Kāpēc bērniem liek tēva uzvārdu? Kāpēc bērniem lielākoties liek tēva uzvārdu arī tad, ja māte nav precējusies ar tēvu vai pēc kāzām palikusi savā meitas uzvārdā? Šo paražu sauc par patrilineāro kārtību. Šī kārtība vēl joprojām Rietumu zemēs ir tik dziļi iesakņojusies, ka parasti tiek pieņemta, nedomājot un izvēli neracionalizējot. Piemēram, ASV 2002. gadā konstatēja, ka 97% laulātu pāru bērniem bija tēva uzvārds.[1]

Tiesa, pret šo dziļi iesakņoto kārtību, kuras saknes ir gan senās pagānu tradīcijās, gan romiešu likumos, kurus vēlāk mantoja Eiropas dzimstošās nacionālās valstis, gan arī Vecajā Derībā (4. Mozus grām. 1:17-18), pēdējās desmitgadēs aizvien biežāk saceļas. Amerikāņu žurnāls The Atlantic rakstam par šo tēmu devis virsrakstu “Iesīkstējusi patriarhāla tradīcija”. Citā The New York Times rakstā šī iesīkstējusī patriarhālā netaisnība un sievietes – mātes izstumšana skaidrota sīkāk. Kāda psiholoģijas profesore vēsta, ka tēvus savulaik uzskatīja par augstāk stāvošiem, un, kad viņi bērnam deva savu uzvārdu, viņi tādā veidā atzina bērnu par savu un iekļāva viņu savu apgādājamo un mantinieku lokā.[2] Cita profesore turpat tālāk uzsver, ka vecāku izvēli attiecībā uz viņu bērnu uzvārdu vajadzētu noteikt viņu politiskajai pārliecībai, vērtībām, jo īpaši feminismam – nevis neatrunātai fallocentriskai tradīcijai.

Ja ieskatīsieties tīmekļa dzīļu diskusiju forumos par uzvārda izvēli bērnam, pamanīsiet, ka gandrīz nevienam no debatētājiem, kas mēģina aizstāvēt tradīciju, nav nekādu izšķirošu argumentu. Topošā bērna māte, kas raksta internetā un grib bērnam dot savu skaisto uzvārdu, diez vai pieņems apgalvojumu, ka “tēva uzvārda došana visā sabiedrībā stiprina tēva lomu un tādējādi netieši aicina bezatbildīgos tēvus uzņemties atbildību par bērniem” – lai gan tas noteikti kaut kādā mērā ir tiesa. Mūsdienās šīs debates vēl vairāk uzkuļ dažādu jaunu bērnradīšanas veidu ieviešanās, kas uzvārda izvēli atsvabina vēl vairāk: homoseksuālu vīriešu pāru ar surogasijas palīdzību iegūti bērni; bērni, kas ieņemti no anonīma sēklas donora, un tamlīdzīgi. Īsumā: šķiet, ka tiešām ir runa par tradīciju, kuru ir aizvien grūtāk pamatot.

Straujāku un izlēmīgāku pavērsienu šis jautājums ieguva 2014. gadā, kad Eiropas Cilvēktiesību Tiesa lēma lietā Cusan and Fazzo v. Italy. Tiesa skatīja sūdzību, kurā kāds laulāts itāļu pāris no Milānas gribēja reģistrēt piedzimušo meitu mātes uzvārdā. Dzimtsarakstu birojs un vēlāk dažādas tiesas instances viņiem atteica ar pamatojumu, ka, lai gan nepastāv likums, kas liktu obligāti reģistrēt bērnu tēva uzvārdā, šeit ir darīšana ar “nostabilizējušos itāļu tradīciju”. Kā jau bija sagaidāms, Tiesa šo praksi atzina par “dzimumā balstītu diskrimināciju, kas nav savienojama ar Eiropas Cilvēktiesību konvenciju”. Lietas izklāstā bija minētas arī senās Romas laika tradīcijas – bet atkal, ar piebildi, ka nekāda racionāla pamatojuma tām neesot un to uzspiešana šodien esot tiesību uz ģimenes dzīvi un tiesību uz privāto dzīvi pārkāpums.

