Ungārijas dzimstības veicināšanas politikas izvērtējums no Latvijas perspektīvas

Demogrāfijas temats ir viens no apspriestākajiem mūsdienu sociālajiem jautājumiem gan Latvijā, gan pasaulē. 20. gadsimtam raksturīgo “demogrāfisko sprādzienu” Rietumu pasaulē, kā arī daudzviet Āzijā, ir nomainījis satraukums par ilgstošo dzimstības rādītāju kritumu. Valstu iedzīvotāju vecumstruktūrai ir cieša kopsakarība ar šo valstu ekonomisko un militāro potenciālu, labklājības sistēmas ilgtspēju, kā arī spēju saglabāt savu etnokulturālo identitāti. Tas ir izaicinājums, ko valstis tiecas risināt ar dažādām pieejām – piemēram, darbavietu automatizāciju, imigrāciju vai arī politiku, kas vērsta uz pamatnācijas dzimstības rādītāju veicināšanu.

Demogrāfisko izaicinājumu risināšana ar imigrācijas palīdzību ir izšķiršanās par labu ekonomisko rādītāju diktātam uz etnokulturālās identitātes saglabāšanas rēķina. Savukārt pamatnācijas dzimstības rādītāju veicināšanas pamatā ir tieši identitātes apsvērumi. Šobrīd Latvijā pēc politiskiem ultimātiem iepriekšējo valdību laikā tiek īstenota gan daļēja dzimstības veicināšanas programma, gan vienlaikus praksē atvieglota ārvalstu darbaspēka ieplūšana, taču agrāk vai vēlāk valstij būs jāizšķiras par vienas vai otras politikas prioritāti – ar visām izrietošajām sekām.

Imigrācijai kā demogrāfiskās krīzes risināšanas pieejai ir daudzi piemēri, taču Latvijai kā valstij, kas jau PSRS laikā ir cietusi no masu imigrācijas, šāda pieeja jāizvērtē ārkārtīgi kritiski. PSRS uzspiestā imigrācija, kas tika pamatota ar ekonomiskiem apsvērumiem, latviešus padarīja par gandrīz minoritāti savā dzimtenē. Tās sekas ir jūtamas vairāk nekā 30 gadus pēc okupācijas beigām. Turklāt demogrāfijas politika, kas vērsta uz nācijas fizisko un identitātes turpināšanos, izriet arī no Latvijas Republikas Satversmes preambulā noteiktā valsts pamatuzdevuma: “Latvijas valsts ir izveidota (..), lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem.”[1]

Šādas politikas piemēru Rietumu pasaulē nav daudz. Taču viens ļoti apzinātas dzimstības politikas veicināšanas piemērs Eiropā ir atrodams, turklāt balstīts konstitūcijā, kuras preambulas gars un mērķis ir līdzīgs Latvijas pamatlikumam. Šis piemērs ir Ungārija, kas turklāt spēj uzrādīt savas dzimstības veicināšanas politikai vērā ņemamus panākumus. Tāpēc šī piemēra analīze ir būtiska, meklējot veidus, kā uzlabot dzimstības rādītājus Latvijā, balstoties nacionālās identitātes saglabāšanas apsvērumos. Šeit būtiski, protams, ir spēt nodalīt konkrētos Ungārijas valdības lēmumus un iniciatīvas demogrāfijas jomā no Viktora Orbāna valdības ģeopolitiskās orientācijas, kas nav pieņemama vairumam Latvijas iedzīvotāju. Ukrainai labvēlīgi noskaņotā Itālijas ministru prezidente Džordža Meloni demonstrēja pareizu attieksmi, minot Ungāriju kā “perfektu piemēru”, investējot dzimstības rādītāju pacelšanā, lai risinātu demogrāfijas problēmu.[2]

Ungārijas demogrāfijas izaicinājums un vērtībās balstīta atbilde

Viens no būtiskākajiem dzimstības rādītājiem ir summārais dzimstības koeficients, kas parāda, cik bērnu vidēji sievietei viņas dzīves laikā varētu piedzimt konkrētajā valstī, ja dzimstība katrā vecuma grupā saglabātos aprēķina gada līmenī. Rādītājs 2.1 un augstāks nozīmē, ka kopējais valsts iedzīvotāju skaits nesamazināsies vai pieaugs, jo dzimušo bērnu skaits aizstās mirušos pieaugušos.

