Šī gada martā redakcijā saņēmām Daira Mežvinska rakstu, kurā visnotaļ neitrāli izvērtētas divas atsauksmes par Agneses Irbes grāmatu Principiāla dzīvības aizsardzības ētika (2023), kā arī sniegti ieteikumi filozofiskās diskusijas ievirzīšanai auglīgākā gultnē. Tā kā Agnese Irbe vienlaikus ir Telos.lv galvenā redaktore, iespējama interešu konflikta dēļ autoru rosinājām izmēģināt veiksmi abos interneta žurnālos – “Punctum” un “Satori”, kuros iepriekš publicētas autora apskatītās atsauksmes. Diemžēl minētie diskusiju veicināšanas un kultūras norišu apskata izdevumi Mežvinska kunga piedāvāto rakstu noraidīja. Lai raksta un visu trīs iesaistīto autoru apspriestās grāmatas aktualitāte un uzsāktā diskusija neatkāptos vēl tālākas nākotnes aizmāršībā, publicējam to tagad, cerībā, ka lasītāji lielāku uzmanību pievērsīs nevis iesaistītajām personām, bet gan apskatītajām idejām un argumentiem, kā arī padomās par filozofisku tekstu recepcijas kvalitāti Latvijā un intelektuālo godprātību.
Krišjānis Lācis

Pērnā gada novembrī klajā nāca Agneses Irbes grāmata Principiāla dzīvības aizsardzības ētika[1] (turpmāk – Ētika), kurā autore mēģina aizstāvēt pozīciju, ka nolūks nogalināt un tīšs uzbrukums cilvēka dzīvībai vienmēr ir morāls pārkāpums. Cik man zināms, šobrīd ir pieejamas divas kritikas par attiecīgo darbu: filozofa Arta Sveces kritika Par dzīvību un filozofiju[2] un filozofa Rūda Bebriša raksts Tendencioza dzīvības aizsardzības ētika?[3]Turpmākajā tekstā necentīšos sniegt ne apsvērumus “par”, ne “pret” grāmatā pausto. Mērķis ir cits: aplūkojot abas darba kritikas, izvērtēt, cik filozofiska – un varbūt tendencioza? – ir bijusi Ētikas kritika, un apdomāt, kādā virzienā būtu jālūkojas, lai uzlabotu filozofisku diskusiju Latvijas kultūrvidē.

Tā kā hronoloģiski pirmā ir bijusi Arta Sveces kritika, sākšu ar tās aplūkojumu. Tā atstāj iespaidu, ka, stingri ņemot, Ētika nav filozofisks vai vismaz filozofiski nopietns darbs. Par to liecina vairāki autora izteikumi. Pēc autora domām, Agnese Irbe “ir krustcelēs starp pārliecībām un filozofiju”, un kritikas noslēgumā viņš mudina autori pievienoties filozofiem, tādējādi pieņemot, ka viņa pie tiem īsti nepieder. Tāpat autors uzskata, ka Irbes attieksme pret filozofiju ir pavirša: “Var tikai pabrīnīties, cik, viņasprāt, viegli var tikt galā ar daudzu sarežģītu filozofu tēzēm un argumentiem.”

Pie šādas pārliecības autoru ved iebildumi Agneses Irbes argumentācijai. Pamatiebildums saistās ar objektīvas un absolūtas vērtības eksistences pierādījumu: (i) lai autores tēze būtu spēkā, nepietiek pierādīt, ka nogalināšana vienmēr ir morāls pārkāpums, ir arī jāpierāda, ka aizliegums nogalināt ir primārāks par citiem morāliem apsvērumiem; bet (ii) šāds princips netiek pierādīts, jo absolūti un objektīvi pašvērtīgu lietu eksistence, uz kuras autore varētu balstīt universālu aizliegumu nogalināt, “ir vienkārši postulēta”.

