Fragments no britu vēsturnieka, domātāja un literāta sera Rodžera Skrūtona (1944–2020) grāmatas Kā būt konservatīvam tulkojuma, kas šajos Ziemassvētkos iznācis apgādā “Kodoka” un ir nopērkams arī grāmatveikalos Jānis Roze un Globuss.
Kad franču revolucionāri izlauzās uz pasaules politikas skatuves, viņi deklarēja, ka turpmāk nevis valsts kā suverēns, likums vai dievs pieprasīs no pilsoņa lojalitāti, bet gan nācija. Abats Sjejess savā kaismīgajā 1789. gada pamfletā Kas ir trešā kārta? šo domu izteica kodolīgi: “Nācija ir svarīgāka par visu. Tā ir visa avots. Tās griba vienmēr ir likumīga… Veidam, kādā nācija īsteno savu gribu, nav nozīmes; galvenais ir, ka to īsteno; jebkurš paņēmiens ir pieņemams, un nācijas griba vienmēr ir augstākais likums.” Pēc divdesmit gadiem un diviem miljoniem bojāgājušo, kad franču nācijas griba Napoleona iekarojumu veidolā bija izpletusies pa visu Eiropu, kļuva skaidrs, ka Eiropas apziņā ir ienākusi pilnīgi jauna izpratne par politisko dzīvi. Visur kontinentā nacionālistiskas kustības aicināja ļaudis celties kaujai pret vietējiem monarhiem un imperiālajiem īpašumiem, pulcējot viņus fiktīvu rases un radniecības ideju vārdā, nostādot vienu valodu pret citu un savu dzīvesveidu – pret kaimiņu dzīvesveidu un vispārīgi satricinot jebko, kas vēl bija satricināms pēc Napoleona radītā jucekļa.
Sekojošā postaža aprakstīta Ādama Zamoiska darbā Svētais neprāts, un tā ir bijusi neizsmeļamu komentāru priekšmets tiem vēsturniekiem, kuri meklē cēloņus diviem pasaules kariem.[1] Pēc 1945. gada, kad tika panākts miers un Vācija bija drupās, bet Austrumeiropas nācijvalstis stingrā padomju kontrolē, jaunajā politiskajā šķirā, kurai bija uzdots atjaunot sakautās nācijas, sāka nostiprināties zināma vienprātība. Proti, Eiropu ir sarāvis gabalos nacionālisms un kontinenta nākotne būs nodrošināta tikai tad, ja nacionālās saites, kas radījušas tik lielu kareivīgumu, klusi un nemanāmi aizstās ar kaut ko citu. Tieši kas varētu būt šis cits, ir atsevišķs jautājums, taču to tik dziļi ieraka Eiropas integrācijas projekta pamatos, ka uz to vairs nav iespējams atbildēt.
Bet vai reakcija pret nacionālismu bija pareiza? Mana atbilde īsumā būtu šāda: nacionālisms kā ideoloģija ir bīstams tieši tādā pašā veidā, kādā ir bīstama jebkura ideoloģija. Tas ieņem no reliģijas atbrīvoto vietu un tādējādi gan aizrauj īstenticīgo nacionālās idejas pielūgsmē, gan liek viņam nacionālajā idejā meklēt to, ko tā nespēj sniegt, – dzīves augstāko jēgu, ceļu uz pestīšanu un mierinājumu visās bēdās. Tāda ir Sjejesa piesauktā nacionālā ideja, un šādi tā parādās arī nacistiskās Vācijas literatūrā. Taču tā nav tā nācijas ideja, kas redzama Eiropas tautu ikdienas dzīvē. Parastajiem ļaudīm, kas brīvi biedrojas ar saviem kaimiņiem, “nācija” nozīmē vienkārši vēsturisko identitāti un noturīgu savstarpēju lojalitāti, kas viņus apvieno politiskā veselumā. Tā ir kopienas daudzskaitļa pirmā persona. Nacionālās jūtas var uzkurināt karš, pilsoniskā aģitācija un ideoloģija, un šai uzkurināšanai ir dažādas pakāpes. Tomēr savā normālformā šīs jūtas ir ne tikai miermīlīgas pašas par sevi, bet arī sava veida miers starp kaimiņiem.
