Protestu kultūra Latvijā

Politiskās uzticēšanās līmenis Latvijā ir diezgan zems un, kā regulāri rāda dažādas aptaujas, vismaz puse valsts iedzīvotāju neuzticas publiskajām institūcijām un valdībai.[1] Iedzīvotāji arī uzskata, ka valstī netrūkst ieilgušu problēmu, kuras, pēc viņu domām, politiķi un ierēdņi nav ieinteresēti vai spējīgi risināt. Dažu problēmu risināšanu, iespējams, varētu paātrināt un pamudināt aktīvi, daudzskaitlīgi un neatlaidīgi iedzīvotāju protesti. Taču paradoksālā kārtā, lai rezultatīvi protestētu, sabiedrībai ir nepieciešama spēja savstarpēji saliedēties un sadarboties. Turklāt sekmīgai protestēšanai nepietiek ar liela iedzīvotāju skaita savākšanos vienkopus, kā varētu šķist pirmajā brīdī, jo aktivitātei ir jābūt tik ilgtspējīgai, lai tā spētu ietekmēt pašu protesta objektu.

Tā, piemēram, ja ielūkosimies portālā “Delfi” šogad 15. jūnijā, pie aktualitātēm atradīsim divus ar iedzīvotāju protestiem saistītus rakstus. Rakstā “Pie Brīvības pieminekļa ļaudis protestē pret vēlēšanu rezultātiem”[2] atspoguļots politiķa Aināra Šlesera partijas “Latvija pirmajā vietā” rīkotais protests, kurā, pēc žurnālistu aplēsēm, pulcējušies aptuveni 300 cilvēki laukumā pie Brīvības pieminekļa.

Otrs raksts “Palestīniešu atbalstītāji protestē Hāgā”[3] veltīts protestam Nīderlandē, kuru rīkoja starptautiskās organizācijas, to skaitā “Amnesty International”. Ārzemju mediji raksta, ka tajā piedalījušies 100–150 tūkstoši cilvēku.

Lai gan protestētāju skaits abos gadījumos ievērojami atšķiras gan absolūtos skaitļos, gan procentuāli pret kopējo iedzīvotāju skaitu (attiecīgi 0,02% Latvijā un 0,8% Nīderlandē), abi šie protesti, visticamāk, neatstās nekādu ietekmi uz protesta objektu. Proti, pašvaldību vēlēšanu rezultāti Latvijā netiks pārskatīti un Izraēlas militārā operācija Palestīnā turpinās savu gaitu. Kāpēc tā?

Protestus var iedalīt vairākās kategorijās. Tie var būt individuāli protesti, protesti nelielās grupās, vai masu protesti. Protesti var būt ne tikai miermīlīgi, bet arī vardarbīgi, tādi, kuri balansē uz pilsoņu kara sliekšņa un kuriem var sekot valsts apvērsums. Protestus var veikt, fiziski ierodoties konkrētā vietā, pulcējoties pie kāda objekta, kas simbolizē to, pret ko tiek protestēts, vai arī digitālā veidā, rakstot dažādus iesniegumus, izsakot neapmierinātību sociālajos tīklos, piedaloties parakstu vākšanas akcijās u. tml.

Protestu nozīmīgumu nereti vērtē pēc to dalībnieku skaita, jo valda uzskats, ka nelieliem protestiem ir tendence savu mērķi nesasniegt. Visiedarbīgākie protesti šķiet tādi, kuros piedalās tūkstošiem iedzīvotāju, kas pulcējas pilsētas galvenajos laukumos, paralizē satiksmi un ir apturami tikai ar armijas iejaukšanos.

Lai gan šādi apjomīgi protesti ir vizuāli iespaidīgi un nereti arī prasa cilvēku upurus, tie nenozīmē automātiskus panākumus, īpaši, ja vara izmanto totalitāras metodes protestu apspiešanā. Sekmīgākie protesti vērojami demokrātiskās sabiedrībās, un panākumus var gūt arī nelieli protesti. Atsevišķos gadījumos protesti ir iedarbīgi, ja pie varas atrodas cilvēki ar augstu atbildības izjūtu, taču šādi gadījumi mums labāk pazīstami no citām valstīm. Latvijā neuzticības izteikšana amatpersonām parasti neizraisa to atkāpšanos.[4] To drīzāk izraisa savstarpējas politiķu nesaskaņas, kuru rezultātā tiek publiskota kompromitējoša informācija un izdarīts iekšējs spiediens, pēc kura amatpersonas ir spiestas atkāpties.[5]