Ungārijai, līdzīgi kā Latvijai, ir bijis jārisina ļoti ielaistas un vēsturiskas demogrāfiskās problēmas. Ja paskatāmies senākā pagātnē, tad Ungārijas demogrāfiskās situācijas attīstībā redzam daudz līdzīga ar mūsu pašu vēsturi. 20. gadsimta sākumā Ungārijas demogrāfiskie rādītāji, līdzīgi citām agrārām Centrālās un Austrumu Eiropas tautām, bija augsti. 1900. gadā summārais dzimstības koeficients mūsdienu Ungārijas robežās bija 5.32. Līdz starpkaru periodam un Otrā pasaules kara sākumā ir vērojams rādītāja kritums, sasniedzot 2.48 1941. gadā, kas sakrīt ar līdzīgām norisēm Latvijā, kur starpkaru periodā pirmo reizi izskanēja bažas par demogrāfiskās situācijas pasliktināšanos. Pēc Otrā pasaules kara Ungārija atkal pieredzēja dzimstības pieaugumu – pēckara “baby boom” ar summāro dzimstības koeficientu 2.97 1954. gadā. Nākamajās desmitgadēs šis rādītājs svārstījās ap 2, vairākiem mazākiem dzimstības pieauguma viļņiem turpinoties līdz 1970. gadiem. Taču šie viļņi jāvērtē kā sekundāri – jau kopš 1960. gadiem Ungārijas dzimstības rādītāji sāka uzrādīt stagnācijas pazīmes. Atšķirībā no Latvijas, kur izteikta demogrāfiskā krīze sākās 1990. gadu sākumā, bet vēl 1980. gadu beigās bija novērojams ievērojams dzimstības pieaugums, kas deva veselīgāku vecuma piramīdu atjaunotajā Latvijā, Ungārijā krīze sākās jau 1980. gados, īpaši padziļinoties 1990. gados un 21. gadsimta sākumā. Tobrīd to jau var saukt par ilgstošu dzimstības rādītāju lejupslīdi, kas atstāj ilgtermiņa ietekmi – līdz ar sākotnējo dzimstības kritumu pēc paaudzes samazinājās potenciālo jauno māmiņu skaits, padarot sarežģītāku demogrāfiskās situācijas uzlabojumu pat pie labvēlīgiem nosacījumiem. Pats zemākais summārais dzimstības koefiecients Ungārijā bija 2011. gadā – 1.23, kas nozīmē gandrīz divkāršu iedzīvotāju skaita samazināšanos ilgtermiņā, ja šāda tendence turpinātos.[3]

Vairāku Orbāna valdību darbības rezultātā summārais dzimstības koeficients 2021. gadā pieauga līdz 1.59, sasniedzot augstākos rādītājus kopš 1990. gada, kad šis rādītājs bija 1.86.[4] Tas arvien nav pietiekami, lai nodrošinātu Ungārijas iedzīvotāju skaita saglabāšanos, nerunājot par pieaugumu, taču tik un tā ir ievērojams rezultāts, kas apzīmē pozitīvu tendenci tautas izdzīvošanas cīņā. Arī Gergejs Gujāšs (Gergely Gulyás) – Ungārijas ministru prezidenta biroja vadītājs – šo 25.6% summārā dzimstības koeficienta pieaugumu dzimstības veicināšanas politikas rezultātā raksturo kā ievērojamu panākumu. Ja iepriekšējās demogrāfiskās tendences nebūtu mainītas, 160 000 bērnu laikā starp 2011. un 2021. gadu nebūtu piedzimuši.[5]

Analizējot šodienas Ungārijas valdības dzimstības veicināšanas programmu, nedrīkst ignorēt to vēsturisko kontekstu, kas ļauj apzināties pat dzimstībai pozitīvāko lēmumu ierobežotās panākumu iespējas. Salīdzinājumam: 1949. gadā Ungārijā kopumā dzima 190 398 bērnu, bet 2021. gadā 93 039. Šis 100 000 dzimušo bērnu “iztrūkums” ir ildzis jau paaudzēm, kas rada negatīvo iedzīvotāju skaita pieauguma tendenci, t. i., veco ļaužu skaits vienkārši ir lielāks par bērnu skaitu un mirstība pārsniedz dzimstību. Summārais dzimstības koeficients ir zem iedzīvotāju skaita saglabāšanās robežas kopš 1978. gada (2.06),[6] un iedzīvotāju skaita pieaugums ir negatīvs kopš 1980. gadiem.[7] Tāpēc ir jānovērtē Ungārijas valdības apņēmība šo grūtību priekšā.

