Gada sākumā latviešu valodā iznāca grāmata Bērni vispirms: kāpēc mums ir vajadzīga globāla bērnu tiesību aizstāvības kustība, Rīga: Asociācija Ģimene, no angļu valodas tulkojusi Alīna Ozoliņa, 2023. Tajā amerikāņu autore Keitija Fausta un līdzautore Steisija Meninga analizē pārmaiņas, kuras skar mūsdienu ģimenes, īpaši pievēršoties jautājumam, kā šajās jaunā modeļa ģimenēs klājas bērniem. Izmantojot pētījumus, statistikas datus, kā arī personīgus pieredzes stāstus, autores apskata bērnu labklājību šķirtajās un patēva vai pamātes ģimenēs, ģimenēs, kur bērns radies ar donora dzimumšūnu palīdzību, kā arī viendzimuma pāru savienībās (skat. arī vietni thembeforeus.com). Laikā, kad Latvijas glancētos žurnālus un sabiedrisko mediju raidlaiku pārpilda medicīniskās apaugļošanas “veiksmes stāsti” un neauglības ārstēšanas klīniku piedāvājumu papildina donora embriju “adopcija” (par gandrīz 2000 EUR), piedāvājam iepazīties ar šo manipulāciju ēnas pusi un ētiski apšaubāmo raksturu. Visi lasītāji ir arī laipni aicināti uz grāmatas atvēršanas svētkiem 7. martā, plkst. 18.00 Mencendorfa namā, Grēcinieku ielā 18, Rīgā. Grāmatu var iegādāties Latvijas lielākajās grāmatnīcās, un citu fragmentu no tās var izlasīt šeit: https://telos.lv/tiesibas-uz-mati-un-tevu
Neauglība ir tēma, kas, protams, skar izmisušus pieaugušos. Visi, kam vien ir sirds krūtīs, spēj just līdzi cilvēkiem, kuri vēršas neauglības ārstēšanas klīnikā. Ikvienam paziņu lokā ir vismaz viens pāris, kurš apsver bērna ieņemšanu ar donora palīdzību. Varbūt tie ir jūsu labākie draugi, kuru cerības aizvien vairāk izplēn ar katru negatīvu grūtniecības testu, vai tie ir jūsu brīnišķīgie homoseksuālie kaimiņi, kuri lieliski saprotas ar bērniem un būtu brīnišķīgi tēvi. Varbūt jūs pats esat mīkstinājis savu attieksmi pret bērnu ieņemšanu ar donora dzimumšūnu palīdzību, jo ir zudušas jebkādas cerības, ka pie jūsu vecākās māsas dzīves apvāršņa parādīsies “īstais vīrietis” un iekaros māsas sirdi. Strauji tuvojoties četrdesmit gadu vecumam, izskatās, ka viņa ir kļūdījusies, domājot, ka viņai nekā netrūkst, un abi viņas maģistra grādi ir iegūti par augstu cenu – nespēju kļūt par māti dabīgā ceļā. (..)
Mākslīgā apaugļošana nav draudzīga bērniem
Ja neauglības ārstēšanas uzņēmējdarbības pārkāpumi pret bērniem tiktu publiski demonstrēti, būtu grūti izvēlēties, kurš no tiem ir pats briesmīgākais. Nevēlami embriji regulāri tiek iznīcināti, pirms vispār nonākuši sievietes dzemdē, bet tie, kuriem izdodas tur nonākt, saskaras ar selektīvās retināšanas risku. Selektīvā retināšana ir zinātnisks apzīmējums mākslīgajam abortam laikā starp divpadsmito un divdesmito grūtniecības nedēļu. Pārpalikušos embrijus, kas iesaldēti, lai apturētu attīstību, galu galā atkausē un izmet, ziedo pētniecībai vai nodod embriju adopcijai. Šķiet, ka šeit ir dziļa pretruna: nozare, kas kalpo jaunu dzīvību radīšanai, procesā daudzas dzīvības iznīcina.
