Īss pārskats par Cicerona dzīvi un darbību lasāms iepriekšējā tulkojuma ievadā (https://telos.lv/stoiku-augstakais-labums/), bet šis tulkojums veltīts vēl kādai viņa darbības šķautnei – rūpēm par latīņu valodas attīstību. Cicerona laikā Romas izglītoto aristokrātu vidū nereti sastopams uzskats, ka augstvērtīga literatūra un filozofija iespējama tikai grieķu valodā, bet latīņu valoda šādām gara dzīves jomām nav piemērota. Latīņu dzejas darbus un drāmas, kas visbiežāk ir tulkoti vai adaptēti no grieķu valodas, uzskata par mazāk vērtīgiem – tie domāti cilvēkiem, kuriem izglītības trūkums liedz iepazīt grieķu oriģinālus. Izcilāko filozofu sacerējumus uzskata par netulkojamiem, turklāt mazizglītotie tos tāpat nelasīs, bet visi skolotie ļaudis prot grieķu valodu. Pret šo grieķiskošanās tendenci iebilst romiešu konservatīvais spārns, bieži vien paužot pilnīgu noraidījumu svešajām ietekmēm – nedz grieķu poēzija, nedz filozofija romiešiem vispār neesot vajadzīga, tai varot būt tikai samaitājoša ietekme.
Cicerons, būdams savam laikam izglītots cilvēks, kas mācījies arī Atēnās, nepieslienas nedz vieniem, nedz otriem. No vienas puses, viņš augstu vērtē grieķu kultūru un tās sasniegumus, bet, no otras, – uzsver latīņu valodā rakstītās literatūras nozīmi, pat ja tās pirmie darbi stipri atpaliek no grieķu paraugiem un tālāka attīstība prasa lielas pūles. Rakstīt par filozofiju latīņu valodā Cicerons uzskata par savu misiju, cenšoties skart visas galvenās tēmas un latīniski atveidojot svarīgākos terminus – šie atveidojumi turpina pastāvēt līdz pat mūsu dienām jau kā Rietumu kultūrtelpā vispāratzīta filozofiskās terminoloģijas daļa. Vairāku darbu priekšvārdā viņš polemizē ar “romiešu vārda nīdējiem”, pamatodams, kāpēc ir tik svarīgi par šiem jautājumiem runāt tieši dzimtajā valodā, pat ja grieķiski to iespējams izdarīt labāk, ko apliecina daudzi slaveni sacerējumi. Arī tikumu ētikai veltītais traktāts Par galējo labumu un ļaunumu, kura fragmentu varējāt lasīt iepriekš, sākas ar šādu latīņu valodas aizstāvību. Mums tā dažos aspektos var šķist negaidīti aktuāla, jo vēl arvien ik pa laikam dzirdam apgalvojumus par latviešu valodas “nepietiekamību” un nepiemērotību klasisku filozofijas darbu tulkošanai.
Vents Zvaigzne
Kad nolēmu uzrakstīt latīniski par jautājumiem, kurus izcili un talantīgi filozofi ar nevainojamu izglītību jau iztirzājuši grieķu valodā, labi zināju, mans Brut,[1] ka šo darbu gaida dažādi pārmetumi. Jo vieniem ļaudīm – un pat visnotaļ izglītotiem – netīkama šķitīs pati filozofija. Citi to nopels mazāk, ja ar to nodarbojas vieglākā veidā, tomēr nebūs ar mieru pārlieku censties un ieguldīt tajā daudz darba. Būs arī tādi grieķu rakstos izglītoti latīņu valodas nicinātāji, kuri teiks, ka labāk tērēt savus spēkus pašu grieķu lasīšanā. Visbeidzot nojaušu, ka atradīsies vēl kādi, kuri aicinās mani pievērsties citiem rakstiem, bet šo literatūras žanru, kaut arī tas ir izsmalcināts, neatzīs par atbilstošu manai personai un sabiedriskajam stāvoklim. Domāju, ka man īsi jāatbild visiem šeit nosauktajiem.
