Saruna ar lietuviešu filozofu Aļģirdu Deguti, kas publicēta 2013. gadā tīmekļa žurnālā Bernardinai.lt.

Mikola Romera Universitātes Filozofijas katedras profesors Aļģirds Degutis pirms vairākiem gadu desmitiem bija viens no liberālisma tradīcijas atjaunotājiem Lietuvā. Viņš ir tulkojis lietuviešu valodā vairākus nozīmīgus liberālo domātāju darbus, kā arī uzrakstījis saistošu liberālās valsts koncepcijas analīzi. Tomēr nu jau kādu laiku Degutis ir pazīstams arī kā radikāls mūsdienu liberālisma kritiķis, publicējot nereti satraucošas atziņas. Piedāvājam Toma Matuleviča interviju ar profesoru Deguti, uzskatot to par aicinājumu uz diskusiju. Esam nolēmuši neīsināt un nemīkstināt Deguta atbildes un vēlreiz atgādinām, ka visi žurnālā Bernardinai publicētie teksti lasāmi vienīgi kā pienesums diskusijai un ne vienmēr atspoguļo redakcijas viedokli.

Savos rakstos jūs esat detalizēti aplūkojis politkorektuma fenomenu Rietumu pasaulē. Kā jūs vērtējat nesenos notikumus, kad Londonā tika nogalināts karavīrs un policija tā vietā, lai notvertu uzbrukuma atbalstītājus, arestēja britu iedzīvotājus, kuri pauda sašutumu par slepkavām?[1]

Šāda policijas rīcība ir kļuvusi par nerakstītu normu ne tikai Lielbritānijā, bet visā Rietumu pasaulē. Tā saukto “minoritāšu” aizsardzība ir kļuvusi par pienākumu, jo īpaši, ja šīs grupas vai to pārstāvji uzvedas nepieņemami. Viņu nepieņemamo uzvedību reti kad nosoda, un, ja tas tomēr notiek, tad ļoti kūtri; drīzāk šādu uzvedību izskaidro un attaisno kā reakciju uz pārējās sabiedrības viesmīlības trūkumu. Piederība kādai minoritārai grupai cilvēku gandrīz vai padara par nesodāmu. Atbilstoši šai normai, jo sliktāk šāda grupa uzvedas, jo vainīgāka jūtas sabiedrība, kurai grupa kaitē. Sabiedrības pienākums attiecīgi ir mainīt savu attieksmi, kļūt draudzīgākai, iejūtīgākai un mazāk diskriminējošai pret minoritāro grupu, kura ir tās aprūpē. Spilgts piemērs šādām aizsargājamām grupām ir melnādainie un musulmaņi.

Piemēram, regulāri notiekošais, klaji rasistiskais islāmistu vandālisms Eiropas pilsētās nekad netiek identificēts kā tāds. To abstrakti un mīklaini apraksta kā “jauniešu” dumpošanos. Politiķi un žurnālisti šādos gadījumos vienmēr atsaucas uz nemieru cēlāju pamatoto neapmierinātību ar viņu sociālo stāvokli, uz diskrimināciju, no kuras viņi ciešot, un nepieciešamību uzlabot viņu apstākļus, lai viņi saņemtu vairāk sociālās palīdzības līdzekļu. Vienlaikus nekad nelaiž garām iespēju brīdināt sabiedrību par iespējamiem “islamofobijas” vai “rasisma” uzliesmojumiem un par mūžīgajiem “fašisma” draudiem no balto pamatiedzīvotāju puses. Pamatiedzīvotāju protesti pret ārvalstnieku pieplūdumu, nemaz nerunājot par pašaizsardzības mēģinājumiem, tiek nosodīti un apspiesti kā iracionālas naida un baiļu (fobijas) izpausmes. Piezīmēsim, ka galvenais pašreizējais konflikts, kurā iesaistītas Rietumu valstis, tiek dēvēts par “karu pret terorismu”, citiem vārdiem sakot, par karu pret cīņas metodi. Atcerēsimies, kā pēc militārpersonas slepkavības Londonā premjerministrs Kamerons nekavējoties nostājās “miera reliģijas” aizstāvības pusē, paziņojot, ka slepkava esot “nodevis islāmu”.[2] Šādi rīkojoties, viņš demonstrēja valdošo attieksmi, ka nav pieļaujami negatīvi vispārinājumi rases vai reliģijas dēļ.

