Aborts un sievietes balss

Romas Katoļu baznīcā sievietes balss, lai arī ieskanējusies 20. gadsimta vidū,
diemžēl joprojām netiek sadzirdēta. [..]
Sievietēm netiek dota balss, tādēļ ka vīrieši runā pārāk skaļi. [..]
Jēzus sludinātajai tuvākā mīlestībai
un kur nu vēl feminisma teoloģijai vai sievietes balsij šādā baznīcā vietas nav.”
Ilze Jansone, Rīgas Laiks, jūnijs 2022[1]

Aprīlī plašu rezonansi izraisīja Romas katoļu baznīcas arhibīskapa Zbigņeva Stankeviča teiktais kādā raidījumā, ka ikviens ieņemts bērns ir pelnījis tiesības dzīvot. Viņš to sacīja Ukrainas kara kontekstā, aizstāvot tiesības uz dzīvību arī karā notikušas izvarošanas rezultātā ieņemtiem bērniem. Savas pārdomas šajā sakarā es toreiz izklāstīju rakstā “Karš un aborts jeb krieva bērns”, kas tika publicēts šajā portālā.[2] Žurnāla Rīgas laiks jūnija numurā Ilze Jansone, Dr. theol., uz šiem pašiem arhibīskapa vārdiem reaģēja ar savu komentāru rakstā “Zbigņeva veseris”.

Atzīšos, ka šis komentārs mani ļoti samulsināja. Saprotu, ka tas bija īss un īsā tekstā ir ļoti grūti sniegt izvērstu argumentāciju saviem apgalvojumiem. Tomēr es nekādi nespēju saprast, kāpēc Ilzei Jansonei šķiet, ka: (a) nav tādu sieviešu, kas protestētu pret abortiem; (b) pret abortiem iebilst tikai Romas katoļu baznīca.

Ņemot vērā to, ka Ilze nepārprotami aizstāv mākslīgos abortus, un pieļaujot, ka savā vidē viņa komunicē tikai ar līdzīgi domājošām sievietēm, kā arī apzinoties, ka Latvijā īsti nepastāv publiska un skaļa “par dzīvību” un “par izvēli” viedokļu pretstāve (atšķirībā no ASV, latvieši ar abām pārliecībām savus viedokļus pauž diezgan atturīgi), pieņemu, ka abortu aizstāvji par protestiem, kas nenāk no katoļu baznīcas klēra, var labākajā gadījumā pat nenojaust, bet sliktākajā – neuzskatīt tos par nozīmīgiem.

Lai kā arī nebūtu, ja kāda sieviete, atsaucoties uz “rūpju ētiku”, apgalvo, ka baltie vīrieši par daudz “bāžas” sievietes ķermeniskajos procesos un neklausās sieviešu balsī, es kā sieviete aicinu nerunāt manā vārdā un nerunāt visu sieviešu vārdā. Ka tādas sievietes balsi kā Ilzes Jansones nesadzird ne tikai katoļu baznīcā, bet arī ārpus tās, šaubu nav. Taču šāda nostāja nebūt nav visu sieviešu nostāja, tāpēc runāt par sievietes balss nedzirdēšanu ir pilnīgi aplami. Es esmu sieviete, es esmu par to, ka ir jāizglīto sabiedrība, kā tiek veikti aborti un kā attīstās dzīvība sievietes klēpī. Ir jāmaina cilvēku domāšana, lai aborts sabiedrības vairākumam nešķistu pieņemams risinājums.

Kamēr Latvijā par šiem jautājumiem runā tikai ziņu portālu komentētāji, jūnijā ASV Augstākā tiesa nolēma atcelt Roe vs. Wade spriedumu,[3] kas tiesības uz abortu bija definējis kā konstitucionālas tiesības. 1973. gadā Augstākās tiesas tiesnešu sastāvā bija deviņi vīrieši, no kuriem septiņi balsoja par, bet divi – pret. 2022. gadā Augstākās tiesas sastāvā bija seši vīrieši un trīs sievietes, no kuriem par sprieduma atcelšanu balsoja pieci vīrieši un viena sieviete; pret bija divas sievietes un viens vīrietis. Turpmāk aborta juridiskais regulējums būs katras pavalsts ziņā, būtiski samazinot iespēju veikt abortu tām sievietēm, kuras dzīvo pavalstīs ar ļoti striktiem aborta ierobežojumiem.

