Iepriekšējo raksta daļu, kas veltīta pazīstamākajiem opiātu un citu narkotiku dekriminalizācijas modeļiem, lasiet šeit: https://telos.lv/narkotiku-dekriminalizacijas-problemas-2/
Kā secinājām raksta iepriekšējā daļā, pastāvošie narkotiku dekriminalizācijas modeļi nav pilnībā attaisnojuši uz tiem liktās cerības. Šo modeļu ieviešanas galvenais mērķis bija mazināt narkotiku lietošanas negatīvo ietekmi uz sabiedrību un uzlabot veselības aprūpes pieejamību atkarīgajām personām. Tomēr praksē bieži novērots, ka dekriminalizācija ilgtermiņā nespēj atrisināt ar narkotikām saistītos izaicinājumus – piemēram, organizētās noziedzības mazināšanu vai pieaugošu atkarīgo skaita ierobežošanu.
Raksta noslēdzošajā daļā aplūkosim narkotiku kriminalizācijas efektivitāti un izvērtēsim pazīstamākos stingras regulācijas modeļus. Tāpat analizēsim Latvijas vietu narkotiku aprites starptautiskās likumdošanas ietvaros un narkotiku dekriminalizācijas lietderību mūsu valstī.
Singapūra
Āzijas valstīm raksturīga daudz stingrāka pieeja narkotiku apritei. Viens no pazīstamākajiem ir Singapūras modelis. Kopš 1975. gada pēc toreizējā Iekšlietu ministra, konservatīvās Tautas rīcības partijas (People’s Action Party) pārstāvja Čua Sian Čina (Chua Sian Chin) priekšlikuma nāvessods tika noteikts kā vienīgais sods par narkotiku kontrabandu, ja narkotiku daudzums pārsniedz noteikto slieksni – konkrēti, 15 grami heroīna, 30 grami kokaīna vai 500 grami kaņepju. Par mazāka mēroga narkotiku kontrabandu var piespriest cietumsodu no 5 līdz 20 gadiem atkarībā no narkotiku veida un daudzuma.
Saskaņā ar Narkotiku ļaunprātīgas izmantošanas likuma 2. pielikumu jebkurai personai, kas importē vai eksportē vairāk par norādīto narkotiku daudzumu, tiek piespriests obligāts nāvessods. Lēš, ka kopš 2000. gada Singapūrā ir izpildīti ap 100 līdz 150 nāvessodi par narkotiku aprites likuma pārkāpšanu. Šie skaitļi var svārstīties atkarībā no avotiem, jo Singapūras valdība ne vienmēr publisko detalizētu statistiku par nāvessodu izpildi. Ārzemnieku aizturēšanas gadījumi par narkotiku pārkāpumiem nav retums, īpaši starp tūristiem un migrantiem, kuri nav informēti par Singapūras stingro politiku attiecībā uz narkotikām.
Starptautiskās cilvēktiesību organizācijas bieži kritizē Singapūras nāvessoda piemērošanu par narkotiku noziegumiem, norādot uz cilvēktiesību pārkāpumiem un efektivitātes trūkumu narkotiku apkarošanā. Savukārt Singapūras valdība uzskata, ka stingrā pieeja ir būtiska, lai novērstu narkotiku tirdzniecību un lietošanu, un apgalvo, ka šī politika ir veiksmīgi apturējusi plašu narkotiku izplatību un ar to saistītos noziegumus. Statistika liecina tam par labu, jo 2023. gadā narkotiku lietotāju skaits sasniedza tikai 0,1% no pilngadīgajiem iedzīvotājiem, kas uzskatāms par labu rādītāju laikā, kad pasaulē narkotiku lietošana pieaug daudz lielākā apjomā.[1]
Narkotiku lietošanas ierobežošanā Singapūra neliek uzsvaru tikai uz bargajiem sodiem. Uz narkotiku rehabilitācijas centriem tiek nosūtītas personas, kuras ir izdarījušas pārkāpumus, bet ir novērtētas kā piemērotas rehabilitācijai, nevis kriminālsodam. Šie centri nodrošina strukturētu ārstēšanas programmu, kuras mērķis ir palīdzēt indivīdiem pārvarēt atkarību un no jauna integrēties sabiedrībā. Tiem, kuri ir izgājuši rehabilitācijas kursu, Singapūrā piedāvā iespēju turpināt rehabilitāciju mazāk ierobežojošā vidē – patversmē (halfway house), kur tie saņem konsultācijas un palīdzību iekārtoties darbā. Personas, kuras nav tikušas arestētas, bet cīnās ar narkotiku atkarību, var brīvprātīgi meklēt palīdzību, izmantojot dažādas valdības un nevalstiskās organizācijas. Šie pakalpojumi ietver konfidenciālas konsultācijas un atbalstu bez tiesībaizsargājošo iestāžu iesaistīšanas.