Pārdomāsim, cik pamatota ir Arta Sveces piedāvātā kritika. Pirmkārt, jāvaicā: vai teikt, ka autore tekstā tikai postulē objektīvi pašvērtīgu lietu eksistenci, ir korekti? Atšķirība starp kaut kā apgalvošanu, to nepamatojot (postulēšanu), un kaut kā apgalvošanu, atvedinot to no premisām (argumentēšanu), ir būtiska. Manuprāt, tekstā ir skaidri pamanāms arguments par objektīvi pašvērtīgu lietu eksistenci, kas turklāt, lai arī līdzīgs, nav identisks Bernarda Viljamsa argumentam, uz ko autore atsaucas pēc sava argumenta. Cits ir jautājums, vai no piedāvātajām premisām tiešām izriet, ka pastāv lietas, kas ir objektīvi pašvērtīgas, t. i., pašvērtīgas sevī ārpus subjektīva novērtējuma konteksta. Aplūkosim autores argumentu (skat. Ētika, 37.-38. lpp.). Tas ieņem reductio ad absurdum formu:

(a) pieņemsim, ka viss ir vērtīgs/ labs tikai kaut kā cita labad un nav vērtīgs pats par sevi, proti, X ir vērtīgs/ labs tikai kā Y sasniegšanas nosacījums, bet Y ir vērtīgs/ labs tikai kā Z sasniegšanas nosacījums, un tā ad infinitum;

(b) ja (a), tad “pašai vērtēšanai un vērtību kārtošanai nav satura un atbalsta punkta” (Ētika, 38. lpp.);

(c) ir absurdi, ka (b);

(d) tātad (a) nav patiess – nav tā, ka viss ir vērtīgs/labs tikai kaut kā cita labad, proti, jāpieņem, ka ir arī lietas, kas ir vērtīgas pašas par sevi. Un, pēc autores domām, “vērtīgas un labas lietas pašas par sevi” nozīmē, ka šīs lietas “ir vērtīgas un labas neatkarīgi no tā, ko konkrētais cilvēks vai kopiena dotajā brīdī vēlas, bauda, pieprasa vai nosoda” (Ētika, 38. lpp.).

Apsvērums (b) ir svarīgs: kā lai atzīstam, ka lietas ir vērtīgas/labas, ja nav mērķa, kas būtu jāsasniedz ar šīm lietām? Šķiet, ka, ja kaut kas tiek atzīts par vērtīgu un labu kaut kam, tad tas implicē kāda mērķa esamību (“kaut ko”), attiecībā pret kura sasniegšanu var izvērtēt, vai lieta ir laba, turklāt šis mērķis nevar būt labs un vērtīgs tādā pašā nozīmē, kādā laba un vērtīga ir lieta, kas ļauj sasniegt mērķi. Varētu teikt šādi: kādas lietas ir mērķi paši par sevi, bet citas – līdzekļi, lai šos mērķus sasniegtu. Pirmās ir labas pašas par sevi, bet otrās – ciktāl ļauj sasniegt pirmās.

Artis Svece ir gatavs piekrist, ka ir kaut kas pašvērtīgs. Bet viņš iebilst autorei, sakot, ka no šī jēdziena neizriet, ka tas, kas ir pašvērtīgs, ir objektīvi pašvērtīgs un neatkarīgs no tā, ko cilvēks vai kopiena uzskata par vērtīgu: “[P]ašvērtīgais katram cilvēkam varētu būt kas cits [..].” Var piekrist, ka nav acīmredzami skaidrs, kāpēc autore uzskata, ka pašvērtīgais ir objektīvi vērtīgs, un varbūt varētu arī piekrist, ka jēdziens “pašvērtīgs” obligāti nenozīmē “objektīvi pašvērtīgs”. Taču, kā parādīts, autore neatsaucas vienkārši uz jēdziena nozīmi, lai runātu par objektīvo pašvērtību, bet šajā sakarā sniedz veselu argumentu.

Te veicama neliela atkāpe. No vienas puses, nošķīrumu starp pašvērtīgo un vērtīgo kā cita dēļ autore piesaka, it kā atsaucoties uz Aristotela Nikomaha ētikas I grāmatas 2. nodaļu, kur Aristotels nošķīrumu veic, runājot par cilvēka darbībām, nevis pastāvošām lietām, bet, no otras puses, pēc tam autores tekstā nošķīrums parādās it kā esamības kontekstā: “[C]ilvēku pasaulē ir jāpastāv kaut kam pašvērtīgam [..]. Ir nesakarīgi sacīt, ka viss ir kaut kā cita labad, [..] ka šis labums pats par sevi jeb pašvērtība nepastāv. ” (Ētika, 38. lpp.) Taču tas nav uzskatāms par iebildumu argumentam: teikumā, kuram pievienota atsauce uz Aristotela darbu, autore uzreiz runā par nošķīrumu starp pašvērtīgām un kā cita dēļ vērtīgām lietām, un atsauce tādējādi var funkcionēt tikai kā norāde uz kādu iedvesmas avotu vai līdzību, taču to derētu precizēt.