Summārais dzimstības koeficients ir tikai viens, lai arī ļoti būtisks, nācijas demogrāfisko tendenci raksturojošs lielums. Šim rādītājam ir spēcīga inerce, ja demogrāfijas krīze ir bijusi ilgstoša, kā tas noteikti ir bijis Ungārijas un arī Latvijas gadījumā. Tāpēc ir vērts palūkoties arī uz citiem rādītājiem. Piemēram, Ungārijā šobrīd ir arī vēsturiski zemākais mākslīgo abortu skaits. Laulību rādītājs 2021. gadā sasniedza 7.4 uz 1000 iedzīvotājiem, kas ir rekords kopš 1980. gadiem.[8] Desmitgades laikā Ungārijas laulību rādītājs ir pieaudzis par 92%, paceļot Ungāriju no 28 vietas Eiropā 2010. gadā, t. i., saraksta pašā apakšā, līdz pirmajai vietai 2020. gadā. Covid-19 ierobežojumu pirmajā gadā noslēgto laulību rādītāji kritās visā Eiropā, tomēr Ungārijā tie pieauga par 3%.[9] Ungārijas laulību rādītāji 2020. gadā pārniedza arī Latvijas un Lietuvas rādītājus, kuri arī bija starp augstākajiem Eiropas Savienībā.[10]

Laulību šķiršanas rādītājs 2020. gadā bija 1.5 uz 1000 iedzīvotājiem, rādītājam esot zem 2.0 jau kopš 2017. gada, attiecīgi iezīmējot noturīgu situācijas uzlabošanos pirmo reizi kopš 1960. gadiem.[11] Kopš 1964. gada noslēgto laulību rādītāji ES ir dramatiski kritušies no 8 uz 1000 iedzīvotājiem līdz 3.2 2020. gadā. Tikmēr laulību šķiršanas rādītāji ir dubultojušies no 0.8 līdz 1.6 šķirtām laulībām uz 1000 iedzīvotājiem. Ungārijas šķirto laulību rādītāji ir zem Eiropas Savienības vidējā rādītāja, kas ir 1.6 (Latvijā tas ir 2.7).[12]

Tādējādi varam secināt, ka kopējā ģimeņu veidošanas un noturības tendence Ungārijā rāda pozitīvas pārmaiņas ar pieaugošu tendenci noslēgt laulību un krītošu tendenci to šķirt. Arī bērnu dzimstība ārpus laulības ietvariem ir nokritusi no 48% 2010. gadā līdz 30% 2021. gadā.[13] Šāda veida pozitīvas pārmaiņas, kas stiprina laulības un ģimenes noturību, pēc desmitgadēm ilgas krīzes pierāda, ka argumenti par “mūsdienu tendencēm”, kas padara laulības institūciju par nebūtisku vai arī pārdefinējamu, ir vien aizbildināšanās. Šīs tendences nav nolemtība – tās ir atkarīgas no katras valsts politiķu vērtību sistēmas, kā arī gatavības domāt ilgtermiņā un risināt sarežģītas un dziļi ielaistas politiskās problēmas.

Ungārijas valdības dzimstības veicināšanas politika ir balstīta šīs valsts nacionālkonservatīvajās vērtībās, kas atspoguļotas 2011. gadā pieņemtajā konstitūcijā. Tajā uzsvērta ungāru nācijas kristīgā identitāte, tās senču darbi un cīņas, nepieciešamība pēc nacionālās vienotības un identitātes aizsardzības, kā arī atbildība pret nākotnes paaudzēm kā valsts politikas fundamentālie uzdevumi. Arī ģimene un bērni ir viena no Ungārijas konstitucionālajām pamatvērtībām: “Mēs ticam kopīgi veidotai nākotnei, kā arī jauno paaudžu aicinājumam. Mēs ticam, ka mūsu bērni un bērnubērni ar saviem talantiem, izturību un gara spēku padarīs Ungāriju atkal dižu.” Ungārijas konstitūcija arī aizsargā “laulības iedibinājumu kā pēc pašu gribas un lēmuma noslēgtu dzīves kopību starp vīrieti un sievieti, kā arī ģimeni kā nācijas izdzīvošanas pamatu. Ģimenes attiecības ir balstītas laulībā, kā arī vecāku un bērnu attiecībās. Māte ir sieviete, tēvs ir vīrietis.”[14]

Ungārijas valdības politika tādējādi izriet no augstākās apņemšanās un juridiskā ietvara, kas iespējams laicīgā valstī, kā arī skaidri definētām, dabiskajā likumā un saprātā balstītām vērtībām, cenšoties pilsoņos iedvest lepnumu par ungāru nācijas pagātnes mantojumu un apziņu par katras paaudzes atbildību šī mantojuma, kā arī nākotnes paaudžu priekšā.

