Vērtējot Latvijas ekonomikas attīstību pēdējo 10 gadu laikā, jāatzīst, ka nodokļu politikas ziņā vērojama virzība no konservatīvas labējas ekonomikas centrisma virzienā, pakāpeniski iekļaujot nodokļu sistēmā arī dažādus kreisās ekonomikas elementus: piemēram, veicot vispārēju ienākuma un uzņēmuma nodokļu paaugstināšanu, ieviešot progresīvo nodokli, kapitāla pieauguma nodokli un palielinot sociālā nodokļa likmes pašnodarbinātajiem.

Mēs varam daudz kam ļaut izputēt, uz ko līdz šim esam skatījušies kā uz neaizskaramu svētumu, bet mēs nevaram ļaut izputēt kaut vienai zemnieku mājai un ģimenei. Vislepnākais Rīgas namsaimnieka nams nav vienas vecas, šķības lauku istabas vērts. Viss, kas mūsu valstī labs un kas mūsos pašos labs, ir sācies no šejienes.

“Zviedru modeļa” sociālekonomiskā lietderība ir apšaubāma, jo tam nav izdevies gūt būtiskus panākumus. Tieši pretēji, Zviedrija tā darbības rezultātā ir daļēji zaudējusi brīvā tirgus laikmetā un ilgstoša miera gados gūtos panākumus. Zviedru kompānijas, zaudējot konkurētspēju, ir nonākušas ārvalstu investoru rokās. Turklāt zviedri ir spēcīgā atkarībā no neefektīvas labklājības valsts, kas ļoti apgrūtina tās demontāžu un virzīšanos uz tālākām brīvā tirgus reformām, lai samazinātu valsts daļu ekonomikā.

Agnese Irbe un Krišjānis Lācis debatē ar Juri Rudevski par augļošanu jeb netaisnu augļu (procentu) ņemšanu no naudas aizņēmēja un šīs prakses morālo pieļaujamību.

Agnese Irbe un Krišjānis Lācis sarunājas ar Juri Rudevski par austriešu ekonomisko skolu un tradīciju. Rudevskis skaidro atšķirību starp ekonomiku kā zinātni un ekonomikas politiku, savukārt Lācis apšauba moderno nošķīrumu starp esamību un jābūtību. Rudevskis raksturo austriešu skolas metodoloģiju – cilvēka paredzamo un pētāmo rīcību, izmantojot pasaules ierobežotos resursus savu mērķu sasniegšanā, ko nosaka rīcības aksioma, ierobežotu resursu aksioma un labākās alternatīvas aksioma.

Krišjānis Lācis sarunājas ar Raivi Bičevski par labklājības valsts ēnas pusēm, kā skatījuma prizmu lasot vācu sociologa, Frankfurtes sociālo pētījumu institūta pašreizējā vadītāja Stefana Lēseniha 2016. gadā izdoto grāmatu “Eksternalizācijas sabiedrība” un filozofa Gernota Bēmes 2021. gada darbu “Par nemieru labklājībā”.

2022. gada jūlijā izdevniecība Kodoka laida klajā ievērojamā ekonomista, Nobela prēmijas laureāta Frīdriha fon Hajeka grāmatas “Ceļš uz kalpību” tulkojumu latviešu valodā. Grāmatas atklāšanā uzstājās un debatēja Raivis Bičevskis, Ivars Ījabs, Artis Svece un savus komentārus no zāles piedāvāja arī Agnese Irbe.

Zeme ir Dieva dāvana savai izredzētajai tautai. Tiesības apdzīvot doto zemi ir atkarīgas nevis no karaspēka un bruņošanās, kā sākumā likās, bet no kalpošanas Dievam “garā un patiesībā”. Tiesības apdzīvot zemi ir tā atspere, kas Vecās derības zemes naratīvu dzen uz priekšu. Kam pieder šīs tiesības? V. Brugemans nekļūdās, rakstīdams, ka zemes jautājums ir bibliskās teoloģijas centrālā tēma.

Vārdi nogalina. It īpaši melu vārdi. 8. bauslis nav izšķīdināms relatīvismā, tas ir viennozīmīgs un nepārprotams: “Tev nebūs nepatiesu liecību dot pret savu tuvāku.” Starptautiskās ierēdniecības veltīgie solījumi un dažādu žurnālistu sistemātiskie meli ir iespējami tikai tādā sociālajā klimatā, kur pret vārdiem attiecas ļoti vieglprātīgi un bezatbildīgi; kur par nekrietnu apiešanos ar vārdiem vairs neprasa taisnīgu norēķinu.

Attieksme pret zemi un tās traktējums ir pamats visām pārmaiņām uzskatos un sabiedriskajos institūtos. Vēl vairāk, tas ir pamatā arī personības izpratnei. Attieksme pret zemi bija tas klupšanas akmens, pret kuru Vecās derības praviešu skatījumā krita birokratizētā izraēļu monarhija.