Ja persona nepabeidz rehabilitācijas programmu vai tiek atzīta par vainīgu narkotiku lietošanā atkārtoti, draud bargs sods – ieslodzījums no 5 līdz 13 gadiem. Dažos gadījumos var uzlikt naudas sodu aptuveni 15 000 eiro apmērā.[2]
Singapūras modelis uzsver arī profilaktisko izglītību, īpaši jauniešiem. Programmas skolās un kopienas centros izglīto jauniešus par narkotiku lietošanas briesmām un palīdz iegūt prasmes pretoties vienaudžu spiedienam lietot narkotikas. Lai gan Singapūrā narkotiku izplatības situācija tiek stingri kontrolēta, tiesībsargājošās iestādēs valda bažas par to, ka narkotiku lietošana sākas daudz agrākā vecumā – narkotiku lietotāju skaits vecuma grupā līdz 30 gadiem pieauga līdz 480 personām 2023. gadā, kas šajā vecuma grupā ir par 20% vairāk nekā 2022. gadā (kopējais Singapūras iedzīvotāju skaits ir 5,637 miljoni).[3]
Pagājušajā gadā publicētā Singapūras garīgās veselības institūta (Institute of Mental Health) aptauja par narkotiku lietošanas iemesliem liecina, ka lielākā daļa aptaujāto to darījuši tāpēc, ka viņiem bijusi interese par nelegālo vielu iedarbību. Tam sekoja pārliecība, ka narkotikas palīdzēs tikt galā ar sadzīves problēmām. Citus bija pamudinājis lietojošo draugu iespaids. Institūta eksperti secināja, ka jauniešu vidē arvien vairāk tiek novērota normalizējoša attieksme pret narkotiku lietošanu, jo tīmeklī viņi ir pakļauti liberāliem uzskatiem un informācijai par narkotiku dekriminalizāciju citās valstīs.[4]
Singapūras narkotiku apkarošanas modelis vērtējams kā sekmīgs, ņemot vērā statistikas rādītājus, kuri ir vieni no labākajiem pasaulē. Par modeļa nozīmīgumu liecina arī fakts, ka tas pastāv demokrātiskā sabiedrībā. Augsti vērtējami pasākumi profilaktiskajā izglītībā, rehabilitācijas programmas un sabiedrības veselības kampaņas, kuru mērķis ir samazināt narkotiku pieprasījumu un atbalstīt tos, kuriem ir atkarības risks. Vislabākais līdzeklis pret narkotikām ir sabiedrībā dominējoša noraidoša attieksme pret to lietošanu, ko vecāki nodod tālāk saviem bērniem un ko stiprina valsts likumi.
Ķīna
Ķīnas narkotiku aprites likumi ir diezgan stingri un visaptveroši. Lai gan Ķīnā pie varas ir Komunistiskās partijas valdība, ķīniešus nav skārusi Rietumu kreisajām partijām raksturīgā liberālā pieeja narkotiku problēmai. Valstī ir stingri noteikumi attiecībā uz narkotiku ražošanu, izplatīšanu un patēriņu. Kā paskaidrojis Nacionālās Narkotiku kontroles komisijas biroja direktora vietnieks Ju Haibins (Yu Haibin), Ķīnas Tautas Republikā galveno lomu narkotiku noraidīšanā spēlē zemes vēsture. Ķīna smagi cieta no opija atkarības 19. gadsimtā, tāpēc ķīniešiem atteikšanās no narkotikām ir kļuvusi par sava veida dzīvesziņu.[5]
Ķīnā narkotiku lietošana ir administratīvs, nevis kriminālpārkāpums, tomēr personas, kuras narkotiku reibumā aizturējušas drošības iestādes, tiek pakļautas piespiedu ārstniecībai. Šo pieeju Rietumos asi nosoda. Pēdējo desmit gadu laikā gan ANO aģentūras, gan cilvēktiesību eksperti un organizācijas ir atkārtoti aicinājuši Ķīnu slēgt obligātās hospitalizācijas nometnes un palielināt brīvprātīgas ārstēšanās alternatīvas. Paradoksāli, bet, tāpat kā opija karu laikā, Rietumu pasaule mēģina uzspiest Ķīnai savu dzīvesveida modeli, neņemot vērā vietējās īpatnības.