Latvijā protesti ar fizisku ierašanos kādā konkrētā vietā visbiežāk ir mazskaitlīgi. Organizācija “Carnegie Endowment for International Peace”, kas kopš 2017. gada apkopo informāciju par nozīmīgiem protestiem pret valdībām pasaulē, Latviju savā uzskaitē nav iekļāvusi.[6] Protestu un to dalībnieku mazskaitlīgumu nereti var izskaidrot ne tik daudz ar problēmas aktualitātes trūkumu, cik ar savstarpēju neuzticēšanos iedzīvotāju vidū, ierobežotu informācijas apriti par organizēšanos protestam, kā arī iedzīvotāju pārslogotību, veicot ikdienas pienākumus. Tāpēc populārāka forma ir parakstu vākšana, tos apkopojot zem kādas kopīgas publiskas vēstules, izmantojot parakstu vākšanas platformu manabalss.lv vai reģistrēšanos Centrālajā vēlēšanu komisijā (CVK), kas atrisina fiziskās ierašanās grūtības. Digitāli protesti cilvēkiem ar zemu uzticēšanās slieksni ir arī psiholoģiski vieglāki, jo šādos protestos nav nepieciešams fiziski apvienoties un nonākt tiešā saskarsmē ar citiem.

Apvienošanās un fiziska pulcēšanās var būt psiholoģiski grūta, jo cilvēks ir unikāla būtne, kurā mīt vesels uzskatu kopums. Attiecīgi ar citiem protestētājiem vienā jautājumā viņa domas var sakrist, taču citā šo pašu cilvēku uzskati viņam var būt nesaprotami vai pat nepatīkami. Uzskatu atšķirības citos jautājumos var arī likt cilvēkam protestā nepiedalīties. Protestus nereti atspoguļo medijos, kas nozīmē, ka protestētājam ir jābūt gatavam zaudēt savu anonimitāti, jo par dalību protestā var uzzināt viņa kolēģi, radinieki un dažādi paziņas, kas potenciālo protestētāju padara īpaši piesardzīgu attiecībā pret organizatoriem un dalībniekiem ar sliktu slavu. Fiziskā protestā protestētājs arī var nonākt tiešā un nepatīkamā kontaktā ar varas iestāžu pārstāvjiem.

Viens no nepatikas cēloņiem valstī ar zemu politisko uzticēšanos var būt kāda politiska spēka veikta protesta popularizēšana vai izmantošana savā labā. Piemēram, politiķis Aldis Gobzems no 2021. gada 6. līdz 13. decembrim bija izziņojis akciju ar nosaukumu “Rododendrs”. Tās laikā viņš devās uz vairākām Latvijas pilsētām, tiekoties ar vēlētājiem un konfliktējot ar vietējiem likumsargiem. Politiskā pasākuma kulminācija bija 13. decembra vakarā Rīgā, kur, vadoties pēc Valsts policijas aplēsēm, vienlaikus pulcējās ap 800 cilvēku.^[7] Atnākušie protestētāji galvenokārt pauda neapmierinātību ar esošo politisko varu un iebilda pret obligāto vakcināciju pret Covid-19. Tā brīža Latvijas iedzīvotāju skaits, kuri bija neapmierināti ar abām šīm parādībām noteikti bija lielāks par to iedzīvotāju skaitu, kuri ieradās uz politiķa organizēto protestu, jau iepriekšminēto faktoru dēļ.

Taču arī ar neklātienes organizēšanos viss var nebūt tik gludi. Dažādas digitālās iniciatīvas var bremzēt parakstu vākšanas organizētājs, ja tas neievēro ideoloģisko neitralitāti. Tā, piemēram, portāls manabalss.lv atteicās reģistrēt parakstu vākšanu par ģimenes jēdziena nostiprināšanu Satversmē.[8] Tāpēc, lai ierosinātu referendumu par ģimenes jēdziena nostiprināšanu Satversmes 110. pantā, iesniedzējiem nācās vērsties neitrālākā institūcijā – Centrālajā vēlēšanu komisijā. Gada laikā līdz 2022. gada 29. jūlijam tika savākti 58 222 paraksti, kas ir ievērojams skaits parakstu vākšanas iniciatīvai (uz parakstīšanos savulaik aktīvi aicināja arī portāls Telos). Turklāt jāņem vērā, ka tik liels parakstu skaits tika savākts par spīti tam, ka šo kampaņu daļas iedzīvotāju acīs diskreditēja tās sasaiste ar politiķa Aināra Šlesera priekšvēlēšanu aktivitātēm.[9]

