Your condemnation of my taste is insolent; only manners deter me from a tu quoque.
C. I. Lewis, An Experiment in Criticism

Nesen Dairis Mežvinskis publicēja izklāstu “Philosophus philosopho lupus est” par divām Agneses Irbes Principiālas dzīvības aizsardzības ētikas (turpmāk: Ētika) recenzijām.[1] Attiecīgi Mežvinska veikumu var raksturot kā kritiku par kritiku. Tas man šķiet uzteicams un patiesi vērtīgs solis. Līdz ar to speru soli tālāk. Šajā rakstā es aplūkošu Mežvinska sniegto kritiku par kritiku. Īsāk sakot, šī ir Irbes Ētikas kritiku kritikas kritika.

Tādējādi es arī atbildu Mežvinska raksta noslēgumā uzdotajam jautājumam, vai viņa publicētās pārdomas varētu būt filosofiskas sarunas sākums. Jā, es ceru, ka šis raksts būs vērtīgs sarunas turpinājums.

Mežvinska mērķis ir, “aplūkojot [Arta Sveces un Rūda Bebriša rakstītās] darba kritikas, izvērtēt, cik filozofiska – un varbūt tendencioza? – ir bijusi Ētikas kritika, un apdomāt, kādā virzienā būtu jālūkojas, lai uzlabotu filozofisku diskusiju Latvijas kultūrvidē.” Atbilde, pie kā Mežvinskis pēdīgi nonāk, ir, ka Sveces kritika ir filosofiska un tendencioza, savukārt Bebriša – nav filosofiska “pilnasinīgā nozīmē” un ir tendencioza.

Manam tekstam ir divi mērķi. Pirmkārt, es iepazīstināšu lasītāju ar tu quoque paņēmienu, jo uzskatu, ka retorisku manevru iepazīšana ir būtiska jebkuras argumentācijas kritiskai izvērtēšanai.

Otrkārt, es raudzīšu uzrādīt, ka Mežvinskis lieto retorisko paņēmienu tu quoque. Tulkojot no latīņu valodas, “tu quoque” nozīmē “tu arī”. To var uzskatīt arī par ad hominem retoriskā paņēmiena pasugu, taču tam šeit nepievērsīšos. Tu quoque var tikt lietots gan atbilstoši un korekti, gan kļūdaini. Es argumentēšu, ka Mežvinska gadījumā tu quoque lietojums ir argumentācijas kļūda.

Kas ir tu quoque?

Kā jau minēju, tu quoque nozīmē “tu arī” vai “pats tāds”. Ticu, ka daudziem šis manevrs būs pazīstams no bērnudārza vai pamatskolas. Tas ir paņēmiens, ko diskusijās izmanto, lai atspēkotu sarunas biedra sacīto, vai arī mazinātu teiktā spēku. Ja kāds lūko atspēkot sarunas biedra teikto, norādot, ka sarunas biedrs pats rīkojas (izturas, pastāv) noteiktā veidā, viņš izmanto tu quoque paņēmienu. To iespējams lietot gan pareizi, gan aplami.

Lai spilgtāk izgaismotu šo retorisko rīku, sniegšu pāris piemērus. Aicinu Jūs iztēloties divas sarunas starp iedomātām personām – Annu un Baibu. Pirmajā sarunā Baiba tu quoque lieto pieļaujamā veidā, taču otrajā sarunā šis paņēmiens tiek lietots ačgārni.

Pirmais piemērs (pareizs tu quoque)

Anna: “Cienītās dāmas un godātie kungi, kā zināms, Baiba ir kaislīga smēķētāja. Vai jūs tiešām atdosiet savas balsis par kandidāti, kas itin nemaz nerūpējas par savu veselību? Nē, nedomāju vis! Galu galā, kurš nerūpējas par sevi, nevar rūpēties arī par valsti. Tātad balsojiet par mani!”

Baiba: “Dārgie klausītāji, jums taču ir labi zināms, ka Anna pati smēķē!”

Šeit Baiba izmantoja tu quoque retorikas paņēmienu atbilstoši. No sākuma Anna aicināja vēlētājus neatbalstīt Baibu, balstoties apsvērumā, ka Baiba smēķē. Attiecīgi, bija vietā norādīt, ka Anna pati smēķē, jo no tā izriet, ka smēķēšana nevar būt kritērijs, pēc kā izvēlēties, kuru kandidāti atbalstīt – galu galā, abas smēķē (vai arī – ja kāds neatbalsta Baibu smēķēšanas dēļ, viņam tā paša apsvēruma dēļ nevajadzētu atbalstīt arī Annu).