Par narkotiku glabāšanu vai tirdzniecību mazākos apjomos var piespriest ilgstošu cietumsodu. Piemēram, par nelielu daudzumu narkotiku glabāšanu personīgai lietošanai var piespriest vairākus gadus cietumā. Ķīnas valdība izmanto stingras narkotiku pārbaudes un uzraudzības sistēmu. Personas, kas notiesātas par narkotiku noziegumiem, tiek pakļautas obligātai rehabilitācijai ārstniecības centros. Papildus cietumsodiem un piespiedu darbam var uzlikt arī lielus naudas sodus. Dažos gadījumos notiek sabiedriskā nopēluma pasākumi. Personām, kas notiesātas par narkotiku noziegumiem, var ierobežot tiesības uz ceļošanu, darbību noteiktās profesijās un citas pilsoniskās brīvības.
Par smagiem narkotiku noziegumiem, piemēram, narkotiku tirdzniecību, ražošanu vai kontrabandu lielos apjomos, Ķīnā var piemērot nāvessodu. Nāvessods bieži tiek piespriests gadījumos, kad ir runa par lieliem narkotiku daudzumiem, piemēram, ja kādu pieķer ar vairāk nekā 50 gramiem heroīna, amfetamīna, kokaīna vai citām sintētiskajām narkotikām.[6]
Ķīnas policija pēdējo piecu gadu laikā ir atklājusi 6533 narkotiku glabāšanas pārkāpumus, kuros narkotiku svars pārsniedza 1 kilogramu, un likvidējusi 31 000 narkotiku tirdzniecības bandu.[7]
Reaģējot uz starptautisko spiedienu, ķīniešu narkotiku apkarošanas politikā ir notikušas zināmas izmaiņas. Ķīnas valdība šodien biežāk veicina lietotāju rehabilitāciju un reintegrāciju. 2008. gadā uzsāktais “Saulstaru projekts” (Sunshine Project) ir viens no pasākumiem, kas simbolizē Komunistiskās partijas stratēģijas maiņu. Pirmo reizi uzmanības centrā vairs nav tikai narkotiku tirdzniecības apkarošana un apsūdzēto ieslodzīšana. Narkomāniju šodien oficiāli atzīst arī par sociālās patoloģijas veidu, kuru jāārstē. Ārstēšanās notiek gan brīvprātīgi, pašam lietotājam piesakoties un saņemot atbrīvojumu no soda, gan arī piespiedu kārtā pēc aizturēšanas un notiesāšanas.
Narkotiku lietotājiem ilgtermiņa ieslodzījuma vietā piedāvā “kopienas ārstēšanas iespējas”. Rehabilitācijas procesa ietvaros dalībniekiem ir pieejama profesionāla apmācība, piemēram, rokdarbu vai tehnisko prasmju apguve, kas palīdz atrast darbu pēc atveseļošanās. Šis aspekts uzsver ne tikai medicīnisko aprūpi, bet arī sociālo un ekonomisko reintegrāciju. “Saulstaru projekta” ietvaros uzņēmumi saņem nodokļu atlaides, ja piekrīt nodarbināt narkotiku lietotājus, kuri iziet rehabilitāciju. Dalība “Saulstaru projektā” aizturētajiem var ilgt līdz trim gadiem.
Nopietnākos gadījumos notiesātos nosūta uz stingra režīma obligātās hospitalizācijas nometnēm. Ieslodzījuma periods var ilgt no 1 līdz 3 gadiem. Ikdienas programma ietver fiziskus vingrinājumus, militāro apmācību, patriotiskās nodarbības un “paškritikas” vingrinājumus, kas ir līdzīgi Ķīnas “kultūras revolūcijas” laikā praktizētajiem. Ziņojumā “Narkotiku situācija Ķīnā”, kuru valdība publicēja 2020. gada jūnijā, norādīts, ka 2019. gadā 300 000 cilvēku atradušies kopienas ārstēšanā un 220 000 – obligātās aizturēšanas nometnēs. Tajā pašā ziņojumā minēts, ka narkotiku lietotāju skaits Ķīnā ir 2,14 miljoni, kas atbilstu 0,22% no tās 980 miljoniem pieaugušo iedzīvotāju.[8] Salīdzinājumam: Portugālē, kur narkotikas dekriminalizētas, lietotāju skaits ir 12,8% no pieaugušajiem iedzīvotājiem.