Statistiski nedaudzie embriji, kuru tiesības uz dzīvību tiek atzītas, mākslīgās apaugļošanas procesā pazaudē citas tiesības – viņi neuzaugs ar tēvu un māti un nesaņems abu mīlestību. Donoru olšūnu un spermas izmantošana ir plaši izplatīta, un vēl ļaunāk – vecāki bieži izvēlas anonimitāti, lai novērstu jebkādu iespēju, ka bioloģiskais vecāks varētu iesaistīties bērna dzīvē.
Pāri vai atsevišķi indivīdi var izmantot vai nu savas gametas, vai gametas, kas izvēlētas no kataloga, vai divu nepazīstamu cilvēku gametas. Pāri, kuriem ir ierobežots budžets, var izvēlēties lētāku ceļu, izvēloties implantēt ziedotu pārpalikušu embriju. Pieaugušo pāris var izmantot trešo pusi – sievieti, kas iznēsātu un dzemdētu bērnu, ar vai bez atlīdzības. Vecāki var iegūt dvīņubrāļus, izmantojot ģenētiski identiskus ziedotos embrijus un implantējot tos divās dažādās sievietēs. Lesbiešu pāris var ar svešinieka spermu apaugļot vienas sievietes olšūnu un bērnu implantēt otras sievietes dzemdē. Lielais neauglības ārstēšanas bizness ir kā cilvēku komercializācijas Mežonīgie Rietumi: radošiem eksperimentiem, kas atrauj bērnus no viņu bioloģiskās identitātes, tur nav nekādu ierobežojumu.
Tā kā šī ir pirmā reize vēsturē, kad mūsu suga rada bērnus bez dzimumakta, jūs varbūt domājat, ka valsts būs ieinteresēta sekot līdzi un novērtēt šī radikālā eksperimenta ietekmi uz cilvēkiem. Taču jūs alosieties. Donoru pasaulē svarīgākās ir pieaugušo vēlmes un neauglības ārstēšanas nozares peļņa. Ietekme uz bērniem izskatās mazsvarīga. Ir maz pētījumu par donoru ieņemto bērnu attīstības rādītājiem, un par datu trūkumu var vainot lielo neauglības ārstēšanas biznesu – gandrīz pilnīgi neregulētu nozari, kurā faktiski nav prasības sniegt ilgtermiņa pārskatus un atskaitīties par darbību. (..)
Embriju pārpalikums un embriju adopcija
Ņemot vērā augsto neveiksmīgu ārpusdzemdes apaugļošanas gadījumu īpatsvaru kopumā un īpaši surogasijas gadījumā,[1] izmaksu ziņā pati efektīvākā pieeja ir, ja nodoma vecāki rada vairākus desmitus embriju. Nav neparasti, ja vienā pārnešanas reizē tiek implantēti līdz pat četriem embrijiem, kā arī nav neparasti, ja sievietei ir nepieciešami vairāki embriju implantēšanas mēģinājumi, līdz viņai piedzimst dzīvs bērns. (..)
Kā liecina viens pētījums, tikai neliela daļa – 7,5% – laboratorijā ieņemtu bērnu piedzimst dzīvi.[1] Daudzi iet bojā neveiksmīgas implantācijas dēļ. Tas nav īpaši labs mierinājums, bet vismaz šie bērni nomirst mātes miesas siltumā. Daudziem citiem nepaveicas. Rezerves Petri trauciņu embriji tiek kriogēniski sasaldēti, un daudzi gadiem ilgi gaida savu iespēju redzēt saules gaismu. Daži tā arī no tiem nekad neizkļūst. Uzskata, ka tikai Amerikas Savienotajās Valstīs vien ir sasaldēts aptuveni viens miljons embriju, kas gaida savu iespēju implantēties. Neauglības ārstēšanas klīniku saldētavās glabājas arī simtiem tūkstošu lieko embriju. Kāds klīnikas ārsts lēš, ka 21% no viņa klīnikā esošajiem sasaldētajiem embrijiem ir pametuši vecāki.[2]
Neatkarīgi no tā, vai viņi ir pamesti vai pieder vecākiem, kuri gatavi katru gadu tērēt 500–1000 dolāru, lai uzturētu pēcnācēju apturēto attīstības stāvokli, gandrīz visus liekos embrijus gaida bēdīgs liktenis. Saskaņā ar Amerikas Reproduktīvās medicīnas biedrības datiem, vecākiem, kuriem ir lieki embriji, ir trīs iespējas, no kurām neviena nav savienojama ar bērnu tiesībām.[3] Vecāki var izvēlēties:
(1) atkausēt un izmest;
(2) ziedot pētniecībai;
(3) ziedot citiem nodoma vecākiem (anonīmi vai tiešā veidā).
