Nācija un nacionalitāte

Anrī Grenjē (Henri Grenier, 1899–1980) bija franču kanādiešu izcelsmes priesteris, teologs un filozofs Kvebekā, ilgus gadus filozofijas profesors Kvebekas Lavāla universitātē – vecākajā augstākās izglītības iestādē Kanādā. Viņš bija arī viens no t. s. Lavāla tomisma skolas pārstāvjiem, kas uzsvēra Akvīnas Toma filozofijas aristoteliskos pamatus, jo īpaši domu, ka pirms pareizas metafizikas izstrādes ir jābūt pareizai izpratnei par dabaszinātnēm, kas interpretētas aristoteliskās dabas filozofijas ietvarā. Grenjē būtiski ietekmēja citu Lavāla tomistu Šarlu de Koninku (Charles De Koninck, 1906–1965), kuru nesenā publiskā lekcijā skotu domātājs Alisdērs Makintairs nosaucis par vienu no nozīmīgākajiem, bet diemžēl mazzināmiem 20. gadsimta filozofiem. [1] Grenjē sarakstīja populāru aristoteliski tomiskās filozofijas rokasgrāmatu Cursus Philosophiae, ko Lavāla universitāte latīņu valodā izdeva 1944. gadā un ko pārtulkoja gan franču, gan angļu valodās. Darba anglisko versiju[2] var uzskatīt par vienu no ietekmīgākajām angliski lasāmajām 20. gadsimta tomisma filozofijas rokasgrāmatām.
Tā kā Krievijas iebrukums Ukrainā no jauna pacēlis jautājumu par attiecībām starp politiskās nācijas un tautības nojēgumiem, piedāvājam tulkojumu no Grenjē rokasgrāmatas angliskās versijas (latīņu oriģināls ir bibliogrāfisks retums un nav atrodams) par nacionalitātes jēdzienu; tas, mūsuprāt, izmanto labas filozofiskās kategorijas, lai spriestu par šo jautājumu. Lasītājs ievēros skaidro un sistemātisko sholastikas rokasgrāmatām raksturīgo izklāsta stilu, dažviet arī argumentācijas sadalījumu siloģisma pamatformā: lielajā premisā, mazajā premisā un izrietošajā slēdzienā. Tāpat jāņem vērā teksta tapšanas laiks – Sabiedroto, t. sk. kanādiešu cīņa pret nacisma agresiju Eiropā, kas tuvāk teksta noslēgumam izpaužas kā “nacionalitātes principa” neierobežota pielietojuma kritika no dabīgo tiesību un kopīgā labuma pozīcijām. Jāpiebilst, ka katoļu tradicionālisti, iebilstot Franču revolūcijai, vēsturiski vienmēr ir kritizējuši nacionālismu kā vienu no jaunlaiku ķecerībām, kas turklāt cieši saistīta ar politiskā liberālisma maldiem. Piemēram, ja tautības kā politiskās organizācijas pamatprincipa neierobežots pielietojums pasludinātu, ka pilsoniskās autoritātes cēlonis ir tauta un tās nacionālās intereses, tad Grenjē citviet savā rokasgrāmatā mēģinātu pierādīt, ka visa civilā autoritāte primāri ir atvasināma no Dieva, kurš ir augstākais labums. Protams, katoļu tradicionālisti ir dažādi. Diez vai poļu tomists[3] apgalvos, ka nacionalitāte kā politisks princips “noved pie likumīgās politiskās kārtības sagraušanas” – kā apgalvo Grenjē –, jo skaidrs, ka dažādu vēsturisku nelaimju un netaisnību iespaidā poļu valsts tika sadalīta vairāku impēriju starpā. Arī uzstāšana uz latviešu tautas politisko organizāciju noveda pie Krievijas daudznacionālās impērijas sabrukuma, tāpēc nav šaubu, ka latviešu vai poļu tomisti nacionalitāti kā politisku, ne tikai etnogrāfisku principu visticamāk interpretēs labvēlīgākā gaismā. Tā mūsdienu ietekmīgais austriešu katoļu tradicionālists Edmunds Valdšteins, sekojot Grenjē, apgalvos, ka impērija savā ziņā ir nepieciešama un neizbēgama pārvaldes forma,[4] – kas, protams, radītu spriedzi starp austriešu multikulturālo imperiālismu un poļu nacionālismu. Savukārt briti Tomass Krīns un Alens Fimisters savā nesenajā politiskā katolicisma rokasgrāmatā apgalvo, ka impērijas un pārnacionālas pārvaldes formas, aprijot tādas dabīgās draudzības saitēs un savējo mīlestībā balstītas valstiskās kopienas kā nācijvalstis, nes vairāk ļaunumu nekā labumu, un ka dabīgais likums nemaz nepieprasa impēriju izveidi, attiecīgi – etniskā un politiskā principa pārklāšanās nav uzskatāma par dabīgo tiesību pārkāpumu.[5] Lai kā arī būtu, pat pieņemot Grenjē iebildumus pret nacionalitātes principu un pieņemot hierarhiskā subsidiaritātē balstītas pasaules impērijas iespēju, vienmēr jāņem vērā galvenā katoļu tradicionālistu atruna – šādas impērijas suverēnam varas leģitimitātes vārdā nepieciešamā kārtā jābūt pakļautam pāvestam kā Kristus vietniekam zemes virsū, tādējādi augstāko laicīgās politiskās varas formu pakļaujot garīgajai varai, jo laicīgie politiskās dzīves mērķi ir pakārtoti kā līdzekļi pārlaicīgā jeb mūžīgā galējā dzīves mērķa – nemirstības un mūžīgās dzīvības – sasniegšanai. (Sagatavoja Krišjānis Lācis.)