Ķīnas narkotiku apkarošanas modeli var vērtēt kā sekmīgu, īpaši ņemot vērā ķīniešu tautas smago vēsturisko mantojumu cīņā ar opiju. Pozitīvi vērtējama pēdējā laikā vērojamā uzsvara maiņa uz atkarīgo personu rehabilitāciju, vienlaikus saglabājot stingru likumdošanu, kas Ķīnas modeli tuvina Singapūras modelim. Zināmus trūkumus modelim rada valstī esošās vienpartijas pārvaldes dēļ pastāvošie tiesiskuma ierobežojumi un apšaubāmas pāraudzināšanas metodes stingra režīma nometnēs.
Latvija
Kā jau minējām raksta pirmajā daļā,[9] Latvijas Ārstu biedrība (LĀB) kopā ar “OPEN Radošais Centrs” aicina atbildīgās institūcijas Latvijā dekriminalizēt nelegālo narkotiku lietošanu, lai novērstu nāves gadījumus pusaudžu un jauniešu vidē. Šāds solis viņu ieskatā pavērtu lielākas iespējas narkotiku lietošanas prevencijai, jo atkarīgās personas varētu drošāk runāt par savām problēmām, kā arī samazinātu sabiedrībā valdošo stigmu pret narkotiku lietotājiem, jo narkotiku atkarība tiktu skatīta kā slimība.
Piedāvājums izteikts, neņemot vērā dekriminalizācijas prakses neveiksmes, ar ko saskārušies pazīstamākie šī modeļa paraugi. Kā pamatojumu dekriminalizācijai min ANO Narkotiku un noziedzības biroja (UNODC) aicinājumu spert šo soli, bet ignorē ANO Narkotisko vielu komisijas (CND) nostāju, kura dekriminalizācijas jautājumos ir stipri rezervētāka.[10]
Aicinājumā izmantotā retorika par “sociālo stigmu” liecina, ka vēlmi dekriminalizēt narkotiku lietošanu Latvijā, iespējams, virza kreisā ideoloģija, kuru pārstāv dekriminalizācijas aktīvisti. Daudzu Rietumu kreiso politisko spēku proponētā pozitīvā diskriminācija paredz dažādu sabiedrībā nevēlamu uzvedības modeļu dekriminalizāciju, cenšoties tādējādi mazināt “marginalizāciju” un veidojot viņu skatījumā “iekļaujošāku” sabiedrību.
Ne vienmēr ir lietderīgi nekritiski pārņemt gatavus paraugus no citām valstīm, it īpaši, ja pēc tiem nav reālas nepieciešamības. Vispirms nepieciešams veikt Latvijas likumu analīzi, lai saprastu, vai kādas izmaiņas tiešām vajadzīgas. “Narkotisko un psihotropo vielu un zāļu, kā arī prekursoru likumīgās aprites likuma” 48. panta 1. punkts paredz, ka par narkotisko vai psihotropo vielu neatļautu iegādāšanos vai glabāšanu nelielā apmērā vai par narkotisko vai psihotropo vielu neatļautu lietošanu piemēro brīdinājumu vai naudas sodu no desmit līdz piecdesmit sešām naudas soda vienībām (25 līdz 280 eiro). Tā paša panta 3. punkts paredz, ka, piemērojot administratīvo sodu par šī panta pirmajā daļā paredzēto pārkāpumu, personu vienlaikus rakstveidā brīdina par kriminālatbildību, ja persona gada laikā pēc administratīvā soda piemērošanas neatļauti iegādāsies vai glabās narkotiskās vielas nelielā apmērā, vai neatļauti tās lietos.[11]
Narkotisko vielu apmēri ir noteikti likuma “Par Krimināllikuma spēkā stāšanās un piemērošanas kārtību” 2. pielikumā. Piemēram, heroīnam apmērs, līdz kuram daudzums atzīstams par nelielu, ir 0,001 g, bet marihuānai 1 g. Savukārt apmērs, sākot ar kuru daudzumi atzīstami par lieliem, ir 1 g heroīnam un 100 g marihuānai. Šeit jāatgādina, ka Portugāles modelis paredz kriminālatbildību, ja persona glabā vairāk nekā 1 g heroīna vai 25 g marihuānas, bet Čehijas modelis – 1,5 g heroīna vai 15 g marihuānas.[12]
Ja narkotiskās vielas nelielā apmērā tiek atrastas pēc brīdinājuma piemērošanas, tad iestājas kriminālatbildība saskaņā ar Krimināllikuma 253(2) panta pirmo daļu: “Par neatļautu narkotisko vai psihotropo vielu iegādāšanos vai glabāšanu nelielā apmērā bez nolūka tās realizēt vai neatļautu narkotisko vai psihotropo vielu lietošanu, ja to izdarījusi persona, kura brīdināta par kriminālatbildību par neatļautu narkotisko un psihotropo vielu iegādāšanos, glabāšanu un lietošanu, soda ar īslaicīgu brīvības atņemšanu vai ar probācijas uzraudzību, vai ar sabiedrisko darbu, vai ar naudas sodu.”