Vienā aptaujā noskaidrots, ka 82% vecāku plāno izmantot savus sasaldētos embrijus turpmākajiem grūtniecības mēģinājumiem. Kad viņiem tika piedāvātas embriju realizācijas iespējas, vecāku atbildes bija šādas: 79% nebija pārliecināti, vai vēlas vēl bērnus, bet turpinās tos uzglabāt, 29% plānoja ziedot embrijus pētniecībai, 14% plānoja embrijus izmest, bet 13% bija gatavi ziedot embrijus citām ģimenēm.[4]
Kustība Bērni vispirms uzskata, ka bērni – dzimuši vai nedzimuši – ir cilvēki, kas pelnījuši cieņu un kuru tiesības ir jāatzīst un jāaizsargā. Grūti iedomāties vēl necilvēcīgāku valodu par atkausēt un izmest. Fakts, ka tikai nedaudzi pāri savus liekos embrijus izvēlējās izmest, liek domāt, ka lielākā daļa vecāku šajā ziņā mums piekristu.
Vairums aptaujāto pieaugušo izvēlējās turpināt savu lieko embriju uzglabāšanu. Viņu nevēlēšanās atbrīvoties no sasaldētajiem pēcnācējiem varētu būt saistīta ar to, ka viņi priecājas par šo sasaldēto embriju pilnvērtīgajiem ģenētiskajiem radiniekiem, kuri šobrīd pie viņu galda ēd brokastu pārslas. Domājams, ka vecāki šādā situācijā ļoti labi apzinās, ka laika atstatums ir vienīgā atšķirība starp viņu pārslas kraukšķinošo pirmklasnieku un saldētavā glabātajiem mazuļiem.
No otras puses, satraucoši liels vecāku skaits, šķiet, labprāt ziedo savus sasaldētos pēcnācējus pētniecībai laboratorijās. Bērnu tiesību aizstāvis uz to raugās šādi: pieaugušie, kas vēlas ziedot savu ķermeni pētniecībai? Lai izdodas! Pieaugušie, kas ziedo savu tuvinieku ķermeni pētniecībai? Kategoriski nē. Nevienam nevajadzētu būt pilnvarotam ziedot pētniecībai cita cilvēka ķermeni, ieskaitot lieko embriju ķermeņus, pat ja šī persona ir atbildīga par šo embriju radīšanu.
Embriju ziedošana ir sarežģīts tradicionālās adopcijas un ieņemšanas ar donora palīdzību hibrīds, kurā ir daudz aspektu un kurš pats par sevi būtu atsevišķas grāmatas vērts. Kustības Bērni vispirms skatījums uz embriju ziedošanu un embriju adopciju nav viennozīmīgs. Priekšrocību stabiņā rakstāms apstāklis, ka embriju adopcija atšķiras no tradicionālās adopcijas ar to, ka adoptētie embriji saglabā saikni ar savu māti iznēsātāju. Pastāv arī lielāka varbūtība, ka pieaugušos, kas vēlas adoptēt embriju, motivē iesaldētā bērna tiesības uz dzīvību, un tāpēc viņi cenšas sadziedēt brūci, ko bērnam ir radījis vecāku trūkums. Motivācija embriju adopcijai, kas saistīta ar bērna tiesībām uz dzīvību, liecina par lielākām izredzēm izaugt ar vecākiem, kuri atzīs viņu sākotnējo traumu un atbalstīs viņus vecāka zaudējuma pārdzīvojumos. (..)