Tieši tāpēc, ka varam savu piederību definēt teritoriāli, mēs Rietumu valstīs baudām elementāras brīvības, kas ir mūsu politiskās iekārtas pamats. Valstīs, kuras balstās reliģiskā, nevis sekulārā paklausībā, sirdsapziņas brīvība ir reta un apdraudēta. Taču mēs baudām ne tikai brīvību publiski nepiekrist citiem ticības un privātās dzīves jautājumos, bet arī brīvību zoboties par nopietnību un izsmiet muļķību – arī reliģiska rakstura nopietnību un muļķību.
Ap septiņpadsmitā gadsimta beigām, apgaismības ietekmei izplatoties visā kristīgajā pasaulē, piekrišanu sāka gūt uzskats, ka mēs kārtojam savas darīšanas šajā pasaulē, paši pieņemot savus likumus, un ka šie likumi ir cilvēka radīti, sekulāri un, cik vien iespējams, neitrāli attiecībā pret dažādajām reliģijām, kas valsts ietvaros savā starpā konkurē. Ja izceltos acīmredzama sadursme starp laicīgo likumu un reliģisko paklausību, mūsu sabiedrībā ir pieņemts, ka laicīgais likums gūtu virsroku. Ir pastāvējusi cerība, ka divas pienākuma sfēras – garīgā un laicīgā – ir pietiekami nošķirtas, lai to pārklāšanās jebkurā gadījumā būtu neliela vai pat nekāda. Vienkāršoti runājot, reliģija mūsu sabiedrībā ir kļuvusi par privātu lietu, kas neizvirza nekādas prasības pret sabiedrību kā kopumu.
Nevajadzētu šaubīties, ka mantotais laicīgais likums ir vērtīgs un ka pie tā būtu jāpieturas daudzu apdraudējumu priekšā. Tā ir mūsu galvenā aizsardzība pret Tokvila un Džona Stjuarta Milla nosodīto vairākuma tirāniju. Vairākuma viedoklis var būt nepareizs; vairākuma vēlmes var būt ļaunas; vairākuma spēks var būt bīstams. Ir kaut kas svarīgāks par vairākumu, proti, cilvēks, kurš tam nepiekrīt. Šis cilvēks ir jāaizsargā. Viņš ir tas, kurš var uzdot jautājumu, ko pūlis nevēlas dzirdēt – proti, jautāt, vai pūlim ir taisnība. Ja opozīciju neaizsargā, tad nav nevienu durvju, pa kurām saprāts varētu iekļūt valdības darīšanās. Bet kas aizsargā opozīciju? Kas nodrošina to, ka cilvēki var “piekrist cits citam nepiekrist”?
Ģimenē cilvēki bieži sanāk kopā, lai apspriestu kopīgi nozīmīgo. Ir dažādi viedokļi, konfliktējoši nodomi, pat šķelšanās. Tomēr laimīgā ģimenē visi pieņems, ka galīgais lēmums ir saistošs, pat ja viņi tam nepiekrīt. Tā tas ir tāpēc, ka palikšana kopā ir būtiska viņiem visiem. Kaut kas viņiem ir svarīgāks nekā pašu viedoklis, un tā ir ģimene – ģimene, kuras labklājību un nākotni viņi ir sanākuši kopā apspriest. Citiem vārdiem sakot, ģimene ir daļa no viņu identitātes – tā ir lieta, kas nemainās, lai gan viņu viedokļi mainās un saduras. Kopīga identitāte izslēdz no domstarpībām sāpīgāko. Kopīga identitāte ir tas, kas padara iebilšanu un tādējādi arī racionālu diskusiju iespējamu; tā ir pamatā jebkādam dzīvesveidam, kas par normu pieņem kompromisu, nevis diktatūru.