Nācijas apraksts.Nāciju var aprakstīt kā lielu cilvēku kopienu, kas, pateicoties savai izcelsmei no kopīgas cilts, pēc noteiktām fiziskām īpašībām un intelektuālām un morālām kvalitātēm zināmā mērā atšķiras no visiem pārējiem cilvēkiem.

Tādējādi nācija atšķiras no valsts, tautas un tēvzemes.

Valstij ir divas nozīmes.
a) Tā apzīmē augstāko autoritāti pilsoniskajā sabiedrībā, no kuras ir atkarīga ikviena cita autoritāte. Tai ir tāda pati nozīme kā Aristotela “valstiskajai kopienai” (πολιτεία).
b) Tā apzīmē pilsonisko sabiedrību kopumā. Šajā nozīmē valsts ir pilsoniskā kopiena kā tāda, kas ietver gan atsevišķus pilsoņus un viņu pārvaldniekus, gan arī privātās sabiedrības.

Tauta ir politiski vienota kopiena. Tā kā cilvēki, kas veido nāciju vai vismaz tās lielāko daļu, ļoti bieži dzīvo vienā teritorijā un vienas un tās pašas pilsoniskās autoritātes pakļautībā, dažkārt gadās, ka jēdzieni nācija un tauta tiek lietoti bez izšķirības.

Tēvzeme šī jēdziena šaurākā nozīmē apzīmē vietu, kurā mēs esam dzimuši, auguši un vismaz līdz saprāta vecumam saņēmuši pirmos iespaidus par šo dzīvi. Pilnā jēdziena nozīmē tā apzīmē pilsonisko sabiedrību un teritoriju, ko tā apdzīvo, ciktāl tā ir mūsu esamības pamats.

Nācijas filozofiskā definīcija. – Nācija filozofiski definējama kā lielas cilvēku kopienas vienotība noteiktās raksturīgās īpašībās.

a) Vienotība, kas veido nāciju, ir vienotība esamībā, nevis vienotība darbībā, lai gan nācija var būt vienota, lai strādātu kopējam labumam, t. i., lai saglabātu tās īpašības, kas to atbilstīgi raksturo.

b) Īpašības, kurās nācijas locekļi ir vienoti, galvenokārt ir dispozīcijas, t. i., ķermeņa forma, iespaidojamas pazīmes vai ieradumi.