Ungārijas dzimstības veicināšanas politikas unikālie aspekti

Ungārijas dzimstības veicināšanas programma nenozīmē tikai bērna piedzimšanas un kopšanas pabalstus vai nodokļu atlaides par apgādājamiem, kas ir līdzīgas kā Latvijā. Tā pamatā ir tieši laulības un ģimenes institūta stiprināšanas politika.

Piemēram, pāriem, kas apprecas līdz līgavas 41. dzimšanas dienai, ir iespēja saņemt 10 miljonu forintu (aptuveni 25,3 tūkstoši eiro) lielu aizdevumu. Trešdaļa no kredīta summas tiks dzēsta, ja pārim būs divi bērni, un visa summa tiks dzēsta, ja pārim piedzims trīs bērni.[15] Ungārija laulības un ģimeņu atbalsta programmu ir nodalījusi no cita veida sociālajām programmām, izvirzot arī priekšnoteikumus lielākajai daļai programmu. Piemēram, iepriekšējas sodāmības neesamību, nodokļu vai valsts nodevu parādu neesamību; dažām ir arī papildu noteikumi, piemēram, tās attiecas uz cilvēkiem līdz trīsdesmit gadu vecumam, vismaz viens no vecākiem ir bijis ne mazāk kā divus gadus apdrošināts u. tml.[16]

Liels uzsvars šajā valsts politikā ir uz kredītu un mājokļu pieejamības jautājumiem kā būtiskiem faktoriem, kas var motivēt jaunās ģimenes izšķirties par ģimenes pieaugumu. Precēti pāri, kas gaida bērnu, var pieprasīt līdz 11 miljonu Ungārijas forintu jeb 27,9 tūkstošu eiro lielu bezprocentu kredītu, kas atmaksājams piecu līdz divdesmit gadu laikā. Pēc katra bērna piedzimšanas tiek piešķirtas trīs gadus ilgas kredītbrīvdienas. Ja ģimenē piedzimst divi bērni, tiek atlaisti 30% no parāda, bet, ja ģimenē dzimst trīs bērni, tad kredīts tiek dzēsts pilnībā.

Valsts atmaksā iepriekš paņemtus hipotekāros kredītus ģimenēm šādā secībā: pirmajam bērnam piedzimstot, vienu miljonu forintu jeb aptuveni 2,5 tūkstošus eiro, otrajam bērnam piedzimstot, papildus četrus miljonus forintu jeb aptuveni 10 tūkstošus eiro, tālāk, piedzimstot trešajam un katram nākamajam bērnam, papildus vēl miljonu forintu jeb 2,5 tūkstošu eiro kredīta.

Īpaši valsts atbalsta māmiņas līdz trīsdesmit gadu vecumam, atbrīvojot no iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) maksas. Sākot no 12. grūtniecības nedēļas, piešķir arī trīs gadu kredītbrīvdienas studiju kredīta atmaksai; pēc otrā bērna piedzimšanas atlaiž pusi, bet pēc trešā bērna piedzimšanas – 100% no studiju kredīta.

Ungārijas dzimstības veicināšanas programma ir saistīta arī ar centieniem stiprināt lauku kopienas. Piemēram, ir izveidota īpaša mājokļu programma – atbalsts lauku ciematu iedzīvotājiem (līdz 5000 iedzīvotāju) mājokļu pirkšanai, nekustamo īpašumu remontam un celtniecībai. Šis atbalsts izriet no bērnu skaita ģimenē: mājokļa iegādei ģimenēm ar vienu bērnu valsts dotācija ir miljons forintu jeb aptuveni 2,5 tūkstoši eiro, ar diviem bērniem: četri miljoni forintu jeb aptuveni 10 tūkstoši eiro, ar trīs bērniem: 15 miljoni forintu jeb 38 tūkstoši eiro. Tāpat tiek piemērots 100% atbrīvojums no nekustamā īpašuma iegādes nodevas, kas ir 4% apmērā. Attiecībā uz atbalstu mājokļu modernizācijai vai paplašināšanai piemēro pusi no iepriekš minētajām summām. Tāpat piemēro PVN atmaksu mājokļa iegādes, remonta vai celtniecības izmaksām līdz četru miljonu forintu apmēram. Lauku ciematu iedzīvotāju atbalsta programma arī paredz maksimālo mājokļa celtniecības vai remonta kredīta likmi 3% apmērā un īpašu kredītu ģimenēm: ar diviem bērniem 10 miljonu forintu jeb aptuveni 25 tūkstošu eiro apmērā, ar trīs bērniem 15 miljonu forintu jeb 38 tūkstošu eiro apmērā.

