēģijās ir ietverti kļūdaini filozofiski un antropoloģiski uzskati. Tie ir (a) pretrunā ar valsts pamatdokumentos (piemēram, Satversmē) paustajām nostājām un (b) laika gaitā pār-veido un pār-formē sabiedrību gan intelektuāli, gan arī praktiski. Šo problēmu saskatīju Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģijā līdz 2030. gadam (turpmāk: Stratēģijā). Šajā dokumentā ir pieļautas ekonomisma un praktiskā materiālisma kļūdas.

Centīšos parādīt, pirmkārt, kā Stratēģija pieļauj šīs kļūdas; otrkārt, ka ekonomisma kļūda ir saistīta ar neatbilstību patiesībai; treškārt, pārskatīšu dažas pamatpatiesības par cilvēka personu un sabiedrību; un, visbeidzot, piedāvāšu priekšlikumu izmaiņām Stratēģijā un dažus principus Austrumeiropas politikai.

I Ekonomisma un praktiskā materiālisma kļūda Stratēģijā

Pirms norādīt uz minētajām kļūdām, jāpievērš uzmanība pašai Stratēģijai. Stratēģija tika izveidota 2010. gadā, ekonomiskās krīzes laikā. Stratēģijā valdība centās dot virzienu Latvijai turpmākajiem 20 gadiem, domājot par Latvijas sabiedrības nākotnes mērķiem un cerībām. Kā norādīts Latvijas valdības mājaslapā, Stratēģija ir “valsts galvenais plānošanas instruments, un visi tuvākas un tālākas nākotnes stratēģiskās plānošanas un attīstības dokumenti tiek veidoti saskaņā ar Latvija 2030 noteiktajiem virzieniem un prioritātēm”.[2] Tomēr svarīgi atzīmēt, ka nacionālās attīstības plānošanā diezgan aktīvi iesaistījās arī pati sabiedrība: tā tika uzklausīta, un tās viedokli ietvēra Stratēģijā. Tādējādi “tik plaša sabiedrības līdzdalība valsts līmeņa dokumenta izstrādē ir jauna pieredze Latvijai un iezīmē jaunu veidu, kā sabiedrība var piedalīties politikas veidošanā”.[3]

No vienas puses, ir ļoti svarīgi ieklausīties cilvēkos, viņu vajadzībās un nākotnes cerībās. Taču, no otras puses, ir jābūt ārkārtīgi uzmanīgiem, ieklausoties viedokļos par valsts nākotni no sabiedrības, kas 50 gadus ir bijusi komunistu pārvaldībā un ideoloģiskā vakuumā un kas ekonomiskās krīzes laikā ir piedzīvojusi finansiālas grūtības.

Stratēģijas pamatstruktūra. Tā kā šis 20 gadu periods pamazām tuvojas noslēgumam, ir lietderīgi pārdomāt plāna galvenos pamatprincipus, lai atklātu iespējamās vājās vietas un piedāvātu dažas alternatīvas. Stratēģijas pamatstruktūru var raksturot, izdalot vairākus elementus: Stratēģijā izmantoto galveno modeli (“ilgtspējas modelis”); vadošo pieeju, ko uzskata par piemērotu konkrētajiem apstākļiem (“kapitālu pieeja”); un divus principu kopumus: vispārējos stratēģiskos principus un konkrētākus prioritāšu principus.

Galvenais stratēģijā izmantotais modelis ir tā sauktais “ilgtspējas modelis”. Šis modelis “aicina apmierināt esošās paaudzes vajadzības, līdzsvarojot sabiedrības labklājības, vides un ekonomiskās attīstības intereses, vienlaikus nodrošinot vides prasību ievērošanu un dabas daudzveidības saglabāšanos, lai nemazinātu nākamo paaudžu vajadzību apmierināšanas iespējas”,[4] – un tas viss jādara daudzu globālu problēmu, tādu kā demogrāfiskā lejupslīde, ekonomikas globalizācija, klimata pārmaiņas un urbanizācija apstākļos.

Ilgtspējas modelis ir savienots ar “kapitālu pieeju”. Termins “kapitāls” šeit tiek lietots plaši. Pirmkārt, tas ietver Latvijas cilvēkus, tad dabu, vidi un Latvijas kultūras mantojumu. “Kapitālu pieeja” nozīmē šī kapitāla radošu izmantošanu, Latvijas ekonomikas produktivitātes paaugstināšanu, lai efektīvi reaģētu uz mūsdienu globālajiem izaicinājumiem. Stratēģijas vārdiem runājot, “ir svarīgi nesamazināt cilvēkkapitāla bāzes vērtību un palielināt tā produktivitāti. Investīcijas cilvēkkapitālā ir prioritārs ilgtermiņa uzdevums, lai nodrošinātu visa potenciālā cilvēkresursa [..] līdzdalību darba tirgū”.[5]

Stratēģijas principus var iedalīt divās grupās. Pirmā grupa ietver tā sauktos “stratēģiskos principus”, tie ir paredzēti, lai būtiski palielinātu Latvijas ilgtspējīgas attīstības iespējas. Stratēģiskie principi ir četri: jaunrade (attiecas uz kultūru un zinātni, kā arī uz sociālo un ekonomisko dzīvi), tolerance (attiecas uz atvērtību un cieņu pret dažādām kultūrām un dzīvesveidiem), sadarbība (attiecas uz sadarbību gan horizontālā, gan vertikālā līmenī, t. i., uz sadarbību, no vienas puses, starp pilsētām un vietējām institūcijām un, no otras puses, valsts, reģionālajām un vietējām institūcijām) un līdzdalība (attiecas uz aktīvu sabiedrības iesaisti).[6]