Tiesa, vismaz pašas filozofijas noliedzējiem esmu jau gana pateicis grāmatā, kurā to aizstāvēju un slavēju pēc tam, kad Hortēnsijs bija apsūdzējis un nopēlis.[2] Tā kā šī grāmata šķita laba gan tev, gan citiem, kuri, pēc manām domām, spēja to novērtēt, es turpināju aizsākto darbu, baidīdamies, ka neizrādos tāds, kas gan pamudina cilvēkos interesi, bet nespēj to saglabāt. Savukārt tie, kuriem visnotaļ patīk filozofija, bet kuri vēlas, lai tai nododas mērenāk, pieprasa grūti sasniedzamu savaldību lietās, kuras, vienreiz aizsāktas, pēc tam vairs nevar ierobežot un apturēt, tā ka par taisnīgākiem gandrīz vai jāuzskata cilvēki, kuri aicina vispār atmest filozofiju, nevis tie, kuri vēlas nospraust robežas bezgalīgajam un ilgojas pēc mērenības lietās, kas kļūst jo labākas, jo vairāk ar tām nodarbojas. Ja vispār ir iespējams sasniegt patiesību, tā mums ne vien jāatrod, bet arī jāliek lietā; un, pat ja tas ir grūti, tāpat patiesības izzināšanā nav mēra, ja vien tāds nav atrasts, – tāpēc ir apkaunojoši pagurt meklējumos, kad tas, ko meklējam, ir tik ļoti skaists. Patiešām, ja rakstīšana par to mums sagādā prieku, kurš gan būs tik nenovīdīgs, ka vēlēsies mūs no tā atraut? Un, pat ja tas prasa pūles, kurš gan noteiks mēru cita cilvēka uzcītībai? Terencija[3] Hremēts varbūt rīkojas cilvēcīgi, negribēdams, ka viņa jaunais kaimiņš “rok vai ar, vai pat tikai nastu nes”, jo vēlas atturēt to nevis no centības, bet gan no nebrīva darba, savukārt tie, kurus aizvaino mūsu pūliņi, kas mums pašiem sagādā prieku, ir vienkārši uzbāzīgi.
Tomēr visgrūtāk ir apmierināt ļaudis, kuri pauž savu nicinājumu latīņu rakstiem. Pirmām kārtām man jābrīnās par to, kāpēc viņiem nepatīk tēvu valoda, runājot par visnopietnākajām lietām, kad viņi paši labprāt lasa latīņu lugas, kas vārdu pa vārdam pārceltas no grieķu mēles. Jo kurš gan būtu tik naidīgs gandrīz vai pašam romiešu vārdam, ka nicinātu vai noraidītu Ennija Mēdeju un Pākuvija Antiopi[4] latīņu valodā, vienlaikus apgalvodams, ka Eurīpida traģēdijas ar šādu nosaukumu viņam patīk? Piemēram, teiktu: “Vai gan man jālasa Cecīlija Jaunības draugi un Terencija Andriete, nevis šīs pašas Menandra komēdijas?”[5]
Šādiem cilvēkiem nepiekrītu tik ļoti, ka uzskatu – pat ja Sofokls savu Elektru uzrakstījis nepārspējami, man tomēr jālasa tā, ko slikti pārtulkojis Atīlijs, kuru Lucīlijs[6] sauc par “cirvja rakstnieku”, – bet viņš tāpat ir rakstnieks, kuru vērts lasīt. Pilnīgs izglītības trūkums mūsu dzejā piedien vai nu viskūtrākajam slinkumam, vai vīzdegunīgākajai augstprātībai. Un vai tad, ja Ennija “Kaut nebūtu birzī…”[7] mēs savā valodā lasām tikpat daudz, cik grieķiski, mums latīniski nevar patikt tas, ko Platons pārspriedis par labu un laimīgu dzīvi? Kāpēc gan? Un, ja nu neesam tikai tulkotāji vien, bet, paturēdami to, ko sacījuši mūsu augstu vērtētie filozofi, pievienojam viņu teiktajam arī savus spriedumus un izklāstām tos savā secībā? Kādēļ gan lai kāds tad grieķu rakstus vērtētu augstāk par tiem, kas tāpat ir spoži izteikti, turklāt nav tulkoti no grieķu valodas? Ja nu mūsu pretinieki apgalvo, ka visas šīs lietas jau izklāstījuši grieķi, tad nav arī iemesla pašus grieķus lasīt tik daudz, cik to mēdz darīt. Jo ko gan Hrīsips nebūtu pieminējis stoiķu mācībā? Tomēr mēs lasām arī Diogēnu, Antipatru, Mnēsarhu, Panaitiju[8] un vēl daudzus citus, starp tiem arī mūsu draugu Posidoniju.[9] Kāpēc? Vai Teofrasts[10] mums patīk mazāk tāpēc, ka aplūko jautājumus, ko jau pirms viņa iztirzājis Aristotels? Kāpēc? Vai gan epikūrieši pārstāj saskaņā ar savu izpratni rakstīt par to pašu, par ko rakstījis gan Epikūrs, gan senie autori? Ja jau grieķi lasa grieķus par vienām un tām pašām lietām, kas tikai citādi izkārtotas, tad kāpēc lai mūsējie nelasītu mūsu autorus?
