Kā tas nākas, ka cilvēki, kas apgalvo, ka viņu vērtība ir empātija, dedzīgi izmanto simbolus un tēmas, kurām ir vislielākais provokācijas potenciāls?
liberālisms
Blēra mantojums
25.03.2026Katru nedēļu tiks atklātas jaunas upuru grupas. Šī Parlamenta pilnvaru beigās visi Lielbritānijas iedzīvotāji būs upuri, izņemot vienu mazākumu – strādājošos, nodokļu nastas nospiestos vidusšķiras vīriešus, kuri apmaksā visu pārējo rēķinus.
Progresīvā ekspertīze
11.03.2026Kā progresīvie grasās noārdīt iesīkstējušas varas struktūras un izskaust nevienlīdzību bez vardarbības, turklāt par savas rīcības pamatu stādot empātiju un cieņu? Vai iesīkstējuša un varena budža vēlme savu mantojumu nodot tālāk pēcnācējiem ir cienījama? Vai mantojuma aplikšana ar 49% nodokli ir uzskatāma par “evolucionāru” un nevardarbīgu soļošanu pretī iejūtīgākai un taisnīgākai pasaules kārtībai?
Tur, kur LELB baznīcu redz kā “Kristus miesu” – Kristus uzklausītāju un liecinieci, tur monogrāfija vēlas radīt “atvērtu telpu” kopīgas jēgas meklējumiem un personības tapšanas procesam. Tās ir ļoti dažādas, pat pretējas izpratnes par to, kas ir baznīca un ko baznīcā ticīgie dara, saņem un nes tālāk.
Būt audzinātam liberālās sociālās kārtības kultūrā tipiski nozīmē kļūt par tādu cilvēku, kuram šķiet normāli, ka ir jācenšas sasniegt dažādus labumus, katru atbilstoši savai sfērai, un ka neviens vispārīgs labums nenodrošina vispārēju cilvēka dzīves vienotību.
Runas brīvība, tās mērķi un robežas
04.06.2025Grūtības noorientēties cenzūras jautājumos, pretēju argumentācijas stratēģiju sajaukšanās, selektīva apelēšana pie vārda brīvības (“tiem, kuriem piekrītu, tādai jābūt vairāk; oponentiem – pēc iespējas maz”), mainīgi “karstie” jautājumi, kas gan palēnina, gan pazemina cenzūras prasību temperatūru, rodas tāpēc, ka vienlaicīgi pastāv divas teorijas par brīvību un attiecīgi ne tikai cilvēka, bet arī valsts prerogatīvām.
Bībeles autoritāte
04.12.2024Mūsdienu liberālisma atklātais Jēzus dzīves mērķis nav reālā Jēzus dzīves mērķis, bet tikai atspoguļo tos Jēzus mācības elementus – izolētus un nepareizi interpretētus –, kas sakrīt ar mūsdienu programmu. Tātad nevis Jēzus ir īstā autoritāte, bet gan modernais princips, pēc kura ir veikta atlase dokumentētajā Jēzus mācībā. Daži izolēti ētiskie principi no Kalna sprediķa tiek pieņemti nevis tāpēc, ka tie ir Jēzus mācība, bet gan tāpēc, ka tie saskan ar modernajām idejām.
Franču filozofs Aleksis de Tokvils, aprakstot revolūciju norises likumus, secināja, ka revolūcijas uzsāk viens sabiedrības slānis, turpina otrs, bet noslēdz trešais. Franču revolūcija ir spilgtākais piemērs, taču šādu pašu likumību var ievērot arī Dziesmotajā revolūcijā. Trešo atmodu uzsāka latviešu nacionālistu aktīvistu grupas. To turpināja jau daudz plašākas sabiedriskās grupas, piemēram, Latvijas Tautas fronte, kas bija krietni mērenāka savās prasībās, bet šo procesu noslēdza postkomunistiskā Latvijas Republikas politiskā elite, kuras vidū bija ne mazums bijušo komunistiskās partijas aktīvistu un ideologu, kā arī ar PSRS “čeku” saistīti politiķi.
Balstoties Eiropas un Latvijas politiķu ambīcijās, Latvijai piedāvāja būtībā unikālu ideoloģisku eksperimentu – izveidot paraugu pilsoniskajai sabiedrībai. Turklāt to piedāvāja valstī, kas, pirmkārt, dibināta uz etniskā nacionālisma pamatiem, otrkārt, saskārusies ar Eiropā nepieredzēta mēroga kolonizāciju, kas teju iznīcinājusi šīs nācijas pārsvaru savā etniskajā dzimtenē, un, treškārt, bijusi pakļauta Krievijas ģeopolitiskajām interesēm, kas pēc “Karaganova doktrīnas” šīs kolonizācijas sekas tiecās izmantot saviem imperiālistiskajiem mērķiem.
Patiesībā ir grūti iedomāties, kā cilvēki, kas pilnībā atteikušies no ieraduma vadīt paši sevi, varētu sekmīgi izvēlēties savus valdniekus. Un nav iespējams noticēt, ka no kalpu tautas vēlēšanu biļeteniem jebkad varētu izcelties brīvību mīloša, enerģiska un gudra valdība.