Otra grupa ietver septiņus principus jeb stratēģiskās prioritātes, kas ir savstarpēji saistītas, proti, ir sagaidāms, ka, vispirms strādājot pie noteiktām prioritātēm, tiks veicināta arī citu prioritāšu īstenošana. Šīs prioritātes parāda jomas, kurās visneatliekamāk ir nepieciešama aktīva rīcība. Prioritāšu principi ir šādi: 1. kultūras telpas attīstība; 2. ieguldījumi cilvēkkapitālā; 3. paradigmas maiņa izglītībā; 4. inovatīva un ekoefektīva ekonomika; 5. daba kā nākotnes kapitāls; 6. telpiskās attīstības perspektīva; 7. inovatīva pārvaldība un sabiedrības līdzdalība.[7] Visi šie principi ir prioritātes, tas ir, tie nav secīgi veicami soļi, bet gan virzieni, kas vienlaikus nosaka nepieciešamās politiskās darbības.

Ekonomisma un praktiskā materiālisma kļūda. Svarīgi atzīmēt, ka visā ieskicētajā modelī ir daudz labu atziņu. Piemēram, globālo izaicinājumu kontekstā, ar kuriem pasaule saskaras šodien, ilgtspējas modeli var uzskatīt par piemērotu Latvijas un citu valstu situācijai. Patiešām, arī Baznīcas Maģistērijs aicina saglabāt vidi visiem, rūpēties par bioloģisko daudzveidību (sal. Baznīcas sociālās mācības kompendijs, 465-466) un taisnīgumu starp paaudzēm (sal. Caritas in veritate, 48).

Tomēr Stratēģija kopumā liecina, ka tās skatījums uz cilvēka dzīvi un sabiedrību ietver dažus problemātiskus netiešos pieņēmumus, proti, ekonomismu un praktisko materiālismu. Jānis Pāvils II savā enciklikā Laborem exercens norādīja, ka ekonomisma kļūda tiek pieļauta, “aplūkojot cilvēka darbu tikai saskaņā ar tā ekonomisko mērķi” (LE, 13).[8] Tādējādi tiek aizmirsts par cilvēka darba subjektīvo dimensiju.[9] Šo skatījumu varētu papildināt, sakot, ka ekonomisms politikas jomā ir ideoloģisks pieņēmums, ka ekonomiskie faktori ir vissvarīgākie politikas veidošanā.

Ekonomisma kļūda ir saistīta ar materiālisma kļūdu, jo materiālā realitāte tiek nostādīta augstāk par garīgo un personisko (sal. LE, 13). Turpmāk sekojošo apsvērumu dēļ ir svarīgi atzīmēt, ka tas ir praktiskais materiālisms, tas netiek pieņemts teorētiski, bet tiek implicēts caur praktiskiem lēmumiem un rīcību.

Stratēģijā šīs kļūdas galvenokārt pieļautas, pieņemot “kapitālu pieeju”. Termins “kapitāls” ir ekonomisks termins, kas attiecas uz noteikta veida bagātību. Stratēģijā par kapitālu tiek uzskatīts viss Latvijā esošais, ko var izmantot galvenokārt ekonomikas izaugsmei (cilvēkus, dabu, kultūras mantojumu u. c.). Ilgtspējīgas attīstības modeli savienojot ar kapitālu pieeju, redzam, ka galvenais attīstības mērķis ir ekonomiskā labklājība, kas jāsasniedz, izmantojot jau esošo Latvijas bagātību. Tā būtu jāizmanto, lai radītu vēl lielāku bagātību, kas attīstības procesā tiktu sadalīta arvien vienlīdzīgāk. Tādējādi šķiet, ka Stratēģijā par cilvēka darbības galveno mērķi uzskatīta ekonomiskās labklājības radīšana, un tā ir ekonomisma kļūda. Un, tā kā viss ““kapitāla” jēdzienā ietvertais stingrā nozīmē ir tikai lietu kopums”[10] (LE, 12), tad Stratēģijā netieši tiek pārņemts arī praktiskais materiālisms.

Piedāvāt ekonomisma un materiālisma kritiku nav tas pats, kas teikt, ka cilvēku saimnieciskā darbība ir veltīga un nevajadzīga. Gluži otrādi, ekonomiskajai darbībai ir izšķiroša nozīme cilvēka uzplaukuma sasniegšanā. Tā ir izšķiroša, jo tā ir instruments, kas palīdz sasniegt dzīves piepildījumu. Kā norādīja Jānis Pāvils II enciklikā Centesimus annus: “Ekonomika patiesībā ir tikai viens no visas cilvēka darbības aspektiem un dimensijām. Ja ekonomiskā dzīve tiek absolutizēta, […] nepakļaujot to nevienai citai vērtībai, tad iemesls ir meklējams […] faktā, ka visa sociokulturālā sistēma, neņemot vērā ētisko un reliģisko dimensiju, ir novājināta un galu galā aprobežojas tikai ar preču un pakalpojumu ražošanu.”[11] (CA, 39)

