Aicinām noklausīties izdevniecības KODOKA un portāla Telos rīkotās konferences otrās sesijas referātus un diskusiju paneli, kas notika 28. novembrī Rīgas Latviešu biedrības namā.
nacionālisms
Agnese Irbe un Krišjānis Lācis sarunājas ar Raivi Zeltītu par latviešu filozofa Paula Jureviča (1891–1981) darbiem un domām.
Etnonacionālisms nav vērsts tikai pagātnē – tā ir arī ticība tautas radošajam potenciālam, tās īpašajam raksturam, tiesībām uz pastāvēšanu, uz uzplaukšanu savā zemē un tās misijai pasaulē.
Tokalova filmas izraisīto liberāļu paššaustīšanos un savējo nīšanu varbūt var skaidrot socioloģiski – kā elites mēģinājumu ar visnotaļ apšaubāmu un ar realitāti arvien nesaistītāku “luksusa uzskatu” palīdzību sevi norobežot no pārējās neizglītotās tautas.
Ja islāmu praktizējošais Hamza Jusefs, kura vecāki Skotijā ieceļoja 1960. gados no Pakistānas Pendžabas apgabala, sevi nosauc par skotu, vai šis vārds tiek lietots tādā pašā nozīmē, kā to lietotu Makleods no Kinlohīvas, kura vecāki un vecvecāki jau paaudzēs bijuši skoti, kalnos ganījuši aitas, spēlējuši dūdas un apmeklējuši vietējo skotu kalvinistu baznīciņu?
Šīs vēlēšanas providenciāli skaidri parādīja, kas notiek ar tādu pašpasludināti konservatīvu partiju, kura mēģina pilsoņiem notirgot oksimoronu vārdā “progresīvais konservatīvisms”, tā izpludinot jebkādu skaidru vārdu nozīmi un piesaisti objektīvai lietu kārtībai. Šādu partiju paši balsotāji aizsūta pa Lētas upi pretim aizmirstībai.
Pilsoņu labumam, jo īpaši labumam, kas ir pirmējs pilsoniskās sabiedrības pastāvēšanai, ir tiesības uz pašsaglabāšanos pilsoniskās sabiedrības ietvaros. Nacionalitāte ir pilsoņu labums, kas ir pirmējs pilsoniskās sabiedrības pastāvēšanai.
Lācis jautā, cik patiesa ir modernistu tēze, ka tautība ir salīdzinoši nesens konstrukts, kam Priedīte-Kleinhofa pretstata etnosimbolismu, ilgā laika teoriju un atziņu, ka sabiedrības elite var darboties tikai tautas kultūras kontekstā, kas neļauj pārcirst nācijas vēsturisko nabassaiti ar etnosu.
Satversmes preambulā ir viennozīmīgi skaidri uzrakstīts, ka valsts pastāvēšanas primārais mērķis ir latviešu valodas un kultūras pastāvēšana. Tātad tā ietver prasību, lai Latvijā dzīvojošs, integrēts krievs vai citas tautības cilvēks atzītu, kas ir Latvijas pastāvēšanas virsuzdevums. Tā nav īpaši liela prasība. Tieši tāda pati prasība būtu pret ikvienu cilvēku, kas ierastos un apmestos uz dzīvi, piemēram, Krievijā.
Pēc Otrā pasaules kara beigām sakauto nāciju politiskā elite kļuva skeptiska pret nācijvalsti kā tādu. Eiropas Savienība radās no pārliecības, ka Eiropas karus izraisījušas nacionālas jūtas un ka ir vajadzīga jauna pārnacionāla valdības forma, kas cilvēkus apvienotu viņu kopīgajā vajadzībā mierīgi pastāvēt līdzās. Diemžēl cilvēki ne ar ko tādu sevi nespēj identificēt. Nav tādas daudzskaitļa pirmās personas, kas politiski izpaustos kā Eiropas institūcijas.