Liberālā ideoloģija jau sen vairs nav atvērta (ja tāda vispār ir bijusi) un atrodas dogmatizācijas stadijā. Jo lielāki ir tās iekarojumi, jo mazāk uzvarētāji ir gatavi izrādīt iecietību pretiniekiem. Kristiešiem, kas rāda pazemīgas sejas un paziņo, ka ir gatavi meklēt kopīgu pamatu cīņā par labāku pasauli, nav izredžu izdzīvot – lai cik daudz viņi sevi noliegtu.
Narkotikas, bandas un Londona
26.07.2024Vērsties pret narkotiku lietotājiem būtu radikāla kursa maiņa. Sākotnēji tā visdrīzāk būtu nepopulāra. Gadu desmitiem ir pieliktas reālas pūles, lai noņemtu stigmu no narkotiku lietošanas. Lietotāju likšana cietumā izraisīs NVO, mediju un juristu šķiras sašutumu, kas būs jāpārvar.
Liberālā demokrātija ir izlolojusi lielu mākslinieku pūli, kas rada darbus ar mērķi būt korektiem. Viņi attēlo un nosoda fašismu visās tā izpausmēs, grauj centrisko pozīciju un cildina perifēriju, aicina uz emancipāciju un sūdzas par diskrimināciju, sludina plurālisma pārākumu pār fundamentālismu, raksta par homoseksuāļu ciešanām neiecietīgu heteroseksuāļu vidū vai par sievietēm nežēlīgā patriarhāta pasaulē; viņi runā par Citu, par seksu, par ķermeni. Šīs tēmas būtībā izsmeļ vēstījumu, kuru mūsdienu mākslinieki nodod auditorijai. Vēstījums ir bezcerīgi primitīvs, taču tā pareizību nedrīkst apšaubīt.
Saruna par Džonu Stjuartu Millu
15.04.2024Agnese Irbe un Krišjānis Lācis turpina liberālisma klasisko tekstu un domātāju izpēti, šoreiz pievēršoties Džona Stjuarta Milla ietekmīgajam 1859. gada darbam “Par brīvību”.
Komunisms un liberālā demokrātija
09.04.2024Kļūstot par komunistiskās un liberāli demokrātiskās sabiedrības locekli, cilvēks atsakās no vecās lojalitātes un noraida gandrīz visas saistības, kas vēl nesen viņu turēja savās važās, – jo īpaši tās, ko viņam uzspieda reliģija, sabiedrības morāle un tradīcijas. Viņš jūtas atjaunots un stiprināts, un tāpēc viņam ir žēl to nabadziņu, kuri turpina turēties pie novecojušiem likumiem un pakļaujas nepamatotu ierobežojumu verdzībai.
Politiskās perspektīvas liberālisma ērā
25.08.2023Tautas pastāvēšanas intereses ir pārākas par tādu “racionalitāti”, kas nošķirta no iemiesotības un dabas un mudina dzīvot abstrakciju valstībā. Atrautība no reālās dzīves veicina nihilismu, individuālu egoismu, mizantropisku bērnu neradīšanu “planētas interesēs” un “ekonomisko progresu”, kas vairo ciparus “Excel” tabulās, graujot kopienas intereses. “Tikai tas, kas ir labs spietam, ir labs arī bitei,” rakstīja Marks Aurēlijs.
Trauslais liberālisma sapnis, iespējams, ir tikai mierinoša ilūzija. Vairums no mums, kas šo sapni ir sapņojuši, zina, ka tas drīzāk ir mirāža, lielā mērā mantota no cilvēkiem, kuriem bija ārkārtīgi neliberāli konfesionāli aizspriedumi, kas daudziem, arī man, nemaz neļautu studēt šādā koledžā. Taču tajā jomā, kurā šis liberālais sapnis ir labs, tas ir patiešām ļoti, ļoti labs.
Liberālisms kā Latvijas stagnācijas cēlonis
27.06.2023Kā ilgstošākā liberālisma varas sistēmas blakne Latvijā ir birokrātisms un formālisms. Valsts ir zaudējusi savu augstāko misiju, kas formāli ir ierakstīta Satversmes ievadā, bet praktiski netiek īstenota, jo jebkura augstāka misija ir neliberāla, “autoritāra” un indivīda negatīvo brīvību “ierobežojoša”.
Preses apskats 7
26.04.2023Tokalova filmas izraisīto liberāļu paššaustīšanos un savējo nīšanu varbūt var skaidrot socioloģiski – kā elites mēģinājumu ar visnotaļ apšaubāmu un ar realitāti arvien nesaistītāku “luksusa uzskatu” palīdzību sevi norobežot no pārējās neizglītotās tautas.
Liberālisma un Leviatāna gūstā
27.03.2023Krievijas komunistiem bija jākoncentrējas uz saimniecisko dzīvi, jo to pieprasīja centralizētā ekonomika. Atstājot ekonomisko dzīvi vairāk vai mazāk pašplūsmā, mūsdienu liberāļiem ir lielākas iespējas iejaukties citās sociālās dzīves jomās. Tieši to viņi arī dara. Un šīs citas jomas var būt svarīgākas par ekonomiku.