Tā galvenokārt ir vienotība dispozīcijās, kas veido nāciju tās fizioloģiskā aspektā, un tie galvenokārt ir ieradumi, kas to veido, kā mēdz teikt, tās psiholoģiskajā vai psihiskajā aspektā.

Nācijas cēloņi. – Nācijas cēloņi ir cēloņi tām kopīgajām īpašībām, kas ir kopīgas lielas cilvēku kopienas locekļiem. Ir acīmredzami, ka īpaša iedaba nevar būt nācijas cēlonis, jo, ja tā būtu, visi cilvēki piederētu pie vienas nācijas.

Tomēr nācijas cēloņiem jābūt vispārīgiem, un tie ir tie cēloņi, no kuriem pamatā ir atkarīga tās rašanās un saglabāšanās. Galvenie nācijas rašanās cēloņi ir šādi:

a) pārtika;
b) klimatiskie apstākļi;
c) ģeogrāfiskie apstākļi;
d) politiskās, reliģiskās un sociālās institūcijas;
e) kopīga tradīcija;
f) paražas un sociālā vide.

Pirmie trīs cēloņi tieši nosaka nācijas fizioloģisko raksturu un netieši tās psiholoģisko jeb psihisko raksturu; pārējie trīs cēloņi attiecas uz tās fizioloģisko veidošanos. Tomēr jāatzīmē, ka pirmo trīs cēloņu netiešā ietekme nācijas psihiskā rakstura noteikšanā var būt lielāka nekā pārējo trīs cēloņu ietekme.

Cēloņi, kas galvenokārt saistīti ar nācijas saglabāšanos, ir šādi:
a) pēctecība;
b) valoda.

Pārtikas ietekmi uz nācijas raksturu atzīst visi ārsti un fiziologi; to pārspīlē materiālisti un deterministi. To pašu var teikt par klimatiskajiem apstākļiem.

Ģeogrāfiskie apstākļi ļoti lielā mērā nosaka vietai atbilstošo strādāšanas veidu. Ikdienas strādāšanas veids nosaka ķermeniskās dispozīcijas, piemēram, tādas iespaidojamas pazīmes kā veselību, spēku, ādaskrāsu, kā arī ieradumus, kas rodas dvēselē, piemēram, izturību, drosmi, neatlaidību un savaldību.

Juridiskās, politiskās un sociālās institūcijas ietekmē tautas ieradumus un paražas. Tomēr tie ir savstarpēji atkarīgi. Tas arī ir radījis šos retoriskos jautājumus:

Kāds labums no likumiem bez paražām?
Kāds labums no paražām bez likumiem?

Dažās tautās taisnīguma izjūta un atriebšanas prakse tiek pierakstītas juridiskajai organizācijai.

Kopīgas tradīcijas, paražas un ieradumi ietekmē nācijas raksturu, jo tie veido vidi, kurā cita citai sekojošas paaudzes iegūst izglītību. Tādējādi nākamās paaudzes manto savu priekšteču domas, centienus un vēlmi saglabāt priekšteču nacionālo raksturu.

Valodas nozīme nācijas rakstura saglabāšanā ir divējāda.

a) Pirmkārt, valoda ir nacionalitātes zīme, jo tā ir atbilstošs līdzeklis un lielai cilvēku kopienai – vienīgais atbilstošais līdzeklis, lai izpaustu savu personību vai īpašības.

Saikne starp nācijas jūtām, domām, centieniem un tās valodu ir tik cieša, ka šīs jūtas, domas un centienus var adekvāti izteikt tikai savā valodā.

b) Otrkārt, valoda saglabā nācijas psihiskās īpašības. Nācijas kultūras dārgumi ir atrodami šīs nācijas valodas formulās, kas gandrīz vai līdzinās pašsaprotamiem principiem.