Arī Stratēģijas principiem ir raksturīgas tās pašas kļūdas. Kā minēts iepriekš, stratēģijā ir četri principi, proti, jaunrade, tolerance, sadarbība un līdzdalība. Ja aplūkojam šos principus kopā, redzam, ka gandrīz visi principi, izņemot tolerances principu, kaut kādā veidā ir saistīti ar cilvēka darbu vai pakļauti tam. Taču tolerances princips vien nenodrošina nekādu noteiktu virzienu vai mērķi šim darbam, jo tas tikai mudina būt atvērtiem pret dažādām kultūrām. Īsi sakot, šķiet, ka šo principu galvenais vēstījums, ja tos aplūkojam kopā, ir mudināt cilvēkus strādāt kapitāla pieauguma labā. Ja tas tā ir, tad šie principi neatspoguļo cilvēka darba pareizo mērķi: “Lai arī cik patiess būtu apgalvojums, ka cilvēkam ir jāstrādā un viņš uz to ir aicināts, tomēr darbs pirmām kārtām ir “cilvēkam”, nevis cilvēks “darbam”. Šāds secinājums ļauj pamatoti atzīt darba subjektīvās nozīmes pārākumu pār objektīvo nozīmi.”[12] (LE, 6) Lai labotu šos vispārējos principus, ir jāņem vērā cilvēka darba pareizais mērķis.

Visbeidzot, ja pievēršam uzmanību septiņiem iepriekš minētajiem prioritāšu principiem, varam redzēt gan pareizas, gan nepareizas atziņas. No vienas puses, šie principi mudina pievērst rūpīgu uzmanību tam, kas jau ir piederošs vai piederīgs Latvijas sabiedrībai – vispirms tās locekļiem, tad dabai, videi, kultūrai utt. – un strādāt, lai to visu saglabātu un attīstītu. Mūsdienu patērētājsabiedrības laikmetā tā ir vērā ņemama atziņa. No otras puses, šīs prioritātes nenodrošina noteiktu sabiedrības mērķi, tās ir iecerētas kā pastāvīgas prioritātes, kas mums jāievēro, lai augtu ekonomiski. Tādējādi viss, pat izglītība, ir pakārtots nacionālā kapitāla saglabāšanai un attīstībai, kas pēc tam tiks izmantots, lai palielinātu cilvēku spējas ražot vēl vairāk kapitāla utt. Šajā “attīstības aplī” netiek ņemts vērā tas, ka “ar vienkāršu preču un pakalpojumu uzkrāšanu, pat ja no tās labumu gūst vairākums, nepietiek, lai cilvēki būtu laimīgi.”[13] (SRS, 28).

II Patiesības izpratņu nesaskaņa un ekonomisms

Baznīcas sociālās mācības kompendijā apgalvots: “Ja skatījums [uz sabiedrību] būtu tikai vēsturisks un materiālistisks, kopīgais labums tiktu pārvērsts par vienkāršu sabiedriski ekonomisko labklājību bez jebkāda transcendenta mērķa, tas ir, bez tā pastāvēšanas dziļākā pamata.”[14] Tieši tas notiek, ja tiek pieļauta ekonomisma kļūda. Taču var jautāt, kā Eiropas valstis, tostarp Latvija, pieļāva šo kļūdu. Kāds ir tās cēlonis? 

Lai pietuvotos šim jautājumam, noderīgs ir trīskāršs termina “patiesais” izpratnes dalījums, kas norāda uz patiesā un patiesības izpratnēm dažādos vēstures periodos. Kardināls Jozefs Racingers savā grāmatā Ievads kristietībā izšķir trīs secīgas patiesības izpratnes: (a) patiesais kā esošais (verum est ens); (b) patiesais kā fakts (verum quia factum); un (c) patiesais kā kaut kas veidojams, atkārtojams, izgatavojams (verum quia faciendum).[15] Mūsdienās dominē pēdējā no šīm trim izpratnēm: “Patiesība, ar ko cilvēks ir nodarbināts, nav ne patiesība par esošo, ne pat galu galā par viņa paveiktajiem darbiem, bet gan patiesība par pasaules pārveidošanu, pasaules radīšanu – patiesība, kuras centrā ir nākotne un darbība.”[16]

Pietiek ar vienu konkrētu piemēru, lai parādītu “veidojamās patiesības” un relatīvisma popularitāti. Šogad Eirovīzijas dziesmu konkursā uzvarēja Šveices dziedātājs Nemo (“neviens” no latīņu valodas). Aplūkojot Nemo dalību Eirovīzijā kopumā, “teorētiskais” un “politiskais” vēstījums bija diezgan skaidrs: esošā kārtība Eiropā ir jāmaina – vispirms sociālā un politiskā kārtība, bet tā, protams, ir saistīta ar konceptuālo. Nemo vārdiem sakot, “Es izlauzīšos no ķēdēm… Šis stāsts ir mana patiesība… Kurš izlemj, kas ir nepareizi, kas – pareizi?”[17]

Minētais kardināla Racingera citāts ļauj mums saskatīt, ka pastāv saikne starp patiesā kā kaut kā veidojama izpratni un ekonomisma kļūdu. Ja pasaule ir jāmaina un ja, kā apgalvo Racingers, patiesība, tās meklējumi tiek centrēti uz nākotni un darbību, tad ražošana un ekonomiskie procesi ir vissvarīgākie līdzekļi pasaules maiņai. Atstāšu atklātu grūto jautājumu par to, kura kļūda vēsturiski radās pirmā: ekonomisms vai patiesības veidojamība. Tomēr es domāju, ka mūsdienās tās viena otru savstarpēji veicina: ja valsts stratēģiju iezīmē ekonomisma kļūda, tad tā veicina patiesā kā kaut kā veidojama izpratni; un arī otrādi.

