Šībrīža procesi ASV un vairākās Eiropas Savienības valstīs rāda, ka sociāli konservatīvo vērtību lejupslīde var būt mānīga un pēc tam, kad progresīvisms guvis politiskus panākumus, tas var atkal strauji piedzīvot sakāvi un atkāpšanos. No tā jāsecina, ka no straujiem sociālas modernizācijas soļiem un tradicionālo morālo normu noraidījuma būtu jāatturas, jo tie var izraisīt gan lielāku šķelšanos, gan izteiktāku tautas masu nepatiku pret valsts varu.
dabīgās tiesības
Cilvēka sirdsapziņas spriedumu uzdevums ir parādīt brīvajai gribai rīcību, kura būtu atbilstīga objektīvi labajam, lai brīvā griba varētu to attiecīgi izvēlēties un mobilizēt citas dvēseles spējas šīs rīcības īstenošanai. Viena no klasiskākajām patiesības definīcijām: “Veritas est adequatio rei et intellectus” (“Patiesība ir atbilstība starp intelektu un lietu”) paliek spēkā arī morāles jomā: pareizs sirdsapziņas spriedums ir tas, kurš ir atbilstīgs objektīvām morāles normām.
Lai kāda būtu bijusi Kanta loma “mazā cilvēka” mentalitātes veidošanā Vācijā, nav ne mazāko šaubu, ka vienā ziņā Eihmans patiešām vadījās pēc Kanta priekšrakstiem: likums ir likums, izņēmumi nav iespējami.
“Šis nav kino,” viņa sacīja, “šīs darbības nav simulētas, tās ir reālas. Līgumi, ko šie uzņēmumi liek sievietēm parakstīt, ir nelikumīgi: nevienam nav tiesību gūt peļņu no cilvēka ķermeņa izmantošanas un piekrist vardarbības aktam pret sevi.”
Laulības institūcijas relativizācija caur alternatīviem “partnerības” institūtiem vai laulības paplašināšana, iekļaujot jebkādu cilvēku kopību, kas jūt “tuvas personiskas attiecības”, ir necieņa pret mātēm un tēviem. Tā ir netaisnība pret bērniem, un tā ir nelietīga nolaidība pret tautas turpināšanas uzdevumu, kas ir Latvijas valsts augstākais mērķis un piepildījums. Tā ir to dabisko patiesību noliegšana, kas ir ikvienas sabiedrības pastāvēšanas pamatā.
Tā kā šis ir būtisks vērtību jautājums, neprasīt no deputātiem atbildību par šādu rīcību ir ne tikai muļķīgi, bet arī apdraud valsts nākotni. Ja šādā būtiskā vērtību jautājumā pēc vēlēšanām var “nomainīt kažoku”, tad vai vispār ir kādas priekšvēlēšanu laikā apliecinātas vērtības un solījumi, kurus pie noteikta izdevīguma neatmetīs?
Izlasiet mūsdienu ietekmīgākā bioētikas eksperta Pītera Singera darbus, kuros viņš norāda, ka jaundzimušais ir zemākā mentālajā līmenī nekā pieaudzis dzīvnieks. Tad kāpēc bērns, kas ir radīts dehumanizētā veidā, izmantojot ziedotu spermu, olšūnu un surogātmāti, nevarētu kalpot tam, lai izglābtu dzīvību, piemēram, kādam slimam bērnam, kuram ir mīloši vecāki? Galu galā, viņam tomēr vārda īstajā nozīmē nav ne mātes, ne tēva. Vērtējot noteiktas filozofijas postulātu gaismā, viņš ir tikai tāds dzīvnieciņš.
Vai ķermenis un gars atrodas harmonijas vai pretišķības attiecībās? Vai cilvēks ir cilvēcīgs, pateicoties savam garam, un dzīvniecisks, pateicoties savam ķermenim? Vai arī viņš ir cilvēcisks, pateicoties šo abu savienībai? Šis izšķirošais jautājums tika uzdots Vispārējās Cilvēktiesību deklarācijas rakstīšanas laikā un tiešā veidā attiecas uz cilvēka un viņa tiesību noteiksmi.