Atbilstoši Krimināllikuma 254. pantam: “Persona, kura labprātīgi nodevusi narkotiskās, psihotropās, jaunas psihoaktīvās vielas vai tās saturošus izstrādājumus, kuru aprite ir aizliegta vai ierobežota, vai labprātīgi paziņojusi par to iegādāšanos, glabāšanu, pārvadāšanu vai pārsūtīšanu, tiek atbrīvota no kriminālatbildības par šo vielu lietošanu, iegādāšanos, glabāšanu, pārvadāšanu vai pārsūtīšanu.”[13] Krimināllikums arī paredz nosacītu atbrīvošanu no kriminālatbildības likumpārkāpējiem, kuri piekrīt ārstēties no atkarības (Kriminālkodeksa 58.–58.1 pants).[14]
Kā redzams, Latvijā pastāvošā likumdošana jau ir visai liberāla. Pirmajā reizē nevienam kriminālatbildība nedraud. Pat ja pārkāpums atkārtojas gada laikā, ir iespēja saņemt nosacītu sodu, brīvprātīgi ārstējoties no atkarības. Būtībā Latvijas likumdošana šajā ziņā ir tikai nedaudz “konservatīvāka” kā Portugāles un Čehijas politika un nav uzsvērti orientēta uz apsūdzētā sodīšanu. Kā norādījis pusaudžu terapeits Nils Sakss Konstantinovs, 2022. gadā kriminālsods par neatļautu narkotisko un psihotropo vielu iegādāšanos, glabāšanu un lietošanu piemērots tikai trijiem pusaudžiem, bet 2023. gadā nav sodīts neviens.[15]
Tas liecina, ka esošā narkotiku kriminalizācijas pakāpe nav būtisks iemesls, kas varētu aizkavēt jauniešu un pieaugušo vēlēšanos lietot narkotikas. Turklāt par narkotiku aprites noteikumu pārkāpšanu sodīto skaitam ir tendence samazināties. Par noziegumiem, kas saistīti ar narkotiku apriti, 2017. gadā tika krimināli sodītas 406 personas, savukārt 2021. gadā – 274 personas, 2022. gadā – 210 personas un 2023. gadā – 180 personas.[16]
Parasti visās valstīs, kurās mēģina ieviest narkotiku dekriminalizāciju, viens no galvenajiem argumentiem ir krimināli notiesāto narkomānu skaita ikgadējs pieaugums, bet Latvijas gadījumā šis arguments nav spēkā.
Tāpat nevar konstatēt būtisku ieslodzīto narkomānu kopējā skaita pieaugumu. 2021. gadā Latvijas ieslodzījuma vietās atradās 293 narkomāni,[17] 2022. gadā – 296, bet 2023. gadā – 323.[18] Notiesāto narkomānu skaits ieslodzījuma vietās arī neveido būtisku daļu no ieslodzīto kopējā daudzuma. Kopējais ieslodzīto skaits 2021. gadā bija 3183 personas, 2022. gadā – 3229, bet 2023. gadā – 3271 personas.[19] Līdz ar to izpaliek arī arguments par būtisku budžeta naudas ietaupījumu, ko dotu ieslodzīto narkomānu skaita samazinājums.
Vienlaikus narkotiku lietotāju kopējā skaita pieaugums Latvijai ir nelabvēlīgs. 2007. gadā bija 2,2% pastāvīgo narkomānu no kopējā pieaugušo iedzīvotāju skaita.[20] 2022. gadā narkotiku lietotāju apjoms bija pieaudzis līdz 4.5% no kopējā pieaugušo iedzīvotāju skaita.[21] Rodas pamatots jautājums, vai narkomānu skaita pieaugumā ir vainojama pārāk intensīva narkotiku lietotāju kriminālvajāšana vai arī cēlonis meklējams citur.