Otrais piemērs (argumentācijas kļūda).

Anna: “Baiba, es zinu, ka tu smēķē. Smēķēt ir kaitīgi. Ja kāda darbība ir kaitīga, tad tā ir jāizbeidz. Tātad, tev ir jāizbeidz smēķēt.”

Baiba: “Bet, Anna, tu pati smēķē! Tātad tavs arguments ir nederīgs.”

Šeit Baiba izmantoja tu quoque paņēmienu neatbilstoši. Annas arguments balstās premisās, ka (1) Baiba smēķē; (2) smēķēt ir kaitīgi; (3) nevajag sev kaitēt; un no premisām izriet secinājums: Baibai ir jāatmet smēķēšana. Šeit arguments nezaudē spēku tāpēc, ka Anna pati smēķē. Nudien, kuru no premisām atspēko tas, ka Anna pati smēķē? Nevienu. Tā kā Baiba izmantoja tu quoque, cenšoties atspēkot Annas argumentāciju, šoreiz Baiba tādējādi ir pieļāvusi argumentācijas kļūdu. Būtiski ir nesajaukt argumentācijas atspēkojumu ar vienkārši pārmetumu. Iespējams, ka Baiba gluži vietā pārmet Annai, ka Anna mudina Baibu nesmēķēt, lai gan pati smēķē. Mēs varētu sacīt, ka tas ir, teiksim, divkosīgi. Tomēr arguments ir jāvērtē pēc būtības, nevis pēc personas. Līdz ar to tu quoque šeit neder kā argumenta atspēkojums, lai gan tas var derēt kā apsūdzība divkosībā.

Kā esmu centies ar augstāk lasāmajiem piemēriem parādīt, tu quoque ir retorisks paņēmiens, kas pats par sevi nav neadekvāts vai ačgārns. Ir situācijas, kurās tā lietojums ir atbilstošs un pamatoti atspēko vai mazina pretinieka argumentācijas spēku. Tomēr ir arī tādas situācijas, kurās tu quoque neatspēko pretinieka teikto, nedz arī mazina teiktā spēku. Šādās situācijās tu quoque lietojums ir argumentācijas kļūda.

Dubultstandarti, retoriski aizsegi un trīs tu quoque

Vēlos veltīt rindkopu pārdomām par to, kas filosofisku darbu recenzijām jeb kritikām (šeit tos lietoju kā sinonīmus) būtu jāpaveic. Vārds “recenzija” cēlies no latīņu recenseo: “izteikt atzinumu”; savukārt “kritika” – no sengrieķu ἡ κριτική τέχνη: “māka spriest, nošķirt”. Nedomāju, ka vārdu etimoloģijām allaž ir būtiska nozīme jēdzienu analīzē, bet šajā gadījumā tās izgaismo interesantus aspektus. No vienas puses, darba recenzijai jeb kritikai ir jāizsaka vērtējošs spriedums. No otras puses, šis spriedums ir jāizdara, lēnprātīgi un asredzīgi spriežot, nošķirot labo no ne tik labā, apskatot dažādus darba aspektus un uzsverot būtiskāko. Neviens filosofisks darbs nesastāv no argumentācijas vien – tie būtu kauli bez gaļas. Līdztekus argumentiem tos veido literārs stils, retoriski paņēmieni, noklusēti pieņēmumi un skaidri pieteikti pamatjēdzieni, kas tālāk netiek skaidroti. Attiecīgi filosofiska darba kritikai ir jāizšķir un jāizvērtē arī šīs sastāvdaļas, to lietojuma godīgums un pamatojums.

Nu par Daira Mežvinska atbildi Arta Sveces recenzijai jeb kritikai.[2] Mežvinskis raksta, ka Svece ir kritisks pret Agneses Irbes argumentāciju un tās filosofisko vērtību. Tajā pašā laikā viņš uzskata, ka Sveces kritika esot attiecināma arī uz Sveces paša izteikumiem. Tas vedina Mežvinski sacīt, ka Svece pieņem “filosofisku dubultstandartu”.

Šis ir pirmais tu quoque lietojums Mežvinska rakstā. Kā tūdaļ redzēsim, retorikas paņēmiens šeit nav lietots vietā un ir argumentācijas kļūda.