Nelielu bērna piedzimšanas pabalstu 64 125 forintu jeb aptuveni 162 eiro apmērā Ungārija izmaksā arī ārzemēs dzīvojošajiem Ungārijas pilsoņiem, kā arī Slovākijā un Ukrainā dzīvojošajiem ungāru mazākumtautības locekļiem, tā uzsverot dzimstības veicināšanas politikas etnisko aspektu.

Lēmums veicināt dzimstību tieši caur laulības stiprināšanas programmu ir balstīts ne vien Ungārijas konstitucionālajās vērtībās, bet arī apziņā par stabilu laulību kā dzimstību veicinošu faktoru. Ungārijas ģimenes politikas valsts sekretāre Agnese Hornunga (Ágnes Hornung) uzsver, ka atbilstoši statistikas datiem laulības institūcija nodrošina vairāk bērnu nekā jebkura cita attiecību forma, jo sniedz ģimenes locekļiem drošību, paredzamību un stabilitāti.[17]

Drošību, paredzamību un stabilitāti pilsoņiem kopumā rada arī ilgtermiņa valsts politika. Ungārijas pilsoņi var nešaubīties par valsts dzimstības veicināšanas politikas noturīgumu, jo tā ir nodrošināta vairākos līmeņos, kurus būtu grūti izmainīt pat tad, ja valstī mainītos politiskā vara. Pirmkārt, tās būtība, principi un virzieni ir definēti valsts konstitūcijā. Otrkārt, tie attiecas uz nodokļu politiku un tās atlaižu sistēmu, piemēram, jaunajām māmiņām. Treškārt, tie ir jau konkrētāki pabalsti un kredītu politika, kas vērsta uz mājokļu pieejamības veicināšanu. Šeit būtiski piebilst, ka mājokļu pieejamības politika pati par sevi ir ekonomikas augšupeju veicinošs faktors, jo stimulē dažādu industriju un nozaru attīstību.

Ungārijas nākotnes perspektīvas

Par spīti visiem pozitīvajiem priekšnosacījumiem 2022. gadā kopējais dzimušo skaits atkal ir krities, sasniedzot 88 491 (2023. gadā progozējoši 85 200), un ir zemākais kopš 2012. gada.[18] 2022. un 2023. gadā kritās arī laulības rādītāji, bet vidējais vecums sievietēm, stājoties pirmajā laulībā, turpina augt.[19] Tāpat šajā periodā ir krities summārais dzimstības koeficients – 2023. gadā tas bija vien 1.51.[20] Ungārijas dzimstības veicināšanas politikas izmaksas ir ievērojamas – tie ir 6% no valsts IKP.[21] 2,6% no IKP 2022. gadā Ungārijas valdība izmaksāja pabalstu formā (ģimenes un bērnu pabalsts, kā arī bērnu pieskatīšanas izdevumu subsidēšana).[22] Šie rādītāji liecina par izaicinājumiem, ar kuriem demogrāfijas kontekstā saskaras Ungārijas sabiedrība. Ungārijas dzimstības veicināšanas politikas kritiķi to var izmantot kā argumentu par labu demogrāfiskās nolemtības sentimentam, norādot, ka valsts rīcība laulības un ģimenes institūta stiprināšanai nesniedz apmierinošus rezultātus. Taču šādi spriest nozīmētu raudzīties uz demogrāfijas rādītājiem izolēti, neņemot vērā ilgtermiņa tendenču ietekmi.

Ir iespējams, ka Ungārijas dzimstības veicināšanas politika savus augstākos rādītājus jau ir sasniegusi – valdības politika nodrošināja nevis vērtību maiņu un gatavību radīt vairāk bērnu nekā plānots, bet gan deva stimulu jau esošajiem pāriem noslēgt laulību un radīt plānoto bērnu skaitu, ko iepriekš kavēja dažādi materiāli apsvērumi.

Ja tā, tad sasniegto nevar vērtēt kā iespaidīgu panākumu, samērojot ar ievērojamajiem valdības tēriņiem dzimstības veicināšanas programmām. Tomēr tas ir panākums attiecībā pret ikvienas nacionālas valsts pamata pienākumu – darīt visu, lai nodrošinātu savas tautas fizisku pastāvēšanu un turpināšanos nākotnē. Šajā kontekstā jebkādi valdības tēriņi ir sevi attaisnojuši, ja ļāvuši sasniegt šo mērķi. Nav tik būtiski, kādas rūpnīcas, lielceļus vai skolas būvē valstī, ja nav pārliecības, ka tā būs pamatnācija, kas šos labumus izmantos nākamo desmitgažu vai gadsimtu laikā. Iemainīt abstraktus IKP rādītājus pret pašas tautas pastāvēšanas nosacījumiem ir kā iemainīt stika pērlītes pret pašu dārgāko, kas valstī vien var būt. Ungārija ar savu dzimstības veicināšanas politiku šo pārliecību vēl nav pilnībā guvusi, taču ir tai pietuvojusies.

