Agnese Irbe un Krišjānis Lācis turpina liberālisma klasisko tekstu un domātāju izpēti, šoreiz pievēršoties Džona Stjuarta Milla ietekmīgajam 1859. gada darbam “Par brīvību”.
liberālisms
Kļūstot par komunistiskās un liberāli demokrātiskās sabiedrības locekli, cilvēks atsakās no vecās lojalitātes un noraida gandrīz visas saistības, kas vēl nesen viņu turēja savās važās, – jo īpaši tās, ko viņam uzspieda reliģija, sabiedrības morāle un tradīcijas. Viņš jūtas atjaunots un stiprināts, un tāpēc viņam ir žēl to nabadziņu, kuri turpina turēties pie novecojušiem likumiem un pakļaujas nepamatotu ierobežojumu verdzībai.
Tautas pastāvēšanas intereses ir pārākas par tādu “racionalitāti”, kas nošķirta no iemiesotības un dabas un mudina dzīvot abstrakciju valstībā. Atrautība no reālās dzīves veicina nihilismu, individuālu egoismu, mizantropisku bērnu neradīšanu “planētas interesēs” un “ekonomisko progresu”, kas vairo ciparus “Excel” tabulās, graujot kopienas intereses. “Tikai tas, kas ir labs spietam, ir labs arī bitei,” rakstīja Marks Aurēlijs.
Trauslais liberālisma sapnis, iespējams, ir tikai mierinoša ilūzija. Vairums no mums, kas šo sapni ir sapņojuši, zina, ka tas drīzāk ir mirāža, lielā mērā mantota no cilvēkiem, kuriem bija ārkārtīgi neliberāli konfesionāli aizspriedumi, kas daudziem, arī man, nemaz neļautu studēt šādā koledžā. Taču tajā jomā, kurā šis liberālais sapnis ir labs, tas ir patiešām ļoti, ļoti labs.
Kā ilgstošākā liberālisma varas sistēmas blakne Latvijā ir birokrātisms un formālisms. Valsts ir zaudējusi savu augstāko misiju, kas formāli ir ierakstīta Satversmes ievadā, bet praktiski netiek īstenota, jo jebkura augstāka misija ir neliberāla, “autoritāra” un indivīda negatīvo brīvību “ierobežojoša”.
Tokalova filmas izraisīto liberāļu paššaustīšanos un savējo nīšanu varbūt var skaidrot socioloģiski – kā elites mēģinājumu ar visnotaļ apšaubāmu un ar realitāti arvien nesaistītāku “luksusa uzskatu” palīdzību sevi norobežot no pārējās neizglītotās tautas.
Krievijas komunistiem bija jākoncentrējas uz saimniecisko dzīvi, jo to pieprasīja centralizētā ekonomika. Atstājot ekonomisko dzīvi vairāk vai mazāk pašplūsmā, mūsdienu liberāļiem ir lielākas iespējas iejaukties citās sociālās dzīves jomās. Tieši to viņi arī dara. Un šīs citas jomas var būt svarīgākas par ekonomiku.
Postmodernie konservatīvie lielākoties atsaucas uz identitāti kā galveno zināšanu un morālo pienākumu pamatu. Šāda pieeja atdarina kreiso postmodernistu identitātes politiku, un caur to konservatīvismā ienāk postmodernā antiesenciālisma atziņa, ka cilvēkam nav dabīgas, universālas būtības.
Ikviens, kurš kalpo vai kādreiz ir kalpojis baznīcā, zinās, ka nav svarīgi, cik liela vai maza ir kalpošanas sfēra, svarīgi ir, ar kādu sirds attieksmi palīdz citiem un kalpo Dievam. Skatītājam var rasties maldīgs iespaids, ka vienīgā un svarīgākā kalpošana ir mācītāja lomā. Taču tā, protams, nav taisnība – it īpaši luteriskajā baznīcā.
Krišjānis Lācis sarunājas ar Jāzepu Baško un Agnesi Irbi par izdevniecības KODOKA pagājuša gada decembrī izdoto britu publicista Daglasa Marija 2019. g. grāmatu “Pūļa neprāts”.
2022. gada decembrī izdevniecībā KODOKA iznāca britu rakstnieka Daglasa Marija grāmata “Pūļa neprāts. Dzimums, rase un identitāte”. Grāmatu tulkojusi Karīna Tillberga, literārā redaktore Agnese Irbe. Publicējam video no grāmatas atklāšanas pasākuma Latviešu biedrības namā, kur grāmatas fragmentus lasīja Gundars Āboliņš un uzstājās Agnese Irbe un Nils Konstantinovs.