Risinājums šiem sasaldētajiem bērniem nav embriju adopcija. Risinājums ir jau sākumā neveidot embriju pārpalikumu. Mirkli padomāsim par pašu jēdzienu – embriju pārpalikums – citiem vārdiem sakot, cilvēki lielākā skaitā nekā nepieciešams. Kāds briesmīgs jēdziens! Cilvēku dzīvības lielākā daudzumā nekā nepieciešams? Kurš saprātīgs cilvēks var lietot šo jēdzienu, nesaviebjoties šausmās? Bērnus nekad nevajadzētu ne sasaldēt, ne uzglabāt, ne izmest, ne ziedot.
Gadījumos, kad bioloģiskie vecāki patiešām nespēj iznēsāt savu bērnu, piemēram, mātes vecuma, histerektomijas vai nāves gadījumā, embriju adopcija ir vienīgā iespēja, kas nodrošina cieņpilnu attieksmi pret bērnu. Embriju adoptētājiem jābūt gataviem risināt apjukuma un zaudējuma sāpes, ko, iespējams, piedzīvos bērns, tāpēc tam nevar pieiet pavirši.
Amerikas Reproduktīvās medicīnas biedrība nav apsvērusi vienīgo risinājumu, kas pilnībā respektētu lieko embriju tiesības. Šos embrijus būtu jāimplantē mātes dzemdē neatkarīgi no finansiālā sloga un neskatoties uz to, ka tā rezultātā var izveidoties lielāka ģimene, nekā sākotnēji plānots.
Embriji nav prece, ar ko apmainīties un tirgoties, atkausēt un izmest, izmantot pētniecībai vai ziedot citai ģimenei. Tie ir savu radītāju mātes un tēva īstie bērni. Kāda sieviete, kas ieņemta ar donora palīdzību, ļoti trāpīgi to raksturoja:
“Gribēt bērnu un mīlēt bērnu ir divas dažādas darbības. Pirmā ir dabiska vēlme turpināt pasauli pēc sava prāta. Otrā ir savas dzīves dāvāšana, lai kāds cits varētu attīstīties. Embriju radīšana, sasaldēšana un atteikšanās tos audzināt pašiem nav savas dzīves veltīšana viņu labumam – tā ir viņu upurēšana jūsu labumam.”[5]
Aborts
Ja bērnam ir izdevies izvairīties no sasaldēšanas un viņš ir veiksmīgi implantēts dzemdē, viņš tomēr vēl nav pasargāts no apdraudējuma. Lai maksimāli palielinātu iespējamību radīt dzīvu bērnu un tādējādi palielinātu atdevi no sava ieguldījuma, nodoma vecāki parasti implantē vairākus embrijus un pirmajā vai otrajā trimestrī selektīvi retina (lasi: abortē) nevēlamos, pat ja embriji ir pilnīgi veseli. Lūk, izvilkums no kāda surogātmātes līguma, kas ilustrē šīs vienošanās aukstasinīgo, komerciālo raksturu:
“Nodoma vecāki patur galīgās un vienīgās likumīgās tiesības līdz divdesmitās grūtniecības nedēļas beigām selektīvi samazināt (augļu skaitu). (..) Nodoma vecākiem ir ekskluzīvas tiesības noteikt augļu skaitu, ko selektīvi samazināt, ņemot vērā surogātmātes ārstējošā ārsta rekomendāciju. Nodoma vecāku tiesības pieprasīt selektīvu samazināšanu ir absolūtas, un viņiem nav jāsniedz nekāds paskaidrojums vai pamatojums surogātmātei.”[6]
Retināšana ir neitrāls veids, kā pateikt “injicēt kālija hlorīdu nevēlamā (-o) bērna (-u) sirdī, lai viņš (-a, -i) sačokurotos un nomirtu blakus savam (-iem) brālim (-ļiem) vai māsai (-ām)”. Daudzos surogātmāšu līgumos ir paredzētas arī sankcijas, kas tiks piemērotas surogātmātēm par atteikšanos veikt augļu samazināšanu. Lūk, piemērs:
“CIKTĀL SUROGĀTMĀTE IZVĒLAS IZMANTOT SAVAS TIESĪBAS VEIKT VAI NEVEIKT GRŪTNIECĪBAS PĀRTRAUKŠANU TĀDĀ VEIDĀ, KAS NEATBILST NODOMA VECĀKU NORĀDĪJUMIEM, ŠĀDA RĪCĪBA VAR TIKT UZSKATĪTA PAR ŠĪ LĪGUMA PĀRKĀPUMU.”[7]
VISI LIELIE BURTI nebija tipogrāfijas kļūda. Tieši tā – gluži kā kliedzot – šis izvilkums parādās surogātmātes līgumā, neatstājot ne mazāko vietu šaubām. Ja surogātmāte nepakļausies nodoma vecāku vēlmēm, viņa piedzīvos nepatīkamas sekas.
