Runā, ka vandālisms jau ir piespriedis nāvessodu mūsu vecajai un nerestaurējamajai Senžermēlokseruā baznīcai. Vandālismam ir pašam savi mērķi. Tas grib cauri visai Parīzei izdzīt garu, garu, garu ielu. Ielu, kas ir vesela ljē garumā! Kādus brīnišķīgus postījumus, to darot, tam būs iespēja veikt!

Otrajā mēnesī sāka uzkrāties dažādas nepatikšanas. Konflikti ar biedriem. Es biju citāds kā viņi un piedevām vēl iecirtīgs. Tāpēc zem acīm sāka parādīties zilumi. Pirmo reizi tos ieraudzījusi, Aleksandra Ivanovna tūlīt metās man klāt: “Saki, kurš tas bija?” Es klusēju, jo sapratu, ka krieviem nav lielāka grēka kā uzrādīt pāridarītāju.

Taisnīgums ir kaut kas lielāks par uzvaru karā vai kādā kaujā. Tas ir mūžīgi klātesošs izaicinājums abām karojošajām pusēm. To izvēlas pieņemt vai noraidīt ikviens no mums – vai nu stājoties pretī ļaunumam, vai arī sadarbojoties ar to.

Es zinu, cik grūti ir darbīgajam un izglītotajam mūsdienu cilvēkam, kurš ir pieradis domāt par dabas likumiem un visas parādības skaidrot ar fiziskiem vai ekonomiskiem cēloņiem, izprast vai novērtēt ticības milzīgo spēku šīs pasaules lietās; bet, ja viņš šo grūtību nepārvarēs, tad pašreizējais karš visos tā būtiskajos aspektos paliks viņam neatrisināms noslēpums. Īstas ticības sinepju sēkliņa pasaules lietās panāk daudz vairāk nekā varas vai rupja spēka kalni.

Autentisks konservatīvisms nenozīmē vēlmi atgriezties pie kādas senas idejas vai institūcijas tikai tāpēc, ka tā ir sena. Konservatīvisms vēlas sargāt tās vērtības, kas ir mūžīgi patiesas un mūžīgi derīgas un tās atjaunot sabiedrībā – vienalga, vai tās nākušas no ļoti seniem un aizmirstiem laikiem, no neseniem laikiem vai tikušas atklātas no jauna.

Latvietis poļu Inflantijā galvenokārt nodarbojas ar zemkopību, retāk pievēršas amatniecībai. Pirmkārt, viņš ir zemkopis vārda pilnā nozīmē, bet gans tikai tiktāl, ciktāl nepieciešami mēsli zemes kopšanai. Viņa mājlopu saimē ir liellopi, kas cēlušies, krustojot vietējās govis ar Tiroles sugas buļļiem, kurus ieveda lielo īpašumu saimnieki, cūkas, nedaudz aitu, kazu un mājputni. Lielākajos ciemos un muižās ļoti izplatīta ir biškopība, sevišķi mežu apvidos. Vērts pieminēt dravu ar daudziem stropiem Līksnā. Ne viens vien latviešu zemnieks pārdod no viena līdz četriem centneriem medus, tādējādi papildinādams savus jau tā itin prāvos ienākumus.

“Nams” un “namturība” Bībeles laikos bija gan ģimenes, gan arī ekonomikas jēdziens. Vienlaikus “namturība” bija arī teoloģisks jēdziens, un šādā nozīmē pazīstams daudz retāk. Mūsdienās mēs sliecamies uzskatīt, ka ģimenes saites un ekonomiskās attiecības ir nošķirtas. Taču mēs maldāmies.

Ja cilvēks ir noenkurojies transcendences, tradīcijas un vēstures pusē un jūt lepnumu par piederību savai kultūrai – lepnumu, kam nav sakara ar paļājošu attieksmi pret citām kultūrām, bet vienkārši ar prieku, ar to, ka jūs vēlaties saņemt šo mantojumu un nodot to tālāk… Ja jūs esat noenkurojies šajā pusē, tad, manuprāt, jums ir arī jāpārkārto sava dzīve tā, lai tā atbilstu tam, ko apliecināt, – tā, lai tā nebūtu tikai “blakus”.

Tālab es ari esmu ilgāku laiku par mūsu pilsētu runājis, gribēdams rādīt, ka mēs cīnamies par augstākām mantām nekā tie, kam nekā tamlīdzīga nav; reizē ar to es vēlējos ari ar gaišiem pierādījumiem apliecināt, ka tie, par kuŗiem es tagad runāju, ir tiešām uzslavas cienīgi.

Rezumējot minētos muzejos un novados novēroto, jāliecina, ka baltu arheoloģiskai un etnogrāfiskai mākslai un kultūrai piemīt noteikta, īpatnēja seja ar dziļu zinātnisku un māksliniecisku vērtību. Šis kultūras aploks tālu pārsniedz tagadējās politiskās kartes nospraustās robežas dienvidu-austrumos un dienvidos, tas arī nesakrīt šajās vietās ar vēl dzīvo leišu un latviešu valodu robežām. Kamēr valoda daudzās senāk baltiskās vietās izmirusi, tikmēr citas dzīves tradīcijas turpina dzīvot.

Lai adekvātāk izvērtētu mūsdienu Krievijas ideoloģisko orientāciju un no tās izrietošo praksi, būtu jāaplūko kategorijas, naratīvus un sociālās prakses elementus, kas ilgstoši (brīžiem gadsimtu gaitā) ir bijuši nozīmīgi Krievijas kultūrā, nosakot tās savdabību un praktisko rīcību.

Es tik gari stāstu par karu, jo vēlējos parādīt, ka esmu mēģinājusi iedziļināties un saprast, kas tajā notiek. Kad es saku, ka esmu pret abortu arī kara laikā veiktas izvarošanas gadījumā, tas nav tāpēc, ka runāju nedomājot un pavirši. Es arī esmu sašutusi un satriekta. Es saprotu sievietes, kas notriepa ar sarkanu krāsu kājas un, uzvilkušas galvā maisus, stāvēja pie Krievijas vēstniecības.

Negribēšana pārvērtēt pagātni un bailes rada bīstamas sekas. Mūsdienu pasaulē, sevišķi postkomunisma zemēs, it īpaši jaunajā paaudzē palielinās nelojālo cilvēku īpatsvars – iepretī tradicionālajām vērtībām – pret savu tautu, darba tikumu, ticību Dievam. Jaunie cilvēki nereti meklē jaunu utopiju, jaunu totalitāru ideoloģiju. Modernizētie slāņi ir sastopami ne tikai starp tautām, cilvēku grupām, bet arī dažkārt vienā cilvēkā.

Tur, kur trako ļaunums, kur līst asinis, kur cilvēki cieš, Kristus Vārdam ir tieša, burtiska nozīme. Ja Viņa Augšāmcelšanās ir patiesa, tad tas, kas rakstīts “Alepo Kronī” un arī tā vēlākajos, ar Jauno Derību papildinātajos izdevumos, ir patiesība. Tad Dievs ir upuru pusē, un Viņš ir dzirdējis Alepo zēna stāstu.