Turklāt jāatzīmē, ka visas trīs iepriekšminētās patiesā un patiesības izpratnes ir svarīgas un tajās ir, tā sakot, “daļa patiesības”. Problēmas rodas, kad tās tiek viena no otras atšķirtas, izvirzot priekšplānā vienu no tām un aizmirstot par citām, īpaši esošā patiesumu. Šādā veidā mēs nonākam pie patiesības izpratņu nesaskaņas. Patiesības izpratņu saskaņa ir jāatjauno, atceroties iepriekšējās patiesības izpratnes.

III Ceļā uz patiesības izpratņu saskaņas atjaunošanu

Situācijā, kad saskaramies ar ekonomisma un materiālisma kļūdām, kas pieļautas ļoti nozīmīgā dokumentā, ir jāpārdomā daži būtiski jautājumi: kāds ir cilvēka un sabiedrības mērķis un kāda funkcija šī mērķa sasniegšanā ir ekonomikai? Atbildes, kuru pamatā ir tomisma atziņas, būs noderīgas, lai sniegtu konkrētus priekšlikumus izmaiņām Stratēģijā.

Tomiskais skaidrojums par cilvēka personas mērķi. Ņemot vērā sava laika individuālisma un kolektīvisma kļūdas, kas dažādos veidos tiecās aizstāt cilvēka cieņu ar citām vērtībām, franču filozofs Žaks Maritēns (Maritain) savā darbā Persona un kopīgais labums piedāvāja alternatīvu. Tas bija tomiskais personālisms, kas sakņojas svētā Akvīnas Toma mācībā un balstās uz cilvēka personas cieņu. Tā kā Latvijas Republikas Satversmes preambulā ir uzsvērts, ka šī Republika ir balstīta uz cilvēka cieņas respektēšanu un cita starpā arī uz kristīgām vērtībām, ir piemēroti pievērst uzmanību kristīgajam skatījumam uz cilvēku.

Tomisms atzīst, ka cilvēks sastāv gan no materiālā, gan garīgā aspekta jeb, runājot Maritēna vārdiem, no individuālā un personālā aspekta. Tā kā cilvēks sastāv no individuālā jeb materiālā aspekta, tad cilvēka persona ir daļa arī no kopējā labuma, proti, valstiskās kopienas un radītā Visuma. Tomēr Akvīnas Toma apgalvojums, kas atdzīvināts Maritēna personālismā, ir tāds, ka cilvēka persona, būdama radīta pēc Dieva tēla un līdzības, ir arī tieši pakārtota Dievam kā tās absolūtam galīgajam mērķim; šis transcendentais un neradītais kopīgais labums ir augstāks par jebkuru radīto kopīgo labumu, tas ir, par valstiskās kopienas un Visuma kopīgo labumu.[18] Tas, ka cilvēka persona ir tieši pakārtota Dievam, ir cilvēka ontoloģiskās cieņas pamatā (sal. Dignitas infinita, 1-9). Tas nozīmē, ka cilvēks nav izmantojams instrumentāli, kā to piedāvā ekonomisms. Gluži otrādi, “visam pārējam – Visumam un visām sociālajām institūcijām – galu galā ir jākalpo šim mērķim”,[19] – mērķim būt kopībā ar Dievu.

Tomiskais skaidrojums ekonomikas funkcijai Dieva radīšanas plānā. No iepriekš teiktā izriet, ka ekonomikai kā vienai no cilvēka aktivitātēm jābūt pakārtotai galīgajam mērķim, kas ir cilvēka kopība ar Dievu. Tomisku skaidrojumu ekonomisko darbību funkcijai Dieva radīšanas kārtībā ir sniedzis Albino Barrera OP savā grāmatā Dievs un nabadzības ļaunums. Sekojot Akvīnas Toma mācībai, Barrera vispirms sniedz metafizisko kontekstu, kurā jāievieto ekonomiskā dzīve, pat visa cilvēka darbība. Lai sniegtu pienācīgu metafizisku pamatu ekonomiskajai darbībai, izšķiroša nozīme ir diviem nošķīrumiem: nošķīrumam (1) starp neradīto/ pilnīgo un radīto/ nepilnīgo labumu un (2) starp diviem kārtības veidiem Visumā. 

Nošķīrums (1) starp neradīto un radīto labumu būtībā ir nošķīrums starp Dievu un Viņa radību. Dievam, neradītajam labumam, jābūt nepieciešami pastāvošam, citādi Dievs, būdams atkarīgs no kādām citām lietām, nebūtu patiesi Dievs. Tādēļ Viņa eksistencei ir jābūt absolūtai, un “būt” ir jābūt Dieva būtībai.[20] Atšķirībā no Dieva visas radības savā eksistencē ir tikai iespējamas. Tā kā iespējamas būtnes savu eksistenci atvasina no nepieciešamām būtnēm, tad visa radība savu eksistenci atvasina no Dieva, piedaloties Viņa eksistencē. Tādējādi no Dieva “aizgūtā” eksistence ir pirmais labums, ko Dievs piedāvā cilvēkiem. Visas viņu pilnības ir tikai līdzdalība Dieva pilnībā.[21]