Arī pēctecībai ir liela ietekme uz nācijas saglabāšanos.
Pēctecība ir definējama kā vecāku individuālo iedabu noteicošo organisko dispozīciju nodošana no paaudzes paaudzē.
Precīzāku nojēgumu par pēctecību mēs varam iegūt, aplūkojot cilvēka rašanos. Vecāki rada pēcnācējus, kas ar viņiem ir vienādi pēc veida, nevis radot cilvēka dvēseli, kas ir garīga, bet gan piešķirot matērijai spēju to uzņemt.
Tādējādi vecāki nenodod tālāk personiskās darbības, jo darbības ir atbilstīgas individuālām substancēm, tās netiek pārmantotas; viņi nenodod tālāk arī tās lietas, kas tieši attiecas uz personiskajām darbībām, kā, piemēram, zināšanas; bet, tā kā viņi var iedarboties uz matēriju, lai tā saņemtu dvēseli, viņi var izplatīt tās lietas, kas attiecas uz dabiskajām dispozīcijām.

Tāpēc caur pēctecību viņi var tieši izplatīt sekojošo: a) nacionālās īpašības, kas ir dabas dispozīcijas, piemēram, veselība, fizisks vājums, ķermeņa forma utt.; b) maņu izmantoto orgānu labas vai sliktas dispozīcijas, tādas kā laba redze, jutīga āda, labas vai sliktas sajūtu atmiņas, iztēles, novērtēšanas spējas, dispozīcija uz vieglu aizkaitinātību vai baudkāri.  

Tā kā cilvēka garīgās spējas ir objektīvi atkarīgas no maņām, pēctecība netieši ietekmē garīgo spēju paradumus. Tāpēc dažādām nācijām ir atšķirīgas dispozīcijas uz mākslām, zinātnēm utt.

Turklāt, tā kā dvēsele ir atbilstīga tai matērijai, kurā tā tiek uzņemta, – viss, kas tiek uzņemts, tiek uzņemts atbilstoši saņēmēja veidam, – pēctecība ietekmē to cilvēku dvēseles, kuri veido nāciju tiktāl, ciktāl viņu dvēselēm var piemist lielāka vai mazāka pilnīgotība nekā citas nācijas cilvēku dvēselēm.

Taču, tā kā šī dvēseļu daudzveidība izriet no matērijas dispozīcijām, mums rūpīgi jāņem vērā, ka šī daudzveidība nav pēc būtības, t. i., īpaša (tas ir veidols, kas nosaka lietu veidus) – nevis tikai gadījuma noteikta, bet gan būtiska un īpatni raksturojoša (jo matērija ir īpatņa rašanās pamats). Citiem vārdiem sakot, dažādu nāciju cilvēki nav atšķirīgi pēc savas būtības, jo visiem ir viena un tā pati īpašā iedaba; taču tiem ir dažādas gadījuma rakstura un būtiskas izcilības vai pazīmes. Tāpēc pilnīgi nepieņemams ir nacionālsociālistu viedoklis, kas māca, ka cilvēku rases ir tik atšķirīgas savās izcilībās vai īpašībās – kas esot gan dabiskas, gan nemaināmas –, ka zemākā cilvēku rase no augstākās rases stāvot daudz tālāk nekā no attīstītāko dzīvnieku sugas. Cilvēki pēc savas sugas cits no cita neatšķiras, un nācijas īpašības nav nemainīgas, jo tās ir atkarīgas no matērijas vienmēr mainīgajām dispozīcijām.

Nacionālisma definīcija. – Nacionālisms definējams kā dabiskas pieķeršanās savai nācijai mīlēšana.

Nacionālismu sauc par mīlēšanu, jo tā priekšmets ir pazīstams labums, t. i., nacionālās īpašības, kas ir noteiktu cilvēku līdzības pamats: līdzība ir mīlēšanas (kā subjektam atbilstīgas dispozīcijas) cēlonis.[6]

Tā tiek saukta par pieķeršanās mīlēšanu, jo tā nozīmē vienas un tās pašas lietas līdzdalīšanu, un šī līdzdalītā lieta ir nacionālais raksturs.

Un to sauc par dabiskās pieķeršanās mīlēšanu, jo tās avots ir pēctecībā.