Kāds ir šis dubultstandarts? Svece raksta, ka Irbe nav pietiekami pamatoti pierādījusi, ka cilvēka dzīvība ir visaugstākā vērtība. Saskaņā ar Sveces teikto, nevienam, arī ne Irbei, nav izdevies to pierādīt. Tajā pašā laikā Svece apgalvo, ka pastāvot apstākļi, kuros esam spiesti ziedot cilvēka dzīvību. Mežvinskis norāda, ka vienīgais pamatojums šim apgalvojumam, ko Svece piedāvā, ir, ka neviens vēl nav pierādījis pretējo. Un tas neesot nopietni. Mežvinskis turpina: “Lai būtu pamats šādu apgalvojumu uztvert nopietni, tas būtu jābalsta vismaz ar panorāmisku un korektu pārskatu par visiem pamatargumentiem, kas sniegti problēmas sakarā, kā arī ar taisnīgu to izvērtējumu, kas parādītu, ka šie argumenti ir kļūdaini.”

Es piekrītu Mežvinskim, ka principā tas būtu nepieciešams. Nudien, tas ir tas, ko Svece sagaida no Irbes. Kāpēc lai mēs nevarētu šo pašu argumentācijas standartu attiecināt pret Sveces recenziju? Man šķiet, ka atbilde ir mums deguna galā.

Atgādināšu, ka Artis Svece kritizē filosofisku grāmatu. Ētika ir aptuveni 369 lpp. garš traktāts par ētiku, kurā Irbe aizstāv tēzi, ka “tīša cilvēka nogalināšana ir ļaunums un tāda darbība, kādu nekad nedrīkst veikt un atbalstīt” (56. lpp.). Tā ir vērienīga tēze. Vērienīgas tēzes paģēr plašus un nopietnus pierādījumus.

Turpretim Svece pats raksta, pirmkārt un galvenokārt, šīs grāmatas recenziju, kas ir aptuveni 5 lpp. gara. Viņa teksta tēze, iespējams, ir: “Agnese Irbe ir krustcelēs starp pārliecībām un filozofiju.” Tas ir Sveces atzinums. Tas ir viņa uzskats par Irbes veikumu un viņš rauga to pamatot. Tas nav, piemēram, apgalvojums par morālu faktu patiesu pastāvēšanu un dažu morālu faktu pašvērtīgumu un pārākumu pār citiem – un attiecīgi tas nepaģēr tik vērienīgu pamatojumu.

Man šķiet pašsaprotami, ka recenzija kultūras norišu apskata izdevumā (kā Satori un Punctum sauc Krišjānis Lācis) nav īstā vieta, kur balstīt izteikumus ar panorāmisku un korektu pārskatu par visiem pamatargumentiem, kas sniegti problēmas sakarā, kā arī ar to izvērtējumu, kas parādītu, vai šie argumenti ir kļūdaini vai ne. Proti, 369 lpp. gariem filosofiskiem traktātiem ir jātiek vērtētiem pēc citiem standartiem nekā kultūras norišu apskata izdevumos lasāmām kritikām. Tas tāpēc, ka recenziju mērķi krasi atšķiras no traktātu mērķiem.

Es piekrītu Svecem, ka nevienam, tai skaitā Irbei, nav izdevies pierādīt, ka visos gadījumos cilvēka tīša nonāvēšana ir nepieļaujama. No otras puses, nevienam – nedz arī Svecem – nav izdevies pierādīt, ka dažos gadījumos cilvēka dzīvības atņemšana ir pieļaujama. Jā, tur Mežvinskim ir taisnība. Bet Svece necentās to pierādīt, nedz arī viņam tas bija nepieciešams, jo viņš raksta darba kritiku. Viņš kritizē Irbes Ētiku, norādot, ka Irbe pārāk vaļīgi pieņem noteiktus izteikumus par pierādītiem. Attiecīgi tu quoque Mežvinska argumentācijā ir lietots nevietā un veido argumentācijas kļūdu.

Tiesa, Sveces apgalvojums, ka “ir apstākļi, kad mēs cilvēka dzīvību esam spiesti ziedot,” ir filosofiski nopietns un stingrā nozīmē netiek pamatots. Tur Mežvinska pārmetums ir vietā, taču tas nav pārmetums recenzijai. Tas tāpēc, ka Sveces Ētikas kritika būtiski nebalstās šādā pieņēmumā. Protams, atbilstošāk būtu bijis rakstīt, ka varētu būt apstākļi, kad mēs cilvēka dzīvību esam spiesti ziedot, jo, viņaprāt, Irbe nav pierādījusi pretējo. Tas vedina domāt, ka tu quoque lietojums šeit sastāda jēgpilnu pārmetumu, lai gan nevājina Sveces domu gaitu.

Labi. Šis bija pirmais Mežvinska tu quoque. Tagad īsi pievērsīšos viņa novērojumiem par Rūda Bebriša Ēikas recenziju.[3] Pirmkārt, Mežvinskis vaicā, vai Bebriša recenzija ir “filozofiska pilnasinīgā nozīmē”. Tā kā pēc teksta izlasīšanas man tā arī netapa skaidrs, kas atšķir filosofiju no pilnasinīgas filosofijas, šim kritikas punktam nepievērsīšos.