Kā jau minēts, Ungārijas dzimstības veicināšanas politika ir apņēmīga, taču smaga cīņa pret ļoti ilgstošu dzimstības lejupslīdi, kas ir vēl senāka nekā Latvijā. Tas ir maratons, nevis sprints. Ilgstoša Ungārijas demogrāfiskā krīze tādējādi izriet no esošās vecuma piramīdas, un nekāda valdības iejaukšanās nevar novērst šīs negatīvās tendences – vien tās izlīdzināt cerībā, ka tālākā nākotnē iedzīvotāju skaita kritums apstāsies un pēc zemākā punkta sasniegšanas atkal sāks pieaugt. Bet tas ir jau tālākas nākotnes jautājums. Neviena krīze nav vienmērīgs process – it īpaši ilgstoša krīze. Krīzēm ir uzplūdi un atplūdi. Tas attiecas arī uz dzimstības krīzi, kurai ir raksturīgi viļņi, ko ietekmē dzimstības kritums iepriekšējā paaudzē. Lai arī kopējā dzimstības rādītāja pieaugums var izlīdzināt tiešos dzimstības rādītājus, tas nemaina to, ka kopējais māmiņu skaits iepriekšējo desmitgažu demogrāfiskās situācijas dēļ gluži vienkārši ir nepietiekams. Atskatoties paaudzi atpakaļ, ir redzams, ka šobrīd pilngadību sasniedz 21. gadsimta sākumā dzimusī paaudze, kad pirmo reizi Ungārijas modernajā vēsturē jaundzimušo skaits sāka nokristies zem 100 000 atzīmes. Šajā kontekstā arī dzimstības rādītāju izlīdzināšana var tikt uzskatīta par nozīmīgu uzvaru tautas dzīvības cīņā pret tās iznīcību.

Vērtējot dzimstības rādītājus Ungārijā, ir jāņem vērā faktors, kas nav tipisks, piemēram, Latvijai – lielais čigānu tautības iedzīvotāju īpatsvars. Starp Ungārijas reģioniem augstākie dzimstības rādītāji ir ziemeļaustrumu provincē – Sabolčas-Satmāras-Beregas meģē (11.2 dzimušo uz 1000 iedzīvotājiem).[23] Šajā provincē ir arī liels čigānu tautības iedzīvotāju skaits.[24] Aplēses liecina, ka kopumā katrs piektais vai sestais jaundzimušais Ungārijā ir piederīgs čigānu minoritātei.[25] Protams, dzimstības pabalsti attiecas uz ikvienu valsts pilsoni, ne vien etniskajiem ungāriem, taču nākotnē dažādu etnisko grupu atšķirīgie dzimstības rādītāji vienas valsts ietvaros var novest pie starpetniskās spriedzes un konfliktiem, kā to apliecina piemēri Eiropas 20. gadsimta vēsturē, piemēram, bijušajā Dienvidslāvijā.

Ungārijas demogrāfisko situāciju tāpēc nevar vērtēt vien pēc dažiem virspusējiem rādītājiem. Pat visambiciozākā dzimstības veicināšanas politika ir vien virsslānis dziļākiem sociāliem faktoriem, ko veido pati sabiedrība. Piemēram, dzimstības veicināšanas politika var palīdzēt vecākiem pieņemt lēmumu par plašāku ģimeni, taču šis lēmums izriet jau no iepriekš pastāvošas vērtību sistēmas. Ungārijas konstitūcija ir nozīmīgs faktors, kas atbalsta tādu vērtību sistēmu, kura vērsta uz stipru un plašu ģimeņu veidošanos, taču nav arī jālolo ilūzijas, ka ungāru sabiedrība būtu kaut kādā mērā šķirta no pārējām Rietumu pasaules kultūras tendencēm, kas ir ar pretēju vērtību sistēmu. Tāpat dažādu etnisko grupu demogrāfiskās atšķirības padara dzimstības veicināšanas politikas izvērtējumu sarežģītāku: dažādas etniskās grupas lēmumus par laulības veidošanu un bērnu skaitu pieņem dažādu kultūras vērtību ietvarā.

Ko Latvija var mācīties no Ungārijas dzimstības veicināšanas politikas?