Kāda Kanādas surogātmāte pieredzēja tieši šādas sekas. Kad pāra auglim dzemdē tika diagnosticēts Dauna sindroms, nodoma vecāki lika surogātmātei veikt abortu. Viņa pretojās, jo negribēja būt atbildīga par bērna bojāeju, taču saskaņā ar parakstīto līgumu atteikšanās no aborta uzliktu viņai atbildību audzināt šo bērnu ar invaliditāti. Tā kā viņa jau bija divu bērnu māte, surogātmāte galu galā ļāva veikt abortu. Kanādas neauglības ārstēšanas aģentūras ANU Fertility pārstāvis nesaskatīja problēmu nodoma vecāku lūgumā, to komentējot šādi: “Bērns, kas tiek iznēsāts, ir viņu bērns. Tas parasti ir viņu ģenētiskais pēcnācējs. (..) Kāpēc nodoma vecākiem vajadzētu likt audzināt bērnu, kuru viņi nav gribējuši? Tas nav godīgi.”[8]
Kad nodoma vecāki par bērnu maksā sešciparu summu, aborts kalpo gan kā kvantitātes, gan arī kvalitātes kontroles mehānisms.
Veselības riski
Surogasijas pasaulē, kurā nav gandrīz nekādu noteikumu, viss ir atļauts. Nav tādas vietas, kur milzīgo neauglības ārstēšanas biznesu varētu novērtēt pozitīvi. Daudzi surogasijas bērni ir dzimuši vienā zemē, bet pēc tam dzīvo citā. Samezglotie izcelsmes stāsti apgrūtina uzticamu pētījumu veikšanu par surogasijas ilgtermiņa ietekmi uz bērnu veselību. Lūk pārskats par to mazumiņu, ko esam uzzinājuši.
Kāds 2013. gada pētījums salīdzināja surogātmāšu bērnus ar bērniem, kas aug pilnās bioloģisko vecāku ģimenēs. Līdz septiņu gadu vecumam novērotie surogātmāšu dzemdētie bērni piedzīvoja lielāku stresu. Pētījuma autori secināja, ka “grūtniecības laikā pieredzētās saiknes pārrāvums ar māti iznēsātāju rada lielākas problēmas nekā ģenētiskās saiknes trūkums”.[9]
2018. gadā veiktajā pētījumā, kurš salīdzināja dabiski ieņemtus bērnus ar tās pašas mātes iznēsātiem, bet ģenētiski nesaistītiem bērniem, tika konstatēts, ka “jaundzimušajiem, kas ieņemti mākslīgi un kurus iznēsāja grūtniecības surogātmātes (sievietes bez ģenētiskas radniecības ar embriju), ir paaugstināts priekšlaicīgu dzemdību, maza dzimšanas svara, mātes gestācijas diabēta, hipertensijas un placentas priekšlaicīgas atslāņošanās risks, salīdzinot ar dabiski ieņemtiem un tās pašas sievietes dzemdētiem bērniem. Turklāt surogātmāšu dzemdības biežāk beidzas ar ķeizargriezienu, kas ir vēl viens faktors, kurš rada lielāku risku gan surogātdzemdētājai, gan bērnam.”[10]