Tagad pievērsīsimies (2) nošķīrumam starp divu veidu kārtībām Visumā. Pirmkārt, šīs divas kārtības nav savstarpēji izslēdzošas. Gluži otrādi: “Visuma ārējā un iekšējā kārtība savstarpēji kalpo viena otrai un pastiprina viena otru.”[22] Visuma ārējā kārtība ir tāda, ka visas radības, faktiski viss Visums kopumā ir sakārtots tā, lai sasniegtu savu galīgo pilnību un pabeigtību Dievā, kas nav viena no lietām pašā Visumā. Tādējādi Dievs ir Visumam “ārējs” un nodrošina galīgo mērķi katrai būtnei. No otras puses, katrai radītajai lietai ir sava vieta un funkcija Visumā – pastāv “iekšēja un saprātīga kārtība, kurā dažādas būtnes ir orientētas viena uz otru tā, lai viss Visums (un katra tā sastāvdaļa) nonāktu līdz galīgajam mērķim Dievā”.[23]

Tagad, ņemot vērā metafizisko kontekstu un kārtību, iespējams pilnībā novērtēt ekonomiskās aktivitātes funkciju Dieva radībā. Radības iekšējās kārtības ietvaros cilvēkiem būtu jārīkojas atbilstoši savai dabai, proti, kā saprātīgām un sabiedriskām būtnēm. Tā kā visas cilvēka darbības jomas ir vērstas uz Visuma galīgo mērķi, gan individuālai, gan kolektīvai darbībai (arī ekonomiskajai darbībai) ir jākalpo Dieva kā galīgā mērķa sasniegšanai. Tomēr Barrera uzskaita arī trīs tuvākos mērķus, ko ekonomikas sfēra cenšas panākt Visuma iekšējā kārtībā: a) sagādāt materiālo nodrošinājumu, kas nepieciešams cilvēka uzplaukumam; b) nodrošināt būtisku vietu morālās izcilības izaugsmei caur personīgu piepūli un cilvēku sadarbību; c) nodrošināt vidi, kurā cilvēki var pildīt savu pienākumu rūpēties par zemes labumiem un cits par citu, veicot tikumīgu saimniecisko darbību.[24]

Līdz šim esmu īsi aprakstījis metafizisko ietvaru, kas nosaka cilvēka un sabiedrības pareizo galīgo mērķi, kā arī pareizu ekonomikas lomu sabiedrībā. Paturot prātā šo vispārējo ietvaru, varam pāriet pie noteiktas pieejas, ko piedāvā katoliskā sociālā mācība. Tā ir integrālas jeb visaptverošas cilvēka attīstības pieeja jeb, citiem vārdiem sakot, integrālais humānisms. Atcerēsimies, ka Stratēģijā tika pieņemta “kapitālu pieeja”, kas implicēja cilvēku reducēšanu uz lietām, uz sava veida bagātību, ko var izmantot instrumentāli, lai radītu vēl lielāku bagātību. Pretstatā šai kļūdainajai pieejai integrālā cilvēka attīstība neuzsver tikai vienu cilvēka aspektu, bet, kā norāda nosaukums, aplūko cilvēku visaptveroši, holistiski, t. i., gan kā materiālu, gan kā garīgu būtni. Tā “vienoti aptver personu kopumā visās tā dimensijās”[25] (Caritas in veritate, 11) un attiecas uz visām personām.

Integrālās cilvēka attīstības kontekstā ekonomikas joma var kļūt arī par lielisku vietu morālai izaugsmei – gan personīgā, gan sabiedrības līmenī (sal. ar iepriekš minētajiem tuvākajiem mērķiem (b) un (c)). Kā vienā no savām runām norādīja pāvests Benedikts XVI, “ekonomika un finanses nepastāv pašas par sevi, tās ir tikai instruments vai līdzeklis. To vienīgais mērķis ir cilvēka persona un tās cieņas pilnīga piepildīšana. Tas ir vienīgais kapitāls, un ir pareizi to aizsargāt”.[26]

IV Priekšlikums Stratēģijas izmainīšanai un Austrumeiropas politiskie principi

Ņemot vērā iepriekš izklāstīto Stratēģijas kritiku un izmantojot vispārējo konceptuālo ietvaru, ko piedāvā tomisms un katoliskā sociālā mācība, var ierosināt izmaiņas Stratēģijā. Pirmais priekšlikums ir saistīts ar antropoloģiskajiem un metafiziskajiem pieņēmumiem, kuru kontekstā šis un tamlīdzīgi plāni tiek izstrādāti. Kā jau iepriekš minēts, Latvijas Republikas Satversmē ir atzīta un respektēta katra cilvēka cieņa un brīvība, kā arī kristīgās vērtības. Šī cieņa prasa pieņemt noteiktu antropoloģisku un metafizisku pozīciju, kas diez vai ir materiālistiska un deterministiska. Tajā pašā laikā Stratēģija, šķiet, atbalsta tādu pasaules uzskatu, saskaņā ar kuru cilvēka cieņa un brīvība tiek pakārtota ekonomikai. Tādējādi tā netieši pieņem arī praktisko materiālismu, tas ir, pārliecību, kas “garīgo un personālo nostāda pakļautībā materiālajai realitātei”[27] (LE, 13).

Šī pretrunīgā situācija prasa, lai nākotnē politiskajos plānos tiktu skaidri pausts vispārējs filozofisks pasaules redzējums. Filozofisko vai teorētisko saistību formulēšana tādos praktiskos dokumentos kā Stratēģija samazinātu pretrunas un kļūdas politikas veidošanā. Turklāt šis filozofiskais ietvars sniegtu vispārīgos un augstākos ideālus vai standartus, saskaņā ar kuriem varētu pieņemt konkrētu politiku. Tomisma vispārīgie metafiziskie principi varētu būt vērtīgs avots šo saistību konkretizēšanai un skaidrākai formulēšanai.