Jēdzienā “cilvēka daba” dabīgā likuma skatījumā ietilpst nevis visas empīriski novērojamās kultūru un atsevišķu cilvēku īpatnības (teiksim, novērojums, ka dažkārt vecāki pamet novārtā savus bērnus), bet gan tās cilvēka dabas iezīmes, kas veicina cilvēka potencialitātes realizāciju (piemēram, tā ir cilvēka dabas iezīme, ka bērniem labāk klājas ģimenēs, nevis bērnu namos).
Viņi dzīvniekus uzskata par līdzīgiem cilvēkam. Vērojot mājdzīvniekus, pilsētnieks ir sācis piedēvēt dzīvnieka uzvedībai cilvēciskus motīvus. Un, it kā ar to vēl nebūtu gana, gandrīz kā slimība ir izplatījies apgalvojums, ka mājdzīvnieks esot ģimenes loceklis. Atliek tikai kādai slavenībai iegādāties dzīvnieku, kā žurnālisti tūdaļ raksta, ka tādi un tādi aplaimoti ar ģimenes pieaugumu.
Tāpat kā Dievs uzlūko šķirtu personu kā joprojām laulībā esošu ar iepriekšējo dzīvesbiedru, tāpat Viņš uzlūko arī tā sauktās transpersonas atbilstoši to sākotnējam seksuālajam dzimumam un atbilstoši pret tām arī attiecas.
Juceklis rodas kā likumsakarīgs iznākums, ja sabiedrība kolektīvi cenšas uzņemties atbildību par homoseksuālu cilvēku vēlmi pēc bērniem.
Tradicionālajā un bibliskajā kristietībā mācība par morāli neklasificē cilvēciskas būtnes kā heteroseksuālas vai homoseksuālas personas – un to nedara arī Bībele. Līdzīgi Dievam, tradicionālā Baznīcas doktrīna uzskata cilvēkus par vīriešiem un sievietēm. Mācot par seksualitāti, Bībele koncentrē uzmanību uz to, ko cilvēki seksuāli dara un kā rīkojas.
Te mēs nonākam pie 20. gadsimta cilvēktiesību revolūcijas un politisko sistēmu reorganizācijas konceptuālā kodola: attiecībām starp personām un sabiedrību. Šīs attiecības, kas tradicionāli pakārtoja personu sabiedrībai, kā daļu attiecībā pret veselumu, tika apvērstas.
Tokalova filmas izraisīto liberāļu paššaustīšanos un savējo nīšanu varbūt var skaidrot socioloģiski – kā elites mēģinājumu ar visnotaļ apšaubāmu un ar realitāti arvien nesaistītāku “luksusa uzskatu” palīdzību sevi norobežot no pārējās neizglītotās tautas.
Agnese Irbe sarunājas ar nesen iznākušās Keitijas Faustas un Steisijas Meningas grāmatas “Bērni vispirms” tulkotāju Alīnu Ozoliņu par bērnu tiesību kustību, kas sistemātiski stāda bērnu intereses kā prioritāras pār pieaugušo vēlmēm.
Jautājumos, kas saistīti ar bērnu tiesībām un reproduktīvajām tehnoloģijām, noorientēties starp ko darīt un ko nedarīt ir vienkārši – pieaugušie dara grūtās lietas un neliek bērniem nest upurus viņu dēļ. Mums ir jājūt līdzi pieaugušajiem, kuri vēlas bērnu, bet vēl būtiskāk ir aizstāvēt bērna tiesības.
Šeit atkal un atkal parādās jautājums par taisnīgumu. Galu galā, ja valstij ir pienākums izšķirt, kas ir kas, tad mēs gribētu, lai tā izšķir pareizi. Un, lai likumdevējs izšķirtu pareizi, kas ir ģimene un kas nav ģimene, likumdevējam ir jāzina, kas ir ģimene pēc būtības: kas tā ir pati par sevi, neatkarīgi no valdošās tendences, tradicionālās attieksmes vai vienošanās.
Konservatīvās pieejas potenciāls slēpjas cita veida antropoloģijā, kas aicina valsts namu būvēt nevis no jumta uz leju, bet otrādi – no pareizajiem pamatiem.
Tāpat kā teorētiskajās zinātnēs, piemēram, matemātikā, pastāv zināmi vispārēji principi jeb kopējas atziņas un pieņēmumi (kā, piemēram, tas, ka veselais ir lielāks par tā daļu), tā arī morāles jomā pastāv zināmi vispārēji principi un vispārpieņemti secinājumi, kas kalpo par mērauklu visiem cilvēku darbiem.