Šis lēmums izraisīja milzīgu sabiedrības viļņošanos un atbalsojās arī Eiropā. Par šo lēmumu rakstīja ne tikai plašsaziņas līdzekļi. Eiropas Parlaments nekavējoties izstrādāja rezolūciju B-9-2022-0365, kas pieprasīja, lai Eiropas Pamattiesību hartas 7. pants tiktu papildināts ar jaunu apakšpunktu 7a: “Tiesības uz abortu. Ikvienam ir tiesības uz drošu un legālu abortu.”[4] Eiropas Parlamentā kopumā ir 705 deputāti, no kuriem apmēram viena trešdaļa izvēlējās par šo rezolūciju vispār nebalsot. Tomēr tā tika pieņemta ar 355 balsīm “par” un 155 balsīm “pret”. 38 deputāti atturējās.[5] Vienkāršojot varētu teikt, ka pēc tam, kad ASV bija nolēmusi, ka tās juridiskais ietvars būs tāds pats kā Eiropas Savienībai, Eiropas Parlaments šādu lēmumu nosodīja un pieprasīja, lai Eiropas Savienībā tiktu ieviests tāds pats juridiskais regulējums, kādu ASV tikko atcēla. Eiropas Savienība nekad iepriekš nebija atzinusi, ka aborts pieder pie pamattiesībām, kuras pienākas garantēt ikvienai dalībvalstij, ieskaitot tās, kur pieeja abortam ir ļoti ierobežota.[6]

Lasot balsošanas sarakstu, mani pārsteidza, ka iedalījums konservatīvajos un liberāļos ir diezgan neskaidrs un izplūdis. Es, protams, sagaidīju, ka kreisi noskaņotās politiskās partijas balsos “par”, bet labēji noskaņotās “pret”. Taču izrādījās, ka šajā lietā daļa labējo nobalsoja “par”, bet virkne kreiso – “pret”. Un tas ir ļoti interesants novērojums. Varētu teikt, ka jūnija mēnesī aborta jautājums bija nokaitēts līdz baltkvēlei kā ASV, tā ES. Bet Latvijā pa to laiku… Jā, Latvijā viss bija mierīgi. Tikai ziņu portāli uzbāzīgi bieži sāka publicēt dažādus abortu tēmai veltītus stāstus (vai arī es tos agrāk nebiju ievērojusi?).

Manuprāt, no notikušā var secināt vairākas lietas: (1) abortu nevar skatīt kā reliģisku jautājumu, kaut arī cilvēki, kuriem ir reliģiska pārliecība, kopumā, visticamāk, būs mazāk toleranti pret abortu nekā neticīgie; vienlaikus ir arī pretēja tendence: ir gan ticīgie, kuri iestājas “par izvēli”, un neticīgie, kuri iestājas pret, turklāt – nevis kā indivīdi, bet kā organizētas apvienības; (2) ja vīrietis izsakās pret abortu, tas nenozīmē, ka viņš izsaka kādu īpašu vīrieša viedokli, jo spilgtākās dažādu nozīmīgu “par dzīvību” kustību dibinātājas un vadītājas ir sievietes, kuras ap sevi pulcina citas sievietes;[7] (3) mūsdienu feminisms nav viendabīga kustība, kuras centrā kā pamatpīlārs būtu tiesības uz mākslīgo abortu, un ir gana daudz feministu, kas iestājās “par dzīvību”.

Tagad iztirzāšu šīs tēzes sīkāk, ņemot par piemēru dažādas organizācijas ASV, jo, kā jau sacīju, Latvijā debates par šo jautājumu notiek reti.

Pieņēmums, ka cilvēka dzīvības neaizskaramību kopš ieņemšanas brīža aizstāv tikai baznīca, ir ļoti tālu no patiesības. Cilvēks un cilvēka dzīvības vērtība nav reliģiskas dogmas. Ne visas lietas, ko sludina baznīca, ir reliģiskas. Piemēram, bauslis “Tev nebūs zagt” savā izteiksmē cēlies no reliģiska aizlieguma, bet nevienam nenāk prātā apgalvot, ka zagšanas ļaunums būtu reliģiska dogma un tāpēc to nedrīkstētu uztiept visai (neticīgajai) sabiedrībai. Tā ir norma, bez kuras ievērošanas sabiedrības normāla funkcionēšana būtu apdraudēta. Arī aborta jautājums pēc būtības ir tāds, jo tas ietekmē sabiedrību, kurā dzīvojam, tāpat kā zagšana.