Pēdējos 10 gadus narkoloģiskā ārstēšana un rehabilitācija ir iekļauta kā viena no svarīgām jomām vairākos valsts politikas plānošanas dokumentos. Minamas “Narkotisko un psihotropo vielu un to atkarības izplatības ierobežošanas un kontroles pamatnostādnes 2011.–2017. gadam”, “Sabiedrības veselības pamatnostādnes 2014.–2020. gadam”, kā arī “Narkotiku lietošanas un izplatības ierobežošanas plāns 2019.–2020. gadam”. Šajos plānošanas dokumentos paredzēti pasākumi narkoloģiskās ārstēšanas un rehabilitācijas pakalpojumu attīstīšanai un pieejamības uzlabošanai, tomēr finansējuma trūkuma dēļ nepieciešamie pasākumi netika īstenoti.
Kā redzams, trauksme primāri būtu jāceļ par jau esošo plānu neizpildīšanu, nevis jāmēģina narkomānu skaitu mazināt ar narkotiku dekriminalizācijas palīdzību. Jāņem arī vērā, ka narkotiku dekriminalizācijas modeļi paredz finansējuma pieaugumu ārstēšanas un rehabilitācijas pakalpojumu attīstīšanai, bet Latvijā neesam spējuši finansiāli izpildīt pat savu iepriekšējo “minimālo programmu”. Tas rada pamatotas aizdomas, ka dekriminalizācijas gadījumā nepieciešamais finansējums varētu izpalikt un reforma rezultētos ar vēl lielāku narkomānu skaita pieaugumu.[22]
Runājot par pastāvošo rehabilitācijas sistēmu, Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centra Narkoloģiskās palīdzības dienesta vadītāja Astrīda Stirna norādījusi, ka sistēma jau pastāv, taču ne visi vēršas pēc palīdzības. “Ja viņš tiek sūtīts uz ārstēšanas programmām, vai viņš to vispār izmanto? Bieži vien viņi ir ļoti nemotivēti vispār kaut ko mainīt un iestājas stacionārā tikai tad, kad viņam ir nākošajā dienā vai pēc nedēļas tiesa. Tikko ir tiesas process beidzies, viņš nekādā mērā nevēlas palikt stacionārā, bet lūdz, lai viņu raksta ārā no stacionāra. Tā ka viņi ir ārkārtīgi nemotivēti to darīt,” liecina A. Stirna.[23]
Latvija saskaras ar divām būtiskām problēmām, kas raksturīgas arī citām valstīm, kurās pastāv līdzīgas, lai gan nedaudz liberālākas narkotiku aprites kontroles sistēmas. Pirmā problēma ir nepietiekams finansējums rehabilitācijas veikšanai, bez kura pat teorētiski nav iedomājams, ka dekriminalizācijas pasākumi varētu nest kādu labumu. Ja nespējām izpildīt iepriekšējās rehabilitācijas programmas pirmskrīzes laikā, kādas ir cerības uz to, ka tagad mūsu valsts būs gatava to darīt? Jāatceras, ka tas notiks apstākļos, kad budžetā trūkst naudas pat pamata medicīniskajai aprūpei un uz dažādiem pakalpojumiem cilvēkiem jāgaida mēnešiem ilgās rindās.
Otrā problēma ir tāda, ka pat tad, ja nauda atrastos, lielākā daļa cilvēku nav īpaši motivēti brīvprātīgi doties uz rehabilitāciju. Šī parādība ir plaši izplatīta arī citās valstīs, kurās risinājuma uzsvars likts uz rehabilitācijas brīvprātību. Acīmredzot problēmas cēlonis meklējams apstāklī, ka pārāk liberālais rehabilitācijas sistēmas darbības modelis sniedz cilvēkiem pietiekoši daudz iespējas no tā izvairīties un atkarīgās personas pie pirmās iespējas cenšas stacionāru pamest. Turklāt salīdzinoši liberālais narkotiku aprites likums jau tagad sabiedrībā ir radījis visai lielu narkotiku lietošanas normalizāciju, kas stimulē arvien plašāku lietošanu un vāju interesi par brīvprātīgām rehabilitācijas programmām.
Secinājumi
Izvērtējot aplūkotos narkotiku aprites regulācijas modeļus, jāsecina, ka dekriminalizācijas modeļi nevienā valstī nav panākuši narkotiku lietotāju skaita samazināšanos, savukārt stingrās politikas piekritējiem ir izdevies sasniegt labus rezultātus. Līdz ar to Latvijai nevajadzētu vēl vairāk liberalizēt narkotiku aprites likumu. Tieši pretēji, to vajadzētu padarīt stingrāku, ņemot vērā likumsakarības, kuras uzrāda citās valstīs notiekošie procesi.