Vēl viens priekšlikums ir saistīts ar Stratēģijā pieņemto ilgtspējīgas attīstības modeli. Kā minēts šī izklāsta otrajā daļā, šajā modelī ir labas atziņas. Tomēr rodas grūtības, ja šim modelim mēģinām noteikt konkrētu mērķi. Vai šo mērķi var identificēt ar paaudžu taisnīguma nodrošināšanu? Varbūt tā ir sabiedrības vai cilvēka labklājība, vai, visbeidzot, dabas saglabāšana? Stratēģijā šis jautājums, šķiet, tiek izlemts, pieņemot “kapitālu pieeju”, kas nozīmē, ka sabiedrības galvenais mērķis ir ekonomiskā izaugsme.

Šīs neskaidrības un kļūdas varētu novērst, pieņemot iepriekš minēto integrālās cilvēka attīstības pieeju. Tam būtu dažādas priekšrocības. Pirmkārt, šī pieeja ir tieši saistīta ar vispārējo filozofisko ietvaru, kas implicēts Satversmē (“cilvēka cieņa”, “kristīgās vērtības”) un eksplicēts tomismā un katoliskajā sociālajā mācībā. Otrkārt, tas kliedē sabiedrības mērķu neskaidrības problēmu, skaidri norādot, ka tās galvenais mērķis ir katra cilvēka vispusīga attīstība. Treškārt, šī pieeja organiski ietver ilgtspējīgas attīstības pieeju, jo tā ņem vērā arī nākamās paaudzes, ekoloģiju un citas saistītas problēmas.

Ja pievēršam uzmanību Stratēģijas vispārējiem stratēģiskajiem principiem (jaunrade, tolerance, sadarbība, līdzdalība), atsauksim prātā kritiku, ka tie galvenokārt attiecas uz cilvēka darbu, cilvēkus reducējot tikai līdz ekonomiskiem darboņiem. Šos vispārīgos principus pakārtojot integrālai cilvēka attīstības pieejai, tie pārstātu nest pārsvarā ekonomisku nokrāsu. Jaunradē būtu jāuzsver arī darba subjektīvā dimensija, sadarbības principam būtu jāakcentē kopīgi pūliņi, tiecoties uz visaptverošu attīstību, un līdzdalības principam būtu jānodrošina palīdzība jo īpaši (bet ne tikai) vājākā stāvoklī esošiem cilvēkiem, lai tie varētu līdzdarboties kopīgajos centienos uz integrālu attīstību.

Atminēsimies, ka septiņu Latvijas sabiedrības prioritāšu kritika galvenokārt sastāvēja no diviem novērojumiem. Pirmkārt, tie nepaskaidro, kāpēc cilvēki strādā un uz kādu mērķi ir vērsta sabiedrība. Otrkārt, šīs savstarpēji saistītās prioritātes veido sava veida “tehnoloģiju” vai “mehānismu”, kas ir pakārtots tikai tam, lai iegūtu vairāk bagātības. Ja tiktu pieņemts cilvēka cieņas princips un integrāla cilvēka attīstības pieeja, tad atbilstoši tiktu izvēlētas arī sabiedrības prioritātes.

Protams, integrālu cilvēka attīstību nevar nodrošināt bez ekonomiskiem ieguldījumiem. Tādējādi nav nepareizi starp prioritātēm iekļaut arī ekonomiskus apsvērumus. Taču, ja sabiedrības galvenā prioritāte ir bagātības iegūšana, tad atsevišķiem cilvēkiem, kuri nopietnu problēmu dēļ nav spējīgi piedalīties ražošanā, netiks nodrošināta aprūpe. Piemēram, 2020. gadā tika izstrādāts plāns alkohola patēriņa samazināšanai un īpašas aprūpes attīstībai no alkohola atkarīgām personām. Tomēr tika izpildītas tikai lētākās plāna daļas (pārsvarā saistītas ar reklāmām, pētījumiem utt.). Efektīva, bet dārga tiešā palīdzība atkarīgajiem, piemēram, jaunu jauniešu aprūpes centru izveide, netika īstenota.[28] Vēl viens piemērs ir saistīts ar vienu no Latvijas reģioniem – Latgali. Tas ir nabadzīgākais reģions Baltijas valstīs. Lai gan pašreizējā Stratēģijā teikts, ka nākotnē “pilsētu un lauku partnerība nodrošinās augstu dzīves kvalitāti visā Latvijas teritorijā”,[29] reālā situācija ir ļoti tālu no šī mērķa.

Integrāls humānisms ar cilvēka cieņu kā vadošo principu, protams, prasītu pārskatīt sabiedrības prioritātes un panākt vienprātību dažādos jautājumos no dažādām pusēm. Tomēr šķiet pamatoti sagaidīt pozitīvus papildu ieguvumus, ja šāda politika tiktu pieņemta Latvijā: šīs valsts pilsoņi justos valstij tuvāki un pieaugtu patriotismā. Pretējā gadījumā cilvēki, kas palikuši vieni ar savām problēmām, nejutīs nekādu saikni ar sabiedrību, vēl jo mazāk mīlestību uz to.

Priekšlikums Austrumeiropas politiskajiem principiem. Balstoties uz katoliskās sociālās mācības principiem un iepriekš sniegto metafizisko ietvaru, ir iespējams paplašināt šo pārdomu mērogu un piedāvāt dažus Austrumeiropas politiskās darbības pamatprincipus. Tomēr vispirms ir nepieciešams skaidrojums, kāpēc šie principi tiek piedāvāti tieši Austrumeiropai.

