Daudziem kristiešiem ir tendence lietu ontoloģisko vērtību sajaukt ar ekonomisko vērtību un uzskatīt, ka precei, pakalpojumam, kapitālam vai darbam pašiem par sevi ir kaut kāda objektīva vērtība arī ekonomiskajās attiecībās.
tautsaimniecība
Krišjānis Lācis un Agnese Irbe sarunājas ar Arti Šlosbergu par populistu ekonomiskās programmas solījumiem un trūkumiem, vienlaikus atskatoties uz populismu jau kā daļēji noietu nesenās politiskās vēstures etapu.
Agnese Irbe un Krišjānis Lācis sarunājas ar bijušo politiķi un vēsturisku monogrāfiju autoru Edmundu Krastiņu par viņa šī gada februārī sarakstīto eseju “Kāpēc Latvija nevar labāk?”, kurā apskatīti Latvijas ekonomiskās atpalicības vēsturiskie un sociokulturālie cēloņi salīdzinājumā ar pārējām Baltijas valstīm.
2022. gadā biedrība “Peripatos”, kas ir portāla uzturētāja, par valsts budžeta līdzekļiem īstenoja ekonomikas izpētes programmu filozofiskā, reliģiskā, vēsturiskā un praktiskā griezumā. Lasītāju un klausītāju ērtībai piedāvājam šīs programmas pārskatu ar saitēm.
Agrīnie kristīgie autori pārņēma no antīkās pagānu kultūras arī pāris tādas lietas, kurās, stingri raugoties, nav nekā īpatnēji kristīga, jo Jaunajā Derībā tās nav pamatotas. Viena no šīm lietām bija skeptiska attieksme pret uzņēmējdarbību un it īpaši pret tirdzniecību un naudas lietām.
Vērtējot Latvijas ekonomikas attīstību pēdējo 10 gadu laikā, jāatzīst, ka nodokļu politikas ziņā vērojama virzība no konservatīvas labējas ekonomikas centrisma virzienā, pakāpeniski iekļaujot nodokļu sistēmā arī dažādus kreisās ekonomikas elementus: piemēram, veicot vispārēju ienākuma un uzņēmuma nodokļu paaugstināšanu, ieviešot progresīvo nodokli, kapitāla pieauguma nodokli un palielinot sociālā nodokļa likmes pašnodarbinātajiem.
Konservatīvās pieejas potenciāls slēpjas cita veida antropoloģijā, kas aicina valsts namu būvēt nevis no jumta uz leju, bet otrādi – no pareizajiem pamatiem.
Es labprāt atzīstu, ka ekonomiski kreisi noskaņotos kristiešus gandrīz vienmēr vada vislabākie nodomi un patiesas rūpes par sabiedrības labklājību. Taču, kā tūlīt redzēsim, ekonomikas jomā ar labiem nodomiem vien nepietiek; ir arī jāzina un jāievēro šai cilvēka rīcības nozarei piemītošie objektīvie likumi.
Mēs varam daudz kam ļaut izputēt, uz ko līdz šim esam skatījušies kā uz neaizskaramu svētumu, bet mēs nevaram ļaut izputēt kaut vienai zemnieku mājai un ģimenei. Vislepnākais Rīgas namsaimnieka nams nav vienas vecas, šķības lauku istabas vērts. Viss, kas mūsu valstī labs un kas mūsos pašos labs, ir sācies no šejienes.
Korporatīvismam ir nākotne, jo cilvēki ilgojas pēc kopienas un cilvēcības pār akliem ekonomikas spēkiem un monopoliem – neatkarīgi no tā, vai šos monopolus veido oligarhija, kuras intereses saplūst ar t. s. “labklājības valsti” un mazajiem uzņēmējiem kaitniecisku birokrātiju, vai arī monopols pieder politiskajiem komisāriem un kādai partijai.
Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties. 2. daļa. Reformu mēģinājumi un “trešā ceļa” sociālisms Zviedrijā
“Zviedru modeļa” sociālekonomiskā lietderība ir apšaubāma, jo tam nav izdevies gūt būtiskus panākumus. Tieši pretēji, Zviedrija tā darbības rezultātā ir daļēji zaudējusi brīvā tirgus laikmetā un ilgstoša miera gados gūtos panākumus. Zviedru kompānijas, zaudējot konkurētspēju, ir nonākušas ārvalstu investoru rokās. Turklāt zviedri ir spēcīgā atkarībā no neefektīvas labklājības valsts, kas ļoti apgrūtina tās demontāžu un virzīšanos uz tālākām brīvā tirgus reformām, lai samazinātu valsts daļu ekonomikā.
Lai varētu izprast Ziemeļvalstu modeļa būtību un tā nederīgumu Latvijas sociālekonomiskajai videi, nepieciešams aplūkot tā rašanās vēsturi un saistību ar ziemeļu tautu mentalitāti, kā arī kliedēt izplatītos primitīvos mītus par sociāldemokrātiskās sistēmas priekšrocībām.
Agnese Irbe un Krišjānis Lācis debatē ar Juri Rudevski par augļošanu jeb netaisnu augļu (procentu) ņemšanu no naudas aizņēmēja un šīs prakses morālo pieļaujamību.
Agnese Irbe un Krišjānis Lācis sarunājas ar Juri Rudevski par austriešu ekonomisko skolu un tradīciju. Rudevskis skaidro atšķirību starp ekonomiku kā zinātni un ekonomikas politiku, savukārt Lācis apšauba moderno nošķīrumu starp esamību un jābūtību. Rudevskis raksturo austriešu skolas metodoloģiju – cilvēka paredzamo un pētāmo rīcību, izmantojot pasaules ierobežotos resursus savu mērķu sasniegšanā, ko nosaka rīcības aksioma, ierobežotu resursu aksioma un labākās alternatīvas aksioma.
Krišjānis Lācis sarunājas ar Raivi Bičevski par labklājības valsts ēnas pusēm, kā skatījuma prizmu lasot vācu sociologa, Frankfurtes sociālo pētījumu institūta pašreizējā vadītāja Stefana Lēseniha 2016. gadā izdoto grāmatu “Eksternalizācijas sabiedrība” un filozofa Gernota Bēmes 2021. gada darbu “Par nemieru labklājībā”.