Būtu nepieciešams atjaunot kriminālatbildību par narkotiku lietošanu un glabāšanu jau pirmajā aizturēšanas reizē. Šeit jāatceras, ka kriminalizācijas mērķis ir ne tikai sodīt pārkāpējus, bet arī preventīvi novērst kaitējumu, nodrošinot sabiedrībai drošu un stabilu vidi. Narkotiku lietošanas un glabāšanas kriminalizēšana nepārprotami norāda, ka narkotiku lietošana sabiedrībā tiek uzskatīta par morāli nepieņemamu. Tas daudzus var atturēt no narkotiku pirmreizējas lietošanas. Narkotiku pirmreizējs lietotājs nav nekāds slimnieks: viņš veic izvēli lietot, būdams brīvs no narkotisko vielu atkarības. Lietošanas kriminalizācija arī audzina sabiedrību kopumā, radot noraidošu attieksmi pret narkotikām un tās tabuizējot.
Kā rāda dažādu valstu pieredze, brīvprātīgās narkomānu rehabilitācijas programmas dod mazu atdevi, jo ir ļoti grūti cilvēkus pārliecināt tajās piedalīties. Narkotiku dekriminalizācijas iespaidā arī daļā sabiedrības sāk rasties aplams uzskats, ka narkotiku lietošana varētu būt “cilvēktiesību sastāvdaļa”. Daudzi atkarīgie atrod attaisnojumu savai problēmai un nebūt necenšas ārstēties. Vēl sliktāk, ja uz šādu attieksmi viņus mudina kreisi ievirzītu NVO pārstāvji, kuru īstais uzdevums būtu izglābt cilvēkus no narkotiku atkarības.
Ieslodzījumu būtu nepieciešams apvienot ar piespiedu ārstēšanos. Iespējams, ka šim nolūkam noderētu ieslodzījuma vieta, kas domāta tikai narkomāniem. Tas ļautu nodrošināt ne tikai sodīšanu, bet arī garantētus rehabilitācijas pasākumus. Tāpēc arī krimināllieta pirmajā aizturēšanas reizē būtu noderīga, dodot iespēju uzsākt ārstēšanos savlaicīgi. Nepieciešams pilnveidot prakses, kas rehabilitētos narkotiku lietotājus aizsargātu no iepriekšējās atkarību veicinošās vides un palīdzētu reintegrēties sabiedrībā. Kā rāda Singapūras un Ķīnas paraugi, šādai praksei ir panākumi.
Vissvarīgākais ir sabiedrības audzināšanas darbs. Tas būtu jāuzsāk jau pirmsskolas izglītības iestādēs un jaunākajās klasēs skolā, pasākumos iesaistot arī bērnu vecākus. Iespējams, ka arī viņu zināšanas par narkotikām vajadzīgs papildināt. Būtu noderīgi pret narkotikām vērsti liela mēroga sabiedrības izglītošanas pasākumi, kas skaidrotu to bīstamību. Šādu pasākumu trūkums pašreiz ir ļoti jūtams. Ir daudzas kampaņas saistībā ar vakcinēšanos, ātruma pārsniegšanu, braukšanu dzērumā un smēķēšanas kaitīgumu, bet vai līdzīgā apmērā tiek runāts par narkotiku kaitīgumu? Tikai panākot sabiedrībā noraidošu attieksmi pret narkotiku lietošanu, var cerēt uz pārējo pasākumu efektivitāti. Bez šādas attieksmes nepalīdzēs ne liberāli narkotiku aprites likumi, ne arī rehabilitācijai piešķirti miljoni.