Mums jāatzīst svarīga iezīme: Austrumeiropa gan “vērtību un uzskatu kartē”, gan ģeogrāfiski atrodas starp diviem valstu blokiem, kuru vērtības un uzskati ir savstarpēji visai sveši, proti, starp Rietumiem un Austrumiem. Lai gan Austrumeiropa dažādos līmeņos patiešām ir cieši saistīta ar abiem poliem, kopumā tā nevēlas identificēties ar neviena bloka vērtību sistēmām: ne ar Rietumu pasaulē valdošo visu vērtību relatīvistiskās pār-veidošanas garu, ne ar Austrumu autokrātisko un dažkārt despotisko garu, kas iztēlotu vēsturi paaugstina kā augstāko avotu pašreizējai un nākotnes politiskajai rīcībai.

Var šķist, ka iepriekš izteiktā ideja par Austrumeiropas atšķirību un līdzību gan Rietumu, gan Austrumu sabiedrībām ir parādība, kas radusies tikai nesenā pagātnē. Tomēr, lai izprastu Austrumeiropas valstu kultūru identitāti un potenciālu, ir ļoti svarīgi atzīt, ka šo sabiedrību kultūras ir rezultāts ilgstošai ​​vēsturiskai dialektikai starp diviem kultūru un politiskajiem poliem, kas aizsākās vismaz ar mēģinājumiem kristianizēt šo pasaules daļu (9./ 10. gadsimts). Tādējādi vēsturiski un konceptuāli šķiet pamatoti domāt, ka “atrašanās starp” varētu būt viens būtisks Austrumeiropas identitātes aspekts.

No teiktā izriet atziņa, ka Austrumeiropā kultūras un politikas jautājumos ir jāiet “trešais ceļš”. Tāda vēl nav, bet varbūt to var attīstīt. Tas nenozīmētu saišu pārraušanu ar abiem poliem. Tas – subsidiaritātes principa robežās –  drīzāk nozīmētu reģionālās identitātes un šajā reģionā joprojām ierastā antropoloģiskā un metafiziskā pamatietvara atkalatklāšanu, nostiprināšanu un aizstāvēšanu, kā arī mūsdienu domāšanas kritisku izvērtēšanu.

Tas nav priekšlikums jaunai ideoloģijai; tas ir priekšlikums Austrumeiropai atzīt to, kas tajā jau ir klātesošs un būtisks, un novērtēt iespējas, ko tās ģeogrāfiskais un konceptuālais stāvoklis varētu dot gan sev, gan citiem. Savā ziņā šis priekšlikums ir jau izteikta principa pielietojums konkrētajai Austrumeiropas realitātei: “Noteiktas ekonomiski pārtikušas valstis mēdz piedāvāt kā kultūras modeļus mazāk attīstītām valstīm; tā vietā katrai no šīm valstīm ir jāpalīdz attīstīties savā atšķirīgā veidā un attīstīt tās inovācijas spējas, vienlaikus ievērojot attiecīgās kultūras vērtības.”[30] (Fratelli Tutti, 51)

Šim alternatīvajam ceļam ir vismaz trīs būtiskas iezīmes: (a) “atrašanās starp” diviem spēcīgiem kultūras poliem, kuri vēstures gaitā ar savstarpēji pretējām ietekmēm ir veidojuši Austrumeiropas identitāti (par to runāju dažas rindkopas iepriekš); (b) integrāla un holistiska pieeja patiesībai; (c) solidaritāte starp Austrumeiropas valstīm dažādos līmeņos. Īsi apspriedīsim arī (b) un (c) iezīmes.

Attiecībā uz (b) ir jāatzīmē, ka visas trīs patiesības izpratnes (tās pieminētas otrajā sadaļā) ir vērtīgas un noderīgas. Problēmas rodas, kad tās tiek cita no citas atdalītas. Tas ir tieši tas, kas notiek Eiropā: mēs aizmirstam patiesību par esošo un patiesību par savu vēsturi, raugoties tikai uz veidojamo nākotni. Tomēr daudzu iemeslu dēļ Austrumeiropā šī aizmiršana nav tik spēcīga. Un tā ir priekšrocība: Austrumeiropas valstis var veidot sabiedrības, kuru pamatā ir visu trīs patiesības izpratņu saskanīga pieņemšana.

Savukārt iezīme (c) aicina uz ciešāku sadarbību dažādās jomās starp Austrumeiropas valstīm, lai nodrošinātu reģionālās identitātes nostiprināšanos un attīstību. Ir svarīgi, lai šī sadarbība notiktu dažādās sfērās un sabiedrības līmeņos, lai atklātu līdzības un atšķirības visu trīs patiesības atzaru uztverē un tādējādi spētu izzināt šo patiesību un dalīties tajā ar citiem.