Kaut gan pat tad, ja es Platonu un Aristotelu pārtulkotu vārds vārdā, kā mūsu dzejnieki mēdz pārcelt lugas, un tādējādi ar šiem dievišķajiem talantiem iepazīstinātu savus līdzpilsoņus, vai gan ar to izdarītu viņiem sliktu pakalpojumu? Līdz šim gan neesmu to darījis, taču neuzskatu to arī par aizliegtu. Dažas vietas no viņu darbiem, ja man tas šķitīs vajadzīgs, tomēr pārtulkošu – visvairāk tos, kurus tikko nosaucu, – ja izrādīsies, ka to var izdarīt tikpat viegli, cik Ennijs mēdz tulkot Homēru, bet Afrānijs[11] – Menandru. Atšķirībā no mūsu Lucīlija es tiešām nepretošos tam, ka manus darbus lasa visi. [..] No kāda lasītāja gan man būtu jābīstas, ja uzdrošinos rakstīt tev, kas filozofijā neatpaliek no grieķiem? Turklāt to darīt mani pamudinājusi man tik mīļā grāmata Par tikumu, ko esi man nosūtījis. Tomēr pieļauju, ka ir tādi, kuri ar šausmām novērsušies no latīņu rakstiem, kad saskārušies ar neapstrādātiem un paviršiem darbiem, ko sacerējuši slikti grieķu autori un kas vēl sliktāk pārtulkoti latīniski. Viņiem varu piekrist, ja vien viņi uzskata, ka nav vērts lasīt arī attiecīgo grieķu sacerējumus. Bet kurš gan atteiksies lasīt patiesi vērtīgu saturu, kas nopietni un grezni ietverts izmeklētos vārdos? Ja nu vienīgi kāds vēlētos, ka viņu vispār sauc par grieķi, kā savulaik Atēnās prētors Scevola teica par Albūciju.[12] Šo notikumu eleganti un asprātīgi pārstāstījis jau minētais Lucīlijs, kura dzejojumā Scevola saka:
“Albūcij, labāk tu vēlies, lai saucu es tevi par grieķi,
Romietis negribi būt, nedz sabīnis, līdzbiedrs tādiem
Izciliem vīriem kā Pontijs un Tritānijs, centurioni.
Tad nu es, Atēnu prētors, tā sveicinu tevi, kad esi
Nācis pie manis, un grieķiski saucu, kā prasi:
“Haire!” es saku, “Tit, haire!” un kohorta, liktori līdzi.
“Albūcij, naidnieks man esi, no šī brīža nedraugs tu kļuvis.”
Mūcijs tā sacīja pēc tiesas un taisnības. Savukārt es nevaru vien gana nobrīnīties, no kurienes radusies šī tik savādā pašmāju lietu nicināšana. Šeit gan nav īstā vieta pamācībām; bet, kā es uzskatu un daudzkārt esmu teicis, latīņu valoda ne tikvien nav trūcīgāka, kā to nereti apgalvo, bet pat ir bagātāka par grieķu mēli. Jo kad gan mums vai, pareizāk sakot, labiem oratoriem un dzejniekiem, būtu trūcis valodas līdzekļu bagātīgai un izsmalcinātai runai – vismaz pēc tam, kad esam iepazinušies ar atdarināšanas vērtiem paraugiem?
Visbeidzot, tā kā man šķiet, ka visas savas sabiedriskās darbības laikā nedz grūtībās, nedz briesmās neesmu pametis pienākumus, kurus man uzticējusi Romas tauta, tad man tikpat lielā mērā jātiecas, cik vien būtu manos spēkos, rūpēties, lai ar manu darbu, centieniem un pūliņiem līdzpilsoņi kļūtu izglītotāki; pārlieku necīnīties pret tiem, kuri labāk grib lasīt grieķiski, ja vien viņi to tiešām dara un neizliekas, un kalpot tiem, kuri vai nu vēlas iepazīt darbus abās valodās, vai pat ne pārāk ilgojas pēc svešiem, kad viņiem ir pašiem savi. Savukārt tiem, kuri man iesaka labāk rakstīt ko citu, vajadzētu taisnīgi atzīt, ka jau daudz esmu uzrakstījis, tā ka vairāk nav nevienam no mūsējiem, un droši vien uzrakstīšu vēl, ja tikai dzīvošu. Un tomēr cilvēks, kas būs ieradis rūpīgi lasīt to, ko esmu rakstījis par filozofiju, atzīs, ka tā ir pati labākā lasāmviela. Jo kas gan vēl cits dzīvē būtu tik ļoti jāizpēta, kā