Bet kāds ir patiesais iemesls, kāpēc Rietumu valstis vienmēr apiet šo minoritāšu jautājumu? Kāpēc politiķi un plašsaziņas līdzekļi baidās negatīvi izteikties par šīm grupām?

Problēma ir tajā, ka šāda izteikšanās pārkāptu vienu no politkorektuma principiem. Par citām rasēm un reliģijām ir jārunā vai nu labu, vai neko. Kāpēc? Pirmkārt, tāpēc, ka šīs elites dzīvo svētā pārliecībā, ka visas kultūras ir vienlīdzīgas, ka svešu kultūru importēšana bagātina Rietumus un ka “atvērtā sabiedrībā” nevar pieļaut necieņu vai naidīgumu pret citādo. Turklāt Cita un citādības slavināšanu, kultūru “daudzveidības” veicināšanu uzskata par augstāko mērķi, kurš ir pārāks par visiem citiem mērķiem – pat par Rietumu kultūras vai etniskās identitātes izdzīvošanu.

Šī pārliecība ir tik stipra, ka to nesatricina pat acīmredzami destruktīvas kultūru sajaukšanās blaknes. Tās vienmēr tiek pārinterpretētas tā, lai multikulturālisma ideologiem nevajadzētu uzņemties atbildību. Vaina vienmēr tiek uzvelta ierindas eiropiešiem, kuri it kā slīkstot ksenofobiskos aizspriedumos. Tādi apzīmējumi kā “rasists” vienmēr tiek attiecināti tikai uz baltās rases pārstāvjiem. Tiesa, daži politiķi dažkārt runā par multikulturālisma “neveiksmi” vai pat “izgāšanos”, taču šīs neveiksmes cēloņus viņi meklē tur, kur tos visvieglāk ir atrast: Rietumu nepārvaramajā ksenofobijā un rasismā. Tas nozīmē, ka, lai garantētu panākumus, ir jāpastiprina cīņa pret šiem aizspriedumiem. Un šī cīņa var beigties tikai tad, kad niknie “jaunieši” Eiropā sāks justies kā mājās. Pat ja apzinātais mērķis būtu iznīcināt Rietumu civilizāciju, būtu grūti izdomāt efektīvāku stratēģiju, kā to paveikt.

Multikulturālisms ir viens no politkorektuma stūrakmeņiem. Patiesībā pats termins “politkorektums” nav lietderīgs, jo tas neatspoguļo šīs pieejas būtību. Pamata princips, no kura izriet politkorektuma dogmas un viss politkorektuma režīms, nav nekas cits kā liberālisms – ideoloģija, kas ir mūsdienu apgaismotā rietumnieka oficiālā pasaules uzskata pamatā.

Vienkāršāk izsakoties, vai multikulturālisma un politkorektuma avots ir liberālisma ideoloģija? Bet kā ir ar marksismu?

Liberālisms ir politiska vīzija, kas skata cilvēces pagātni kā pretošanās apspiešanai vēsturi, savukārt nākotni – kā tālāku personīgās emancipācijas trajektoriju, kurai agrāk vai vēlāk ir jāpanāk pilnīgs individuālās brīvības triumfs. Katru soli šajā virzienā uzskata par jaunu progresa virsotni, kas sasniegta, pārvarot lejupslīdes spēku pretestību.