Mēs varam daudz mācīties no Ungārijas ģimeņu atbalsta pasākumiem. Lai gan mūsu valstu konstitucionālās vērtības ir ļoti līdzīgas, attiecībā uz tautas pastāvēšanas nodrošināšanu caur ģimeņu atbalstu Ungārija mums ir priekšā. Ungārijā ģimeņu atbalsta pasākumi ir iedzīvināti ne vien augstākā valsts likuma līmenī, bet arī izrietošajos valdības lēmumos un programmās. Tāpat jāņem vērā iekšpolitiskie faktori – Latvijā valdības ir salīdzinoši nestabilas, tām sastāvot no ļoti dažādiem koalīcijas partneriem, kas bieži vien ir ideoloģiski pretrunīgi. Attiecībā uz ģimeņu atbalsta pasākumiem un dzimstības veicināšanu tas ir nelabvēlīgs faktors. Tas diemžēl ir kļuvis par ideoloģisku jautājumu, kuram liberālie un sociālistu spēki izrāda vērā ņemamu pretestību. Ungārija ir tiešs pretstats – tās valdību jau kopš 2010. gada vada Viktors Orbāns un viņa partija “Fidesz”. Tas nozīmē, ka Ungārijas valdības spēja pieņemt būtiskus un visu sabiedrību ietekmējošus lēmumus ir daudz lielāka, turklāt tos īstenojot ilgtermiņā. Nenoliedzot Ungārijas politiskās sistēmas problēmas un izaicinājumus, ko tās rada demokrātijai, attiecībā uz demogrāfiju šāda sistēma ir spējusi labāk apzināties problēmu, izvirzīt risinājumus un tos konsekventi īstenot.

Ungārijas dzimstības veicināšanas politikas unikalitāte ir tās uzsvars uz laulības un ģimenes institūta stiprināšanu ar daudzveidīgu pabalstu un ekonomisko stimulu starpniecību. Dzimstības veicināšana notiek gan tiešo pabalstu un nodokļu atlaižu veidā, gan ar atbalstu mājokļa iegādei vai uzlabošanai, it īpaši reģionos. Tāpat tiek sniegts atbalsts kredītu atmaksai, kas atkarībā no bērnu skaita var nozīmēt pat 100% atbrīvošanu no kredīta apmaksas.

Ungārijas dzimstības politika ir daudzveidīga un kompleksa, norādot uz to, ka dzimstības veicināšana nav tikai pabalsti jaunajām ģimenēm. Ar uzsvaru uz laulības noslēgšanas veicināšanu un ģimeņu dzīves labklājības celšanu Ungārijas valsts saviem pilsoņiem izrāda apņēmību veicināt ilgtermiņa stabilitāti un drošību, radot drošības sajūtu gan individuāli, gan kopumā. To apliecina arī Ungārijas apņēmība stiprināt lauku kopienas, nodrošinot jaunu ģimeņu atgriešanos reģionos un stimulējot ekonomisko izaugsmi.

Latvija varētu mācīties no Ungārijas pieejas dažādos aspektos. Pirmkārt, Latvijai būtu jāpievērš lielāka uzmanība un jāsniedz atbalsts laulības institūtam kā ģimenes dzīves veidošanas pamatam. Tas varētu ietvert gan finansiālu atbalstu jaunajām ģimenēm, sākot jau ar laulības noslēgšanu, gan arī sabiedriskās domas atbalstu, kas veicina laulību noturību un stabilizē ģimenes. Laulātība ir viens no nozīmīgākajiem faktoriem, kas nosaka sieviešu gatavību dzemdēt tik bērnus, cik viņas patiesībā vēlas.[26] Tādējādi atbalsts laulībai no valsts puses ir ilgtermiņa ieguldījums dzimstības veicināšanā. Turklāt tas nodrošina ne vien dzimstības pieaugumu, bet arī bērnam vislabvēlīgāko vidi un paraugu, kas veidos nākamo paaudžu attieksmi pret ģimeni un bērniem.