Nepavisam nav tā, ka pret abortu iestātos tikai kristīgi noskaņoti cilvēki (es saku – kristīgi, jo ir reliģijas, kuras abortā nesaskata nekādu problēmu, tāpēc atkārtošos – visu diskusiju par abortiem reducēt uz reliģiskiem uzskatiem ir visai tuvredzīgi).[8] Arī ateisti, agnostiķi vai vienkārši neticīgie var iestāties pret abortiem diezgan radikālā veidā. Ir ļoti maldīgi iedomāties, ka tādu cilvēku nav.

Viena no vadošajām “par dzīvību” organizācijām ASV saucas “Sekulārā kustība par dzīvību”.[9] To dibināja Kelsija Hazarda. Mājaslapas ievadā nejaušo tīmekļa viesi sagaida teksts: “Tev nav jābūt ticīgam, lai cilvēku nogalināšanu atzītu par problēmu. Mēs priecājamies satikt aktīvistus “par dzīvību”, slepeni “par dzīvību” noskaņotus cilvēkus, cilvēkus, kuri svārstās, un ikvienu, kuru interesē sekulāri argumenti pret abortu.” Par reliģisko pārliecību viņi raksta šādi: “Lai iestātos par dzīvību, reliģija nav vajadzīga vairāk, kā iestājoties par jebkurām citām cilvēktiesībām.”

Britu publicists un ateists Kristofers Hičenss, kas par Dievu ir teicis tādas lietas, kuras es labāk neatkārtošu, pārsteidzošā kārtā arī bija pret abortu. Kad Hičensam jautāja, vai viņš atbalstītu federālu abortu aizliegumu, izņemot izvarošanas un incesta gadījumos, viņš atbildēja: “Jā, bet es gribētu redzēt kaut ko daudz plašāku – lielāka mēroga vīziju. Mums nepieciešams jauns līgums starp sabiedrību un sievieti. Progresīvs līgums, jo tas ir paredzēts nākamajai paaudzei. Es ierobežotu abortus lielākajā daļā gadījumu. Es zinu, ka vairumam sieviešu nepatīk taisnoties citam cilvēkam par savas dzīves apstākļiem. Dažas no viņam jautātu: “Kā tu iedrošinies mani kam tādam pakļaut?” Taču piedodiet, kundze, tas ir ārkārtīgi nopietns sociāls jautājums. Tas attiecas uz visiem.”[10]

Mīklaini, kāpēc ikreiz, kad kāds ieminas, ka aborts nav risinājums un ka ikviens nedzimušais bērns ir pelnījis tiesības dzīvot, pirmā atbilde, kas atskan, ir šāda: “Es nevēlos nevienu nosodīt.” Bet runāt par kaut ko nenozīmē kādu nosodīt. Hičenss ļoti pareizi norāda, ka pārmaiņas nepieciešamas visā sabiedrībā. Aborts nav sievietes privāta lieta. Aborts skar mūs visus, arī tos, kuri šādu lēmumu nekad nav pieņēmuši. Protams, ka sievietes ir ļoti atšķirīgas, viņas domā un reaģē dažādi, tāpēc negaidīta grūtniecība var izraisīt ļoti plašu reakciju spektru. Par to nav nekādu šaubu. Hičenss un Stankevičs (un es, lai nebūtu atkal tikai vīrieši) vienīgi apgalvo, ka mūsu sabiedrības attieksmi pret abortu nevar balstīt šajās individuālajās sieviešu reakcijās. Pretējā gadījumā mēs riskējam bērnu tiesību jomā atgriezties antīkās Romas vergturu sabiedrībā, kur pēc bērna piedzimšanas tēvs izlēma, ko ar bērnu darīt – pieņemt vai ne.[11] Mūsdienu progress tad nu būtu tas, ka šo lēmumu pieņem bērna māte. Fakts, ka aborts notiek grūtniecības laikā, bet romieši bērnus nogalināja pēc piedzimšanas, mani nepārliecina par šo pieeju atšķirīgumu. Romiešiem nebija medicīnisku un ķirurģisku iespēju atbrīvoties no bērna pirms tā dzimšanas.

Man patika Hičensa piemērs par jaunu līgumu starp sabiedrību un sievieti. Es šajā līgumā redzu sabiedrības apņemšanos palīdzēt sievietei uzaudzināt bērnu. Ne velti angļu valodā ir teiciens, ka nepieciešams vesels ciems, lai uzaudzinātu bērnu. Arī gribētu un gaidītu bērnu sievietei audzināt vienai nav viegls uzdevums. Kad pirms pāris gadiem Liepājā notika traģiskais gadījums ar mazo Ivanu, kurš viens pats bija braucis ar autobusu, izkāpis no tā, apmaldījies mežā un tur gājis bojā, sākās kampaņa “Svešu bērnu nav”. Tolaik pārsteidza, ka neviens pieaugušais visā šajā 5 gadus vecā zēna ceļā nebija painteresējies, kurp viņš dodas. Bet pieaugušo apkārt bija daudz: uz ielas, pieturā un autobusā.

Daudzi bērni tiek sadalīti gabalos un no metāla šālītēm izsviesti medicīniskajos atkritumos tikai tāpēc, ka pieaugušajiem, uz kuriem tas tieši neattiecas, ir vienalga. Nē, izteikties aborta jautājumā nenozīmē uzspiest savu viedokli citiem. Paust savu viedokli, paust traucējošu viedokli vēl nenozīmē to uzspiest. Arī aicināt uz pārmaiņām sabiedrībā vai pārmaiņām ierastajā uzvedībā nenozīmē uzspiest savu viedokli. Tas ir mēģinājums pārliecināt pietiekami lielu skaitu cilvēku, lai šīs pārmaiņas varētu notikt.

Runājot par pārmaiņām sabiedrībā, gribētu pieminēt arī organizāciju “Jaunā viļņa feministes”, kuru dibinājusi Destinija Herndona-Delarosa. Par savas organizācijas misiju viņa raksta: “Mēs pastāvam, lai pieprasītu tādu nākotni, kurā sievietes spētu piedalīties sabiedrībā, neupurējot savus bērnus uz “vienlīdzības” altāra. Mēs spējam kaut ko, ko nespēj vīrieši, – dāvāt šai pasaulei jaunu dzīvību. Patriarhāts sagrāba varu, pielietojot vardarbību pret vājākajiem, un mēs atsakāmies atkārtot šādu modeli. Tādam modelim nav vietas patiesi vienlīdzīgā nākotnē ikvienam cilvēku saimes loceklim.” Nezinu, vai varu pilnībā piekrist viedoklim, ka sievietes ir bijušas vīriešu apspiestas, taču man ļoti patīk šī jaunā feminisma piesargāšanās, lai no apspiestajām nekļūtu par apspiedējām.

New Wave Feminists jeb “Jaunā viļņa feministu” Facebook lapas logo.

Turklāt šīs feministes savos izteikumos ir vēl radikālākas par vairumu kristiešu, jo viņas vēlas pilnīgu abortu aizliegumu bez izņēmumiem. Viņas lieto ļoti interesantu argumentāciju, kā šāds aizliegums varētu uzlabot, nevis pasliktināt sieviešu stāvokli. Šeit piedāvāju izvilkumus no izklāsta, kā šīs grupas feministes saredz nepieciešamos uzlabojumus sabiedrībā.[12] “Aborta kā vieglākā ceļa atcelšana garantē, ka cilvēki skaļi pieprasīs labākus apstākļus sievietēm. Kāpēc lai viņi piepūlētos un skaļi protestētu, tā radot lielas galvassāpes, kamēr pastāv vienkāršs risinājums – legāls aborts? Sievietes un viņu atbalstītāji kāpinās spriedzi, lai radītu sabiedrību, kurā tiek izrādīts lielāks atbalsts un gods grūtniecēm un mātēm. Tādu sabiedrību, kura uzņemas galīgo atbildību par bērnu kvalitatīvu audzināšanu. Legālais aborts vairs nemazinās šo spriedzi gluži kā evakuācijas vārsts. Nebūs vieglāka ceļa. Šāda sociālā spriedze, visticamāk, sasniegs tādus apmērus, ka dos rezultātu. Tādu īstermiņa risinājumu kā aborts pieņemšana tikai kavē īsteno reformu veikšanu – tādu reformu kā pienācīgs maternitātes un paternitātes atvaļinājums, darba vietas saglabāšana, kvalitatīva bērnu pieskatīšana, sabiedrības atbildība par visu vecumu cilvēkiem, kā arī bērnu pieskatītāju ekonomiskais pienesums. Kamēr vien aborts būs pieņemams, sabiedrība nekad neķersies pie patiesajiem dzimumu nevienlīdzības cēloņiem.” Feministes, kuras iestājas par dzīvību, ir apvienojušās daudzās un dažādās organizācijās, bet “Jaunā viļņa feministes” man šķiet pati simpātiskākā apvienība.

New Wave Feminists dibinātāja un vadītāja Destinija Herndona-Delarosa. Uz plakāta uzraksts: “Aborts ir sieviešu apspiešanas simptoms, nevis risinājums.”

Biju plānojusi ar šo arī beigt savu apskatu par aktīvistiem, kuri nav kristieši, taču kāda publikācija mani pamudināja pieminēt arī tādus “par dzīvību” aktīvistus, kuru noraida baznīcas seksuālās morāles normas. Pastāv arī tā sauktās LGBTQ+ grupas un organizācijas, kuras iestājas “par dzīvību”, uzskatot abortu par cilvēktiesību pārkāpumu.[13] Kāds vīrietis, kurš sevi sauc par geju, vārdā Keldens Formosa, dalījās pārdomās, kāpēc viņš ir pret abortu. Šīs pārdomas būtu vērts izlasīt pilnībā,[14] taču šeit padalīšos tikai ar vienu citātu. Formosa plaši izsakās par to, kādi ir jauniešu plāni dzīvei – izglītība, karjera un, protams, izklaides. Runājot par šiem dzīves plāniem, viņš saka: “Kaut arī šāda pieeja dzīvei ir mazliet ierobežojoša, tajā ir daudz laba. [..] Tāpēc nav nekāds brīnums, ja tad, kad notiek kaut kas negaidīts, kas izjauc šos plānus, cilvēkiem ir viena un tā pati instinktīvā un baiļpilnā reakcija: tikt vaļā no traucēkļa. Atbrīvoties no tā. Izlikties, ka tā nekad nav bijis. Daudziem aborts ir veids, kā paturēt savu dzīvi ierastajās sliedēs, pieturēties pie šaurā un specifiskā priekšstata par dzīvi, pat ja tas nozīmē pārtraukt kāda cita dzīvību. Esmu gatavs atzīt par pamatotām bailes, ko rada negaidīts un negribēts aicinājums atteikties no saviem plāniem, tos būtiski mainīt. Neatkarīgi no tā, cik taisnīga būs mūsu sabiedrība, laist pasaulē bērnu, kuru negaidīji, nekad nenozīmē tikai sīkas pārmaiņas. Taču atteikšanās no saviem plāniem var būt arī dzīvības avots.”

Visbiežāk, kad piemin aborta morālo ļaunumu, tie, kas iebilst, piesauc izvarošanas, incestu, mazgadīgas grūtnieces, smagas veselības problēmas, nabadzību un invaliditāti. Kā sacīja kāds amerikāņu komentētājs, tas ir “pilns komplekts no romāna Nožēlojamie”. Lai gan šie gadījumi tiek izvirzīti priekšplānā, debatējot par abortu atļaušanu vai aizliegšanu, paliek nepamanīts, ka tā ir tikai ļoti maza daļiņa no visiem veiktajiem abortiem. Lielākā daļa notiek tikai tāpēc, ka, kā raksta Keldens Formosa, – bērns neietilpa plānos.

Bieži domāju par to, cik cilvēks ir pretrunīgs. Mums Latvijā ir pasen izveidojusies tradīcija gada nogalē īpaši godināt cilvēkus, kuri ir paveikuši citu labā kaut ko nozīmīgu. Ceremoniju sauc par “Latvijas lepnumu”. Tajā parasti var uzzināt ārkārtīgi saviļņojošus stāstus par nesavtību, uzupurēšanos, pašaizliedzību un mīlestību. Kad redzu ceremonijas apmeklētājus zālē, ļoti bieži, notiekošo vērojot, viņiem acīs ir asaras. Mēs taču gribam dzīvot sabiedrībā, kurā cilvēki ir iejūtīgi un labi cits pret citu, pat ja tas prasa pārskatīt savas dienas, gada un pat visas dzīves plānus. Ir ļoti labi nospraust dzīvē mērķus un tiekties uz tiem, bet to nevar darīt par kāda cita dzīvības cenu.

Atgriežoties pie sievietes balss nesadzirdēšanas, baidos, ka Ilzei Jansonei ir taisnība, tikai no diametrāli pretējās puses. Ja sieviete principiāli iestājas pret grūtniecības pārtraukšanu, viņai ir ļoti grūti kaut kur šo viedokli izteikt. To vienkārši nepublicē. Tas, protams, var radīt maldinošu priekšstatu, ka tādu sieviešu nav un ka arhibīskaps pauž tikai savas katoļu vīrieša domas, nevis viedokli, kuru aizstāv gan katolietes, gan ateistes, gan feministes, gan lezbietes. Mani pašu personīgi ir pārsteidzis, cik ārkārtīgi dažādi un pretišķīgi uzskati var būt sievietēm, ar kurām es varu būt vienisprātis tikai šajā vienā jautājumā: ka aborts nav risinājums nevienam un ka mēs ne savus, ne svešus bērnus neesam gatavas izmest medicīniskajos atkritumos. Varbūt sievietes, kam rūp nedzimuši bērni, runā par maz un pārāk klusi.

Meitenes, runāsim skaļāk!

P. S. Rakstā tas nekur neiederējās, bet es gribētu pievienot attēlu ar lapiņu, kuru “Jaunā viļņa feministes” dala grūtniecēm.

TEV VISS IZDOSIES.
Daudzi cilvēki tev droši vien tagad stāsta, ko tu tagad nevarēsi.
Lai viņi aizveras!
Mūsu uzdevums ir tev pateikt, ko tu spēsi.
Tu spēsi dzemdēt šo bērnu un pabeigt mācības.
Tu vari turpināt grūtniecību un būt veiksmīga.
Tu esi pietiekami stipra, lai to paveiktu.
Tu esi pietiekami stipra, lai tiktu galā arī viena pati, ja vajadzēs.
Jo tu neesi lūzere, draudzenīt.
Tev šobrīd tiek piedāvāta brīnišķīga iespēja. Tev ir iespēja kļūt par kāda varoni.
Tev ir iespēja izglābt kādam dzīvību.
Tu esi stipra. Tev nevajag abortu.
Mēs tev nerādīsim skumjus attēlus ar bēdīgām meitenēm,
kas lūkojas lietū pa logu.
Jo tā neesi tu.
Ieslēdz savu lauvenes režīmu!
Ir notikuši negaidīti s*di, un vai zini, ko tu dari?
Tu tiec ar tiem galā kā pavēlniece.
Drosme nenozīmē, ka tev nav bail.
Drosme nozīmē, ka tev ir bail, bet tu izvēlies nepadoties šīm bailēm.
Šobrīd tevī ir jauna dzīvība.
Tikai tu vari to izglābt.
Tu to varēsi, un mēs būsim ar tevi, lai palīdzētu.
ESI VARONE.
Izglāb sava bērna dzīvību.



[1] Pilns raksts pieejams https://www.rigaslaiks.lv/zurnals/komentari/zbigneva-veseris-20990

[2] Kristīne Ceļmillere, “Karš un aborts jeb krieva bērns”: https://telos.lv/kars-un-aborts-jeb-krieva-berns

[3] Šī sprieduma juridisku analīzi var lasīt Jura Rudevska rakstā divās daļās: https://telos.lv/spriedums-abortu-lieta-1 un https://telos.lv/spriedums-abortu-lieta-2.

