Agnese Irbe un Krišjānis Lācis sarunājas ar Juri Rudevski par austriešu ekonomisko skolu un tradīciju. Rudevskis skaidro atšķirību starp ekonomiku kā zinātni un ekonomikas politiku, savukārt Lācis apšauba moderno nošķīrumu starp esamību un jābūtību. Rudevskis raksturo austriešu skolas metodoloģiju – cilvēka paredzamo un pētāmo rīcību, izmantojot pasaules ierobežotos resursus savu mērķu sasniegšanā, ko nosaka rīcības aksioma, ierobežotu resursu aksioma un labākās alternatīvas aksioma.
tautsaimniecība
Krišjānis Lācis sarunājas ar Raivi Bičevski par labklājības valsts ēnas pusēm, kā skatījuma prizmu lasot vācu sociologa, Frankfurtes sociālo pētījumu institūta pašreizējā vadītāja Stefana Lēseniha 2016. gadā izdoto grāmatu “Eksternalizācijas sabiedrība” un filozofa Gernota Bēmes 2021. gada darbu “Par nemieru labklājībā”.
2022. gada jūlijā izdevniecība Kodoka laida klajā ievērojamā ekonomista, Nobela prēmijas laureāta Frīdriha fon Hajeka grāmatas “Ceļš uz kalpību” tulkojumu latviešu valodā. Grāmatas atklāšanā uzstājās un debatēja Raivis Bičevskis, Ivars Ījabs, Artis Svece un savus komentārus no zāles piedāvāja arī Agnese Irbe.
Zeme ir Dieva dāvana savai izredzētajai tautai. Tiesības apdzīvot doto zemi ir atkarīgas nevis no karaspēka un bruņošanās, kā sākumā likās, bet no kalpošanas Dievam “garā un patiesībā”. Tiesības apdzīvot zemi ir tā atspere, kas Vecās derības zemes naratīvu dzen uz priekšu. Kam pieder šīs tiesības? V. Brugemans nekļūdās, rakstīdams, ka zemes jautājums ir bibliskās teoloģijas centrālā tēma.
Vārdi nogalina. It īpaši melu vārdi. 8. bauslis nav izšķīdināms relatīvismā, tas ir viennozīmīgs un nepārprotams: “Tev nebūs nepatiesu liecību dot pret savu tuvāku.” Starptautiskās ierēdniecības veltīgie solījumi un dažādu žurnālistu sistemātiskie meli ir iespējami tikai tādā sociālajā klimatā, kur pret vārdiem attiecas ļoti vieglprātīgi un bezatbildīgi; kur par nekrietnu apiešanos ar vārdiem vairs neprasa taisnīgu norēķinu.
Attieksme pret zemi un tās traktējums ir pamats visām pārmaiņām uzskatos un sabiedriskajos institūtos. Vēl vairāk, tas ir pamatā arī personības izpratnei. Attieksme pret zemi bija tas klupšanas akmens, pret kuru Vecās derības praviešu skatījumā krita birokratizētā izraēļu monarhija.
Par to, ka zemes pārvaldības tiesības faktiski ir arī cilvēka tiesības šī vārda plašākajā nozīmē, liecina politiskās kustības Indijā, Dienvidāfrikā, Brazīlijā, Meksikā un Dienvidaustrumāzijā. Tās skar gan individuālās īpašumtiesības, gan arī plašākus sociālā taisnīguma un kultūras jautājumus. Tas ir viens no cēloņiem plašākai migrācijai, kas rada daudzmiljonu cilvēku masu bez vēstures apziņas, bez savas zemes un bez dzimtenes. Šī procesa iesākums ir redzams arī Vecajā derībā.
Administratīvā darba jomā problēma ar sankcijām par nolaidību parādās citādā, bet ne mazāk nopietnā veidā. Ir trāpīgi teikts, ka konkurences ekonomikā pēdējais līdzeklis ir tiesu izpildītājs, turpretī plānveida ekonomikas galējā sankcija ir karātavas.
Uz pieaugošā Eiropas lauksaimnieku protestu fona Krišjānis Lācis sarunājas ar Agnesi Irbi par Mišela Velbeka romānu “Serotonīns” – grāmatu, kurā trāpīgi kritizēta Eiropas Savienības industrializētās lauksaimniecības politika un pravietota “dzelteno vestu” kustība.
Krišjānis Lācis un Agnese Irbe sarunājas par 20. gs. vadošajām sociālantropoloģiskajām teorijām, kas veidoja priekšstatu par ekonomiku pirmsindustriālajā laikmetā. Kā piemēru izvēloties seno Atēnu tautsaimniecību, Irbe uzsver Karla Polaņji un Mozesa Finlija “primitīvās ekonomikas” vīzijas nesakritību ar vēsturiskajiem datiem, uzsverot, ka Atēnas līdzinājās mūsdienu Londonai, nevis Papua Jaungvinejai, savukārt Lācis aizstāv Polaņji priekšstatu par modernitāti kā lielo lūzuma punktu, kas saimniecisko aprēķinu atdalījis no morāles.
Rezumējot minētos muzejos un novados novēroto, jāliecina, ka baltu arheoloģiskai un etnogrāfiskai mākslai un kultūrai piemīt noteikta, īpatnēja seja ar dziļu zinātnisku un māksliniecisku vērtību. Šis kultūras aploks tālu pārsniedz tagadējās politiskās kartes nospraustās robežas dienvidu-austrumos un dienvidos, tas arī nesakrīt šajās vietās ar vēl dzīvo leišu un latviešu valodu robežām. Kamēr valoda daudzās senāk baltiskās vietās izmirusi, tikmēr citas dzīves tradīcijas turpina dzīvot.
Iespēja atstāt savu mantu bērniem un mazbērniem (vai, ja tādu nav, citām personām) ļauj mums plānot nākotni arī pēc mūsu nāves. Tātad cilvēka nākotne it kā tiek pagarināta pāri viņa fiziskās eksistences robežai, mantiniekiem atstājamo labumu vērtība viņa acīs atkal kļūst lielāka, un laika preferences līkne atkal nosliecas lejup.
Pirmajā sarunā par tautsaimniecības jeb ekonomikas pamatiem Agnese Irbe un Krišjānis Lācis definē dažus kodola jēdzienus, skaidro, kāpēc tautsaimniecība ir humanitāra, nevis eksakta zinātne, apraksta privātīpašuma nojēgumu un pamatojumu dabīgo tiesību teorijā, uzsver saimnieciskās darbības pamata vienību – ģimeni jeb saimi un apskata apmaiņas darījumu pirmsmorālo būtību. Irbe uzsver darījumu objektīvo loģiku, bet Lācis satraucas par krāpšanos un uzcenojumiem.