Otrkārt, Latvijai būtu jāveido nodrošinājums dzimstības veicināšanas politikai ilgtermiņā, kas būtu neaizskarama valdību un koalīciju pārmaiņu gadījumā. Iespējams, ka tam ir nepieciešama demogrāfijas politikas neatkarības stiprināšana caur jaunas institūcijas radīšanu, to nodalot no Ministru kabineta, kas “Jaunās Vienotības” vadībā nav izrādījusi lielu interesi par Demogrāfisko lietu padomi. Tā sanāk arvien retāk un retāk, bet šī gada vienīgās sanāksmes secinājums ir bijis tāds, ka “demogrāfijas jautājumi ir jāskata plašāk”, kas politiskās retorikas valodā nozīmē novēršanos no konkrētu atbalsta risinājumu izstrādes.[27]

Attiecībā uz mājokļu pieejamības veicināšanu Ungārijas politika ir salīdzināma ar Latvijas “Altum” mājokļu garantijas piedāvājumu ģimenēm ar bērniem, kas nodrošina pirmās iemaksas samazinājumu atkarībā no bērnu skaita ģimenē un mājokļa atrašanās vietas Rīgā, Pierīgā vai reģionos, kā arī ar “Altum” vienreizējo subsīdiju, kuras apjoms gan ir mazāks nekā Ungārijā – attiecīgi Latvijā 8000 eiro, ja ģimenē ir trīs bērni, vai 10 000, ja četri un vairāk bērni. Ungārijā šī summa pārim ar trīs bērniem var sasniegt pat 38 000 eiro. Šajā gadījumā nevarētu teikt, ka viena vai otra programma ir labāka vai sliktāka, jo pats būtiskākais jau ir paveikts abās valstīs – ir ieviesta mājokļu atbalsta sistēma, ko var pilnveidot un paplašināt. Būtiska atšķirība ir tajā, ka Latvijas mājokļu programmā laulības esamība nav kritērijs – garantijas tiek piešķirtas personai, ar kuru kopā dzīvo un kuras apgādībā ir bērns, bērna tēvam vai grūtniecei.[28] Šāda pieeja ir atbilstošāka Latvijas realitātei, radot iespējas jaunajām ģimenēm neatkarīgi no to juridiskās formas. Laulības institūcija būtu pozitīvi jāstiprina, taču nesamazinot esošā valsts atbalsta pieejamību esošajiem vai topošajiem vecākiem.

Izšķirošā ir politiskā griba, kas nodrošina apņēmību konsekventi un ilgtermiņā stāties pretī arī ļoti ilgstošas dzimstības krīzes sekām. Būtiski ir saglabāt reālismu attiecībā uz šādas politikas iespēju griestiem: dzimstības kritums, kas ilgst jau vairākas paaudzes, nozīmē, ka valsts vēl ilgi nepieredzēs kopējo iedzīvotāju skaita pieaugumu.

Tomēr tas nav attaisnojums bezdarbībai – tieši otrādi, tas ir trauksmes signāls rīkoties jau šobrīd. Latviešu filozofs Pauls Jurēvičs ir rakstījis: “Bērnu skaits tautā ir īstais tautas nobalsošanas rezultāts, balsojot par tautas pastāvēšanu. Šo pastāvēšanu tātad noteic ikviens tautas loceklis ar savu piedalīšanos vai atturēšanos. Galu galā tātad arī ikvienai tautai notiks tā, kā viņa pati to būs gribējusi.”[29]

Ungārija savas demogrāfiskās krīzes risināšanā ir izvēlējusies “piedalīties balsojumā” par ungāru tautas pastāvēšanu, veicinot dzimstības pieaugumu. Kā “balsos” Latvija?

Pateicos Mārcim Gobiņam par palīdzību ar tulkojumiem no ungāru valodas un norādēm uz vērtīgiem oriģinālavotiem.

Raksts tapis ar The John Templeton Foundation finansiālu atbalstu.

This research was supported by the University of Oxford project ‘New Horizons for Science and Religion in Central and Eastern Europe’ funded by the John Templeton Foundation. The opinions expressed in the publication are those of the author and do not necessarily reflect the view of the John Templeton Foundation.

[1] Latvijas Republikas Satversme: https://likumi.lv/ta/id/57980-latvijas-republikas-satversme

[2] https://www.euractiv.com/section/politics/news/italy-looks-to-hungary-to-solve-birth-rate-crisis/

[3] https://www.ksh.hu/stadat_files/nep/en/nep0006.html

[4] https://www.ksh.hu/stadat_files/nep/en/nep0006.html

[5] https://hungarytoday.hu/hungarys-willingness-to-have-children-increased-the-most-in-europe/

[6] https://www.ksh.hu/stadat_files/nep/en/nep0006.html

[7] https://www.ksh.hu/stadat_files/nep/en/nep0001.html

[8] https://www.ksh.hu/stadat_files/nep/en/nep0001.html

[9] https://publica.org.au/talk-about-hungary/

[10] https://hungarytoday.hu/number-of-marriages-eu-highest-number-hungary-european-union-weddings/

[11] https://www.ksh.hu/stadat_files/nep/en/nep0001.html

[12] https://hungarytoday.hu/number-of-marriages-eu-highest-number-hungary-european-union-weddings/