Diemžēl pat tik prestižai institūcijai kā Eiropas Cilvēktiesību Tiesa nešķita svarīgi šī jautājuma skatīšanai piesaistīt kādu ģenētiķi, kas, iespējams, būtu varējis pastāstīt, kāda ir modernā šīs senās tradīcijas aizstāvība. Neko nezinot par ģenētikas aspektu, visi diskusijā iesaistītie ātri pārlēca uz stāstiem par vīriešu gribas uzspiešanu sievietēm un bērniem un patriarhātu. Patiesais iemesls, kāpēc bērniem ir labi, pareizi un, galvenais, tālredzīgi likt tēva uzvārdu, ir diezgan vienkāršs un sausi zinātnisks.

Kā daudzi, cerams, atceras no bioloģijas kursa skolās, katrā cilvēka šūnā ir 23 hromosomu pāri, kas kopā veido 46 hromosomas. Katrā pārī viena hromosoma ir no mātes, otra – no tēva. 22 no šiem pāriem kā vīriešiem, tā sievietēm ir vienādi. Taču viens pāris, dzimumhromosomu pāris, ir atšķirīgs: sievietēm tās ir divas X hromosomas (viena no tēva, otra no mātes), vīriešiem – XY. Šī Y hromosoma, vientuļniece, sevī nes srY gēnu, kas, ja mantots, “dod pavēli” ķermenim veidot sēkliniekus; bet, ja netiek mantots, kā tas ir meitenēm, ķermenis veido olnīcas. Y hromosomu dēls var mantot tikai no tēva, jo mātei tādas nav. Viņa tēvs to ieguva no sava vectēva, vectēvs – no vecvectēva, vecvecvectēvs – no vecvecvecvectēva un tā tālāk līdz nedaudz mulsinošajam pirmajam Y hromosomas nesējam, kuru ģenētiķi iesaukuši par “Y-hromosomālo Ādamu”.[3]  

Iedomāsimies sievieti, vārdā Anna. Pieņemsim, ka viņai piedzima meita Made, kuras tēvs ir Valdis. Madei ir divas X hromosomas – viena no mammas un viena no tēta. Madei, divdesmit gadus vēlāk apprecoties ar Rūdi, piedzima meita Ilze un dēls Juris – Annas un Valda mazbērni.

Apskatīsim visas iespējamās dzimumhromosomu kombinācijas, kādas šiem bērniem var būt:

Ilzei (XX):

(1)       X no Annas (caur Madi) + X no Rūda (mantots tikai no viņa mātes)

(2)       X no Valda (caur Madi) + X no Rūda (mantots tikai no viņa mātes)

Kā redzams, (1) gadījumā nav nevienas hromosomas, kas mantota no vectēva Valda, un (2) gadījumā nav nevienas hromosomas, kas mantota no vecmāmiņas Annas, savukārt abos gadījumos ir X hromosoma, kas mantota no Rūda mātes (jo vienmēr ir viena no mātes, viena – no tēva). Tātad pastāvīgā hromosoma – tā, kura abās kombinācijās paliek nemainīga, – nāk no tēva puses.

Jurim (XY):

(1)       X no Annas (caur Madi) + Y no Rūda (mantots tikai no viņa tēva)

(2)       X no Valda (caur Madi) + Y no Rūda (mantots tikai no viņa tēva)

Tas pats notiek šeit: abos gadījumos Y hromosoma ir mantota no Rūda (un no Rūda tēva). Otrajā gadījumā nav X mantojuma no vecmāmiņas Annas. Tomēr ir nepareizi pieņemt, ka vecmāmiņas Annas hromosoma ir “zaudēta”: Rūda mātes Annas hromosomu noteikti pārmantos viņa meita Ilze, bet Ilzes meita, ja viņai tāda būs, iespējams, ne.