2007.–2010. gads

Ja atskatāmies uz protestu vēsturi atjaunotajā Latvijā, tad par aktīvāko un zīmīgāko posmu uzskatāms laiks no 2007. līdz 2010. gadam, kurā iegūtās mācības atspoguļojas turpmāko gadu sabiedrības attieksmē pret protestiem. Šo periodu aizsākošais notikums bija tā dēvētā “Lietussargu revolūcija”, kurā ietilpst notikumi laikā no 2007. gada 18. oktobra līdz 3. novembrim, vēl pirms Latviju skāra globālā finanšu krīze. To aizsāka KNAB (Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja) priekšnieka Alekseja Loskutova atstādināšana 24. septembrī, kuru iniciēja premjerministrs Aigars Kalvītis pēc iepazīšanās ar Valsts Kontroles revīzijas ziņojumu par Loskutova darbību.[10] Saistībā ar to, ka atklātie pārkāpumi šķita nenozīmīgi un izskatījās pēc iegansta atbrīvoties no neērta KNAB vadītāja, sabiedrībā strauji auga sašutums.

Protesta sarīkošanai mobilizējās organizācija “Sabiedrība par atklātību – Delna”, kas pieteica protestu, kā arī vāca ziedojumus tā organizēšanai (tas togad bija jau trešais šīs organizācijas rīkotais protests).^[11] Aģitācijā aktīvi iesaistījās mediji – gan laikraksts “Diena” ar uzsaukumu pirmajā lapā, gan Latvijas lielākie interneta portāli.[12]

Tā rezultātā 2007. gada 18. oktobrī pie Saeimas pulcējās aptuveni pieci tūkstošu neapmierinātu iedzīvotāju. Tas bija lielākais protestētāju skaits kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas. Nākošā pulcēšanās notika 3. novembrī, kad Doma laukumā uz sapulci ar nosaukumu “Par tiesisku Latviju! Par godīgu politiku!”[13] pulcējās vēl vairāk cilvēku (ap 7500), prasot Valsts prezidentam atlaist Saeimu. 2007. gada 9. novembrī Alekseju Loskutovu amatā atjaunoja. Mēnesi vēlāk 5. decembrī Kalvītis demisionēja un līdz ar viņu krita arī valdība. Par jauno premjerministru kļuva Ivars Godmanis.

Taču jau nepilnu gadu vēlāk, 2008. gada pavasarī, KNAB konstatēja kratīšanās izņemto naudas līdzekļu iztrūkumu apmēram 135 000 latu apmērā; tika atstādināti un notiesāti divi KNAB darbinieki. Ģenerālprokurora vadītā izvērtēšanas komisija secināja, ka KNAB priekšnieks nav nodrošinājis pienācīgu pakļauto amatpersonu darbības kontroli, un Saeima 2008. gada 29. jūnijā nobalsoja par Alekseja Loskutova atbrīvošanu no KNAB priekšnieka amata. Loskutova iesniegtās sūdzības par atstādināšanu tiesa neatzina par pamatotām.[14] Atskatoties uz šo protestu pāris gadus vēlāk, sasniegtie rezultāti vairs nešķita tik viennozīmīgi. KNAB reputācija kritās, un žurnālisti bija iztērējuši savu uzticības kredītu iedzīvotāju mobilizācijā protestiem. Iedzīvotājiem palika daudzi neatbildēti jautājumi par notikušo un tajā iesaistīto dalībnieku motivāciju, un arī apmierinātība ar nākošo valdību bija zema.

2008. gads bija pasaules ekonomiskās krīzes laiks. Ar tās sekām saistīti salīdzinoši vardarbīgākie un daudzskaitlīgākie (aptuveni 10 000 dalībnieku) protesti Latvijā, kas notika 2009. gada 13. janvārī. Pasākumu pieteica opozīcijas partija “Sabiedrība citai politikai”, kas kopā ar uzņēmēju, pensionāru un ģimeņu organizācijām un arodbiedrībām protestēja pret Saeimas un valdības nekonsekvento un bezatbildīgo rīcību ekonomiskās krīzes laikā un aicināja to atlaist. Pēc sākotnējā mierīgā protesta lielākā daļa dalībnieku devās projām, taču daļa palika un Vecrīgā sākās grautiņi, kuros jaunieši alkohola reibumā vairākas stundas demolēja vecpilsētu. Grautiņos cieta 50 cilvēki; 106 dalībniekus aizturēja; 68 cilvēkus tiesāja.