Otrkārt, pēc Mežvinska domām, viena no tēzēm, ko Bebrišs savā recenzijā aizstāv, ir “vietām [Ētikā], iespējams, veikta netieša pārliecināšana, un filozofija izmantota kā retorisks aizsegs.” Attiecīgi Mežvinskis vaicā: “Vai nav tā, ka Rūda Bebriša kritika savā ziņā arī izmanto filozofiju kā retorisku aizsegu?” Tu quoque! Tu quoque!

Mežvinska uzdotais jautājums ir retorisks, un iecerētā atbilde uz to ir apstiprinoša.  No šī viņš, šķiet, secina, ka Bebriša recenzija izmanto filosofiju vien kā retorisku aizsegu, kaut patiesībā Bebrišs nodarbojas ar cita veida pārliecināšanu.

Lai taupītu lasītāja laiku, pie reizes apskatīšu trešo tu quoque lietojumu. Mežvinskis noslēgumā uzdod vēl vienu retorisku jautājumu: “Ja Ētika nav nopietnu filozofiju veicinoša, vai veids, kā tā aplūkota publicētajās kritikās, tāds ir?” Tu, Bebriš! Tu, Svece! Vos quoque!

Varbūt arī nav. Un kas izriet, ja nav? Vai izriet, ka autoru pārmetumi Irbes Ētikai atkrīt kā nederīgi? Ja jā, kuri un kāpēc? Atbilde ir “nē”. Grāmatu – nudien, pat filosofisku grāmatu – recenzijām nav jābūt tik filosofiski izvērstām un argumentatīvi pamatīgām kā veselām grāmatām par filosofiju.

Kopsavelkot, pārmest kādam, ka viņa filosofiskā darba recenzija ir nepamatota, jo pati pieļauj tās kļūdas, ko pārmet kritizētajam darbam ir tu quoque lietojums. Ja recenzijas autors pieļauj šīs pašas kļūdas, būtu vērtīgi vaicāt: “Vai šo kļūdu pieļaušana mazina autora argumentu spēku?” Mežvinska gadījumā, tā kā pret filosofiskiem traktātiem un recenzijām nav attiecināmi tie paši argumentācijas standarti, atbilde ir dārdošs “nē”. Līdz ar to arī šeit Mežvinska tu quoque ir argumentācijas kļūda.

Noslēgums

Šis teksts turpina Mežvinska iesākto sarunu par filosofijas kritiku un filosofisku kritiku. Domāju, ka esmu uzrādījis Mežvinska kļūdaino tu quoque lietojumu attiecībā pret Sveces un Bebriša recenzijām. Es nebūt nedomāju, ka tas sastāda tūlītēju Mežvinska argumentācijas atspēkojumu. Daudzviet es viņam piekrītu – mums vajag filosofisku, argumentos balstītu un cieņpilnu sarunu.    

Aicinu ievērot, ka šeit neesmu izteicis vērtējumu ne par Irbes Ētiku, nedz arī minētajām Ētikas recenzijām. Tas tāpēc, ka šī bija vien Mežvinska izklāsta kritika. Viņa izklāstu tiešām iesaku izlasīt.

Pēdīgi vēlos uzsvērt spriedzi, kādu sajutu starp Daira Mežvinska mudinājumu, ka “mums nevajag divas kaujas frontes ar satoristu – punktumistu koalīciju vienā un telosistiem otrā pusē” un raksta nosaukumu – Philosophus philosopho lupus est. Kā tas ir domāts? Bebrišs un Svece kož Irbei? Vai arī Mežvinskis kož Svecem un Bebrišam? Tā kā Sveces recenzija ir publicēta Punctum, savukārt Bebriša – Satori, šķiet, ka nekļūdīšos, ja pieņemšu, ka Svece un Bebrišs būtu pieskaitāmi pie “satoristiem – punktumistiem” un pats Mežvinskis – pie “telosistiem”. Varbūt gan Mežvinskim taisnība, ka filosofs filosofam vilks. Jā, varbūt arī ievilks, ja daudz izrunāsies. Un tomēr – visiem izrunāties nenāktu par ļaunu.

[1] https://telos.lv/philosophus-philosopho-lupus/

[2] https://www.punctummagazine.lv/2024/01/10/par-dzivibu-un-filozofiju/

[3] https://satori.lv/article/tendencioza-dzivibas-aizsardzibas-etika