Nacionalitātes princips. – 1. Priekšnosacījumi. – a) Nacionalitātes princips ir princips, kas pasludina, ka ikvienai nācijai jāveido sava pilsoniskā sabiedrība.

b) Sākotnēji reti kurš izvirzīja šo principu bez zināmiem ierobežojumiem.
Tā Roberts fon Mols (Robert von Mohl, 1799–1875)[7] atzina nācijas tiesības veidot savu pilsonisko sabiedrību, ja tas šķiet nepieciešams tās labklājībai un ja to ir iespējams sasniegt ar valstiskās pašnoteikšanās palīdzību.
Arī Johans Kaspars Bluntšli (1818–1881)[8] atzina šīs tiesības nācijai, ja tā spēj nodrošināt valstisko pašnoteikšanos un to īstenot ar spēku.

c) Tomēr mūsdienās nacionālsociālisti šo principu ir pieņēmuši bez jebkādiem ierobežojumiem, apgalvojot, ka nācija pati par sevi ir pilsoniskā sabiedrība un tādēļ ikviena pilsoniska sabiedrība, kas nav viena nācija, ir prettiesiska. Līdz ar to, pēc viņu domām, pilsoniskās sabiedrības iedarbīgais cēlonis ir rases vai nācijas instinkts, kas tādējādi esot visas tiesiskās kārtības pirmavots un augstākais likums; un tās mērķa cēlonis esot nācijas raksturs, kas esot augstākais labums, kuram arī galvenokārt esot domāta izglītība. Līdz ar to, viņuprāt, viss, kas sekmē šo mērķi, ir likumīgs.

Citiem vārdiem sakot, nacionālsociālisti māca, ka pilsoniskā sabiedrība ir no dabas un dabīga, t. i., tā ir radusies no rases instinkta un caur to. Taču īstenībā, kā jau parādījām, pilsoniskā sabiedrība ir radusies dabas un cilvēka darbības rezultātā, t. i., saprātam darbojoties dabas iespaida vadībā.

2. Ņemot vērā iepriekšējos apsvērumus, tagad pierādīsim sekojošos apgalvojumus.

1) Nacionalitātes princips, pieņemts bez ierobežojumiem, ir pretrunā dabīgajam likumam. – Princips, kas balstās nepareizā priekšstatā par cilvēka dabu un līdz ar to arī par pilsonisko sabiedrību, ir pretējs dabīgajam likumam. Bet nacionalitātes princips ir balstīts nepareizā priekšstatā par cilvēka dabu un līdz ar to arī par pilsonisko sabiedrību. Tāpēc nacionalitātes princips, ja tas tiek pieņemts bez ierobežojumiem, ir pretrunā dabīgajam likumam

Lielā premisa ir pašsaprotama.

Mazā premisa. – Tā kā nacionalitātes princips savā neierobežotajā izpausmē pasludina, ka pati nācija ir pilsoniskā sabiedrība, tas noliedz cilvēka saprātu un brīvību, t. i., viņa saprātīgo iedabu, vai vismaz pakārto to rases instinktiem. Tas pasludina, ka pilsoniskās sabiedrības tuvākais iedarbīgais cēlonis ir nācijas instinkti, nevis saprāts, un ka tās mērķa cēlonis ir nācijas labklājība, nevis saprāta labums, proti, laime. Līdz ar to nacionalitātes princips, pieņemts bez ierobežojumiem, ir balstīts maldīgos priekšstatos gan par cilvēku, gan par pilsonisko sabiedrību, kā izriet no jau noskaidrotā.

2) Nacionalitātes princips, pat ar zināmiem ierobežojumiem, ir pretrunā sabiedrības kopīgajam labumam. – Princips, kas a) noved pie likumīgās valstiskās kārtības sagraušanas un b) dod iespēju nemitīgiem politiskiem nemieriem un nekārtībām, ir pretrunā sabiedrības kopīgajam labumam. Bet nacionalitātes princips, pat ar zināmiem ierobežojumiem, a) noved pie likumīgas valstiskās kārtības iznīcināšanas un b) dod iespēju nemitīgiem politiskiem nemieriem un nekārtībām. Tāpēc nacionalitātes princips, pat ar zināmiem ierobežojumiem, ir pretrunā sabiedrības kopīgajam labumam.

Lielā premisa ir pašsaprotama.