viss, ar ko nodarbojas filozofija, it īpaši tas, kas izklāstīts šajās grāmatās, – kas ir galējā, kas beidzamā, kas visupēdējā robeža, uz kuru jāvirza visi spriedumi par labu dzīvi un taisnīgu rīcību, kam daba seko kā augstākajai no lietām, kuras mums jāsasniedz, bet no kā jāvairās kā no galēja ļaunuma? Tā kā šajā jautājumā pat starp visvairāk mācītajiem ļaudīm ir vislielākās nesaskaņas, tad kurš gan uzskatītu, ka sabiedriskajam stāvoklim, kādu man piedēvē, nebūtu piedienīgi izmeklēt, kurš no visiem mūsu dzīves uzdevumiem ir vislabākais un patiesākais? Vai tad, ja valsts vadoņi Pūblijs Scevola un Mānijs Manīlijs, kuriem nepiekrita Marks Bruts, savulaik iztirzāja, vai iznomātas verdzenes bērns pieder tās īpašniekam vai nomātājam (tas ir gana sarežģīts jautājums, kas var būt svarīgs pilsoņu sadzīvē, tāpēc tam veltītus pārspriedumus labprāt lasīja un lasīs), novārtā būtu jāatstāj jautājumi par lietām, kas attiecas uz visu mūsu dzīvi? Kaut arī atbilde uz pirmo būtu vairāk pieprasīta, šī noteikti nesīs vairāk augļu. Protams, to novērtēt varēs tie, kuri būs lasījuši šeit izklāstīto. Savukārt es domāju, ka šajā grāmatā gandrīz pilnībā esmu iztirzājis jautājumu par galējo labumu un ļaunumu, izsekojot ne tikai tam, ko pats esmu atzinis par labu, bet arī tam, ko teikušas dažādas filozofijas skolas.
[1] Darbs adresēts romiešu politiķim Markam Jūnijam Brutam (ap 85–42 p. m. ē.), Cicerona draugam. Arī Bruts bija filozofisku sacerējumu autors, vienu no tiem – Par tikumu – Cicerons piemin šajā ievadā.
[2] Domāts filozofijai veltītais Cicerona darbs Hortēnsijs, kas līdz mūsdienām saglabājies tikai fragmentos.
[3] Hremēts – romiešu dramaturga Pūblija Terencija Āfra (ap 195–ap 159 p. m. ē.) komēdijas Pašspīdzinātājs varonis, kurš jaucas sava kaimiņa darīšanās, aizbildinādamies ar to, ka vēlas būt cilvēcīgs. No šīs lugas nāk slavenā frāze: “Esmu cilvēks, nekas cilvēcisks man nav svešs.”
[4] Kvints Ennijs (ap 239–ap 169 p. m. ē.) un Marks Pākuvijs (ap 220–ap 130 p. m. ē.) – agrīni romiešu dzejnieki un dramaturgi, kuru traģēdijas bija grieķu autoru darbu adaptācijas latīņu valodā.
[5] Cecīlijs Statijs (ap 220–ap 166 p. m. ē.) – agrīno romiešu komēdiju autors. Tāpat kā Terencijs, daudzus savus darbus latīņu valodā adaptēja no grieķu jaunatiskās komēdijas spilgtākā pārstāvja Menandra (ap 342–ap 290 p. m. ē.) lugām.
[6] Marks Atīlijs (2. gs. p. m. ē.) – romiešu dramaturgs. Gajs Lucīlijs (ap 180–ap 103 p. m. ē.) – romiešu dzejnieks, satīrisku dzejojumu autors.
[7] Ennija traģēdijas Mēdeja sākums.
[8] Hrīsips no Soliem (ap 279–ap 206 p. m. ē.) – grieķu filozofs, viens no stoicisma pamatlicējiem. Diogēns no Babilonas, Antipatrs no Tarsas, Mnēsarhs no Atēnām, Panaitijs no Rodas – grieķu filozofi stoiķi 3.–2. gs. p. m. ē.
[9] Posidonijs no Apamejas (ap 135–ap 51 p. m. ē.) – grieķu filozofs stoiķis, kura lekcijas bija klausījies Cicerons.
[10] Teofrasts (ap 371–ap 287 p. m. ē.) – grieķu filozofs peripatētiķis, viens no tuvākajiem Aristotela līdzgaitniekiem.
[11] Lūcijs Afrānijs (dzīvojis ap 100. g. p. m. ē.) – romiešu komēdiju autors.
[12] Tits Albūcijs – romiešu politiķis un orators, prētors ap 105. g. p. m. ē. Kvints Mūcijs Scevola (ap 169–88 p. m. ē.) – ievērojams romiešu politiķis un jurists.
No latīņu valodas tulkoja un sagatavoja Vents Zvaigzne.