Atgriezīsimies pie jautājuma par “pašvērtīgo”. Arta Sveces piedāvājums varētu būt problemātisks ar to, ka viņa interpretācijā “pašvērtīgais” šķiet zaudējam vērtīgumu sevī pašā: ja katram cilvēkam pašvērtīgs ir kaut kas cits, tad šķiet, ka šis pašvērtīgums ir atkarīgs no cilvēka; bet kādā ziņā tad lietu varētu saukt par paš-vērtīgu? Autores arguments paredz, ka lietas, kas ir vērtīgas kā cita dēļ, iegūst savu vērtīgumu no pašvērtīgajām lietām, kas ir vērtīgas sevī. Šai ziņā – kā sevī vērtīgas lietas – tās varētu dēvēt par objektīvi vērtīgām lietām, jo to vērtība ir, tā teikt, pašā objektā. Iemesls, kāpēc autore saka, ka pašvērtīgais ir objektīvi vērtīgais, ir saistāms ar agrāku pieņēmumu: “Pieņemsim, ka lietojam jēdzienu “vērtība” tādā nozīmē kā “labums” un “labais” un ar to apzīmējam lietu stāvokļus un attiecības, kuras cilvēkiem ir labas.” (Ētika, 37. lpp.) Šis pieņēmums paredz universālu un īstenu cilvēka labumu izpratni. Proti, ja visiem cilvēkiem tie labumi, kas ir labumi kā cita dēļ, patiešām ir labi (t. i., ne tikai šķiet esam labi, bet ir objektīvi labi) un ja šie labumi iegūst savu vērtību no augstāka pašvērtīgā labuma, tad visiem cilvēkiem ir kopīgs arī pašvērtīgais labums, kas nosaka pārējos labumus. Tādējādi autore var secināt, ka “pašvērtīgais” ir cilvēkiem objektīvi vērtīgs neatkarīgi no viņu uzskatiem. Pieņēmums par universālo cilvēka labumu nav pats par sevi muļķīgs, jo ir iespējams norādīt uz lietām, kas visiem cilvēkiem ir īsteni labumi (ūdens, pārtika, apģērbs u. c.). Bet argumentā tas tomēr ir tikai pieņēmums. Tik daudz par Arta Sveces pamatiebildumu autores argmentācijai.

Otrkārt, lai arī Artis Svece ir diezgan kritisks pret Agneses Irbes argumentāciju un filozofiskumu, viņa kritika šķiet attiecināma arī uz viņa paša izteikumiem. Pievērsīsim uzmanību, piemēram, šim: “Jā, dzīvība ir vērtība un tās tīša iznīcināšana ir slikta, bet tas nenozīmē, ka pastāv kāds pienākums cilvēka dzīvību visos apstākļos uzskatīt par galveno vērtību, proti, ir apstākļi, kad mēs cilvēka dzīvību esam spiesti ziedot. Un pagaidām nevienam, arī Agnesei Irbei, nav izdevies pierādīt, ka cilvēka iznīcināšana visos gadījumos ir nepieļaujama.” Vai šeit nav novērojams kāds sava veida filozofijas dubultstandarts? Proti, lai Agnese Irbe varētu izmantot vienu aristotelisku nošķīrumu, viņai, pēc autora domām, būtu bijis jāpamato, “ka Aristoteļa pasaules skatījums ir patiess”; savukārt autors var apgalvot, ka pastāv apstākļi, kuros esam spiesti ziedot cilvēka dzīvību, bet vienīgais pamatojums šim apgalvojumam ir, ka neviens vēl nav pierādījis pretējo. Lai būtu pamats šādu apgalvojumu uztvert nopietni, tas būtu jābalsta vismaz ar panorāmisku un korektu pārskatu par visiem pamatargumentiem, kas sniegti problēmas sakarā, kā arī ar taisnīgu to izvērtējumu, kas parādītu, ka šie argumenti ir kļūdaini. Pat tad no teiktā loģiski nesekotu, ka pastāv apstākļi, kuros mēs esam spiesti ziedot cilvēka dzīvību, bet šī doma vienkārši šķistu ticamāka.

