Narkotiku lietotāju skaits Ķīnā ir 2,14 miljoni, kas atbilstu 0,22% no tās 980 miljoniem pieaugušo iedzīvotāju. Salīdzinājumam: Portugālē, kur narkotikas dekriminalizētas, lietotāju skaits ir 12,8% no pieaugušajiem iedzīvotājiem.
likumi
Trīs konvencijas, kas ir galvenie starptautiskie instrumenti cīņā pret narkotisko vielu nelikumīgu apriti un to ļaunprātīgu izmantošanu, nesniedz skaidru formulējumu, vai nepieciešams kriminalizēt narkotiku glabāšanu nelielos apmēros personiskai lietošanai. Pretrunīgās iespējas interpretēt tur rakstīto novedušas pie stāvokļa, ka konvencijas parakstījušajām valstīm var būt diametrāli pretēja narkotiku aprites politika.
19. gadsimta beigās 40 miljoni cilvēku jeb 10% Ķīnas iedzīvotāju bija atkarīgi no opija. Vietām atkarīgo koncentrācija bija vēl lielāka – dažos Ķīnas apgabalos pat 80% ciematu iedzīvotāju bija regulāri opija lietotāji. Šajos apgabalos pārtikas kultūras tika izskaustas, lai atbrīvotu vietu opijam, tā veicinot badu, kā arī pārtikas deficītu citos apgabalos.
Vērsties pret narkotiku lietotājiem būtu radikāla kursa maiņa. Sākotnēji tā visdrīzāk būtu nepopulāra. Gadu desmitiem ir pieliktas reālas pūles, lai noņemtu stigmu no narkotiku lietošanas. Lietotāju likšana cietumā izraisīs NVO, mediju un juristu šķiras sašutumu, kas būs jāpārvar.
Pēc 2012. gadā notikušās tautas nobalsošanas par valsts valodu, turklāt īpaša ģeopolitiska apdraudējuma apstākļos, sabiedriskajos plašsaziņas līdzekļos iecerēta liela mēroga atkāpšanās no valsts valodas politikas pamatnostādnēm.
Cilvēktiesību Konvencijas teksts nesniedz pamatu nekādam pienākumam cīnīties pret “nākotnes risku” attiecībā uz prasītājiem Tiesā un vēl jo mazāk cīnīties pret “nākotnes risku” attiecībā uz “nākamajām paaudzēm”, t. i., tādu personu vārdā, kuras pēc definīcijas pat nav Tiesas priekšā.
Aicinām noklausīties izdevniecības KODOKA un portāla Telos rīkotās konferences trešās sesijas referātus un diskusiju paneli, kas notika 10. janvārī Rīgas Latviešu biedrības namā.
Biedrība vēlreiz vērš tiesas uzmanību uz faktu, ka Konkursa norises primārajam mērķim, ievērojot, ka tā ietvaros ir jānotiek apzinātai, nevis bezmērķīgai valsts budžeta līdzekļu sadalei, ir jābūt pieteikto programmu augstvērtībai.
Sabiedrība ir ieinteresēta tieši tradicionālās laulības pastāvībā un ekskluzivitātē. Šī pastāvība un ekskluzivitāte ir nepieciešamas, lai aizsargātu ikviena bērna identitāti un statusu, kā arī sargātu bērnu tiesības tikt audzinātiem, piedaloties gan mātei, gan tēvam.
Laulības institūcijas relativizācija caur alternatīviem “partnerības” institūtiem vai laulības paplašināšana, iekļaujot jebkādu cilvēku kopību, kas jūt “tuvas personiskas attiecības”, ir necieņa pret mātēm un tēviem. Tā ir netaisnība pret bērniem, un tā ir nelietīga nolaidība pret tautas turpināšanas uzdevumu, kas ir Latvijas valsts augstākais mērķis un piepildījums. Tā ir to dabisko patiesību noliegšana, kas ir ikvienas sabiedrības pastāvēšanas pamatā.