Mazā premisa. – a) Tā ir acīmredzama no apstākļa, ka daudzas likumīgi pastāvošas valstis nav izveidotas pēc nacionalitātes principa.

b) Nacionalitāte konkrētos apstākļos ir ļoti nenoteikta; tādēļ, ja nacionalitāti pieņemtu kā pilsoniskās sabiedrības veidojošo principu, rastos nemitīgi kari un revolūcijas, ko izraisītu grūtības, kas saistītas ar nacionalitātes noteikšanu un paplašināšanu.

3) Katrai nācijai vai ievērojamai nācijas daļai ir tiesības uz pašsaglabāšanos pilsoniskajā sabiedrībā, kuras daļa tā ir. – Pilsoņu labumam, jo īpaši labumam, kas ir pirmējs pilsoniskās sabiedrības pastāvēšanai, ir tiesības uz pašsaglabāšanos pilsoniskās sabiedrības ietvaros. Nacionalitāte ir pilsoņu labums, kas ir pirmējs pilsoniskās sabiedrības pastāvēšanai. Tādēļ:

Galvenais slēdziens: – Pilsoniskās sabiedrības pienākums ir aizsargāt un veicināt, nevis atcelt visu, kas saistīts ar pilsoņu labumu.

Pakārtotais slēdziens. – Pieredze un pats nācijas jēdziens, kas ir vienotība noteiktās īpašībās, atklāj, ka nacionalitāte ir pilsoņu labums. Turklāt ir skaidrs, ka nacionalitāte ir tāds labums, kas ir pirmējs pilsoniskās sabiedrības pastāvēšanai: tas izceļas no kopīgas piederības ciltij un tāpēc pieder cilvēkiem, pirms viņi kļūst par pilsoniskās sabiedrības locekļiem.

Saistītie secinājumi. – 1. Tādējādi valstiskajai autoritātei ir jārūpējas par to, lai tās institūcijas un likumi nodrošinātu, ka tai pakļautās nācijas miermīlīgi un harmoniski sadarbojas kopīgajam labumam.

2. Tādējādi nācijām, kas veido politisko kopumu, ir tiesības uz savu nacionālo valodu, jo nacionalitāte ir tik cieši saistīta ar valodu, ka, pazaudējot valodu, tā pakāpeniski iznīks.

3. Pilsoniskā autoritāte, ja iemesls ir nopietns, drīkst spert piesardzīgus soļus, lai pakāpeniski mazinātu tādas nacionālas un rases atšķirības, kas apdraud kopīgo labumu.

4. Nacionalitāte nav tuvais iedarbīgais pilsoniskās sabiedrības cēlonis, bet var būt lielisks attāls tās sagatavotājs.[9] 



[1] Skat. https://www.youtube.com/watch?v=V727AcOoogQ

[2] Thomistic Philosophy, Vol. 3: Moral Philosophy, trans. J. P. E. O’Hanley, Charlottetown: St. Dunstan’s University, 1949. Tulkotais fragments: 388.–396. lpp.

[3] Sal. ar https://churchlifejournal.nd.edu/articles/the-polish-romantic-messianism-of-saint-john-paul-ii/ un https://isi.org/intercollegiate-review/john-paul-ii-national-identity/

[4] Skat. diskusiju https://theopolisinstitute.com/conversations/against-the-new-nationalism; Grenjē viedoklis lasāms šeit: https://thejosias.com/2015/06/24/world-government-is-required-by-natural-law/

[5] Thomas Crean, Alan Fimister, Integralism. Editiones Scholasticae, 2020, pp. 225–226.

[6] Akvīnas Toms, Summa theologiae, I-II, Q 27, a3.

[7] Vācu konstitucionālo tiesību teorētiķis, 1848. gada vācu jeb t. s. Frankfurtes parlamenta deputāts, viens no pirmajiem, kurš teorētiski pamatoja Rechtstaat jeb “tiesiskas valsts” jēdzienu.

[8] Šveiciešu konstitucionālo un starptautisko tiesību eksperts.

[9] Aristotels, Valstslietas, III, 1, 2.

Print Friendly, PDF & Email
close

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: