Šī gada 9. aprīlī Eiropas Cilvēktiesību Tiesas Lielā palāta lietā Verein KlimaSeniorinnen Schweiz pret Šveici atzina, ka Šveice ir pārkāpusi Eiropas Cilvēktiesību konvenciju, jo nav pienācīgi pildījusi savu pozitīvo pienākumu apkarot klimata pārmaiņas. Prasītāji tiesā bija asociācija “Klimata seniores” (KlimaSeniorinnen), kura sastāv no vairāk nekā 2000 pensijas vecuma sievietēm, kā arī četras asociācijas biedres, kuras ir vecākas par 80 gadiem un sūdzas par veselības problēmām, kas saasinās ikgadējo karstuma viļņu laikā.

Šī ir pirmā tiesvedība par klimata pārmaiņām – jau Eiropas presē nodēvēta par “pagrieziena punktu” un “neticamu panākumu” –, kurā starptautiska tiesa lēmusi, ka valsts bezdarbība vai nepietiekama cīņa pret sasilšanu pārkāpj tiesības. Tiesas ieskatā tā pārkāpj Cilvēktiesību konvencijas 2. pantu par tiesībām uz dzīvību un 8. pantu par privātās un ģimenes dzīves aizsardzību. Tiesa arī atzina, ka tie, kurus skar, kā tiek uzskatīts, tieši antropogēno klimata pārmaiņu izraisīti nepatīkami laikapstākļi, ir “cietušie” (victims) cilvēktiesību pārkāpuma nozīmē.

Pieteicējas apsūdzēja Šveices valdības iestādes, ka tās atbilstoši starptautiskajām saistībām nav darījušas pietiekami, lai mazinātu siltumnīcefekta gāzu emisijas, ieskaitot tā saucamās slēptās emisijas, kas rodas, importējot preces no ārvalstīm mājsaimniecību patēriņam. Šveice neesot “savlaicīgi, pienācīgi un konsekventi” pasargājusi Šveices iedzīvotājus no klimata pārmaiņām. Paredzēts, ka turpmāk šos centienus pārraudzīs valdības pārstāvji no Eiropas Padomes. Taču jāatzīmē, ka Šveices valdības spēju rīkoties enerģiskāk lielā mērā kavēja referendums 2021. gadā, kurā Šveices pilsoņi noraidīja piedāvāto CO₂ likumu, kas cita starpā paredzētu augstākus nodokļus.

Lielajā palātā lietu iztiesāja 17 tiesneši, no kuriem tikai viens, Tims Eike, izteica iebildumus. Tie ir pievienoti spriedumam kā “Tiesneša Eikes daļēji piekrītošais, daļēji atšķirīgais atzinums”. Piedāvājam nelielus izvilkumus no Eikes atzinuma. Viss spriedums ir vairāk nekā 250 lappuses garš un Eikes atsevišķās domas – vairāk nekā 25 lappuses garas.[1] To pilnvērtīga izpēte prasīs laiku, taču vismaz pagaidām sprieduma sakarā var jautāt: kad Šveice sasniegs klimata neitralitāti, bet seniores joprojām vasarās cietīs no karstuma viļņiem, kurš tad būs viņu cilvēktiesību pārkāpējs?

1. Diemžēl es nevaru piekrist tiesnešu vairākumam ne attiecībā uz pieņemto metodoloģiju, ne attiecībā uz secinājumiem, kurus viņi izdarījuši saistībā ar lietas pieņemamību (un jo īpaši saistībā ar jautājumu par “cietušā” statusu) un pašas lietas būtību. [..]

2. Neraugoties uz rūpīgu un detalizētu iedziļināšanos argumentos, kurus izvirzīja gan Puses, gan lietai piesaistītās personas (kā arī argumentos divās saistītajās lietās Carême pret Franciju, ap. nr. 7189/21 un Duarte Agostinho un citi pret Portugāli un 32 citiem, ap. nr. 39371/20), gan mani kolēģi apspriežu gaitā, esmu nonācis situācijā, kurā manas domstarpības sniedzas daudz tālāk par vienkāršu atšķirību pierādījumu izvērtējumā vai nelielu atšķirību likuma izpratnē. Šīs domstarpības ir fundamentālākas un vismaz daļēji skar pašu Tiesas lomu kā tādu Konvencijas sistēmā un, vispārīgāk runājot, Tiesas lomu saistībā ar unikālajām un bezprecedenta problēmām, kuras cilvēcei (ne tikai mūsu, bet visām sabiedrībām) rada antropogēnās klimata pārmaiņas.

3. Protams, ir pilnībā pieņemts un atzīts, ka saskaņā ar Konvencijas 32. pantu Tiesas jurisdikcija attiecas uz “visiem jautājumiem, kas saistīti ar Konvencijas interpretāciju un piemērošanu” (32. panta 1. punkts) un ka “strīdu par to, vai Tiesai ir jurisdikcija, izlemj Tiesa” (32. panta 2. punkts). Tomēr tikpat skaidrs ir arī tas, ka šī izšķirošā interpretācijas vara nes līdzi milzīgu atbildību; atbildību, kas, manuprāt, atspoguļojas Tiesas parasti rūpīgajā, piesardzīgajā un pakāpeniskajā pieejā Konvencijas evolutīvajai interpretācijai atbilstoši tam, ko nereti dēvē par “dzīvā instrumenta” doktrīnu. Diemžēl tālāk sīkāk izklāstīto iemeslu dēļ es esmu nonācis pie secinājuma, ka tiesnešu vairākums šajā lietā ir ievērojami pārsniedzis starptautisko tiesību ziņā pieļaujamās evolutīvās interpretācijas robežas.

4. Šādi rīkojoties, tiesnešu vairākums jo īpaši ir nevajadzīgi paplašinājis “cietušā” statusa/stāvokļa jēdzienu saskaņā ar Konvencijas 34. pantu un radījis jaunas tiesības (atbilstoši Konvencijas 8. pantam un, iespējams, 2. pantam) uz “efektīvu valsts iestāžu nodrošinātu aizsardzību pret nopietnu negatīvu ietekmi uz dzīvību, veselību, labklājību un dzīves kvalitāti, ko rada klimata pārmaiņu izraisītā kaitīgā ietekme un riski” (Sprieduma §519 un §544), un/vai uzlicis jaunu “primāro pienākumu” Līgumslēdzējām Pusēm “pieņemt un praksē efektīvi piemērot regulācijas un pasākumus, kas spēj mazināt klimata pārmaiņu pašreizējo un potenciāli neatgriezenisko ietekmi nākotnē” (§545, pievienots izcēlums), kas attiecas gan uz emisijām, kuras rodas to teritoriālajā jurisdikcijā, gan uz “slēptajām emisijām” (t. i., emisijām, kas rodas, importējot preces un tās patērējot); nevienam no šiem soļiem nav nekāda pamata ne Konvencijas 8. pantā, ne jebkurā citā Konvencijas vai tās Protokola daļā.

5. Ir vērts atkārtot, ka manas domstarpības ar tiesnešu vairākumu nekādā mērā nav saistītas ar to risku un izaicinājumu raksturu vai apmēru, ko radījušas antropogēnās klimata pārmaiņas. Es pilnībā piekrītu vairākuma izpratnei par steidzamu nepieciešamību risināt šo jautājumu gan pašu par sevi, gan arī, iespējams, kā (būtiskāko) aspektu šobrīd visu cilvēci konfrontējošā problēmā, kuru Reikjavīkas deklarācija “Vienoti mūsu vērtībās”, pieņemta Eiropas Padomes valstu un valdību vadītāju 4. samita noslēgumā (Reikjavīka, 2023. gada 16.-17. maijs), dēvē par “trīskāršo planētas krīzi, ko rada piesārņojums, klimata pārmaiņas un bioloģiskās daudzveidības zudums” (sk. Sprieduma §200). [..]

8. Šajā sakarībā britu biologs, dabas vēsturnieks, raidījumu vadītājs un rakstnieks sers Deivids Atenboro savā 2021. gada 23. februāra uzrunā ANO Drošības padomē par minēto izaicinājumu izteicās šādā skarbā (bet reālistiskā) veidā:

“Pati nozīmīgākā mācība, ko nesuši šie pēdējie 12 mēneši, iespējams, ir tāda, ka mēs vairs neesam atsevišķas nācijas, no kurām katrai vislabāk padodas rūpēties par savām vajadzībām un drošību. Mēs esam unikāla patiesi globāla suga, kuras lielākais apdraudējums ir kopīgs un kuras drošība galu galā jāpanāk, kopīgi rīkojoties mūsu visu interesēs.

Klimata pārmaiņas ir drauds globālajai drošībai, ko var novērst tikai ar līdz šim nepazīta līmeņa globālu sadarbību. Tā mums liks: apšaubīt mūsu ekonomiskos modeļus un to, kam mēs piešķiram vērtību; radīt pilnīgi jaunas industrijas; atzīt morālo atbildību, kas bagātajām valstīm ir jāuzņemas pārējās pasaules iedzīvotāju priekšā; un vērtēt dabu daudz augstāk par naudu.”

9. Šis globālās (nevis tikai reģionālās vai divpusējās) sadarbības gars ir arī pamatā aizvien detalizētāk izstrādātajam līgumu režīmam, kas attiecas uz klimata pārmaiņām, kā arī citiem, bieži vien savstarpēji saistītiem vai cits citu papildinošiem “trīskāršās planētas krīzes” aspektiem. Tie, protams, ietver ANO Vispārējo konvenciju par klimata pārmaiņām un tai sekojošos Protokolus un citus nolīgumus, kas noslēgti tās ikgadējās Pušu konferencēs vai to aizgādībā, ieskaitot COP21 pieņemto Parīzes Nolīgumu. Kā pamatoti norādīja Vācijas Konstitucionālā tiesa (Bundesverfassungsgericht) 2021. gada 24. marta sprieduma §204 (Spriedumā minēts kā Neubauer u. c. pret Vācijas Federatīvo Republiku):

“Parīzes Nolīgums ļoti lielā mērā balstās uz savstarpēju uzticēšanos kā efektivitātes priekšnoteikumu. PN 2. panta 1. punkta (a) apakšpunktā Puses vienojās par klimata mērķi (temperatūru stipri zem 2°C un, vēlams, 1,5°C), neuzņemoties saistības par konkrētiem sasilšanas samazināšanas pasākumiem. Tādējādi ar Parīzes Nolīgumu tika izveidots brīvprātīgs mehānisms, ar kura palīdzību Puses pašas nosaka pasākumus vienprātīgi pieņemtā temperatūras mērķa sasniegšanai. Tomēr šiem pasākumiem jābūt atklātiem un pārredzamiem. Pārredzamības prasības mērķis ir nodrošināt, lai visas valstis varētu paļauties uz to, ka citas valstis rīkosies saskaņā ar mērķi ([…]). Parīzes Nolīguma efektivitātes centrā tāpēc ir saskatāma tieši uzticēšanās radīšana un Pušu vēlmes sasniegt mērķi veicināšana. Nolīguma spēks lielā mērā ir atkarīgs no atsevišķu valstu ieguldījuma.”

10. Ņemot vērā šo kontekstu un efektīvai problēmas risināšanai nepieciešamo savstarpējo uzticēšanos un sadarbību starp visām pasaules valstīm vai vismaz 198 ANO Vispārējās konvencijas par klimata pārmaiņām līgumslēdzējām pusēm (un citām lielākajām siltumnīcefekta gāzu emisiju radītājām, kā ASV, Ķīnu un Indiju), man šķiet, ka šai Tiesai būtu jārīkojas ārkārtīgi piesardzīgi un apdomīgi. Tas vēl jo vairāk ir būtiski tāpēc, ka:

(a) kā vairākkārt uzsvērts, Konvencija nav “īpaši izstrādāta, lai nodrošinātu vispārēju vides kā tādas aizsardzību; šim nolūkam ir piemērotāki citi starptautiskie instrumenti un valsts tiesību akti” (Kyrtatos pret Grieķiju, nr. 41666/98, § 52, ECT 2003-VI (izvilkumi)); un

(b) neviens no Eiropas Padomes Parlamentārās asamblejas priekšlikumiem piešķirt Tiesai tiešu kompetenci attiecībā uz tīru un veselīgu vidi, pieņemot noteiktu protokolu vai citādi, līdz šim nav guvis Konvencijas Līgumslēdzēju Pušu apstiprinājumu.

11. Turklāt man šķiet, ka potenciāli milzīgā zinātniskā un datos balstītās pieejas sarežģītība, kurai pēc definīcijas ir jābūt pamatā jebkurai efektīvai – starpnozaru un pārrobežu – iesaistei antropogēno klimata pārmaiņu jautājumā, rada arī ļoti reālu jautājumu, vai (un, ja jā, tad kā) šī Tiesa (un, saskaņā ar tiesnešu vairākuma pieeju, Ministru komiteja, kura atbildīga par Spriedumu izpildi saskaņā ar Konvencijas 46. pantu) var pienācīgi vai vispār dot ieguldījumu (nevis traucēt) cīņā pret klimata pārmaiņām, ja nav nekādu skaidru vai vienprātīgi pieņemtu mēru vai vadlīniju. Galu galā nepieciešamība ņemt vērā (turklāt augstā detalizācijas pakāpē) zinātniskos pierādījumus kādā “sarežģītā sociālā un tehniskā jomā”, kā to raksturoja Tiesa lietā Powell and Rayner pret Apvienoto Karalisti, 1990. gada 21. februārī, §44, sērija A, nr. 172 (kontekstā ar, iespējams, vienkāršāku jautājumu par lidmašīnu radīto troksni), šobrīd nav Tiesas prakses sastāvdaļa. [..]

13. Man šķiet skaidrs, ka Tiesai (vai Ministru komitejai) nav reālu iespēju iesaistīties jebkādā [..] izvērtējuma procesā, lai nodrošinātu – kā tiesnešu vairākums to, šķiet, ir paredzējis –, ka Līgumslēdzējas puses ir “pieņēmušas un (..) praksē efektīvi piemērojušas regulācijas un pasākumus, kas spēj mazināt klimata pārmaiņu pašreizējo un potenciāli neatgriezenisko ietekmi nākotnē”.

14. Turklāt Parīzes Nolīguma kontekstā jāatzīmē [..], ka pāreja no saistošiem un konkrētiem emisiju samazināšanas pasākumiem (saistošiem tikai dažām Līgumslēdzējām Pusēm, t. i., Kioto protokola I pielikuma pusēm) uz brīvprātīgu mehānismu, ar kura palīdzību (visas) Līgumslēdzējas Puses pašas nosaka savus nacionāli noteiktos ieguldījumus, šķiet, bija apzināti mainīta pieeja. Šī pieejas maiņa bija paredzēta, lai nodrošinātu, ka visas valstis risina šo “cilvēces kopīgo problēmu”, pamatojoties uz “kopīgas, bet diferencētas atbildības un attiecīgo iespēju principu, ņemot vērā dažādos valstu apstākļus” (Parīzes Nolīguma 2. panta 2. punkts); bet šis princips vai koncepcija šķiet grūti savienojams (ja ne pilnīgi nesavienojams) ar Tiesas galveno lomu nodrošināt vienotu minimālo aizsardzības standartu ievērošanu, kas vienlīdz attiecināmi uz visām Līgumslēdzējām Pusēm. [..]

16. Kā Tiesa ir konsekventi norādījusi, tās galvenais uzdevums ir “nodrošināt Līgumslēdzēju valstu uzņemto saistību ievērošanu (Konvencijas 19. pants). Saskaņā ar Konvencijas 32. pantu Tiesa sniedz galīgo autoritatīvo interpretāciju par Konvencijas I iedaļā definētajām tiesībām un brīvībām” (sk. nesenāko spriedumu lietā Humpert un citi pret Vāciju, nr. 59433/18 un 3 citi, §69, 2023. gada 14. decembris). [..]

20. Šīs lietas kontekstā ir svarīgi ņemt vērā arī sekojošo:
(a) Tiesa ir konsekventi atzinusi tiesiskuma regulētas “efektīvas politiskās demokrātijas” koncepta fundamentālo (pašos pamatos esošo) nozīmi Konvencijas sistēmā, kas atspoguļojas Tiesas pieejā subsidiaritātei un (parasti plašai) izvērtējuma brīvībai:

“… Tiesa atkārtoti uzsver, ka Konvencijai ir fundamentāli pakārtota loma. Valsts iestādēm ir tieša demokrātiska leģitimitāte, un, kā Tiesa ir vairākkārt norādījusi, tās principā atrodas labākā pozīcijā nekā starptautiska tiesa, lai izvērtētu lokālās vajadzības un apstākļus (…). Vispārējās politikas jautājumos, par kuriem viedokļi demokrātiskā sabiedrībā pamatoti var ievērojami atšķirties, iekšzemes politikas veidotāja lomai jāpiešķir īpaša nozīme (sk. 1986. gada 21. februāra spriedumu lietā James un citi pret Apvienoto Karalisti, 1986. gada 21. februāris, sērija A, nr. 98, 32. lpp., §46, kur Tiesa atzina par dabisku, ka likumdevējam “pieejamai rīcības brīvībai sociālās un ekonomiskās politikas īstenošanā jābūt plašai”)”. [..]

21. Šis pēdējais punkts, protams, ir īpaši svarīgs šajā lietā. Jaunākais 2020. gada (pēc skaita trešais) CO₂ likums, lai gan to pieņēma Šveices Parlaments, tika nepārprotami noraidīts tautas nobalsošanā 2021. gada jūnijā (sk., piemēram, Sprieduma §92 un §94). Man šķiet, ka šādā kontekstā ir nepieciešama ārkārtīgi liela piesardzība, lai nešķistu, ka, konstatējot Konvencijas 8. panta pārkāpumu, par pamatu (vismaz daļēji) tiek izmantota tieši šī Šveices tautas demokrātiskās gribas izpausme.

31. Lietā Asselbourg un citi pret Luksemburgu, Nr. 29121/95, ECT 1999-VI, Tiesa īpašā vides aizsardzības kontekstā paskaidroja, ka:

“No Konvencijas 34. pantā lietotajiem terminiem “cietušais” un “pārkāpums”, tāpat kā no 35. pantā noteiktā pienākuma izsmelt visus iekšējos tiesiskās aizsardzības līdzekļus var secināt, ka Konvencijas izstrādātāju iecerētajā cilvēktiesību aizsardzības sistēmā individuālās petīcijas tiesību izmantošanas mērķis nevar būt novērst Konvencijas pārkāpumu. Tikai ārkārtēja izņēmuma apstākļos turpmāka pārkāpuma risks individuālajam iesniedzējam var piešķirt “cietušā” statusu, un tikai tad, ja viņš vai viņa sniedz pamatotus un pārliecinošus pierādījumus par pārkāpuma iespējamību attiecībā uz viņu personīgi: šajā ziņā nepietiek tikai ar aizdomām vai pieņēmumiem. [..]

33. Iepriekš minētajā lietā Asselbourg un citi Tiesa savu secinājumu paskaidroja, pamatojoties uz to, ka:

“Attiecībā uz asociāciju Greenpeace-Luxembourg Tiesa uzskata, ka nevalstiska organizācija nevar apgalvot, ka ir cietusi no tiesību uz “mājām” neaizskaramības pārkāpuma Konvencijas 8. panta izpratnē tikai tāpēc, ka tās juridiskā adrese atrodas netālu no tērauda rūpnīcas, kuru tā kritizē, ja tiesību uz mājām neaizskaramības pārkāpums izriet, kā apgalvots šajā lietā, no traucējumiem vai problēmām, ar kurām var saskarties tikai fiziskas personas. Ciktāl Greenpeace-Luxembourg centās atsaukties uz grūtībām, kas radušās tās biedriem vai darbiniekiem, kuri strādā vai pavada laiku tās juridiskajā adresē Esch-sur-Alzette, Tiesa uzskata, ka asociācija var darboties tikai kā savu biedru vai darbinieku pārstāvis, tāpat kā, piemēram, advokāts ir sava klienta pārstāvis, bet tā nevar apgalvot, ka ir 8. panta pārkāpuma upuris (…)”.

34. Tādējādi tikai “ārkārtēja izņēmuma apstākļos” persona var vai nu (a) pieprasīt attiecīgo tiesību aktu un prakses pārskatīšanu in abstracto, vai (b) apgalvot, ka tā ir “cietušais” saistībā ar “turpmāka pārkāpuma” risku. Kā Tiesa rezumēja savu nostāju attiecībā uz pēdējo minēto lietā Berger-Krall un citi pret Slovēniju (nr. 14717/04), §258, 2014. gada 12. jūnijs):

“… individuālās sūdzības tiesību [saskaņā ar 34. pantu] izmantošanu nevar izmantot, lai novērstu iespējamu Konvencijas pārkāpumu: teorētiski Tiesa nevar pārbaudīt pārkāpumu citādi kā vienīgi a posteriori, kad šis pārkāpums jau ir noticis.”