Var rasties iespaids, ka es runāju par marksisma vai komunisma vīziju. Un tas būtu pareizs iespaids. Liberālisms un marksisms ir karojoši garīgie brāļi jeb, izmantojot citu metaforu, tie ir nevis ienaidnieki, bet gan sāncenši, kuri nespēj vienoties par dažiem līdzekļiem viena mērķa sasniegšanai. Par viņu radniecību liecina tas, ka abu ienaidnieks ir tradicionālisms jeb konservatīvisms. Tā sauktie “kultūras kari” Rietumos norisinās starp liberāļiem/progresīvajiem un konservatīvajiem/reakcionāriem, pēdējiem pretojoties emancipācijas karagājienam pret tiem tradīciju bastioniem, kuri vēl saglabājušies.

Spilgta liberālisma ideja šajā krusta karā ir individuālā brīvība, kuru uzskata par augstāko vērtību. Liberāli gandrīz nemaz neinteresē jautājums par to, kā šī brīvība tiek īstenota: saskaņā ar liberālo formulu cilvēks var darīt, ko vien vēlas, ja vien viņš neaizskar citu cilvēku vienlīdz vērto brīvību. Attiecīgi, raugoties uz reālo sabiedrību, liberālis tajā visur saskata nebrīves un apspiestības perēkļus. Sabiedrība pret cilvēkiem izturas atšķirīgi, atbilstoši tādiem principiem, kas nepiešķir augstāko vērtību individuālajai brīvībai. Attiecīgi cilvēki tiek visdažādākajos veidos diskriminēti un viņu izvēles brīvība tiek ierobežota. Šādu ierobežojumu attaisnošana ar apelēšanu pie augstāka vai kopīga labuma liberāli nepārliecina – tā drīzāk viņam liek apšaubīt pašu šāda labuma ideju. Tipisks mūsdienu liberālis ir vērtību skeptiķis, relatīvists un agnostiķis. Taču no šī agnosticisma viņš paradoksālā kārtā pāriet uz absolūtu gnostiķa pozīciju – ka vienīgais patiesais ļaunums ir “diskriminācija” vai “neiecietība”. Tāpēc liberālajā kanonā bauslis “Tev nebūs diskriminēt” aizstāj visus Dieva baušļus un ir svarīgāks par jebkādām tradicionālām normām.

Profesors Vītauts Radžvils savos darbos ir attīstījis domu, ka liberālismam var būt totalitāra forma, kas, lai gan šķietami nav tik brutāla kā nacistiskā Vācija vai staļiniskā PSRS, var būt tikpat apspiedoša. Vai tiešām tā ir?

Pilnīgi noteikti. Apbruņojoties ar bausli “Tev nebūs diskriminēt”, ir iespējams un pat nepieciešams uzsākt krusta karu: pret krucifiksu novietošanu skolās, par viendzimuma laulību legalizāciju, par sieviešu kvotu noteikšanu uzņēmumu valdēs. Patiesībā cīņā pret diskrimināciju paveras tik plaša fronte, tik daudz diskriminētu “minoritāšu”, ka emancipācijas projekts praktiski pārvēršas par Ļeva Trocka “nebeidzamo revolūciju”. Analoģijas ar marksistisko režīmu praksi ir nenoliedzamas. Piemēram, tāpat kā Krievijā valdošā partija izmantoja “proletariātu” kā tarānu, lai gāztu veco kārtību, tā tagad liberālā elite izmanto diskriminētās “minoritātes”, lai gāztu tradicionālo kārtību (“nojauksim veco pasauli”). Tāpat kā “ekspluatatori” Krievijā pazaudēja visas savas tiesības, pārvēršoties par tautas ienaidniekiem, tā arī diskriminētāji tagad zaudē savu tiesisko imunitāti, pārvēršoties par bēgļiem, kurus vajā patoloģiskas fobijas. Atbilstoši jau Platonam pazīstamai loģikai totāls krusta karš par brīvību neizbēgami noved pie totālas tirānijas.