[1] “CNB Singapore drug situation report 2023.” Pieejams: https://www.cnb.gov.sg/docs/default-source/drug-situation-report-documents/cnb-annual-statistics-2023.pdf
[2] “CNB Explains: Where do adult drug abusers go when caught?”. Pieejams: https://www.cnb.gov.sg/CNBExplains/where-do-adult-drug-abusers-go-when-caught
[3] T. S. Kit, “Why is there a rise in new young drug abusers in Singapore?”. Pieejams: https://www.channelnewsasia.com/singapore/young-drug-abusers-singapore-youths-mental-health-family-relationships-stress-4144626
[4] Ibid. Pieejams: https://www.channelnewsasia.com/singapore/young-drug-abusers-singapore-youths-mental-health-family-relationships-stress-4144626
[5] G. Abril, “Yu Haibin: ‘Since the opium wars, in China, a rejection of drugs runs through our veins’”. Pieejams:
[6] M. Lin, N. Sun, “No Exit: China’s State Surveillance over People Who Use Drugs”. Pieejams: https://www.hhrjournal.org/2022/06/no-exit-chinas-state-surveillance-over-people-who-use-drugs/
[7] G. Abril, “Yu Haibin: ‘Since the opium wars, in China, a rejection of drugs runs through our veins’”. Pieejams:
[8] F. Zanini, “China treatment of drug abuses”. Pieejams: https://arte.folha.uol.com.br/mundo/2020/altered-state-drug-policy-around-the-world/china/treatment-of-drug-abusers/
[9] https://telos.lv/opiatu-vesture-1/
[10] LĀB, Open radošais centrs, “Narkotiku dekriminalizēšana novērstu nāves gadījumus jauniešu vidū”, Pieejams: https://ir.lv/2024/07/17/narkotiku-dekriminalizesana-noverstu-naves-gadijumus-jauniesu-vidu/
[11] “Narkotisko un psihotropo vielu un zāļu, kā arī prekursoru likumīgās aprites likums”. Pieejams: https://likumi.lv/doc.php?id=40283#p48
[12] “Par Krimināllikuma spēkā stāšanās un piemērošanas kārtību”. Pieejams: https://likumi.lv/doc.php?id=50539
[13] O. Lauva, “Par neatļautu narkotisko un psihotropo vielu iegādāšanos, glabāšanu un lietošanu ir paredzēta kriminālatbildība”. Pieejams: https://lvportals.lv/e-konsultacijas/24204-par-neatlautu-narkotisko-un-psihotropo-vielu-iegadasanos-glabasanu-un-lietosanu-ir-paredzeta-kriminalatbildiba-2021
[14] “Krimināllikums”. Pieejams: https://likumi.lv/doc.php?id=88966#p254
[15] Nils S. Konstantinovs. Pieejams: https://x.com/lasitajs_nr1/status/1813828264923701296
[16] Latvijas oficiālā statistika, “Convicted persons”, https://stat.gov.lv/en/statistics-themes/population/justice/19098-convicted-persons?themeCode=TS
[17] “Ieslodzījuma vietu pārvaldes 2022.gada publiskais pārskats”. Pieejams: https://www.ievp.gov.lv/lv/media/5616/download?attachment
[18] “Ieslodzījuma vietu pārvaldes 2023.gada publiskais pārskats”. Pieejams: https://www.ievp.gov.lv/lv/media/7008/download?attachment
[19] Latvijas oficiālā statistika, “Sociālā iekļaušanās. Riska grupa: ieslodzītie un no ieslodzījuma vietām atbrīvotās personas”. Pieejams: https://stat.gov.lv/lv/statistikas-temas/labklajibas-un-vienlidzibas-raditaji/sociala-ieklausanas/sociala-ieklausanas-riska-grupa-ieslodzitie-un-no-ieslodzijuma-vietam-atbrivotas-personas
[20] “2011 National Report (2010 data) to the EMCDDA by the Reitox National Focal Point Latvia”. Pieejams: https://www.spkc.gov.lv/lv/zinojumi/2011-national-report-2010-data-to-the-emcdda-by-the-reitox-national-focal-point.pdf
[21] “Prevalence of illicit drug use in Europe in 2022, by country”. Pieejams: https://www.statista.com/statistics/597788/problem-drug-use-prevalence-europe-by-country/#:~:text=As%20of%202022%2C%2013.8%20percent,the%20selected%20European%20countries%20shown
[22] “Par Profilakses pasākumu un veselības aprūpes pakalpojumu uzlabošanas plānu alkoholisko dzērienu un narkotisko vielu lietošanas izplatības mazināšanas jomā 2023.–2025. gadam”. Pieejams: https://likumi.lv/ta/id/336736-par-profilakses-pasakumu-un-veselibas-aprupes-pakalpojumu-uzlabosanas-planu-alkoholisko-dzerienu-un-narkotisko-vielu-lietosanas
[23] L. Spundiņa, “Dekriminalizēt vieglo narkotiku lietošanu tiem, kas dodas uz rehabilitāciju? Saeimā atsākas diskusijas”, https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/dekriminalizet-vieglo-narkotiku-lietosanu-tiem-kas-dodas-uz-rehabilitaciju-saeima-atsakas-diskusijas.a376039/