Tāpēc, izņemot “ārkārtēja izņēmuma apstākļus”, nav nekāda cita pamata, uz kura iesniedzēji šajā lietā varētu būt “nākotnes riska” upuri saskaņā ar 2. un/vai 8. pantu vai lūgt attiecīgo tiesību aktu un prakses pārskatīšanu in abstracto. [..]

42. Protams, arī es pilnībā saprotu (un piekrītu) tiesnešu vairākuma vēlmei nodrošināt taisnīgumu starp paaudzēm un “izvairīties no nesamērīga sloga nākamajām paaudzēm” (§549). Tomēr, nemeklējot (vai nespējot) noteikt nepieciešamos “ārkārtēja izņēmuma apstākļus”, lai pamatotu nepieciešamību piemērot izņēmumu no tradicionālā “cietušā”/stāvokļa kritērija, un nepastāvot skaidram Konvencijas noteikumam, kas līdzinātos Vācijas Pamatlikuma (Grundgesetz) 20.a pantam (kā to izskatīja Bundesverfassungsgericht lietā Neubauer) vai 2. un 3. pantam ierosinātajā Eiropas Cilvēktiesību konvencijas papildu protokola tekstā (..), nenovēršamais secinājums ir tāds, ka pašreizējais Konvencijas teksts nesniedz pamatu nekādam pienākumam cīnīties pret “nākotnes risku” attiecībā uz prasītājiem Tiesā un vēl jo mazāk cīnīties pret “nākotnes risku” attiecībā uz “nākamajām paaudzēm”, t. i., tādu personu vārdā, kuras pēc definīcijas pat nav Tiesas priekšā.

59. Pievēršoties sūdzībām pēc būtības atbilstoši Konvencijas 2. un/vai 8. pantam, saistībā ar tiesnešu vairākuma vispārējo pieeju 2. panta kontekstā, ir zīmīgi, ka argumentācija pāriet no sprieduma citāta lietā Nicolae Virgiliu Tănase pret Rumāniju, nr. 41720/13, 2019. gada 25. jūnijs (§507), kurā prasīts sniegt pierādījumus, ka persona ir “cietusi no publiskas vai privātas darbības, kas pēc savas būtības pakļauj tās dzīvību reālam un nenovēršamam apdraudējumam” (§140, pievienots izcēlums), uz (pirmo, bet, manuprāt, apšaubāmo) secinājumu (§509), ka “iespējamā valsts nolaidība klimata pārmaiņu apkarošanā visatbilstošāk ietilpināma to darbību kategorijā, kuras pēc savas būtības var apdraudēt personas dzīvību”. Iepriekš izklāstīto iemeslu dēļ (aplūkojot jautājumu par “cietušā” statusu/stāvokli), ciktāl vispār pastāv cēloņsakarība, tā acīmredzami ir pārāk attāla, lai varētu būt Konvencijas 2. panta piemērošanas pamatā. [..]

65. Tomēr tiesnešu vairākums (..) nevilcinājās
(a) radīt jaunas “indivīdu tiesības uz efektīvu Valsts iestāžu aizsardzību pret nopietnu negatīvu ietekmi uz viņu dzīvību, veselību, labklājību un dzīves kvalitāti, ko rada klimata pārmaiņu radītā kaitīgā ietekme un riski” (Sprieduma §519 un §544); un

(b) uzlikt jaunu “primāro pienākumu” Augstajām Līgumslēdzējām Pusēm “pieņemt un praksē efektīvi piemērot regulācijas un pasākumus, kas spēj mazināt klimata pārmaiņu pašreizējo un, iespējams, neatgriezenisko ietekmi nākotnē” (§545. pants, pievienots izcēlums); šo pienākumu tiesnešu vairākums saprot kā prasību “katrai Līgumslēdzējai Valstij veikt pasākumus, lai būtiski un pakāpeniski samazinātu savu attiecīgo siltumnīcefekta gāzu emisiju līmeni ar mērķi tuvāko trīs desmitgažu laikā sasniegt pilnīgu neitralitāti” (§548); nevienai no šīm prasībām nav nekāda pamata Konvencijas 8. pantā vai jebkurā citā Konvencijas vai tās Protokola normā.

[1] Pilns sprieduma teksts pieejams: https://hudoc.echr.coe.int/eng#{“appno”:[“53600/20″],”documentcollectionid2”:[“GRANDCHAMBER”],”languageisocode”:[“ENG”],”display”:[“0”]}