Šāda tirānija var būt maigāka nekā stingrs staļiniskais despotisms, taču tā nav mazāk efektīva. Dažos aspektos tā ir pat efektīvāka. Piemēram, Krievijas komunistiem bija jākoncentrējas uz saimniecisko dzīvi, jo to pieprasīja centralizētā ekonomika. Atstājot ekonomisko dzīvi vairāk vai mazāk pašplūsmā, liberāļiem ir lielākas iespējas iejaukties citās sociālās dzīves jomās. Tieši to viņi arī dara. Un šīs citas jomas var būt svarīgākas par ekonomiku. Piemēram, ģimenes un nācijas izdzīvošana ir atkarīga no tādām smalkām lietām kā tradicionālā mantojuma saglabāšana, relatīva valsts teritoriālā noslēgtība un tamlīdzīgi. Taču liberālisma redzējumā visas šīs lietas ir bezvērtīgas vai tām ir negatīva vērtība. Tāpēc liberālisma spēja sagraut mantoto nav mazāka par komunisma spēju. Starp citu, liberāļu un sociālistu radniecību labi izprata jau mūsu senči, kas Žemaites laikā[3] masveidā runāja par “liberāļiem un sociālistiem” kā bīstamākajiem elementiem.

Dažviet jūs apgalvojat, ka jums ir tradicionālistiski uzskati. Vai jūs kā tradicionālists domājat, ka pašreizējā sieviešu emancipācija ir ideoloģiska fikcija, ko mākslīgi atbalsta valsts aparāts?

Atcerējos, kā kādā intervijā žurnālists mani raksturoja kā “atklātu tradicionālistu”. Tas jāsaprot tā: drosmīgs cilvēks, kurš publiski pauž nepopulārus uzskatus. Vēl nesen par tādu varēja nosaukt tikai pašpasludinātu homoseksuāli. Tas ir acīmredzams progress īsā laikā – liberāļa izpratnē. Par šo progresu vislabāk liecina tas, ka kļūst moderni būt “transgresīvam”: izsmiet lietas, kuras cilvēki uzskata par svētām, saskatīt tajās kādu nodevību un liekulību, atmaskot un diskreditēt tās. Tā ir apsveicama liberālas, kritiskas un radošas domāšanas pazīme. Un šādai vērtību apvēršanai ir loģisks iznākums. Tiklīdz kāds sakarīgs cilvēks ir sācis apšaubīt “svēto”, viņš nevar apstāties pusceļā, viņam ir jāiet tālāk: tiklīdz viņš ir sācis to izsmiet, viņam tas ir arī jānoliedz un visbeidzot viņam tas ir jāuztver kā ļaunums, pret kuru jācīnās apņēmīgi un bez žēlastības. Tā viņš kļūst par liberālu fanātiķi. Feminisms ir viena no šī fanātisma izpausmēm. Jā, tā pamatā ir fikcija – ka tradicionālās patriarhālās dzimumu attiecības ir uzspiestas un nedabiskas –, taču šī fikcija ir daudzu apgaismotu cilvēku prātos, un tāpēc tā tiek virzīta ar valsts varas palīdzību. Kustības katastrofālās sekas, kas beidzas ar demogrāfisko sabrukumu, šādi fanātiķi parasti uztver kā sabiedrības feminizācijas neizdošanās rezultātu.

Rietumu pasaulē, jo īpaši Eiropā, tiesības uz pensiju vecumdienās tiek uzskatītas par pašsaprotamām. Bet kas vispār ir pensijas? Vai tā ir pārejoša parādība? Vai nav tā, ka bērniem principiāli vajadzētu rūpēties par saviem vecākiem?

