Atkarībā no asi tverošā kritiskā prāta attīstības latvieši nepaļaujas uz autoritātēm, citos cilvēkos spilgti saskata viņu trūkumus un vājības un bieži padara tos par satīriskas vai humoristiskas kritikas priekšmetiem: savstarpēja izzobošanās un reizēm pārgalvīga joku taisīšana tad arī ir zīmīgas it sevišķi latviešu jauniešu sabiedrībai.

Tokalova filmas izraisīto liberāļu paššaustīšanos un savējo nīšanu varbūt var skaidrot socioloģiski – kā elites mēģinājumu ar visnotaļ apšaubāmu un ar realitāti arvien nesaistītāku “luksusa uzskatu” palīdzību sevi norobežot no pārējās neizglītotās tautas.

Paskataties – lūk, tur pašā lejas vidū, guļ Abava – guļ patiešām! Jo teitan ūdens tik apbrīnojami rāms un mierīgs, ka ne nojaust, uz kuru pusi upīte īsteni dodas. Kupli plašie, zalokšņie kārklu puduri apklāj no vienas vietas neaugstos, zālainos krastus, atspoguļojas ūdenī, un Abava pazib un pamirdz brīžam viņu starpā kā sudrabota josta zaļa samta ielokos.

Arhaiskās sabiedrībās saprast mītu nozīmē zināt kādas realitātes izcelsmes noslēpumu. Mīts glabā lietas pastāvēšanas cēloni un mērķi, sniedzot iespēju atgriezties un to atjaunot, labot un attīstīt; tas ietver matricu rituāliem, kuri konstituē sabiedrības uzskatus un izpaužas dzīvē – darbā, izglītībā, laulībā, mākslā, dzimšanā un nāvē.

Un tas tā turpināsies, kamēr vien jūsu industrija un kapitāls ļaus pasauli pataisīt par gadatirgu, ar visiem šiem mehānismiem, kas griežas reibinošā ātrumā, ar vara trumuļu dārdiem un uguņošanu. Bet sagaidiet, sagaidiet pirmās piecpadsmit klusuma minūtes! Tad viņi izdzirdēs balsi – nevis to, kuru noraidīja un kura klusi teica: “Es esmu Ceļš, Patiesība un Dzīvība”, – bet to, kas kāpj augšup no bezdibeņa: “Es esmu uz mūžu aizvērtas durvis, es esmu strupceļš, meli un pazušana.”

Krišjānis Lācis sarunājas ar Agnesi Irbi par japāņu rakstnieka Šūsaku Endo romānu “Klusums” (1966), pēc kura uzņemta arī amerikāņu režisora Mārtina Skorsezī filma ar tādu pašu nosaukumu (“Silence”, 2016) par jezuītu misionāru darbību Japānā 17. gadsimtā.

Ja islāmu praktizējošais Hamza Jusefs, kura vecāki Skotijā ieceļoja 1960. gados no Pakistānas Pendžabas apgabala, sevi nosauc par skotu, vai šis vārds tiek lietots tādā pašā nozīmē, kā to lietotu Makleods no Kinlohīvas, kura vecāki un vecvecāki jau paaudzēs bijuši skoti, kalnos ganījuši aitas, spēlējuši dūdas un apmeklējuši vietējo skotu kalvinistu baznīciņu?