[4] Rezolūcijas priekšlikums pilnā apjomā atrodams: https://www.europarl.europa.eu/doceo/document/B-9-2022-0365_EN.html.

[5] Ar balsojuma rezultātiem var iepazīties: https://www.europarl.europa.eu/doceo/document/PV-9-2022-07-07-RCV_FR.pdf. Balsojums par minēto rezolūciju sākas no 109. lappuses. No Latvijas “par” šo rezolūciju nobalsoja Andris Ameriks, Nils Ušakovs, Inese Vaidere, Ivars Ījabs. Pārējos mūsu deputātus sarakstā neieraudzīju, bet, iespējams, kādu palaidu garām. Jāņem vērā arī tas, ka nebalsojušo deputātu skaits bija liels.

[6] Tiesa, šī nav gluži jauna ideja. Par nepieciešamību ierakstīt tiesības uz abortu Pamattiesību hartā Francijas prezidentūras uzsākšanas runā tajā pašā Eiropas Parlamentā jau izteicās Francijas prezidents Emanuels Makrons.

[7] Turklāt vīrietim aborts var būt izdevīgāks nekā sievietei, jo tad viņam par bērnu nav jāuzņemas atbildība. Šobrīd Civilprocesa likuma 249.1 pants paredz, ka prasību par paternitātes noteikšanu var iesniegt tiesā; pakalpojums ir bez maksas, un, ja vīrietis ir bērna tēvs, viņam būs jāmaksā alimenti līdz bērna pilngadībai. Savukārt, ja uzskata, ka pret abortiem iestājas vienīgi garīdznieki, kuriem pašiem nav bērnu, tad šo viedokli varētu nemaz neņemt vērā, jo no visa vīriešu skaita pasaulē katoļu klērs veido tikai pavisam nenozīmīgu daļiņu.

[8] Tieši lasot sekulāro dzīvības aizstāvju rakstus, es uzzināju, ka jūdaismā un islāmā aborts ir pieļaujams vai netiek asi nosodīts līdz grūtniecības 40. dienai, jo šajās reliģijās uzskata, ka tik ilgi embrijam nav dvēseles. Bija visai neierasti lasīt, kā sieviete, kura sevi dēvē par ateisti un iestājās par dzīvības aizsardzību kopš ieņemšanas brīža, atspēko visādas “reliģiskas muļķības” abortu sakarā.

[9] Ar viņas lapu var iepazīties šeit: https://secularprolife.org/

[10] Šo un vēl citus Hičensa izteikumus par abortu var atrast šeit: https://www.nationalreview.com/corner/christopher-hitchens-on-abortion/ Būtu bijis interesanti dzirdēt viņa komentāru par “Ro pret Veidu” atcelšanu, taču diemžēl Hičenss devās mūžībā jau 2011. gadā.

[11] “Tēvs, paceļot bērnu rokās, apstiprināja savu lēmumu pieņemt viņu ģimenē, tad upurēja dieviem un mazulim deva vārdu. [..] Ja tēvs jaundzimušo ģimenē neuzņēma, to pameta. Tas vai nu gāja bojā, vai to uzaudzināja kāds cits. Jau “XII tabulu likumi” paredzēja nonāvēt jaunpiedzimušos, kuri piedzima vāji vai nepilnvērtīgi, turklāt tēvam bija tiesības nepieņemt ģimenē, atteikties arī no vesela bērna. Nopietni cīnīties pret bērnu nogalināšanu sāka tikai kristietība.” Andris Rubenis, Senās Romas dzīve un kultūra, Rīga: Zvaigzne ABC, 1995, 160. lpp.

[12] https://secularprolife.org/2022/07/dobbs-is-bearing-out-a-45-year-old-pro-life-feminist-theory/

[13] Pieļauju, ka Latvijā par to vispār ir zināms tik maz, ka ir vērts ieskatīties publikācijā, kuru ko pēc “Ro pret Veidu” atcelšanas šai grupai veltīja NBCNews: https://www.nbcnews.com/nbc-out/out-news/anti-abortion-lgbtq-groups-roes-reversal-human-rights-victory-rcna35716

[14] https://www.americamagazine.org/faith/2021/01/29/pro-life-homosexuality-lgbt-march-life-239844

Print Friendly, PDF & Email

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: