Pēc Trešās atmodas Latvijā saplūda kopā divas vīrišķības krīzes – komunisma mantojums un Rietumu kreiso ideoloģiju ietekme. Atjaunotajā valstī vīrišķība netika virzīta kā ideāls; tā pastāvēja izkropļotā formā vai arī to aktīvi apkaroja akadēmiskajā un kultūras vidē, kur dominēja postmodernas un dzimumu dekonstrukcijai atvērtas pieejas.
Autors: Raivis Zeltīts
Daudz runā par visaptverošo valsts aizsardzību un valsts lomu, taču pašas sabiedrības brīvprātības loma arvien šķiet neizvērtēta, jo tās pamats ir jau šobrīd. Tā ir pilsoniskā kustība Ukrainas atbalstam, kas pārvar sabiedrības grupu, ideoloģiju un partiju robežas.
Ņemot vērā vienas etniskās grupas pārstāvju neproporcionālo pārstāvniecību masveida noziegumos pret lielākoties angļu meitenēm, var loģiski secināt, ka šie noziegumi pakistāniešu kopienās bija plaši zināmi un kopīgi slēpti. Un tieši šo loģisko secinājumu dēļ, kas sagrauj multikulturālisma propagandas pamatus, varas iestādes noziegumus slēpa.
Citi 2024. gada notikumi nākotni rāda cerīgāku. 2024. gada 31. maijā dienestu noslēdza pirmais valsts aizsardzības dienesta iesaukums. Sākot ar 2024. gada septembri, par obligātu mācību priekšmetu Latvijas skolās ir kļuvusi valsts aizsardzības mācība. Aug jauna Latvijas patriotu paaudze, kas iziet valstiskās audzināšanas skolu un iepazīst, ko nozīmē atbildība pret savu valsti.
Franču filozofs Aleksis de Tokvils, aprakstot revolūciju norises likumus, secināja, ka revolūcijas uzsāk viens sabiedrības slānis, turpina otrs, bet noslēdz trešais. Franču revolūcija ir spilgtākais piemērs, taču šādu pašu likumību var ievērot arī Dziesmotajā revolūcijā. Trešo atmodu uzsāka latviešu nacionālistu aktīvistu grupas. To turpināja jau daudz plašākas sabiedriskās grupas, piemēram, Latvijas Tautas fronte, kas bija krietni mērenāka savās prasībās, bet šo procesu noslēdza postkomunistiskā Latvijas Republikas politiskā elite, kuras vidū bija ne mazums bijušo komunistiskās partijas aktīvistu un ideologu, kā arī ar PSRS “čeku” saistīti politiķi.
Balstoties Eiropas un Latvijas politiķu ambīcijās, Latvijai piedāvāja būtībā unikālu ideoloģisku eksperimentu – izveidot paraugu pilsoniskajai sabiedrībai. Turklāt to piedāvāja valstī, kas, pirmkārt, dibināta uz etniskā nacionālisma pamatiem, otrkārt, saskārusies ar Eiropā nepieredzēta mēroga kolonizāciju, kas teju iznīcinājusi šīs nācijas pārsvaru savā etniskajā dzimtenē, un, treškārt, bijusi pakļauta Krievijas ģeopolitiskajām interesēm, kas pēc “Karaganova doktrīnas” šīs kolonizācijas sekas tiecās izmantot saviem imperiālistiskajiem mērķiem.
Līdzīgi kā ģeopolitikā par liela mēroga konflikta tuvošanos var liecināt vecās lielvaras stagnācija iepretim jaunās lielvaras ekonomiskā un militārā potenciāla pieaugumam, tā valstu iekšpolitikā un etniskajās attiecībās par pilsoņu kara draudiem var liecināt pamattautas demogrāfiskā stagnācija vai kritums iepretim straujam imigrantu populācijas pieaugumam.
Ungārijas dzimstības veicināšanas politikas unikalitāte ir tās uzsvars uz laulības un ģimenes institūta stiprināšanu ar daudzveidīgu pabalstu un ekonomisko stimulu starpniecību.
Jaunā imigrācija ir process, kas, līdzīgi kā agrāk Rietumeiropā, notiek bez atklātas diskusijas ar sabiedrību, bez padziļinātas iespēju un risku analīzes no nacionālās drošības viedokļa.
Mana “sajūta” saka, ka vienīgā vērā ņemamā izmaiņa un arī iemesls satraukumam par lietotāju mijiedarbību sociālajā tīklā X pēdējo gadu laikā ir tāds, ka tas vairs nav tikai kreisi liberālo lietotāju “spēļu laukums”, bet ir ideoloģiski dažādojies.
