Viņas ķermenim bija raksturīgs tāds smalkums un tāds vieglums, ka viņa staigāja pa visasākajām smailēm lielā augstumā un līdzīgi zvirbuļiem uztupās uz pašiem tievākajiem koku zariņiem.

Paskataties – lūk, tur pašā lejas vidū, guļ Abava – guļ patiešām! Jo teitan ūdens tik apbrīnojami rāms un mierīgs, ka ne nojaust, uz kuru pusi upīte īsteni dodas. Kupli plašie, zalokšņie kārklu puduri apklāj no vienas vietas neaugstos, zālainos krastus, atspoguļojas ūdenī, un Abava pazib un pamirdz brīžam viņu starpā kā sudrabota josta zaļa samta ielokos.

Paradoksāli, bet A. Terpilovska veidotais bronzas milzis Kronvalda parkā visvairāk kaitē pašam Upītim – latviešu vārda mākslas meistaram, kura kreisi savrupā, allaž polemiski noskaņotā mūza pilnskanīgi spēja izpausties tikai paša nīstajos “buržuāziskās demokrātijas” apstākļos.

Ja persona, kas ir netīši apvainota, nevēlas pieņemt atvainošanos, tad viņa zaudē visas apvainotās personas privilēģijas un divkaujas nosacījumus izšķir sekundanti vai izloze.

Nekad es nebiju vairāk mīlējis mūsu veco zemi kā šajos pēdējos gados pirms Pirmā pasaules kara. Nekad es nebiju vairāk cerējis uz Eiropas apvienošanos. Nekad es nebiju vairāk ticējis tās nākotnei kā šajā laikā, kad mēs domājām, ka uzaust jauna rītausma.

Postideoloģiskajā Krievijā pēc 1991. gada ģeopolitisko pretrunu starp jūras civilizāciju ASV un kontinentālo civilizāciju Krieviju bija vieglāk pamatot nekā senāko pretrunu starp kapitālismu un sociālismu. Pēc eirāzistu domām, jūras civilizācijas ir tās, kas virza modernitāti, bet sauszemes varas pārstāv konservatīvismu.

Kad svešinieks pēkšņi parādās šajā mežonīgajā nekurienē, dvēsele burtiski alkst viņu iztaujāt: kas viņš ir, no kurienes nāk, cik tālu atrodas šī vieta, vai ceļš ir grūts, vai viņš ir makšķerējis vai nošāvis briedi un visu pārējo. Tas ir dabiski. Taču šai vēlmei nevajag sekot.

Bīskapa muižu kā lībiešu apdzīvotu vietu mēs sastopam jau ap 1210. gadu, un šai lībiešu sādžā uzceļ Doma baznīcu. Tomēr latvieši šo savu vecveco vietu nav atstājuši vēl 17. gs. Šī sīvā latviešu turēšanās pie viņu vecvecajām dzīves vietām dod mums iemeslu domāt, ka arī otrā vietā, kur Iekšrīgā dzīvo latvieši, tie dzīvo jau no seniem laikiem un arī tur ir dzīvojuši priekš vāciešu ienākšanas.

Kas gan bija pirmā dienā Latvijas valsts? Tikai vārds, elpa, kas sasilda gaisu. Tie, kas sapņoja par neatkarīgo Latviju, gan ticēja, ka šai elpā izplauks rozes. Bet papriekšu bija jāiztur grūti pārbaudījumi.

Būtiski arī atzīmēt, ka eitanizēšana garīgu un psihisku ciešanu dēļ pilnībā izmaina izpratni par to, kāds ir psihiatru un psihoterapeitu darbības mērķis. Visiem iespējamiem līdzekļiem atturēt depresīvos no pašdestrukcijas? Vai atturēt tikai līdz zināmai robežai?

“Prišļi latiši” (“atnāca latvieši”) – ar šo vārdkopu Toļiks apzīmēja Latvijas neatkarības atjaunošanas procesu. Izklausījās tā, it kā latvieši būtu pēkšņi no kaut kurienes izniruši – kā kaut kāda klejotāju orda no tālām un nezināmām Āzijas stepēm –, nelietīgi sagrābuši Latvijā varu un izmainījuši dzīvi līdz nepazīšanai. Konjaka glāzītes iespaidā jutos možs un enerģijas pilns, un nolēmu šoreiz pastrīdēties pretī.