Visbeidzot, autors tekstā pauž lielas bažas par tiem, kas lasīs Agneses Irbes grāmatu un varētu nekritiski pārņemt tās secinājumus. Interesantā kārtā līdzīgi var bažīties par tiem, kas nekritiski ir lasījuši vai lasīs Arta Sveces recenziju. Kopumā tā atstāj negatīvu iespaidu par Ētiku, tomēr, kā redzams no rakstītā, vairāk autora retorikas, nevis apsvērumu dēļ. Tā varētu cilvēkus drīzāk mudināt Ētiku nelasīt, jo tiek dots slēdziens, ka tā ir nefilozofiska un pārliecībās balstīta. Bet vai no iepriekš rakstītā neizriet, ka zināmā mērā tāda pati ir arī piedāvātā Ētikas kritika? 

Pievērsīsimies Rūda Bebriša kritikai par Ētiku. Tā nav tik kategoriska kā Arta Sveces kritika, bet, spriežot pēc satura, arī nav tik filozofiska, proti, neiesaistās diskusijā par Ētikas centrālo argumentu. Jāatzīst, ka autora spēja sniegt interesantus novērojumus par dažādiem grāmatas aspektiem – argumentācijas veidiem, stilu, politiskā konteksta iespējamo ietekmi u. tml. – pārsteidz, jo nav tik viegli uz vienu lietu paraudzīties no dažādām perspektīvām. Tomēr līdz pārdomām par teksta argumentu autors tā arī nenonāk, lai arī norāda, ka “grāmatas filozofijā atklājas arī tās problēmas, un par tām ir svarīgi runāt”. Var jau būt, ka autors ir vienisprātis ar Agnesi Irbi, ja jau galvenais arguments nemaz netiek problematizēts, tomēr kritika tādu iespaidu neatstāj.

Pārlūkojot autora tekstu, izkristalizējas šādi iebildumi:

(i) darbs nav tik neitrāls, kādu autore to uzdod un kādam tam pienāktos būt;

(ii) tajā atklāti nav pateikts, ka autorei tuvas ir Aristotela, Akvīnas Toma un Imanuela Kanta idejas (kuru izmantojums gan neesot problemātisks pēc būtības, bet vienkārši būtu labi par to informēt lasītāju);

(iii) autorei varētu būt nepatika pret empīriskiem argumentiem;

(iv) ir novērojama nekonsekvence argumentācijas metodēs – vienā brīdī autore noliedz argumentu pēc analoģijas, citā to izmanto;

(v) vietām, iespējams, veikta netieša pārliecināšana, un filozofija izmantota kā retorisks aizsegs.

Nesaku, ka tie ir nenozīmīgi vai pilnīgi nefilozofiski novērojumi. Bet vai tie ir filozofiski vārda pilnasinīgā nozīmē? Tie neliecina par iesaistīšanos diskusijā par autores sniegto argumentu, kas šķiet esam filozofijas primārais uzdevums. Tādējādi rodas jautājums par šādas kritikas mērķi: kāds tas ir? Kāpēc kritika tiek nostādīta kā filozofiska, filozofiskas problēmas risinoša, ja tajā autors izvirzītajam argumentam pat īsti nepievēršas?

Par neitrālu ievadu grāmatas problemātikā autora rakstu nevar saukt, jo, kā tiek norādīts, “rakstā centos formulēt iebildumus pēc būtības, lai gan saredzu, ka kritiku nebūtu gluži pamatoti saukt par neitrālu”. Ja autoram ir kādi teorētiska rakstura iemesli, kāpēc viņš nevēlas iesaistīties diskusijā par galveno argumentu, tad, izmantojot viņa paša vārdus, “godīgi būtu savas kārtis atklāt”. Arī šeit, līdzīgi kā Arta Sveces kritikas gadījumā, rodas aizdomas, ka kāds kritikas punkts ir attiecināms uz pašu kritiku. Vai nav tā, ka Rūda Bebriša kritika savā ziņā arī izmanto filozofiju kā retorisku aizsegu? Tā publicēta filozofijas sadaļā, tajā norādīts, ka tiks runāts par grāmatas filozofijas problēmām, bet grāmatas filozofija stingrā nozīmē nemaz netiek skarta. Potenciālais Ētikas lasītājs, ievīts dažādu nianšu aplūkošanā, kritikas noslēgumā, iespējams, jau ir atbaidīts no grāmatas lasīšanas un apdomāšanas. Un ieraksti sociālajos tīklos tiešām liecināja par šādiem gadījumiem.