2016. gada februārī Nīderlandes valsts televīzija pārraidīja stundu garu dokumentālo filmu Levenseindekliniek par ikdienas darbu eitanāzijas klīnikā Hāgā. Šai filmai nebija nekādu māksliniecisku, filozofisku vai sabiedrības procesus vērtējošu ambīciju. To pat varētu nosaukt par neizteiksmīgu un gandrīz garlaicīgu. Tomēr tās pēdējās desmit minūtes ietvēra vienus no pašiem nepatīkamākajiem, nomācošākajiem un traumējošākajiem jebkad dzīvē redzētiem dokumentāliem kadriem.
Izlasiet mūsdienu ietekmīgākā bioētikas eksperta Pītera Singera darbus, kuros viņš norāda, ka jaundzimušais ir zemākā mentālajā līmenī nekā pieaudzis dzīvnieks. Tad kāpēc bērns, kas ir radīts dehumanizētā veidā, izmantojot ziedotu spermu, olšūnu un surogātmāti, nevarētu kalpot tam, lai izglābtu dzīvību, piemēram, kādam slimam bērnam, kuram ir mīloši vecāki? Galu galā, viņam tomēr vārda īstajā nozīmē nav ne mātes, ne tēva. Vērtējot noteiktas filozofijas postulātu gaismā, viņš ir tikai tāds dzīvnieciņš.
Šajā rakstā dziļāk apskatīšu situāciju ar minēto Satversmes tiesas spriedumu: ko tad Tiesa īsti izskatīja, kādu rupju kļūdu tā pieļāva savā spriedumā un kā tas ietekmē šā sprieduma izmantojamību turpmākajās (juridiskajās un politiskajās) diskusijās.
Te mēs nonākam pie 20. gadsimta cilvēktiesību revolūcijas un politisko sistēmu reorganizācijas konceptuālā kodola: attiecībām starp personām un sabiedrību. Šīs attiecības, kas tradicionāli pakārtoja personu sabiedrībai, kā daļu attiecībā pret veselumu, tika apvērstas.
Tokalova filmas izraisīto liberāļu paššaustīšanos un savējo nīšanu varbūt var skaidrot socioloģiski – kā elites mēģinājumu ar visnotaļ apšaubāmu un ar realitāti arvien nesaistītāku “luksusa uzskatu” palīdzību sevi norobežot no pārējās neizglītotās tautas.
Pēc ieroču saņemšanas pretiniekiem jāklusē visā divkaujas gaitā. Jebkādas piezīmes, ironiski izteicieni, izsaucieni un kliedzieni ir pilnīgi nepieņemami.
Ja persona, kas ir netīši apvainota, nevēlas pieņemt atvainošanos, tad viņa zaudē visas apvainotās personas privilēģijas un divkaujas nosacījumus izšķir sekundanti vai izloze.
Normatīvās pilnvaras attiecībā uz sabiedrības pamatjautājumiem nevar piešķirt tiesu iestādei, pat ja tā ir Eiropas Cilvēktiesību tiesa. Pirmā protokola 3. pants skaidri garantē, ka Eiropā nenotiks sabiedrības transformācija bez pārstāvniecības. Šis noteikums tika ieviests kā reakcija uz to politisko režīmu praksi, kuri neievēroja aplūkojamo principu.
Tā kā luksusa preču industrija strādā uz šauru un elitāru sabiedrības slāni, tai ir jāstrādā arī uz šīs elites ideoloģiskajām sliecībām. Nicinājums pret neizglītoto ļaužu masu “konspirācijas teorijām”, “morālajām panikām”, “bailēm no pedofiliem” un grūtībām nošķirt priekšmetu funkciju no to estētiskajām kvalitātēm pieder pie šīs ideoloģijas.
Tautas un juristu apziņā ir jābūt dziļi iesakņotai šai atziņai: Var būt likumi, kas ir tik netaisnīgi un sabiedrībai kaitīgi, ka tiem ir jāatņem ne tikai likuma spēks, bet pat likuma raksturs.