2022. gada 24. jūnijā ASV Augstākā tiesa pasludināja ilgi gaidīto spriedumu lietā Dobbs v. Jackson Women’s Health Organization jeb, vienkāršoti sakot, kārtējā “abortu lietā”. Saskaņā ar šo spriedumu, ASV federālā Konstitūcija negarantē nekādas “tiesības uz abortu”; šis jautājums līdz ar to ir izlemjams atsevišķu pavalstu jeb štatu līmenī.

Cik tālu parlaments ļaus tiesai darboties tā ekskluzīvajā teritorijā un pieļaus, ka tiesa pieņem pēc būtības politiskus lēmumus? Tiesu vara ir labāk intelektuāli organizēta, hierarhiska un spēcīgāka par kārtējo parlamenta sasaukumu. Ja tiesā juristi strādā gadu desmitiem, slīpēdami savas prasmes, tad ar Saeimu ir citādi. Visu nosaka attiecīgās Saeimas tā brīža politiskais “salikums”, sabiedriskā aktualitāte un programmatiskie uzstādījumi (ja tādi vispār ir!). Savukārt tiesu tās intelektuālais pārākums un šis cikliskais “haoss” mudina “iekāpt likumdevēja kurpēs”. Spiediens kardināli mainīt izpratni par ģimeni ir šādas aktivitātes piemērs.

Satversmes preambulā ir viennozīmīgi skaidri uzrakstīts, ka valsts pastāvēšanas primārais mērķis ir latviešu valodas un kultūras pastāvēšana. Tātad tā ietver prasību, lai Latvijā dzīvojošs, integrēts krievs vai citas tautības cilvēks atzītu, kas ir Latvijas pastāvēšanas virsuzdevums. Tā nav īpaši liela prasība. Tieši tāda pati prasība būtu pret ikvienu cilvēku, kas ierastos un apmestos uz dzīvi, piemēram, Krievijā.

Kas ir mainījies 13. Saeimas darbības laikā, liekot atkāpties no savām vērtībām? Ja notiek atkāpes, vai nebūtu loģiskāk veikt manevrus pirms nākošajām parlamenta vēlēšanām, informējot par vērtību maiņu potenciālos vēlētājus? Atgādināšu, ka runas noslēgumā Krišjānis Feldmans apgalvo: “Mūsu vērtības ir nemainīgas.” Kā sauc tādu parādību, kad cilvēks saka vienu, bet rīkojas pretēji tam, ko teicis?

Dažu autoru centieni meklēt cilvēktiesību pirmsākumus Hamurapi likumos, Bībelē un citos senajos avotos ir aplami, jo cilvēktiesības ir tipiska jaunāko laiku parādība. Vēl līdz pavisam nesenam laikam Rietumu tautām pilnīgi pietika ar dabisko tiesību izpratni un ar saprātīgu juridisko domāšanu, lai ne tikai aizstāvētu cilvēku pamattiesības, bet arī šīs aizstāvības garantijas paplašinātu un pastiprinātu.

Modernā, pēc Otrā pasaules kara ieviestā cilvēktiesību koncepcija balstās uz ļoti vājiem vai pat aplamiem juridiskiem un filozofiskiem pamatiem. Un tās piemērošana noved pie katastrofiskām sekām: tiesiskās nedrošības, tiesību sistēmas ideoloģizācijas, valsts diktāta pastiprināšanās uz cilvēku personiskās brīvības rēķina, sabiedrības polarizācijas un atomizācijas.

Agnese Irbe sarunājas ar organizācijas “Asociācija Ģimene” valdes locekļiem sociālo darbinieci Elīnu Kārklu un juristu Kasparu Herbstu par biedrības pirmsākumiem pirms 14 gadiem, idejisko platformu ar četriem neatdalāmiem jēdzieniem, sociālo liberālismu kā sistēmu, kas nedarbojas ne tikai teorijā, bet arī praksē, pozīciju un opozīciju, tiesvedību ar Sabiedrības Integrācijas fondu un ģimenes jēdziena šībrīža apdraudējumu.

Lai kā mēs dažkārt to gribētu, cilvēciskās eksistences traģēdijas nespēj un nedrīkst risināt valsts. Mēs esam pieauguši un pilngadīgi – un, pat ja mēs savā garā neesam, mums jābūt. Nav citas izvēles. Valsts nav mūsu mamma, un mēs neesam tās mazie bērni.

Koldvels apgalvo, ka ASV jebkura it kā diskriminēta mazākuma grupa šīs paralēlās konstitūcijas dēļ automātiski tiek skatīta caur rasisma un cīņas pret rasismu prizmu, ko, protams, pavada ne tikai Mārtina Lutera Kinga gars un ideāli, bet arī Pilsoņu karam līdzi nākošais emocionālais uzslāņojums. Attiecīgi, “prāvošanās” viendzimuma laulību legalizācijas sakarā it kā no jauna izspēlē cīņu pret ASV sākotnējo, “iedzimto” grēku – rasismu, gejiem un lezbietēm ieņemot to lomu, ko savulaik jau izspēlēja melnādainie.