Jaunā imigrācija ir process, kas, līdzīgi kā agrāk Rietumeiropā, notiek bez atklātas diskusijas ar sabiedrību, bez padziļinātas iespēju un risku analīzes no nacionālās drošības viedokļa.
Autors: Raivis Zeltīts
Mana “sajūta” saka, ka vienīgā vērā ņemamā izmaiņa un arī iemesls satraukumam par lietotāju mijiedarbību sociālajā tīklā X pēdējo gadu laikā ir tāds, ka tas vairs nav tikai kreisi liberālo lietotāju “spēļu laukums”, bet ir ideoloģiski dažādojies.
Diemžēl Latvijas politika vēl aizvien slimo ar austrumslāvu politiskajai kultūrai raksturīgo “polittehnoloģiju”, kur manipulatīva balsu savākšana ir viss, bet ideja – tikai retorisks līdzeklis. Sekošana sabiedriskajai domai, nevis tās veidošana ar līderību un savas ideoloģijas popularizēšanu ir daļa no šīs “polittehnoloģiskās” slimības.
Laulības institūcijas relativizācija caur alternatīviem “partnerības” institūtiem vai laulības paplašināšana, iekļaujot jebkādu cilvēku kopību, kas jūt “tuvas personiskas attiecības”, ir necieņa pret mātēm un tēviem. Tā ir netaisnība pret bērniem, un tā ir nelietīga nolaidība pret tautas turpināšanas uzdevumu, kas ir Latvijas valsts augstākais mērķis un piepildījums. Tā ir to dabisko patiesību noliegšana, kas ir ikvienas sabiedrības pastāvēšanas pamatā.
Rietumu vājā vieta ir tieši liberālā atvērtība informācijai, gatavība nebeidzamam dialogam par jebkuru jautājumu un neizpratne par to, ka pret Rietumiem darbojas režīms, kas nejūt nekādu cieņu ne pret cilvēku kā tādu, ne pret viņa dvēseli, ne pret kādu “demokrātisko procesu”.
Konservatīvā piesardzība, kas prasa ar vispārliecinošākajiem argumentiem pamatot izmaiņas, kas skar gadsimtiem senus civilizācijas elementus vai pat dabā sakņotu realitāti, ir īpaši aktuāla tad, kad šīs izmaiņas var veicināt mūsu tautas fizisku iznīcību visbrutālākajā veidā.
Tautas pastāvēšanas intereses ir pārākas par tādu “racionalitāti”, kas nošķirta no iemiesotības un dabas un mudina dzīvot abstrakciju valstībā. Atrautība no reālās dzīves veicina nihilismu, individuālu egoismu, mizantropisku bērnu neradīšanu “planētas interesēs” un “ekonomisko progresu”, kas vairo ciparus “Excel” tabulās, graujot kopienas intereses. “Tikai tas, kas ir labs spietam, ir labs arī bitei,” rakstīja Marks Aurēlijs.
Kā ilgstošākā liberālisma varas sistēmas blakne Latvijā ir birokrātisms un formālisms. Valsts ir zaudējusi savu augstāko misiju, kas formāli ir ierakstīta Satversmes ievadā, bet praktiski netiek īstenota, jo jebkura augstāka misija ir neliberāla, “autoritāra” un indivīda negatīvo brīvību “ierobežojoša”.
Etnonacionālisms nav vērsts tikai pagātnē – tā ir arī ticība tautas radošajam potenciālam, tās īpašajam raksturam, tiesībām uz pastāvēšanu, uz uzplaukšanu savā zemē un tās misijai pasaulē.
Mūsu konservatīvismam trūkst ne tikai idejiskās skaidrības, bet arī sociālās bāzes. Latvijai nav aristokrātijas, un mūsu sīkburžuāzija ir smagi cietusi PSRS un vēlākajos “prihvatizācijas” gados, kas turklāt ir iedragājuši spēju solidarizēties un kooperēties. Tāpēc konservatīvisma ticība tradīcijai kā individuālās un kolektīvās integritātes avotam Latvijā atrodas teju ekskluzīvi reliģisko konservatīvo spārnā, turpretī nacionālistu nometnē valda idejisks apjukums.
“Jau simtām reižu rādīts un pierādīts, kurp ved baudas izvirzīšana par galveno vērtību, un vēsture to jau ir daudzas reizes ar piemēriem parādījusi: atsevišķo cilvēku tā ved no cilvēcības atpakaļ pie dzīvnieciskuma, bet tautas pie sairšanas un pie pakļaušanas svaigākām tautām, kurām bauda vēl nav visaugstākais.”
Postideoloģiskajā Krievijā pēc 1991. gada ģeopolitisko pretrunu starp jūras civilizāciju ASV un kontinentālo civilizāciju Krieviju bija vieglāk pamatot nekā senāko pretrunu starp kapitālismu un sociālismu. Pēc eirāzistu domām, jūras civilizācijas ir tās, kas virza modernitāti, bet sauszemes varas pārstāv konservatīvismu.
Korporatīvismam ir nākotne, jo cilvēki ilgojas pēc kopienas un cilvēcības pār akliem ekonomikas spēkiem un monopoliem – neatkarīgi no tā, vai šos monopolus veido oligarhija, kuras intereses saplūst ar t. s. “labklājības valsti” un mazajiem uzņēmējiem kaitniecisku birokrātiju, vai arī monopols pieder politiskajiem komisāriem un kādai partijai.
Fašisms ir radikāla, populistiska nacionālisma ideoloģijas forma, kas tiecas ieviest jaunu sociālo kārtību, kura nav ne konservatīva, ne arī marksistiska. Tas gan pārformatē konservatīvās vērtības un attieksmes tā, lai tās stiprinātu režīma leģitimitāti, gan arī izmanto marksistu totalitārisma un politiskā terora metodes. Praksē tas nozīmē diktatūru, kuras oponenti savādā kārtā ir gan tradicionālās reliģijas un aristokrātijas spēki, gan arī liberāļi, komunisti un dažāda veida sociālisti.