Tas pats attiecas arī uz politiku. Opozīcija, domstarpības, brīva iebildumu paušana un kompromisa likums – tā visa priekšnoteikums ir kopīga identitāte. Jābūt daudzskaitļa pirmajai personai – “mēs”, lai, par spīti domstarpībām, vairāki indivīdi spētu palikt kopā, pieņemot cits cita viedokli un atšķirīgās vēlmes. Šādu daudzskaitļa pirmo personu sniedz reliģija: es varu sevi definēt kā kristieti vai musulmani, un ar to ir gana, lai es būtu saistīts ar pārējiem ticīgajiem, pat ja mēs cits citam nepiekrītam, kā ikdienas līmenī jādarbojas valstij. Taču šādu reliģisku daudzskaitļa pirmo personu ir grūti samierināt ar demokrātisko politiku. Jo īpaši tā noraida fundamentālo nesaderību valsts iekšienē – starp ticīgajiem, kuri pieņem valdošo doktrīnu, un neticīgajiem, kuri nepieņem.
Tieši tāpēc demokrātijām ir nepieciešams nacionāls, nevis reliģisks vai etnisks “mēs”. Nacionālā valsts, kādu to mūsdienās iedomājamies, ir blakusprodukts cilvēku kaimiņattiecībām, kuras “neredzama roka” izveido no neskaitāmajām piekritībām starp cilvēkiem, kas runā vienā valodā un dzīvo līdzās. Tā rodas no kompromisiem, kas panākti daudzu strīdu rezultātā, un atspoguļo lēni veidojošos vienošanos starp kaimiņiem – lai dotu cits citam brīvu telpu un lai aizsargātu šo telpu kā kopīgu teritoriju. Tā ir apzināti uzsūkusi un pielāgojusies teritorijā iekļautajām etniskajām un reliģiskajām minoritātēm, savukārt tās ir pielāgojušās nacionālajai valstij. Tā ir atkarīga no vietējām paražām un kopīgas iecietības kārtības. Tās likums ir drīzāk teritoriāls nekā reliģisks, un tas neapelē ne pie viena varas avota, kas būtu augstāks par iedzīvotājiem kopīgajiem netaustāmajiem labumiem.
Šīs iezīmes arī veido nacionālas valsts spēku, jo to avots ir elastīga pirmspolitiska lojalitāte. Ja cilvēki neidentificējas vai pagaidām vēl neidentificējas ar valsti, tās teritoriju un tās kultūras mantojumu – veidā, kas līdzīgs tam, kā viņi identificējas ar ģimeni –, kompromisu politika nevar rasties. Mums mūsu kaimiņi ir jāuztver nopietni – kā cilvēki, kuriem ir vienlīdzīgas tiesības uz aizsardzību un kuru labā mums izšķirīgos brīžos var nākties būt gataviem pakļaut sevi nāves briesmām. Mēs to darām tāpēc, ka uzskatām, ka esam kopā mūsu kopīgajās mājās. Pasaules vēsture pierāda: kur vien cilvēki identificējas ar tādiem apzīmējumiem, kas neietver kaimiņos dzīvojošos, valsts sabrūk no pirmā nopietnā trieciena; tā tas mūsdienās ir noticis bijušajā Dienvidslāvijā, Sīrijā, Somālijā un Nigērijā.