Noslēgumā jāsaka, ka laikos, kad Poncija Pilāta mūžsenais jautājums “Kas ir patiesība?” (sal. Jņ 18:38) atkal ir nonācis politiskajā un sabiedriskajā sfērā, ir svarīgi atcerēties Jēzus Kristus vārdus, ar kuriem tika veidotas tik daudzas Austrumeiropas sabiedrības: “Es esmu Ceļš, Patiesība un Dzīvība.” (Jņ 14:6) Šo frāzi ir iespējams lasīt šādi: Ceļš ir austrumeiropiešu un visu cilvēku kopējā vēsture un nākotne; Patiesība ir patiesības saskaņa visos līmeņos; un Dzīvība ir mūsu dzīves piepildījums, ja mēs to vadīsim saskaņā ar Patiesību un kopā cits ar citu. Šī Patiesība joprojām veido Austrumeiropu, taču ir jānotiek aktīvai sadarbībai, lai to nodrošinātu arī nākotnē; šī Patiesība joprojām ir šeit, bet tā ir jāatceras, nevis jāaizmirst.

[1] Vairāk par “CREATE Prize” skat. https://sites.google.com/pust.it/createprize/home 

[2] Skat.:
https://www.mk.gov.lv/lv/latvijas-ilgtspejigas-attistibas-strategija?utm_source=https%3A%2F%2Fwww.google.it%2F

[3] Latvijas Republikas Saeima. Latvijas ilgstspējīgas attīstības stratēģija līdz 2030. gadam. 2010. 5. lpp. Skat.: https://www.mk.gov.lv/lv/media/15129/download?attachment

[4] Turpat, 6. lpp.

[5] Turpat, 10. lpp.

[6] Turpat, 7.-8. lpp.

[7] Turpat, 9. lpp.

[8] Pope John Paul II. Encyclical letter “Laborem exercens” on Human Work. Libreria Editrice Vaticana, 1981. (See: https://www.vatican.va/content/john-paul-ii/en/encyclicals/documents/hf_jp-ii_enc_14091981_laborem-exercens.html) Šeit un turpmāk citāti no sociālajām enciklikām sniegti autora tulkojumā no angļu valodas. Tur, kur tas bijis iespējams, izmantoti pieejamie tulkojumi latviešu valodā.

[9] Cilvēka darba subjektīvās dimensijas sakarā skat. LE, 6: “Cilvēkam ir jāpakļauj zeme un jāvalda pār to, jo kā “Dieva tēls” viņš ir persona, tas ir, subjektīva būtne, kas spēj rīkoties plānveidīgi un racionāli, spēj lemt par sevi un ir vērsta uz pašrealizāciju. Tāpēc cilvēks kā persona ir darba subjekts. Kā persona viņš strādā, viņš veic dažādas darbības, kas pieder pie darba procesa; neatkarīgi no to objektīvā satura visām šīm darbībām ir jākalpo, lai īstenotu viņa cilvēcību, lai piepildītu aicinājumu būt personai, kas viņam piemīt tieši viņa cilvēcības dēļ.”

[10] Pope John Paul II, Encyclical letter “Laborem exercens” on Human Work.

[11] Pope John Paul II, Encyclical Letter “Centesimus Annus”. Libreria Editrice Vaticana, 1991: https://www.vatican.va/content/john-paul-ii/en/encyclicals/documents/hf_jp-ii_enc_01051991_centesimus-annus.html

[12] Pope John Paul II, Encyclical letter “Laborem exercens” on Human Work.

[13] Pope John Paul II, Encyclical Letter “Sollicitudo Rei Socialis”. Libreria Editrice Vaticana, 1987: https://www.vatican.va/content/john-paul-ii/en/encyclicals/documents/hf_jp-ii_enc_30121987_sollicitudo-rei-socialis.html

[14] Taisnīguma un Miera Pontifikālā Padome. Baznīcas sociālās mācības kompendijs. Tulk. A. Feldmane. Rīga: Vox Ecclesiae, 2019, 124. lpp.

[15] J. Cardinal Ratzinger. Introduction to Christianity. Translated by J.R. Foster, M.J. Miller. Ignatius Press, San Francisco, 2004, pp. 57-69.

[16] Turpat, p. 63.

[17] Nemo vēstījumu esmu analizējis rakstā “Meklējot Nemo”, kas publicēts portālā Telos: https://telos.lv/meklejot-nemo 

[18] J. Maritain, The Person and the Common Good. Tr. by J. J. Fitzgerald. University of Notre Dame Press, 1972, p. 15.

[19] Turpat, p. 16.

[20] A. Barrera, God and Evil of Scarcity: Moral Foundations of Economic Agency. Notre Dame (Ind.), University of Notre Dame, 2005, p. 19.

[21] Turpat, p. 20.

[22] Turpat, p. 22.

[23] Turpat, p. 21.

[24] Turpat, p. 23-24.

[25] Pāvests Benedikts XVI. Caritas in Veritate. Par cilvēka visaptverošu attīstību mīlestībā un patiesībā. Tulk. V. Bisenieks. Rīga: KALA Raksti, 2009, 14. lpp.

[26] Pope Benedict XVI. Address to Participants in the Meeting of the Development Bank of the Council of Europe (12 June 2010): Insegnamenti VI/1 (2011), 912-913.

[27] Pope John Paul II, Encyclical letter “Laborem exercens” on Human Work.

[28] Skat.: https://likumi.lv/ta/id/347112-par-alkoholisko-dzerienu-paterina-mazinasanas-un-alkoholisma-ierobezosanas-ricibas-plana-2020-2022-gadam-izpildi

[29] Latvijas ilgstspējīgas attīstības stratēģija līdz 2030. gadam, 10. lpp.

[30] Pope Francis, Encyclical Letter “Fratelli Tutti” on Fraternity and Social Friendship. Libreria Editrice Vaticana, 2020: https://www.vatican.va/content/francesco/en/encyclicals/documents/papa-francesco_20201003_enciclica-fratelli-tutti.html