Diemžēl Latvijas politika vēl aizvien slimo ar austrumslāvu politiskajai kultūrai raksturīgo “polittehnoloģiju”, kur manipulatīva balsu savākšana ir viss, bet ideja – tikai retorisks līdzeklis. Sekošana sabiedriskajai domai, nevis tās veidošana ar līderību un savas ideoloģijas popularizēšanu ir daļa no šīs “polittehnoloģiskās” slimības.
Laulības institūcijas relativizācija caur alternatīviem “partnerības” institūtiem vai laulības paplašināšana, iekļaujot jebkādu cilvēku kopību, kas jūt “tuvas personiskas attiecības”, ir necieņa pret mātēm un tēviem. Tā ir netaisnība pret bērniem, un tā ir nelietīga nolaidība pret tautas turpināšanas uzdevumu, kas ir Latvijas valsts augstākais mērķis un piepildījums. Tā ir to dabisko patiesību noliegšana, kas ir ikvienas sabiedrības pastāvēšanas pamatā.
Rietumu vājā vieta ir tieši liberālā atvērtība informācijai, gatavība nebeidzamam dialogam par jebkuru jautājumu un neizpratne par to, ka pret Rietumiem darbojas režīms, kas nejūt nekādu cieņu ne pret cilvēku kā tādu, ne pret viņa dvēseli, ne pret kādu “demokrātisko procesu”.
Konservatīvā piesardzība, kas prasa ar vispārliecinošākajiem argumentiem pamatot izmaiņas, kas skar gadsimtiem senus civilizācijas elementus vai pat dabā sakņotu realitāti, ir īpaši aktuāla tad, kad šīs izmaiņas var veicināt mūsu tautas fizisku iznīcību visbrutālākajā veidā.
Tautas pastāvēšanas intereses ir pārākas par tādu “racionalitāti”, kas nošķirta no iemiesotības un dabas un mudina dzīvot abstrakciju valstībā. Atrautība no reālās dzīves veicina nihilismu, individuālu egoismu, mizantropisku bērnu neradīšanu “planētas interesēs” un “ekonomisko progresu”, kas vairo ciparus “Excel” tabulās, graujot kopienas intereses. “Tikai tas, kas ir labs spietam, ir labs arī bitei,” rakstīja Marks Aurēlijs.
Kā ilgstošākā liberālisma varas sistēmas blakne Latvijā ir birokrātisms un formālisms. Valsts ir zaudējusi savu augstāko misiju, kas formāli ir ierakstīta Satversmes ievadā, bet praktiski netiek īstenota, jo jebkura augstāka misija ir neliberāla, “autoritāra” un indivīda negatīvo brīvību “ierobežojoša”.
Etnonacionālisms nav vērsts tikai pagātnē – tā ir arī ticība tautas radošajam potenciālam, tās īpašajam raksturam, tiesībām uz pastāvēšanu, uz uzplaukšanu savā zemē un tās misijai pasaulē.
Mūsu konservatīvismam trūkst ne tikai idejiskās skaidrības, bet arī sociālās bāzes. Latvijai nav aristokrātijas, un mūsu sīkburžuāzija ir smagi cietusi PSRS un vēlākajos “prihvatizācijas” gados, kas turklāt ir iedragājuši spēju solidarizēties un kooperēties. Tāpēc konservatīvisma ticība tradīcijai kā individuālās un kolektīvās integritātes avotam Latvijā atrodas teju ekskluzīvi reliģisko konservatīvo spārnā, turpretī nacionālistu nometnē valda idejisks apjukums.
“Jau simtām reižu rādīts un pierādīts, kurp ved baudas izvirzīšana par galveno vērtību, un vēsture to jau ir daudzas reizes ar piemēriem parādījusi: atsevišķo cilvēku tā ved no cilvēcības atpakaļ pie dzīvnieciskuma, bet tautas pie sairšanas un pie pakļaušanas svaigākām tautām, kurām bauda vēl nav visaugstākais.”
Postideoloģiskajā Krievijā pēc 1991. gada ģeopolitisko pretrunu starp jūras civilizāciju ASV un kontinentālo civilizāciju Krieviju bija vieglāk pamatot nekā senāko pretrunu starp kapitālismu un sociālismu. Pēc eirāzistu domām, jūras civilizācijas ir tās, kas virza modernitāti, bet sauszemes varas pārstāv konservatīvismu.