Ir vēl cits un dziļāks iemesls pieslieties nācijai kā tiesisko pienākumu avotam. Tikai tad, ja likums izriet no nacionālās suverenitātes, tas spēj pielāgoties mainīgajam cilvēku stāvoklim. Tas skaidri redzams mūsdienu islāmisko valstu veltīgajā mēģinājumā dzīvot saskaņā ar šariatu. Sākotnējās islāma tieslietu skolas, kas radās pēc Pravieša valdīšanas Medīnā, ļāva juristiem atklāsmes doto likumu pielāgot mainīgajām sabiedrības vajadzībām, izmantojot rūpīgu apdomāšanu, kas pazīstama kā idžtihāds jeb pūles. Taču šķiet, ka tas beidzās mūsu ēras astotajā gadsimtā, kad tobrīd valdošā teoloģiskā skola apgalvoja, ka visi svarīgie jautājumi ir nokārtoti un “idžtihāda vārti ir aizvērti”.[2] Šķita, ka tas ir vienīgais veids, kā saglabāt Dieva absolūto un mūžīgo dekrētu autoritāti cilvēku samaitātības un atkrišanas realitātē. Tāpēc šodien, kad varu pārņem garīdznieki, likums atsaucas uz priekšrakstiem, kas izstrādāti sen zudušas kopienas pārvaldei. Juristiem ir lielas grūtības pielāgot šādu likumu mūsdienu cilvēku dzīvei.
Īsāk sakot – laicīgie likumi pielāgojas, reliģiskie likumi nemainās. Turklāt tieši tāpēc, ka šariats nav pielāgojies, neviens īsti nezina, ko tas saka. Vai tas mums liek laulības pārkāpējus nomētāt ar akmeņiem? Daži saka, ka jā, daži – ka nē. Vai tas mums māca, ka naudas ieguldīšana uz procentiem visos gadījumos ir aizliegta? Daži saka, ka jā, daži – ka nē. Kad likumus rada Dievs, likumi kļūst tikpat noslēpumaini kā Dievs. Kad likumus radām mēs un pieņemam tos saviem mērķiem, to nozīme mums ir nepārprotama. Tad vienīgais jautājums paliek: “Kas ir šie mēs?” Mūsdienu apstākļos atbilde uz šo jautājumu ir nācija. Bez šīs atbildes nekas vairs nav saprotams.
Kā jau atzīmēju, pēc Otrā pasaules kara beigām sakauto nāciju politiskā elite kļuva skeptiska pret nācijvalsti kā tādu. Eiropas Savienība radās no pārliecības, ka Eiropas karus izraisījušas nacionālas jūtas un ka ir vajadzīga jauna pārnacionāla valdības forma, kas cilvēkus apvienotu viņu kopīgajā vajadzībā mierīgi pastāvēt līdzās. Diemžēl cilvēki ne ar ko tādu sevi nespēj identificēt. Nav tādas daudzskaitļa pirmās personas, kas politiski izpaustos kā Eiropas institūcijas. Eiropas Savienība ir dibināta līgumā, un līgumi savas pilnvaras iegūst no līgumu parakstītājiem. Šie parakstītāji ir Eiropas nācijvalstis, kurām Eiropas tautas arī ir lojālas. Savienība, kas nolēmusi transcendēt šo lojalitāti, cieš no pastāvīgas leģitimitātes krīzes.
Dieva dotajiem likumiem raksturīga to autora nemainība un neizdibināmība. Taču tas pats attiecas arī uz likumiem, kas ierakstīti līgumos. Līgumi ir kā bezspēcīga roka, kurai būtu jāuzgulst valsts plecam tikai konkrētu un izšķirošu jautājumu gadījumā un nekad kā valsts pārvaldītājai. Kad 1957. gadā tika parakstīts Romas līgums, tajā bija iekļauts pants, kas atļauj brīvu kapitāla un darbaspēka kustību starp parakstītājvalstīm. Tolaik ienākumi un iespējas nedaudzajās valstīs, kuras parakstīja līgumu, bija aptuveni līdzīgas. Taču tagad situācija ir ļoti atšķirīga. Eiropas Savienība ir paplašinājusies (bez vēlētāju mandāta) un iekļauj lielāko daļu bijušo Austrumeiropas komunistisko valstu; to pilsoņiem tagad ir likumīgas tiesības apmesties Lielbritānijas valsts teritorijā un konkurēt uz darba vietām laikā, kad Lielbritānijā ir vairāk nekā divi miljoni bezdarbnieku un tās infrastruktūra un pilsētvide liecina par pārapdzīvotības spriedzi. Visai daudzi Lielbritānijas pilsoņi ar to ir neapmierināti. Bet, tā kā likums, kas to atļauj, ir ierakstīts līgumā un līgums ir pārāks par parlamentā pieņemtajiem likumiem, neko nevar darīt. Tas ir gluži tā, it kā arī pār britiem valdītu sava veida dievišķs likums, kurā Dieva griba izskan caur katru ediktu, liedzot veikt pat pašas nepieciešamākās lokālās izmaiņas vārdos neizpaužamu iemeslu dēļ.