Kā redzams šajā piemērā, tā kā sievietēm nav unikālas Y hromosomas, ir iespējams, ka abas X hromosomas otrajā paaudzē aizstāj X hromosoma no vīrieša partnera. Mātes X hromosoma garantēti tiek pārmantota tikai pirmajā paaudzē. Nākamajās paaudzēs tā var tikt vai arī netikt aizstāta, tāpēc nav iespējams noteikt, vai nākamās paaudzes to mantos.

Turpretī tēva Y hromosoma ir unikāla konstante, kas paliks un nemainīsies visiem vīriešu dzimuma pēcnācējiem, kuri piedzims nākotnē un par kuriem varēs teikt, ka tie ir viņa ģenētiskie pēcteči. Viņa meitas meitai vai dēla meitai var būt vai arī nebūt viņa dzimumhromosomas, bet viņa dēla dēlam noteikti būs.

Tagad, skatoties uz šo shēmu, iedomāsimies, ka bērniem vienmēr tiek likts mātes uzvārds – teiksim, Roze. Annas Rozes un Valda Tīka meita attiecīgi ir Made Roze. Madei Rozei apprecoties ar Rūdi Osi, viņiem ir bērni Ilze Roze un Juris Roze. Valda mazdēla Jura Rozes bērniem nebūs uzvārds Roze – tiem būs Jura sievas uzvārds, un tā tālāk. Sekojot šādai shēmai, visā ģenealoģiskajā kokā vairs nav redzams tas nemainīgais, konstantais elements, ko nosaka Y hromosoma un kas ļauj to atpazīt: Mades Rozes un Rūda Oša dēls Juris nebūs Osis, lai gan viņš, kā vīrietis, ir vienīgais tēva Y hromosomas nesējs.    

Atgriežoties pie uzvārdu jautājuma, ir svarīgi atzīmēt, ka sievai, no ģenētiskā skatpunkta raugoties, nav nepieciešams precoties mainīt uzvārdu, jo viņas dzimumhromosomas joprojām ir gan no mātes, gan no tēva. Tikai viņas pēcnācējiem var būt vai arī nebūt vecāsmātes/vectēva (viena no viņiem) hromosomas. Dodot bērniem tēva uzvārdu, tiek izveidota sistēma, kas paaudžu paaudzēs ļauj redzēt, kurš no kura ir mantojis nemainīgo hromosomu. No pirmā acu uzmetiena var šķist, ka patrilineārā kārtība diskriminējoši ņem vērā tikai vīriešu dzimtas izcelsmi, bet tas nav īstais iemesls. Katram vīrietim ir X hromosoma, kas mantota no mātes, taču tikai Y hromosoma ir vienmēr nemainīga. Tāpēc arī bērniem liek tēva uzvārdu.

Mūsdienās, dzirdot šos argumentus, nereti atbild, ka dzimtu ģenealoģija caur uzvārdu sistēmu vairs nav aktuāla, jo tagad mēs taču pat pirms 500 gadiem miruša cilvēka skeletu varam nodot DNS analīzēm un noskaidrot, ka nelaiķis ir bijis, teiksim, Anglijas karalis Ričards III.[4] Vēl var iebilst, ka vairums mūsdienu cilvēku pat divu paaudžu ietvaros domā ar grūtībām, tāpēc viņiem nekādas senas un sazarotas ģenealoģijas nerūp. Lai nu būtu.

Bet nobeigumā: trīs “hip hip urā!” saucieni senajiem jūdiem, romiešiem un citiem – paši nezinādami īsto, “zinātnisko” iemeslu, viņi mēģināja iekopt un iesakņot uzvārdu došanas sistēmu, kas, izrādās, bija racionālākā, tālredzīgākā un nepavisam ne kaprīza “diskriminācija pēc dzimuma pazīmes”.   

[1] https://www.theatlantic.com/family/archive/2021/10/patrilineal-surnames/620507/

[2] https://www.nytimes.com/2023/12/27/upshot/names-parents-marriage-children.html

[3] https://en.wikipedia.org/wiki/Y-chromosomal_Adam

[4] https://en.wikipedia.org/wiki/Exhumation_and_reburial_of_Richard_III_of_England