Labklājības valsts ir salīdzinoši jauna parādība. To tikai 19. gadsimta otrā pusē iecerēja konservatīvais Vācijas kanclers Bismarks, kurš, reaģējot uz sociālistu revolucionāro aģitāciju, nāca klajā ar “sociālās apdrošināšanas” ideju. Apzināti vai neapzināti šī paternālisma funkcija, ko uzņēmās valsts, kļuva par ģimenes funkciju sašaurināšanas instrumentu. Tomēr, valstij pārņemot ģimenes funkcijas, valsts nekļūst par ģimeni – tā kļūst par “bezsirdīgu briesmoni”, par kuru runāja Nīče. Tā sauktās tiesības uz “cieņpilnām vecumdienām” pārvēršas par pienākumu atbalstīt svešiniekus uz savu tuvinieku aprūpes rēķina. Dabiskās attiecības starp vecākiem un bērniem tiek iznīcinātas, un paaudžu solidaritāti aizstāj izolētu indivīdu atkarība no anonīmas valdības Leviatāna. Būtībā visas pašreizējās runas par cilvēktiesībām ir kļuvušas gandrīz bezjēdzīgas – šo tiesību nemitīgā inflācija, tāpat kā cenu inflācija, automātiski devalvē visas tiesības, pat pamattiesības. Jo īpaši tāpēc, ka katras jaunas tiesības nozīmē dažādu komisariātu, t. i., varas iestāžu pilnvaru paplašināšanos.

Bieži pieņem, ka sociālisti un kristieši līdzinās tajā, ka abas grupas šķietami cenšas palīdzēt sabiedrības locekļiem nelabvēlīgā stāvoklī. Bet vai starp šīm grupām ir kāda būtiska atšķirība?

Jā, pastāv principiāla atšķirība. Kristīgā labdarība, “labie darbi” ir personiski vai galvenokārt personiski. Sociālistiskā jeb sociālā labdarība principā ir bezpersoniska, valstiska, bez personīgām izmaksām. Tāpēc ir īpaši nepatīkami redzēt politiķus, kuri sludina rūpes par maznodrošinātajiem, un cilvēkus, kuri tic šiem meliem. Jāpiebilst, ka par novārtā pamestajiem tagad bieži tiek dēvēti arī tie, kuri paši sevi pamet novārtā vai pamet novārtā citus. Pirms simts gadiem Džordžs Santajana trāpīgi izteicās par liberālajiem katoļiem – ka viņus vairāk satrauc cilvēku ciešanas nekā viņu grēki. Pati altruistisku rūpju ideja tiek izkropļota, ja to pasniedz kā tikumu rūpēties par citiem. Pirmajam pienākumam vajadzētu būt rūpēm par sevi un saviem tuvākajiem – lai citiem nebūtu jārūpējas par jums. Patiesa labdarība sākas “mājās”. Jāatzīst, ka atsevišķu kristīgo tikumu selektīva izcelšana pār citiem liecina par vispārēju vērtību pagrimumu. To pauž sentimentāli morālisti, kuri labprāt runā par Dieva mīlestību, bet neko nevēlas dzirdēt par Dieva dusmām.

Tulkots un publicēts ar Bernardinai atļauju. Oriģinālu var lasīt šeit: https://www.bernardinai.lt/2013-06-20-algirdas-degutis-liberalizmo-ir-leviatano-gniauztuose/

[1] https://www.reuters.com/article/uk-britain-killing-protest-idUKBRE94Q0FF20130527

[2] https://www.reuters.com/article/us-britain-killing-cameron-islam/uk-pm-cameron-says-london-attack-was-betrayal-of-islam-idUSBRE94M0EZ20130523

[3] Īstajā vārdā Jūlija Beņuševičūte-Žīmantiene (1845–1921) – lietuviešu (žemaišu) izcelsmes rakstniece, demokrāte, pedagoģe. Reālisma virziena pārstāve lietuviešu literatūrā. Rakstījusi galvenokārt par lietuviešu zemnieku likteni. Latviski izdotas īsprozas izlases Mana pasaka (1953), Muklājs (1967).