Bet kāpēc federālas pārvaldes eksperiments, kas Eiropā ir novedis pie impērijas, kura neviena priekšā nav atbildīga, Amerikā radīja dzīvotspējīgu demokrātiju? Atbilde ir vienkārša: tāpēc, ka amerikāņu federālisms radīja nevis impēriju, bet nacionālu valsti. Tas notika par spīti strīdam par pavalstu tiesībām, par spīti pilsoņu karam, par spīti verdzības un etnisko sadursmju sekām. Tas notika tāpēc, ka Amerikas kolonija iedibināja laicīgu likuma varu, teritoriālu jurisdikciju un kopīgu valodu vietā, kuru cilvēki ar pārliecību sauca par savām mājām. Amerikas kolonijās cilvēkiem citam pret citu bija jāizturas pirmām kārtām kā pret kaimiņiem – nevis kā pret vienas rases, šķiras, etniskas grupas vai reliģijas pārstāvjiem, bet kā pret biedriem – kopīgas zemes kolonistiem. Viņu uzticība politiskajai kārtībai izauga no kaimiņattiecību saistībām; un strīdi starp viņiem bija jārisina ar zemes likuma palīdzību. Likumam bija jādarbojas teritoriālās robežās, ko noteica iepriekšējas cilvēku attiecības, nevis kāda pārnacionāla birokrātija, ko varētu sagrābt cilvēki, kuriem šīs robežas neko nenozīmēja.
Īsumā, demokrātijai ir vajadzīgas robežas, un robežām ir vajadzīga nācijvalsts. Visiem veidiem, kādos cilvēki savu identitāti definē caur piederību vietai, ir sava loma nācijas apziņas nostiprināšanā. Piemēram, anglosakšu tiesībām, kurās likumi izriet no vietējo strīdu atrisinājumiem, nevis suverēna gribas, ir bijusi liela loma angļu un amerikāņu izpratnes veicināšanā par to, ka likums ir visu tā jurisdikcijā esošo cilvēku kopīpašums – nevis priesteru, birokrātu vai karaļu izgudrojums. Kopīgai valodai un kopīgai mācību programmai ir līdzīga ietekme; tās padara pazīšanos, būšanu līdzās un ikdienas paradumus par savstarpējas pieķeršanās avotiem. Nācijām būtiskais ir tas, ka tās aug no apakšas, no brīvas biedrošanās paradumiem starp kaimiņiem, un rezultējas lojalitātēs, kas ir drīzāk piesaistītas vietai un tās vēsturei nekā reliģijai, dinastijai vai, kā Eiropā, sevi atražojošai politiskai šķirai. Nācijas var pārveidoties sarežģītākos veselumos – kā apvienojās Velsa, Skotija un Anglija – vai arī sašķelties, kā čehi un slovāki vai kā Apvienotā Karaliste tajā dienā, kad skoti atgūs suverenitāti. Nacionālās robežas var būt vājas vai stipras, caurlaidīgas vai necaursitamas, taču visās formās tās sniedz cilvēkiem identitāti, kas nosaka viņu kā pilsoņu tiesības un pienākumus, un uzticību tiem, no kuriem visvairāk ir atkarīga valsts miermīlīga dzīve.
Šeit arī, manuprāt, slēpjas patiesība nacionālismā. Ja uzdodam sev jautājumu, kam mēs piederam un kas nosaka mūsu lojalitātes un saistības, atbildi mēs nerodam kopīgā reliģiskā paklausībā un vēl jo mazāk cilts un dzimtas saitēs. Atbildi mēs rodam lietās, kurās dalāmies ar līdzpilsoņiem, un it īpaši tajās, kas palīdz uzturēt likuma varu un piekritībā balstītās politikas formas.