Surogātmāšu bērniem ir lielāka varbūtība piedzimt priekšlaicīgi un ar mazāku dzimšanas svaru. Runājot par bērniem, kas dzimuši, izmantojot mākslīgo apaugļošanu, kas ir neaizvietojama procedūra katrā surogātgrūtniecībā, kādā pētījumā konstatēts pat četras reizes lielāks priekšlaicīgu dzemdību skaits un četras līdz piecas reizes lielāks nedzīvi dzimušo bērnu skaits.[11] Pēc Majo klīnikas datiem, īstermiņa riski priekšlaicīgi dzimušam bērnam ir šādi: elpošanas problēmas, sirds problēmas, paaugstināts smadzeņu asinsizplūduma risks, temperatūras kontroles problēmas, kuņģa un zarnu trakta traucējumi un novājināta imūnsistēma. Priekšlaicīgas dzemdības var izraisīt arī ilgtermiņa redzes un dzirdes problēmas, hroniskas veselības problēmas, cerebrālo trieku, zobu problēmas un uzvedības un/vai psiholoģiskas problēmas.[12]
Daži novērojumi liecina, ka bērniem, kas ieņemti mākslīgās apaugļošanas ceļā, ir arī paaugstināts kognitīvo traucējumu risks. 2018. gadā veiktajā pētījumā bērniem, kas dzimuši, izmantojot reproduktīvās tehnoloģijas, bija par 58% lielāka iespēja līdz astoņu gadu vecumam pieredzēt intelektuālās attīstības traucējumus nekā dabiskā ceļā dzimušajiem.[13]
Bērni vispirms – dari pats!
Jautājumos, kas saistīti ar bērnu tiesībām un reproduktīvajām tehnoloģijām, noorientēties starp ko darīt un ko nedarīt ir vienkārši – pieaugušie dara grūtās lietas un neliek bērniem nest upurus viņu dēļ. Mums ir jājūt līdzi pieaugušajiem, kuri vēlas bērnu, bet vēl būtiskāk ir aizstāvēt bērna tiesības.
10% no populācijas saskaras ar neauglību. Kustība Bērni vispirms entuziastiski atbalsta neauglības cēloņu izpēti un ārstēšanu, taču, ja neauglības ārstēšana nozīmē Petri trauciņos radītus bērnus, tad atbilde ir stingrs nē.
Neatkarīgi no pieaugušo emocionālajām vajadzībām prasība bērniem apmaksāt “rēķinu” par vecāku neauglību, upurējot tiesības uz dzīvību vai tiesības uz bioloģiskajiem vecākiem, ir amorāla. Visiem pieaugušajiem cilvēkiem, kā neauglīgajiem, tā auglīgajiem, savas vēlmes ir jāpakārto bērnu tiesībām.
Mākslīgās apaugļošanas procedūras būtu pieļaujamas tikai tādos apstākļos, kad tiek izmantotas abu nodoma vecāku gametas un radīts tikai tāds embriju skaits, kurus var implantēt uzreiz. Tad nebūtu selektīvo abortu un bioloģiskā māte gan iznēsātu, gan audzinātu savu bērnu. Taču šāds scenārijs izmaksā tik dārgi, ka praksē, visticamāk, nepastāv.
Tā kā ieņemšana ar donora palīdzību vienmēr pārkāpj bērnu tiesības, organizācija Bērni vispirms uzskata, ka jebkāda veida trešās puses iesaiste reprodukcijā būtu jāaizliedz. Likumdevējiem, kas šobrīd turpina cīnīties līdz šim zaudētajā kaujā pret milzīgo neauglības ārstēšanas uzņēmējdarbību, ierosinām atbalstīt šādus grozījumus:
(1) Izveidot valsts datubāzi, kurā glabāt informāciju par donoriem, lai bērniem būtu piekļuve viņu bioloģiskajai ģimenei.
(2) Dot iespēju bērniem atklāt donora identitāti pēc pieprasījuma, lai bērni varētu piekļūt medicīniskajai informācijai un savai bioloģiskajai identitātei.