Abu kritiku aplūkojums ir pārdomas raisošs. No vienas puses, šķiet, ka ir labi, kā atzīmē Rūdis Bebrišs, “lasīt tekstus, kuriem nepiekrītam”, bet, no otras puses, ja lasām tos, attiecoties pret argumentiem visai nevērīgi vai arī nemaz neiesaistoties ar tiem diskusijā, tad kāpēc gan tos lasām? Un, vēl vairāk, kāpēc rakstām kritikas par tekstiem, kuriem visai atklāti nepiekrītam, tomēr savu nepiekrišanu nopietni nepamatojam? Ētika, kā atzīst paši kritiķi, ir nopietns darbs, tāpēc tas prasa uzmanīgu attieksmi – gan tā vērienīguma dēļ, gan vienkārši filozofiskās ētikas dēļ.

Otrkārt, lai gan abi kritiķi izrāda rūpes par potenciālajiem grāmatas lasītājiem, proti, ka tie bez nopietna filozofiska pamatojuma varētu tikt ievilināti noteiktos secinājumos, jāvaicā, vai viņu recenzijas nedara to pašu? Secinājumi, protams, ir citi – lasītājs tiek mudināts ieņemt ļoti skeptisku attieksmi pret Ētiku un tajā postulēto tēzi, un tas panākts gan ar retoriskiem paņēmieniem, gan ar pievēršanos daudzām grāmatas niansēm, nevis būtībai, gan ar šīs būtības, iespējams, pārāk neuzmanīgu noraidīšanu. Ja Ētika nav nopietnu filozofiju veicinoša, vai veids, kā tā aplūkota publicētajās kritikās, tāds ir?

Treškārt, filozofiskas diskusijas attīstība ir atkarīga no nopietnas un godīgas iesaistīšanās sarunā, un tieši šāda iesaistīšanās būtu gaidāma no filozofiem kā sava aroda lietpratējiem. Nezinu, vai mums vajag “kritiķiskāku” sabiedrību, kā nesen rakstīja kāda jaunā kritiķe un filozofe, bet filozofiskāku – noteikti. Mums nevajag divas kaujas frontes ar satoristu – punktumistu koalīciju vienā un telosistiem otrā pusē, kas abas viena otru nomētātu ar pārliecībām un pēc tam sūdzētos, ka tie pretējie jau tikai mētājas ar pārliecībām. Mums vajag filozofisku sarunu, t. i., argumentos balstītu un cieņpilnu sarunu starp dažādu uzskatu paudējiem. Tiešām, attiecināsim Arta Sveces gaismā celto kārdinājumu uz mums pašiem un ļausimies tam, pievienosimies filozofiem!

Visbeidzot, jāatzīst, ka Agneses Irbes mestais domas izaicinājums joprojām ir mūsu priekšā. Es pats ar to vēl cīkstos, un šajā rakstā mēģināju parādīt, ka tas nav tik viegli atmetams, kā var šķist. Varbūt šis izaicinājums var kļūt par pamatu filozofiskai sarunai? Vēl nav par vēlu! Ņemsim to vērā un uzdrīkstēsimies domāt paši – nevis autores vai kritiķu pavadā, bet paši.

[1] A. Irbe, Principiāla dzīvības aizsardzības ētika. Rīga: Žaņa Lipkes memoriāls, 2023.

[2] Raksts pieejams šeit: https://www.punctummagazine.lv/2024/01/10/par-dzivibu-un-filozofiju/

[3] Raksts pieejams šeit: https://satori.lv/article/tendencioza-dzivibas-aizsardzibas-etika