Pirmā no šīm lietām ir teritorija. Mēs uzskatām, ka apdzīvojam kopīgu, likumā definētu teritoriju, un uzskatām, ka šī teritorija ir mūsējā – ka tā ir vieta, kur mēs esam un kur pēc mums būs arī mūsu bērni. Pat ja mēs šeit būtu ieradušies no citurienes, tas nemaina faktu, ka esam uzticīgi šai teritorijai un tās ietvaros vismaz daļēji definējam savu identitāti.
Teju tikpat svarīga ir vēsture un paražas, kurām sekots, apmetoties šajā teritorijā. Ir īpaši rituāli un paražas, kas raksturo doto vietu un kaimiņus sasaista kopīgā māju sajūtā. Šie rituāli un paražas var ietvert dievkalpojumus, taču tie nekādā ziņā nav izšķiroši un var tikt interpretēti jaunā veidā, ja ir nepieciešams iekļaut kaimiņu, ar kuru nesaista kopīga ticība. Tāpēc stāsti un paražas no dzimtenes aizvien biežāk ir laicīga rakstura. Stāsti var nebūt burtiski patiesi; tie var būt lielā mērā mītiski, kā franču leģendas par Žannu d’Arku, par Bastīliju un par revolūciju vai skotu stāsti par Robertu Brūsu un par jakobītu sacelšanos. Stāsti nevis rada kopīgu lojalitāti, bet gan izriet no tās: lojalitāte nerodas no tā, ka stāstiem tic; stāstiem tic tādēļ, ka tie ir nepieciešami lojalitātei. Un stāsti mainās, lai pielāgotos tautas mainīgajai daudzskaitļa pirmajai personai. Tie, kā izteicās Platons, ir cildenie meli – burtiskas nepatiesības, kas pauž emocionālas patiesības. Saprātīga būtne redzēs tiem cauri un tomēr tos cienīs, tāpat kā ciena reliģiskās pārliecības, kurām nepiekrīt, un citu nāciju varoņus.
Tādējādi nacionālajiem mītiem parasti ir trīs veidi – teiksmas par slavu, par upurēšanos un par atbrīvošanos –, un tie visi atspoguļojas attiecīgā laika posma vēstures grāmatās. Viktorijas laikmeta vēsture stāsta par Svētīto salu un tās aizstāvēšanu, par Dižo revolūciju un lielās impērijas celtniecību, kurā saule nekad nenorietēja. Uz šo slavas teiksmu fona parādās teiksma par upurēšanos – nacionālais mīts, kas stiprināja britu tautu abos pasaules karos. Pāreju no slavas uz upurēšanos visskaudrāk iemieso Ealing Studios filma Antarktīdas Skots. Tā uzņemta 1948. gadā, lai iemūžinātu to garu, kas izveda britu tautu caur Otrā pasaules kara grūtībām. Mūslaikos mēs spriestu, ka Skota ekspedīcijai nebija citu motīvu kā vien skolas puiku sāncensība; tie bija pilnīgi veltīgi centieni, kuros angļu tikumi tika pakļauti visaugstākajam pārbaudījumam. Skots un viņa komanda iemiesoja “krietnā zaudētāja” pārpasaulīgo tēlu – varoni, kurš visu upurē ar smaidu uz lūpām un guļ aprakts tālu no mājām bez jebkādiem sasniegumiem, izņemot cildeno rīcību, kas viņu noveda nāvē. Uzvara Otrajā pasaules karā britu tautai bija maksājusi visu, kas viņiem bija. Taču Skota nāvē tika saskatīts mistisks apliecinājums tam, ka zaudējums ir ieguvums.
Kopš tā laika upurēšanās stāstu ir nomainījis emancipācijas mīts un no jauna pārrakstītas vēstures grāmatas. Tagad Lielbritānijas stāsts sākas ar vergu atbrīvošanos, virzās caur strādnieku emancipāciju līdz sufražistēm un sieviešu emancipācijai un visbeidzot nonāk pie ikkatra emancipācijas šodienas vienlīdzīgajā sabiedrībā. Šis mīts tika izrādīts Denija Boila režisētajā 2012. gada Londonas olimpisko spēļu atklāšanas ceremonijā, un tautas masas to uzņēma ar lepnumu. Šis mīts arī nosaka jauno vēstures mācību programmu mūsu skolās, un, lai gan tajā nav gandrīz nekāda patiesības grauda, tam ir vienreizēja priekšrocība (kopīga ar franču stāstiem par revolūciju): to viegli pieņem kreisie, un tādējādi tas kļūst par mūsu kopīgās identitātes saistvielu.
Mūsu nacionālais stāsts var mainīties, taču tā pamatā ir kaut kas, kas vienmēr paliek spēkā, – laicīgais likums. Mūsos, kas esam uzauguši angliski runājošajā pasaules daļā, ir iesakņojusies doma, ka likuma uzdevums ir nodrošināt taisnīgumu starp individuālajām pusēm, nevis lai uzspiestu vienveidīgas pavēles. Arī citas Rietumu sistēmas ir stiprinājušas pilsoņu pieķeršanos politiskajai kārtībai – piemēram, romiešu tiesības un to daudzie atvasinājumi (kuru starpā ir arī Napoleona likumkodekss). Jau kopš pašiem kristietības pirmsākumiem bija skaidrs, ka Jaunā Derība nav mēģinājums aizstāt impēriskās varas likumu, bet gan mēģinājums atbrīvot telpu garīgai izaugsmei tā ietvaros. Savās līdzībās Kristus uzsvēra, ka laicīgais likums ir jāievēro un ka pienākums pret Dievu neprasa, lai mēs nepakļautos laicīgajam likumam vai to aizstātu. Tāpat mums nevajadzētu pievērst pārāk lielu uzmanību sīkajām un smalkajām Toras prasībām, jo “sabats ir iecelts cilvēka dēļ, nevis cilvēks sabata dēļ”.
Kādam, kurš audzināts saskaņā ar doktrīnu, ka leģitīms likums nāk no Dieva un ka paklausība Viņam ir pāri visam, laicīgās jurisdikcijas prasības labākajā gadījumā var šķist nesaistošas, bet sliktākajā gadījumā – varas uzurpēšana. Tāds ir Saijida Kutba grāmatu vēstījums, jo īpaši Ceļa pavērsienos (ma‘ālim fī t-tarīq, 1964). Šajā grāmatā Kutbs nosoda laicīgos likumus, nacionālo identitāti un mēģinājumu ieviest tīri cilvēka noteiktu politisko kārtību, bez atsauces uz jau atklāto Dieva gribu; Kutba acīs tie visi ir zaimi. Kutba sekotāju vidū bijuši Usāma Bin Lādins un viņa pēctecis Aimans az Zavāhirī, kuri abi vēlējās Arābijas pussalā nostiprināt Dieva valdīšanu – tā, lai Pravietim atklātais likums vispirms valdītu Pravieša dzimtenē un tad, no turienes izplešoties, valdītu visur citur. Pagaidām viņu bāze – al-qā‘ida – ir izveidota kibertelpā – atbilstošā vietā pūlēm, kas neatrodas nekur konkrēti, bet tajā pašā laikā ir it visur. Islāmistu kustība saviem piekritējiem sola nevis pilsonību teritoriālā jurisdikcijā, bet gan brālību – ihvān – Dieva ķēniņistē. Kaut arī sludinātais mērķis ir pasaules islāma umma, tas ir, kopiena, kurā visi ticīgie būtu apvienoti kopīgā paklausībā, faktiskā brālības prakse ir šķirojoša un izslēdzoša; tā nekad neizplatās sevišķi tālu, nepakļaujot sevi pēkšņam un vardarbīgam noraidījumam. Brāļu biedrība nav jauna organizācija – korporācija, kas var vest sarunas savu biedru vārdā. Tā vienmēr paliek daudzskaitlī: ihvān ir vārda ah, ‘brālis’, daudzskaitlis, un parasti ar to apzīmē līdzīgi domājošu cilvēku sapulci, ko vieno kopīga apņemšanās, nevis kādu iedibinājumu, kurš varētu pretendēt uz varu pār viņiem vai pārstāvēt viņus pasaules priekšā. Brāļi nepilda pavēles: viņi rīkojas kopā kā ģimene, līdz sāk strīdēties un kauties.[3]
Šie mani nošķīrumi starp Rietumu politisko mantojumu, kas balstās laicīgajos likumos, pilsonībā un nācijvalstī, un tradicionālo islāmisko uzskatu, kas balstās dievišķā likumā, brālībā un paklausībā universālai ticībai, protams, ir tikai daļa no stāsta. Islāmiskā pasaule ir mainījusies dažādos jaunos virzienos, un starp tādu valsti kā Irāna ar savulaik disidentisko šiītu ticību un ilgu reliģisko studiju un humanitārās izglītības vēsturi un tādu valsti kā Jemena, kur dzīve dažviet joprojām atgādina Pravieša laikus, atšķirība ir tikpat liela kā starp islāma un Rietumu valstīm dažādos salīdzinājumos. Neskatoties uz to, islāmiskā pasaule joprojām ar aizdomām izturas pret nacionālajiem sadalījumiem, ko tajā ieviesušas Rietumu lielvaras un Apvienoto Nāciju Organizācija. Tāpēc ir neizbēgami, ka islāmisti vērš savu aizvainojumu pret Rietumiem kā svešas politiskās kārtības radītājiem un uzspiedējiem.
Tomēr pretošanās nācijas idejai nenāk tikai no ārpuses. Ja paraugās uz viedokļu līderiem Lielbritānijā un Eiropā, kā arī uz institūcijām, piemēram, universitātēm, kur izpaužas un tiek attīstīta šībrīža Eiropas sabiedrību pašapziņa, gandrīz visur valda noraidīšanas kultūra. Aplūkojiet jebkuru Rietumu mantojuma iezīmi, ar kuru lepojās mūsu senči, un jūs atradīsiet universitātes kursus, kas veltīti tās dekonstrukcijai. Aplūkojiet jebkuru pozitīvu mūsu politiskā un kultūras mantojuma daļu, un gan plašsaziņas līdzekļos, gan akadēmiskajā vidē atradīsiet saskaņotus centienus ievietot to pēdiņās un likt tai izskatīties pēc krāpšanas vai viltus. Un kreiso pusē pastāv nozīmīgs politiskā viedokļa segments, kas tiecas atbalstīt šo kritiku un pārvērst to politikā. Nesenie uzbrukumi nacionālajai valstij un nacionālajai idejai mums jāsaista tieši ar šo “noraidīšanas kultūru”, kā es to saucu. Taču konservatīvisms ir apliecināšanas kultūra. Tā pamatā ir lietas, kuras mēs novērtējam, un lietas, kuras vēlamies aizstāvēt. Uzskatu, ka ikviens, kurš saprot, kas ir uz spēles šobrīd briestošajā globālajā konfliktā, redzēs, ka nācija ir viena no lietām, kas mums jāsaglabā.
[1] Adam Zamoyski, Holy Madness: Romantics, Patriots, and Revolutionaries, 1776–1871, London: Weidenfeld, 2001.
[2] Skat. Robert Reilly, The Closing of the Muslim Mind, Wilmington, DE: ISI Books, 2011.
[3] Šis punkts ir saistīts ar korporatīva personiskuma neesību islāma likumos. Par tā sekām skat. Malise Ruthven, Islam in the World, Oxford: Oxford University Press, 1984, 3rd ed. 2006.