*2009. g. 31. augusta baušķenieku protests pret Bauskas slimnīcas slēgšanu, bloķējot Mēmeles tiltu un* Via Baltica šoseju. Foto autors Ivars Bogdanovs. Avots: https://arhivs.bauskasdzive.lv/raksts/23339

Reaģējot uz notikušo, Godmanis rosināja ierobežot pulcēšanās un protestēšanas iespējas. Ideju starpā bija priekšlikums aizliegt protestēt Vecrīgā, noteikt lielāku pieļaujamo attālumu no atsevišķām ēkām un maksimālo protesta dalībnieku skaitu. Vairāk nekā 300 indivīdi un 50 nevalstiskās organizācijas parakstīja aicinājumu, kurā iestājās par vārda un pulcēšanās brīvību kā demokrātijas pamatvērtībām. Idejas par ierobežojumiem noklusa. Saistībā ar ekonomiskās krīzes izraisītajām smagajām problēmām premjerministrsIvars Godmanis 2009. gada 20. februārī demisionēja. Atkal tika veidota jauna valdība, šoreiz ar Valdi Dombrovski priekšgalā (viņš kļuva par Ministru prezidenta amatā visilgāk nostrādājušo personu kopš neatkarības atjaunošanas, turpinot darbu arī pēc Saeimas ārkārtas vēlēšanām). Tikmēr ekonomiskā krīze turpinājās, un vardarbības lietošana un demolēšana nebija sevi attaisnojusi.

Aktīvās protestēšanas posmu noslēdza viens no savdabīgākajiem nelielajiem protestiem Latvijā, kas pazīstams ar nosaukumu “Telšu pilsētiņa”. Protests sākās 2009. gada 30. novembrī un turpinājās neticami ilgi – pēdējo palikušo protestētāju 2010. gada naktī no 23. uz 24. jūliju aizvāca Rīgas Pašvaldības policija. Protesti sākotnēji bija vērsti pret lielo bezdarbu valstī, sākoties ekonomiskajai krīzei, un pielietoja citu stratēģiju – protestus uzturēja nevis dalībnieku skaits, bet neatlaidība un nepārtrūkstoša klātbūtne. Jāsaka, ka šī protesta forma ieguva arī pienācīgu mediju publicitāti. Tā pievērsa deputātu un amatpersonu uzmanību, dalībniekus aicināja konkrēti formulēt prasības un par pilsētiņu regulāri filmēja dažādus sižetus.[15]

Telšu pilsētiņas protestu būtībā aizsāka viens cilvēks bez jebkāda iepriekšēja mediju un organizāciju atbalsta – bezdarbnieks Gints Gaiķēns, kurš protestēja pret valdības kūtrumu bezdarba problēmas risināšanā un notiekošo raksturoja šādi: “Kad pieņēmu lēmumu par protestēšanu, četras naktis vēl pirms akcijas negulēju un apsvēru, vai man pietiks drosmes un uzņēmības paveikt iecerēto. Arī pirmās divas naktis pie Ministru kabineta mani mocīja bezmiegs, bet tagad guļu labi. Esmu nomierinājies un sapratis, ka visu daru pareizi. Daudzi ļaudis nāk klāt un izsaka atbalstu. [..] Ceru, ka šeit sāks pulcēties ļaudis, kas nāks gan protestēt, gan piedāvāt konkrētus risinājumus. Krīzes apstākļos nepieciešami neordināri lēmumi, bet valdība diemžēl nav spējīga tos pieņemt. Protams, es apzinos, ka mans protests ir galējais līdzeklis. Es varu saslimt un pat nomirt. Es tikai vēlos iekustināt sabiedrību, lai tā nav tik kūtra un apātiska.”[16]

Telšu pilsētiņai sāka pievienoties arvien jauni dalībnieki. 21. decembrī premjerministrs Dombrovskis uzdeva Rīgas pašvaldībai noskaidrot, vai telšu pilsētiņas iemītniekiem ir nepieciešama sociālā palīdzība.[17] Tuvāk iepazīstoties ar situāciju, Rīgas dome secināja, ka, lai gan daļai protestētāju tiešām tāda noderētu, citu izteiktās prasības ir nereālas un nepamatotas: “Protestētāja Inga Greiškāne lūgusi, lai viņai palīdz aizbraukt uz Indiju. Igors Siders iesniegumā rakstīja, ka vēlas, “lai Latvijā valdītu Dieva likumi”. Didzis Kalniņš, kurš ir teoloģijas students, no sociālās palīdzības atteicies, jo vēloties tikai pievērst sabiedrības uzmanību.”[18] Ar laiku komūna piesaistīja arvien vairāk dažnedažādu marginālu teoriju paudēju, kas protestu izmantoja kā iespēju publiski izklāstīt savus uzskatus un iesaistīt diskusijās gan citus protestētājus, gan garāmgājējus.[19]

Tikmēr protesta uzsācējs Gaiķēns nezaudēja apņēmību un pats sāka pieņemt gaidītos neordināros lēmumus. Viņš vairākas reizes mēģināja ar pacēlāju pacelties pie Rīgas vicemēra Aināra Šlesera logiem, turot rokās plakātu ar atsauci uz politiķa pirmsvēlēšanu solījumiem par jaunu darbavietu radīšanu: “Šleser! Solīji 50 000, dod vienu!”[20] Un, tik tiešām, Gaiķēns 2010. gada martā dabūja darbu Rīgas brīvostā, bet nokaitinātais Ainārs Šlesers aicināja vairs nevienu nevērsties pie viņa personīgi ar lūgumu atrast darbu, norādot, ka šis bijis izņēmuma gadījums.[21]

Kopumā jāsaka, ka protesta forma bija salīdzinoši veiksmīga – tie dalībnieki, kuri spēja noformulēt reālistiskas un pamatotas prasības, kā arī tie, kuriem vienkārši bija nepieciešama sabiedrības uzmanība, to arī lielākoties saņēma. Taču lielā problēma – ekonomiskā krīze un bezdarbs valstī – turpinājās. Daudzi tūkstoši Latvijas iedzīvotāju protestēja pret situāciju citādi – ar aizbraukšanu no valsts. Laikā no 2009. līdz 2011. gadam katru gadu emigrēja vairāk nekā 30 tūkstoši cilvēku.[22]

Pāreja uz digitāliem protestiem

2011. gadā Latvijā tika nodibināta organizācija “Sabiedrības līdzdalības Fonds”, un tās projekts ManaBalss pakāpeniski ieguva popularitāti un izmainīja protestēšanas dinamiku, pārnesot fizisko protestu enerģiju digitālajā vidē. Līdz 2021. gadam manabalss.lv platformā jau vismaz reizi bija nobalsojuši 14,8% Latvijas iedzīvotāju.[23] Organizācijas pašu formulētais lielākais izaicinājums bija politiski un sabiedriski pasīvo iedzīvotāju iesaiste pilsoniskajās aktivitātēs.[24] No vienas puses, projekts aktivizēja daļu iedzīvotāju, kas citādi šajos procesos nepiedalītos, bet vienlaicīgi arī slāpēja pulcēšanās protestu formas, kas būtu varējušas samazināt likumu pieņēmēju un valstisku procesu vadītāju atrautību no tautas. Kā apliecina tā vadītājs Imants Breidaks, projekts neakceptē visus pieteikumus – “mēs publicējam 40 procentus no tā, ko saņemam. Bet principā rāmji ir – nekas pret Satversmes kodolu un nekas, kas ir balstīts dezinformācijā vai maldos.”[25] Attiecīgi projekts reizē darbojas gan kā iedzīvotāju izveidotu un parakstītu iniciatīvu iesniedzējs, gan kā atsevišķas privātas NVO veidots administratīvs filtrs starp Latvijas iedzīvotājiem un Saeimu un pašvaldībām. Diemžēl jāatzīst, ka dezinformācija un maldi mūsdienās ir ideoloģiski pielādēts jēdziens, un būtu interesanti aplūkot arī pilnu atsijāto iniciatīvu sarakstu. Kopā ar ideoloģiski atsijājošu mediju vidi portālā apkopotās iniciatīvas rada nepilnīgu priekšstatu par dažādu jautājumu patieso popularitāti sabiedrībā.

Sākoties digitalizācijas procesiem, protesti notika arī vairākās formās vienlaicīgi, attiecīgi gan digitāli platformā manabalss.lv, gan pulcējoties pie protesta objekta.

Viens no lielajiem valsti aptverošiem protestiem, kas notika paralēli vairākās formās, bija protests pret skolu slēgšanu. Skolu tīkla optimizācija Latvijā nav jauns fenomens un notiek jau vairāk kā 20 gadus, taču Izglītības un zinātnes ministrija regulāri šo stratēģiju papildina un piemēro jaunus kritērijus, kā rezultātā tiek apvienotas un slēgtas arvien jaunas skolas. Saistībā ar šo plānu skolu skaits Latvijā pēdējos gados samazinājies no 668 skolām 2021. gadā līdz 596 skolām 2024. gadā.[26] Attiecīgi par 72 skolām 3 gadu laikā. Dažu skolu likvidāciju protestētājiem ir izdevies atlikt,[27] taču kopumā stratēģija par skolu samazināšanu tiek pakāpeniski realizēta un vietējo iedzīvotāju iebildumi pret to netiek ņemti vērā.[28] Piemēram, saistībā ar nesekmīgo mēģinājumu apturēt Pļaviņu vidusskolas slēgšanu lasāms optimistisks teksts par demokrātijas nozīmi, kas drīzāk uzrāda tieši pretējo – konkrēto iedzīvotāju interešu ignorēšanu. “Paralēli tam, ka iniciatīva “Par Pļaviņu vidusskolas saglabāšanu” guva parakstītāju atbalstu, Aizkraukles novada dome ir nolēmusi nākamajā mācību gadā Pļaviņu vidusskolā neatvērt 10. klasi un skolu pakāpeniski pārveidot par pamatskolu. Lēmuma pieņemšanas laikā dome bija informēta par atbalstu strauji gūstošo iniciatīvu un attiecīgi – par pašvaldības pilsoņu nostāju. [..] Iniciatīvas autore pateicas ikvienam atbalstītājam/-ai! Tava balss ir dzirdēta un ir kaut netieši un pirms oficiāla iesnieguma, tomēr piedalījusies demokrātiskā procesā.”[29]

Līdzīga ir bijusi cīņa ar vēja ģeneratoru uzstādīšanu Latvijā. To, piemēram, 2020. gadā bija izdevies novērst Tukuma iedzīvotājiem, izdarot neatlaidīgu spiedienu uz Tukuma novada domi.[30] Taču jau 2022. gadā tiesa pasludināja domes lēmuma nelikumību un tai bija jāpiekrīt 22 turbīnu izvietošanai.[31] Turklāt izskatās, ka tie nebūs pēdējie vēja ģeneratori, kas tiks izvietoti Tukuma novadā par spīti atkal un atkal savāktajiem iedzīvotāju parakstiem.[32]

Kopumā, vērojot šos izkaisītos un birokrātijas novājinātos protestus, rodas pārdomas par akūtu vajadzību apvienoties un saliedēties, domājot par kopējo labumu visā Latvijas teritorijā. Iespējams, šāda apvienošanās, ja tāda būtu notikusi, būtu arī ļāvusi asāk iestāties un panākt vēlamo rezultātu, jo, skolu vai no vēja turbīnām brīvu teritoriju aizstāvjiem savācoties vienkopus, tiktu pārsniegts 10 000 rekords, kāds bijis vēsturiski lielākajiem protestiem pie Saeimas.

2022. gadā organizācija “Sabiedrības līdzdalības Fonds” uzsāka jaunu projektu opensaeima.lv, Izveidotā digitālā platforma ļauj dažādām NVO komentēt, rosināt un sniegt priekšlikumus par aktuālajiem Saeimas komisijās esošajiem likumprojektiem, kā arī balsot par dažādām likumprojektu redakcijām. Iesniegtie priekšlikumi tiek apkopoti un, līdzīgi kā ManaBalss iniciatīvas, iesniegti Saeimā. (Šo projektu “Automatizētas PSO līdzdalības sistēmas izstrāde” finansē Islande, Lihtenšteina un Norvēģija caur EEZ un Norvēģijas grantu programmu “Aktīvo iedzīvotāju fonds.”)[33] Līdzīgi kā iepriekš projekts ManaBalss ietekmēja privātpersonu aktivitāti, domāju, ka šī iniciatīva veicinās dažādu nevalstisko organizāciju protesta enerģiju pārnešanu digitālā vidē.

Nelieli fiziski protesti un piketi, protams, turpināja notikt arī pēc jaunu digitālo iespēju parādīšanās, taču ar laiku šādos protestos priekšplānā izvirzījās jaunas tendences un intereses. Izteiktāka kļuva to sasaiste ar dažāda veida finansējumu un nevalstiskajām organizācijām. Protesti vairs nebija spontānas iedzīvotāju pulcēšanās pēc satricinošiem notikumiem vai tiesiskā nihilisma izpausmēm, bet kļuva par daļu no plašāka procesa. Interese par fizisku protestu rīkošanu saglabājās tādos gadījumos, kad bija nepieciešamība tos reprezentēt kā notikumu starptautiskai publikai vai papildus aktualizēt mediju vidē, vai arī tādos gadījumos, kad tie nebūtu izkļuvuši cauri digitālo platformu filtram. Starptautiska uzmanība ir nepieciešama, ja protestētāji vēršas ar prasībām pret kādas citas valsts, piemēram, Krievijas vai Izraēlas veikto karadarbību vai aktualizē no citām valstīm vai starptautiskām organizācijām burtiski pārnestas ideoloģiskas iniciatīvas.

Krievija protestus citās valstīs veicina kā hibrīdkara metodi – piemēram, naudu aktīvismam piešķirot caur Krievijas Fondu ārvalstīs dzīvojošo tautiešu atbalstam un tiesību aizsardzībai jeb saīsināti “Pravfond”.[34] Savukārt dažādas minoritāšu iniciatīvas tiek finansētas no Eiropas projektiem, piemēram, dziedošos protestus pie Saeimas organizē neformālā jauniešu grupa “Harp” un to finansē Eiropas Savienība caur projektu “Harmony for Equality: Empowering LGBTQIA+ Youth through Choral Activism”.[35] Šādi regulāri rīkoti protesti, šķiet, vairāk pilda sapulču funkciju, jo tos pēc tam jāuzrāda apgūtā projekta finansējuma atskaitēs.

Noslēgumā jāsaka, ka par protestu situāciju Latvijā ir gan labas, gan sliktas ziņas. Labā ziņa ir, ka protestētāju skaits nav izšķirošs faktors protestu panākumiem. Tāpat nav obligāti nepieciešama fiziska pulcēšanās, kas mūsu platuma grādos ir zema. Sliktā ziņa ir, ka protestēšanas panākumi ir ļoti jūtīgi pret ārējiem apstākļiem un daudzas iedzīvotāju iniciatīvas tiek vienkārši ignorētas. Protesti ir sekmīgāki, ja tiem ir arī reālas ekonomiskas sekas. Tāpēc streiki ir iedarbīgāki par vispārīgu pulcēšanos, jo tajos apvienojas kādas nozares pārstāvji, lai izdarītu spiedienu uz attiecīgo nozari pārraugošo ministriju, uz laiku apturot nozares darbību un radot ekonomiskus zaudējumus.[36] Protesti ir iedarbīgāki pirmsvēlēšanu periodā, kad politiķi ir ieinteresēti palielināt atbalstu vēlētāju vidū.

Unikālas formulas protestu panākumiem nav. Taču protestētājiem būtu nepieciešams atrast maksimāli aptverošu formu balsu vākšanai, kvalitatīvi un skaidri formulēt īstu un risināmu jautājumu, spēt paskaidrot savu motivāciju un nemitīgi strādāt pie labvēlīgiem apstākļiem un problēmas publicitātes, lai jautājumu personīgi sadzirdētu procesu virzošās personas. Ja politiķu ausis ir aizsērējušas un pārāk ilgi paliek aizvērtas pat pieklājīgiem lūgumiem, jāgatavojas fiziskam protestam, rēķinoties ar pasākuma laikietilpīgumu un atkārtošanas nepieciešamību.

Protesta panākumu kontekstā būtu vērts apcerēt avota metaforu, kuru izmanto arī kristīgajā tradīcijā. Lai gūtu panākumus, nav nepieciešams okeāns, bet avots – neliels, neatlaidīgs spēks, kas nemitīgi turpina darboties. Gaidot no atbalstītājiem apolitiskumu un pilnīgu vienprātību pārējos jautājumos, tiks zaudēta iespēja panākt produktīvu rezultātu. Jāņem arī vērā, ka digitālo protestu vidē, kura šķiet tik ērta un piemērota intravertajam latvietim, valda savi sabiedrības viedokli veidojoši un kontrolējoši faktori. Jo tālāk protestētājs atradīsies no reālā notikuma vietas, jo niecīgāks būs tā efekts (ar protestēšanu karu citā valstī nepārtrauksi). Un nevajag aizmirst, ka, ja protests būs ērts un vienkāršs protestētājiem, to, visticamāk, būs arī ērti un viegli ignorēt tiem, pret kuriem tiek protestēts.

Pētnieciskais raksts izstrādāts ar VPP projekta “Sabiedrības saliedētības vektori” (VPP-KM-SPASA-2023/1-0002) atbalstu.

[1] https://www.oecd.org/en/publications/oecd-survey-on-drivers-of-trust-in-public-institutions-2024-results-country-notes_a8004759-en/latvia_b5b59158-en.html

[2] https://www.delfi.lv/193/politics/120076302/video-pie-brivibas-pieminekla-laudis-proteste-pret-velesanu-rezultatiem

[3] https://www.delfi.lv/46713439/arzemes/120076527/palestiniesu-atbalstitaji-proteste-haga

[4] Piemēram, izglītības nozares darbinieku protests: https://www.lizda.lv/current_events/vairak-ka-12-tukstosi-nozares-darbinieku-ir-parakstijusies-par-uzticibas-zaudesanu-izglitibas-un-zinatnes-ministrei-andai-caksai/

[5] Piemēram, gadījums ar Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministru Juri Pūci: https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/puce-atzistas-melos-par-rigas-domes-stavvietu-izmantosanu-un-atkapjas-no-ministra-amata.a381512/ vai https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/21.03.2024-divdomiga-domes-sedes-video-del-skandala-ieklust-jelgavas-novada-mers-lasmanis.a547630/

[6] https://carnegieendowment.org/features/global-protest-tracker?lang=en

[7] https://jauns.lv/raksts/zinas/478101-video-zinams-kas-noticis-ar-alda-gobzema-rododendra-izmantotajam-klavierem

[8] https://www.la.lv/manabalss-lv-atsaka-iniciativas-publicesanu

[9] https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/nesavac-parakstus-referenduma-rosinasanai-par-gimenes-jedziena-mainisanu-satversme.a467294/

[10] “KNAB nenosakot kārtību, kādā veicama materiālo vērtību iegāde un realizācija, kā arī nenosakot materiālo vērtību realizācijas rezultātā iegūto naudas līdzekļu atspoguļošanu operatīvo līdzekļu finanšu uzskaitē, rada krāpšanas iespējamības risku.” https://likumi.lv/ta/id/166123-par-disciplinarsoda-piemerosanu-korupcijas-noversanas-un-apkarosanas-biroja-prieksniekam-a-loskutovam

[11] https://www.diena.lv/raksts/sodien-laikraksta/paver-lietussargu-revolucijas-aizkulises-742078

[12] https://lietussargi.wordpress.com/2011/03/20/2007-gada-18-oktobris-lietussargu-revolucija/

[13] https://delna.lv/lv/2007/11/01/aicinajums_ziedot_tautas_sapulces_%E2%80%9Epar_tiesisku_latviju_nodrosinasanai/

[14] https://jauns.lv/raksts/zinas/203141-kalvisa-lemums-par-loskutova-atstadinasanu-bijis-tiesisks

[15] https://replay.lsm.lv/lv/skaties/ieraksts/ltv/10381/telsu-pilsetina-no-sala-nebaidas

[16] https://jauns.lv/raksts/zinas/223949-protestetaji-pie-valdibas-gatavi-badoties-lidz-navei

[17] https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/premjers-aicina-pasvaldibu-palidzet-protestetajiem-brivibas-iela.a18530/

[18] https://www.diena.lv/raksts/latvija/riga/foto-rigas-dome-cer-ka-telsu-pilsetinas-iemitnieki-aizies-pasi-712560

[19] https://jauns.lv/raksts/zinas/220831-telsu-pilsetina-viesojas-ufologi-un-mistiki

[20] https://jauns.lv/raksts/zinas/221862-gaikens-velreiz-meginas-protestet-pie-slesera-logiem

[21] https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/slesers-atrod-gaikenam-darbu.a44239/

[22] https://stat.gov.lv/lv/statistikas-temas/iedzivotaji/migracija/tabulas/ibe010-iedzivotaju-starptautiska-ilgtermina