Mēs varam daudz kam ļaut izputēt, uz ko līdz šim esam skatījušies kā uz neaizskaramu svētumu, bet mēs nevaram ļaut izputēt kaut vienai zemnieku mājai un ģimenei. Vislepnākais Rīgas namsaimnieka nams nav vienas vecas, šķības lauku istabas vērts. Viss, kas mūsu valstī labs un kas mūsos pašos labs, ir sācies no šejienes.
2022. gada jūlijā izdevniecība Kodoka laida klajā ievērojamā ekonomista, Nobela prēmijas laureāta Frīdriha fon Hajeka grāmatas “Ceļš uz kalpību” tulkojumu latviešu valodā. Grāmatas atklāšanā uzstājās un debatēja Raivis Bičevskis, Ivars Ījabs, Artis Svece un savus komentārus no zāles piedāvāja arī Agnese Irbe.
2022. gada 22. jūnijā notika izdevniecības KODOKA rīkotā Patrika Denīna grāmatas Kāpēc liberālisms cieta neveiksmi (Patrick Deneen, Why Liberalism Failed) atklāšana, kurā piedalījās divi biedrības “Peripatos” dibinātāji. Raivis Bičevskis stāstīja par KODOKA uzsākto grāmatu sēriju “Konservatīvās domas bibliotēka”, savukārt Agnese Irbe ieskicēja Denīna grāmatas priekšvēsturi, negaidītos panākumus, galvenās idejas un izteica dažus iebildumus pret tekstu. Jautājumu un atbilžu sadaļā dzirdami vairāki labi jautājumi, kā arī grāmatas tulkotājs Ēriks Heinsbergs.
Doktrīna sludināja, ka komunistiskā partija ir vienīgā antifašistiskā partija, bet visas pārējās partijas ir “fašistiskas”. Turklāt “fašismu” definēja nevis kā īpašu politisku kustību, bet galvenokārt kā kapitālisma beigu posmu. Līdz ar to “antifašisms” kļuva par sinonīmu “antikapitālismam”.
Liberālie kultūrkarotāji pieņem spēles noteikumus un saka, ka otra puse ir “nepietiekami liberāli”, kamēr postliberāļi saka, ka jau paši spēles noteikumi, proti, liberālisms ir problēma. Liberāļi kultūrkarus pārformulēs tikai par diskusiju vai nekad nenoslēdzamu dialogu, kamēr postliberāļi meklēs veidus, kā šim karam pielikt punktu.
Aizejošā prezidente kaut kādā ziņā kļuva par upuri pati sev. Viņa nesaprata, ko viņa kā prezidente var un nevar atļauties. Un ka viņas emocionālos teikumus var saprast kā naidīgus un šķeļošus pat tad, kad tie tā nav domāti. Viņas jūtu izvirdumi parādīja pasaulei Igauniju kā depresīvu nomali. Un katru reizi, kad viņa uzbruka konservatīvi domājošajiem, cilvēki pieminēja viņas pašas krekliņu ar uzrakstu “Vārds ir brīvs”.
Šogad Varšavā uzsāka darbu jauna privāta augstākās izglītības mācību iestāde, kas specializējas tieslietās – Collegium Intermarium jeb Trīsjūru koledža. Koledžas dibinātāji un patroni ir poļu Ordo Iuris institūts. Mācību programmas virzienu, spriežot pēc bukleta, es aprakstītu šādi: mācīt tieslietas atbilstoši klasiskajai Rietumu tradīcijai, kas attiecīgi ir klasiskais teisms un kopīgā labuma mācība, tradicionālā morāle un sokratiskā izglītības metode.
Agnese Irbe sarunājas ar Krišjāni Lāci un juristu Juri Rudevski par integrālismu – publiskajā diskusijā no jauna izceltu vecu politisko mācību, kas, kritizējot liberālismam raksturīgo vienaldzību jautājumā par valstslietu saistību ar cilvēka augstāko labumu un mērķi, aicina laicīgo varu pakārtot garīgajai varai.
Krišjānis Lācis sarunājas ar Agnesi Irbi par Roda Drēera 2017. gada grāmatu “Benedikta izvēle”. Grāmata joprojām raisa plašas diskusijas, vai kristiešiem nepieciešama “stratēģiska atkāpšanās” no arvien naidīgākas kultūras un Rietumu ideālu izšķīšanas, lai veidotu nelielas tikumu kopienas, kas sekotu agrīnā monasticisma ideāliem.