(3) Pieprasīt nodoma vecākiem iziet tādas pašas pārbaudes, kādas prasa adopcijas gadījumā, lai pārliecinātos par bērnam drošu ievietošanu ģimenē.
(4) Pieprasīt precīzas dzimšanas apliecības, kurās norādīti bioloģiskie vecāki, nevis nodoma vecāki.
Kāda nostāja bērnu tiesību aizstāvjiem būtu jāieņem spermas un olšūnu ziedošanas jautājumos? Gala vārdu lai saka Mets Dorans, Donoru bērnu (sociālā tīkla vietne, kas apvieno un sniedz atbalstu ar donora palīdzību ieņemtiem cilvēkiem) izveidotājs:
“Manuprāt, visa šī prakse būtu jāaizliedz. Tā ir legalizēta cilvēktirdzniecība, un tā ir milzīga daudzmiljardu dolāru nozare, kas atrauj bērnu no viņa bioloģiskajām saknēm, lai tikai pieaugušais tiktu pie bērna. Šī prakse drīzāk atgādina kāda priekšmeta iegādi. Turklāt tā bērnam tiek liegtas viņa cilvēktiesības uz dabisko mantojumu.”[14]
[1] Jennifer Lahl, “Why surrogacy is against human rights”, Iona Institute, YouTube, 22.11.2016: https://www.youtube.com/watch?v=gCpPIDMU8Hg
[2] Maggie Fox, “Conception is a rare event, fertility study shows”, Reuters, 25.10.2010.
[3] “What are my options if I decide not to use my stored embryos?”, American Society for Reproductive Medicine, skatīts 13.04.2020: https://www.reproductivefacts.org/faqs/frequently-asked-questions-about-infertility/q11-what-are-my-options-if-i-decide-not-to-use-my-stored-embryos
[4] A. E. Zimon, D. S. Shepard, J. Prottas et al., “Embryo donation: Survey of in-vitro fertilization (IVF) patients and randomized trial of complimentary counseling”, PLoS One, (2019), 14: https://journals.plos.org/plosone/article?id=10.1371/journal.pone.0221149
[5] Privāta sarakste, 11.12.2019.
[6] Jennifer Lahl, “Contract Pregnancies Exposed Part 2”, Center for Bioethics and Culture, 14.11.2017: http://www.cbc-network.org/2017/11/contract-pregnancies-exposed-part-2
[7] Jennifer Lahl, “Contract Pregnancies…”, op. cit., ibid.
[8] Tom Blackwell, “Couple urged surrogate mother to abort fetus because of defect”, National Post, 06.10.2010.
[9] S. Golombok, L. Blake, P. Casey, G. Roman, V. Jadva, “Children born through reproductive donation: a longitudinal study of psychological adjustment”, The Journal of Child Psychology and Psychiatry, 23.11.2012: https://doi.org/10.1111/jcpp.12015
[10] Kallie Fell, “Study Finds Surrogate Pregnancies are Different”, Center for Bioethics and Culture, 04.04.2018: http://www.cbc-network.org/2018/04/study-finds-surrogate-pregnancies-are-different
[11] Y. Nicolau, A. Purkeypile, T. A. Merritt, M. Goldstein, B. Oshiro, “Outcomes of surrogate pregnancies in California and hospital economics of surrogate maternity and newborn care”, World Journal of Obstetrics and Gynecology, 4, 4 (2015).
[12] “Premature birth”, Mayo Clinic, skatīts 21.04.2010: https://www.mayoclinic.org/diseases-conditions/premature-birth/symptoms-causes/syc-20376730.
[13] M. Hansen, K. R. Greenop, J. Bourke, G. Baynam, R. J. Hart, H. Leonard, “Intellectual Disability in Children Conceived Using Assisted Reproductive Technology”, Pediatrics, December 2018, 142: https://pubmed.ncbi.nlm.nih.gov/30442875.
[14] Jennifer Lahl, “Podcast #008: Matt Doran”, Venus Rising Podcast, 20.12.2019: https://podcasts.apple.com/us/podcast/podcast-008-matt-doran/id1481872967?i=1000462383000.