Zeme un debesis, un otrādi. 3. daļa

Raksta pirmā un otrā daļa lasāmas: https://telos.lv/zeme-debesis-otradi-1 un https://telos.lv/zeme-debesis-otradi-2.

Imago Dei

Nav brīnums, ka seno israēļu attieksme pret zemes īpašumu lielās līnijās raksturota tāpat kā jebkur citur senajā pasaulē, Ēģiptē vai Divupē: visur tie, kam ir, atrodas hierarhiski augstākā pozīcijā nekā tie, kam nav. Visur vienā pusē ir valdnieki, augstmaņi, bagātie zemes īpašnieki un viņus apkalpojošā ierēdņu armija, bet otrā ir vergi, zemnieki un bezzemnieki, kam nepieder nekas. Pēdējiem atliek vien paļauties uz kungu žēlastību, jo tiesības rīkoties ar zemi un mantu ir tiem, kuriem pieder kaut kas vērtīgs. Taisnības labad gan jāsaka, ka par strādniekiem rūpējās, jo citādi nebūtu, kas laukus apstrādā. Šādi spēles noteikumi bija visos senajos Tuvajos Austrumos un ne tikai. Likumus rakstīja tie, kuriem bija īpašums un vara; likumiem bija jābūt tādiem, kas bagātos apkalpo un turpina uzturēt sistēmu. Savukārt vergi, nabagi un bezzemnieki tādā ainavā vienkārši “neeksistēja” un viņiem nebija ne mazāko iespēju mainīt savu stāvokli; vertikālā mobilitāte neeksistēja.

Taču viena lieta ir vides rekonstrukcija, ar ko nodarbojas Vecās derības sociālais lasījums, bet pavisam cita – teksts, kas ir mūsu rīcībā. Vecā derība nav rakstīta no kungu pozīcijām. Kungu pozīciju tā apraksta, bet neaizstāv. Šajā sakarībā jāmin viena nozīmīga Vecās derības teksta īpatnība, kas atklājas stāstā par cilvēka radīšanu (1. Mozus 1:26 un 2:7). No šodienas perspektīvas raugoties, šie pāris panti ir sākums Bībeles un vēlāk Baznīcas antropoloģijai jeb mācībai par cilvēku kā tādu un cilvēku viņa attiecībās ar Dievu. Bībeles valodā cilvēka rašanās ir Dieva veikta cilvēka radīšana “pēc Sava tēla un līdzības” (latīņu valodā: imago Dei). Te arī slēpjas Vecās derības teksta unikalitāte. Gan senajā Divupē, gan Ēģiptē par “dieva līdzību” varēja uzskatīt tikai valdnieku vai kādu augstmani, ķēniņu vai varoni, puscilvēku–pusdievu. Nevienā gadījumā nebija iespējams Dievlīdzību pierakstīt kaut kādam Nīlas grāvracim vai zikurāta ķieģeļu cepējam, kura dzīvība bija pīšļu vērtībā. Tātad, stāstot par cilvēka radīšanu, Vecā derība lieto “ķēnišķo valodu”: Dievlīdzības nesējs ir ikviens cilvēks neatkarīgi no sociālā stāvokļa un vietas hierarhijā, nevis tikai augstmanis vai valdnieks.[1]

Nostāšanās ikviena cilvēka Dievlīdzības pusē ir Vecās derības praviešu pozīcija, un šis koncepts iedibināja noturīgu tradīciju. Tas nav tikai mūsdienu ekseģētu atklājums, rokoties ķīļrakstu un papirusu kaudzēs; tā ir stabila tēze. Amerikāņu pētnieks V. Brugemans, kurš savos izteicienos ir ļoti uzmanīgs, apgalvo, ka šī pozīcija bija drosmīga – tik ļoti, ka to var saukt par destabilizējošu. Tā musina uz sociāliem nemieriem, uz dumpi pret pastāvošo kārtību; tā draud ar nepatikšanām. No Dievlīdzības tēzes izriet, ka nekāda tālaika sabiedriskā kārtība nav Dieva dota; tā ir iztēlota, safabricēta un uzspiesta vienas kārtas sazvērestība sava labuma vairošanai uz citu rēķina.[2]

Tomēr, lai gan bagātos un nabagos, augstāko un zemāko kārtu šķīra gluži kā bezdibenis, kuru Vecā derība skaidri fiksē, viņi bija saistīti kā vienas sistēmas elementi, kuri viens bez otra nevarēja pastāvēt. Ne tikai tāpēc, ka zemnieki hierarhijas apakšā ražoja pārtiku, kuru ēda kungi. Mozus likums, atšķirībā no pārējiem Tuvo Austrumu likumiem, ir rakstīts ar nolūku uzturēt godprātīgu attieksmi pret nabagiem. Te ir kāds noslēpums, kas nav atminams tās pašas sociāli ekonomiskās sistēmas ietvaros, kurā šī plaisa pastāv. Pagaidām, runājot par Veco derību, secināsim, ka Mozus likums centās līdz zināmai robežai savaldīt un iegrožot bagātnieku patvaļu.

Zīmīgi, ka šo senebreju Rakstiem būtiski atšķirīgo uzsvaru Eiropas juristi vēlāk lika pamatā t. s. dabīgo tiesību teorijai.[3] Tā katrā ziņā bija opozīcija, drosmīga sacelšanās pret valdošo konjunktūru, tā ir stāvēšana straumē.

Zīmīgi arī, ka Mozus bauslība uzsvēra likuma varas realizāciju tieši tajos morālās dzīves aspektos, kuros valsts pārvaldei nebija nekādu instrumentu, kā kungu mantkārību savaldīt (tāpēc t. s. Dekalogā ir likumi “tev nebūs zagt, iekārot, apmelot” utt.). Vēl skaļāk tas izskan, kad no morāles pārslēdzamies uz sociālo taisnīgumu: “Neviena atraitne un neviens bārenis lai netiek apspiests. Ja tu tos apspiedīsi, tad tie kliegdami kliegs uz Mani, un Es uzklausīšu viņu saucienus” (2. Moz. 22:22). Šeit jau redzamas Vecās derības morālā imperatīva konkrētās sekas. Tāpēc droši var teikt, ka Bībelei raksturīgajai attieksmei pret īpašumu galvenais ir kopīgā labuma, labklājības un ilgtspējas resurss – citiem vārdiem sakot, cilvēka vērtību nosaka nevis manta, kas viņam pieder (kā “pagāniem”), bet tas, kādu attieksmi cilvēks pret viņam piederošo mantu izrāda. Bibliskās likumdošanas pamats ir nevis mantas daudzums, bet turīgā īpašnieka attieksme gan pret to, kas viņam pieder (un to, ko viņš ar šo mantu dara), gan pret tiem, kuriem nekādas mantas nav. Tas ir sabiedrības locekļu līdzatbildības un solidaritātes kritērijs. Bagātnieku tiesības tiek definētas ciešā korelācijā ar tiem, kuriem nekā nav, jo ikvienam cilvēkam, kas nes sevī Dievlīdzību, viņa dabīgās tiesības nav atņemamas un tās aizsargā Visaugstākā Autoritāte.

Taisnības imperatīvs

Līdz ar to būtiski mainās bibliskā diskursa ass. Tā vairs negrozās ap to, kā vairot un pārvaldīt īpašumu, bet gan, kā modelēt sabiedrību, kuras locekļus vieno nevis kārtas sazvērestība, bet nepieciešamība savaldīt tos, kuriem īpašums ir galvenais viņu nozīmes un varas pamats. Kā savaldīt, Ē. Fromma vārdiem runājot, “pieaugušo, infantilo zīdaini, kuram visu laiku vajag knupi, ko zīst”. Bībeles naratīva centrā pieņemas spēkā jautājums par cieņu, atbildību un arī līdzcietību pret pazemoto un cietēju. Tas, kā jau teicu, noved pie ciniski augstprātīgo un netaisni ieņemto sabiedrisko institūciju kritikas.

Bībeles pamatteksts, kas raksturo kritisko attieksmi pret mantīgajiem, protams, ir Iziešana no Ēģiptes jeb Exodus (2.–5. Mozus). Šis teksts satur kopā Veco un Jauno derību kā mugurkauls cilvēka ķermeni. Ap šo sižetu kārtojas praktiski visi Vecās un Jaunās derības galvenie notikumi. Iziešana ir paradigmatisks notikums. Ne velti pie tā apelējuši gan visu krāsu un kārtu anarhisti, kuriem Bībeles piesaukšana likusies svarīga, gan tie sociālo utopiju sacerētāji, kurus varētu ietvert kopīgā jēdzienā “atbrīvošanas teoloģija”.[4] Šajā naratīvā Jahve ir vergu atbrīvotājs. Viņš nostājas to pusē, kuri atrodas sabiedrības hierarhijas pašā apakšā, – tie ir israēļu vergi Ēģiptē –, un noslīcina jūrā tos, kuriem šajā zemē, šķiet, piederēja viss: zeme, vergi, piramīdas, sfinksas, sievietes un zelts. Vakardienas vergi izgāja cauri Niedru jūrai sausām kājām, bet ēģiptiešu greznie kararati noslīka ar visiem bruņu zirgiem. Tas nebija etnisks konflikts (šādu vispārinājumu nevarētu izdarīt), tas bija sociāls konflikts, jo šajā stāstā pēc būtības tiek risināts jautājums par vareno attieksmi pret beztiesīgajiem vergiem. Dieva iejaukšanās notikumu gaitā ir dinamiska. Mūsu acu priekšā notiek apvērsums: tas, kurš bija bagāts, nokrita zemē un noslīka smirdīgās dūņās, bet tas, kurš bija nabags, ieguva brīvību un devās uz zemi, kur “piens un medus tek”. Kā rāda, piemēram, 82. psalms, šī ir Bībeles caurviju tēma: “Spriediet tiesu nabagam un bāriem, gādājiet taisnību vārgajiem un trūcīgajiem! Glābiet mazos ļaudis un nabagus, atsvabiniet viņus no bezdievju rokas!” (Ps. 82:3-4 u. c.)

Autora skatījumā Jahves būtība atklājas spējā iejaukties un mainīt vēsturi. Jahve ir Dievs, kurš valda pār vēsturi. Sociālā lasījuma valodā tas nozīmē, ka attieksme pret privātīpašumu tiek pārskatīta atšķirīgi no pagāniem Ēģiptē un Divupē. Israēļiem privātīpašums nav personas nozīmīguma kritērijs – tas nav viņu zīdāmais knupis. Eksaltēta sajūsma par mantu tiek nomainīta ar ironiju, pat sarkasmu (līdzīgi Ēdenes dārzā pirmie cilvēki, kuri gribēja būt “kā Dievs”, ieraudzīja savu apkaunojošo kailumu). Lasītājs tiek sagatavots atziņai, ka mantas sadale nedrīkst būt atkarīga no iesēšanās siltajā ķeizara krēslā, jo tajā noskatās visuredzošā Jahves acs. Viņš savukārt alkst pēc taisnības, jo Viņš “ir taisnīgs Dievs un Savu godu citam neatdod” (Joz. 24:19 u. c.). Viņš panāk savu gribu pat cilvēkiem nesaprotamā, brīnumainā veidā. Šāds naratīvs ikvienā sociāli aktīvā kontekstā skan intriģējoši un valdošajai kārtai pagalam neērti. Jebkurā gadījumā tajā ir kritiskas opozīcijas potenciāls.

Nav nejaušība, ka tas izlasāms arī Jaunās derības sākumā, Dieva Dēla Piedzimšanas pasludinājumā, kad eņģelis Gabriēls uzrunā Jaunavu Mariju. Jaunā derība nāk ar Kristus Apsolījuma piepildīšanos, jo tauta, kas “staigā tumsībā, ieraudzīs spožu gaismu” (Jes. 9:1). Tā, eņģelis saka: “Viņš darījis varenus darbus ar Savu elkoni un izklīdinājis tos, kas ir lieli savā sirdsprātā. Viņš varenos nogāzis no augstiem troņiem un paaugstinājis zemos. Izsalkušo Viņš pildījis ar labumiem, un bagātos Viņš atstājis tukšus.” (Lk. 1:51-53.) Alternatīvas tiek sakārtotas krasā kontrastā, ko kāpina darbības vārdi: “izklīdinājis”, “nogāzis”, “atstājis tukšus” – un “paaugstinājis”, “pildījis ar labumiem”. Šī alternatīva vijas cauri visai Kristus sludināšanai. Atcerēsimies kaut vai solidaritātes imperatīvu Mateja ev. 25:45: “Patiesi Es jums saku: ko jūs neesat darījuši vienam no šiem vismazākajiem, to jūs arīdzan Man neesat darījuši.”

Padzīšana un zemes meklēšana

Visām Vecās derības kaislībām ap zemi ir viens paradoksāls kopsaucējs. Zeme gan ir tā, kas “mums pieder” – bet arī “mēs piederam zemei”. It kā zeme ir inerts objekts, tomēr Vecās derības autora skatījumā zeme nepastāv pati par sevi; aiz zemes vēl ir tiesības to apdzīvot, un šīs tiesības piešķir Dievs. Svētajā karā, par ko stāstīju iepriekš, šīs tiesības tika izcīnītas ar zobenu, bet jautājums paliek: vai tiesības apdzīvot zemi kaut ko būtisku nozīmē arī dvēseles glābšanai? Tā ir asiņainā stāsta otrā puse. Jo var taču būt, ka dvēseles glābšana nemaz nav saistīta ar zemi, ar saimnieka apziņu, ar piederību “senču mantojumam”, ar atbildību, ar ekoteoloģiju un galu galā visas planētas ilgtspēju? Citējot Rakstus, kristieši provokatīvi mēdz teikt: “Mūsu piederība ir debesīs, jo ir teikts, ka zeme satīsies kā ritulis un sadegs, un ko tad?… Vai tad glābšana tiešām ir saistīta ar zemes lietām?” Un vēl: kur īsti meklēt sākumu morālei un ētikai, ja ne no attieksmes pret zemi? Varbūt zemes tiesības un debesu valstības tiesības ir cieši saistītas?

Lai man nepārmestu uzmācīgu moralizēšanu, vēlreiz atgādināšu par lūzumu Vecās derības naratīva attieksmē pret zemi. Vispirms līdz 1. Mozus grāmatas 11. nodaļai tiek stāstīts par cilvēka “ielikšanu” dārzā (zemē) un izdzīšanu no tās. Tur pirmie cilvēki Ādams un Ieva, pēc viņiem slepkava Kains un viņa upuris Ābels, Noa un pirmo cilvēku dzimta, visbeidzot arī Bābeles torņa celtnieki dīvainā kārtā darīja visu iespējamo, lai tiktu padzīti no savas zemes un izklīdināti pa pasauli kā “tekuļi un bēguļi” bez dzimtenes (1. Moz. 4:12). Bībeles stāsts ir centrēts ap to, kā cilvēku ļaunums, iedomība un savtīgums ierosina padzīšanu no zemes.[5] Pirmā slepkavas Kaina izmisums, šo lāstu dzirdot, bija tik liels, ka viņš lūdzās nāvi!

Otra šī naratīva daļa ir 1. Moz. 12.–50. nodaļu stāstā par pirmo patriarhu Abrahāmu un viņa dzimtu. Abrahāms, kuram arī nebija savas zemes, devās ceļā, lai savu zemi iegūtu. Viņš ir tas cilvēks, kurš neatlaidīgi centās pagriezt destruktīvo haosu pretējā virzienā. Vecās derības valodā tas ir stāsts par savas zemes meklēšanu, kuru “Dievs man parādīs”. Tādējādi šī naratīva divas puses ir padzīšana, kuras sekas ir Kaina (t. s. kainītu dzimtas) augsti tehnoloģiskās civilizācijas kosmopolītisms bez vēstures kompasa vienā pusē, un neatlaidīga savas zemes meklēšana, savas piederības zemei apliecināšana, otrā. Tāda ir Vecās derības “zemes teoloģijas” ass. Vecās derības tekstā šī ass kompakti aprakstīta 1. Moz. 4.–5. nodaļā, salīdzinot Ādama un Ievas dēlu Kaina un Seta dzimtas.

Patriarhs Abrahāms ir ne vien mūsu “ticības tēvs”, kā viņu nosauca apustulis Pāvils, bet arī Kaina lāsta izpircējs – cilvēks, kurš parādīja pasaulei, ka bez savas zemes cilvēks ir nožēlojams mankurts, cilvēks bez atmiņas. Vakardienas ekonomiskais migrants Abrahāms nonāca līdz apjautai, ka piederība savai zemei ir līdzvērtīga Dieva aicinājumam – un otrādi, tāpēc viņš devās ceļā, atsaucoties lielajam aicinājumam. Tāds skaidrojums atbilst Vecās derības stāstam par Abrahāma aicināšanu (viņu tajā laikā vēl sauca par Ābramu): “Tas Kungs sacīja uz Ābrāmu: “Izej no savas zemes, no savas cilts un no sava tēva nama uz zemi, kuru Es tev rādīšu. (..) Ābrāms izgāja, kā Tas Kungs to viņam bija sacījis. (..) Bet Ābrāms, izejot no Hāranas, bija septiņdesmit piecus gadus vecs” (1. Moz. 12:1-4). Paplašinot interpretāciju, cilvēka dzīve norit starp zemes zaudēšanu un cenšanos to atgūt, starp sakņu atciršanu un iesakņošanos vēlreiz. Šo dialektiku nav lieki uzsvērt arī mūsdienās. Tā atgādina par Sprīdīti, kurš devās meklēt laimi svešumā un atgriezās mājās – nevis kā dotās, bet paša atrastās un izprastās; starp pazaudēto dzimteni un neatlaidīgo ticības cīņu, lai varētu tajā atgriezties un dusēt pie tēviem. Atsaukšanās aicinājumam atspoguļo biblisko izpratni par personības tapšanas procesu, un vienlaikus tā ir radikāla attieksmes maiņa pret īpašumu un mantu, kas nav un nevar būt personības pamats.

Šāds Vecās derības naratīva izklāsts lasītāju, iespējams, noskaņo uz domām, ka dvēseles glābšana ir kas tāds, kam obligāti jābūt saistītam ar dzimtenes apziņu un ar senčiem; un lasītājs nebūs kļūdījies. Laika izteiksmē zeme, senči, vēsture var šķist pagātne, kas attur no virzīšanās uz priekšu, bet kavēkļi, kā zināms, draud ar stagnāciju un garīgu nāvi. Turpretī Jaunā derība māca, ka “ticība ir stipra paļaušanās uz to, kas cerams” (Ebr. 11:1), tātad uz nākotni, un ticība ir pestīšanas ķīla. Šī nākotne sauc un aicina, tā liek kritiski izturēties pret sasniegto un pārkāpt pāri savam nespēkam. To apzinoties, pazīstamais Vecās derības izpētes klasiķis Gerhards fon Rads raksta, ka Abrahāma aicināšana 1. Moz. 12:1 iezīmē radikālu intereses zaudēšanu par vēsturi: “Tas Kungs sacīja uz Ābrāmu: “Izej no savas zemes, no savas cilts un no sava tēva nama uz zemi, kuru Es tev rādīšu [nākotnes izteiksmē]”.[6] Dieva pavēle viennozīmīgi izrāva Abrahāmu no pagātnes un iecēla viņu jaunā vēsturē, kas fokusēta uz nezināmā iegūšanu nākotnē. Citiem vārdiem sakot, Abrahāma personības centrs tika pārcelts uz zemi, kurp viņš dodas.[7] Paradoksālā kārtā personības centrs ir ārpus cilvēka.

Tas, izrādās, ir gan grūtību, gan jaunrades un atklājumiem bagāts ceļš. Tā ir jauna vēstures izpratne – ne vairs tā, kas māca skatīties atpakaļ. Gluži kā Vēstulē ebrejiem: “Šeit mums nav paliekamas pilsētas, bet mēs meklējam nākamo” (Ebr. 13:14). Tā ir apgrieztā perspektīva, kas tālumā esošo rāda daudz lielāku par to, kas atrodas tepat deguna galā. Debesis ir augstākas un tīrākas par desu deguna galā. Atšķirībā no lineārās perspektīvas apgrieztajā perspektīvā visas taisnās līnijas, visi ceļojuma vektori krustojas nevis kaut kur tālumā, bet pašā cilvēkā. Šie jautājumi savukārt ir kristīgās askētiskās uzmanības lokā, bet ceļa metafora ir Zaudētās Paradīzes Atgūšana. Iespējams, pati spēcīgākā cilvēka garīgās dzīves metafora ir Redzējums, ko pierakstījis ap. Jānis: “Es redzēju jaunas debesis un jaunu zemi, jo pirmā debess un pirmā zeme bija zudusi, un jūras vairs nav” (Jņ. atkl. 21:1). Ar atziņu, ka “viss ir tapis jauns” (2. Kor. 5:17), sākas Debesu Valstības iegūšanas vēsture, un, atšķirībā no Bābeles torņa, šajā ceļā notiek nevis izkaisīšanās, bet savākšanās. Zemes naratīvs Jaunajā derībā kulminē ar atsaukšanos Dieva Aicinājumam.

Manta sirdī

Attieksme pret zemi, tāpat kā pret mantu vispār, strauji mainījās Baznīcas tradīcijā jau pirmajos gadsimtos. Vispirms manta tika uzskatīta par personas svarīguma rādītāju, bet līdz ar Kristus Evaņģēliju sākās mantas un īpašuma noraidījums. Noslēdzot šo eseju, piedāvāju nelielu ieskatu viena no patristikas agrīnajiem domātājiem sv. Aleksandrijas Klēmenta (apm. 150–apm. 215) homīlijā (sprediķī, uzrunā) “Kurš no bagātniekiem var tikt pestīts?”[8] Homīlijā analizēts Evaņģēlija stāsts par Jēzus sarunu ar bagāto jaunekli (Mk. 10:17:31, Mt. 19:16-30, Lk. 18:18-30). Bagātais jauneklis, izpildījis visus bauslības priekšrakstus, vērsās pie Jēzus ar jautājumu, kas viņam vēl būtu jādara, lai iemantotu debesu valstību (t. i., tādu zemi, kādu dzinās atrast Abrahāms). Acīmredzot pat pēc visu Mozus likumu izpildīšanas (pat pieņemot, ka tas ir iespējams) viņam nebija gandarījuma, ka viņš ieguvis apsolīto.

Šis teksts Evaņģēlijos ir viens no radikālākajiem, kas saistīts ar attieksmi pret mantu un tās vērtību. Jēzus, redzēdams viņa apmulsumu un nevēlēšanos atteikties, saka: “Vieglāk ir kamielim izlīst caur adatas aci, nekā bagātam ieiet debesu valstībā.” Klēmenta interpretācija tikusi apstrīdēta,[9] līdz pat viedoklim, ka viņš varētu būt izmainījis teksta nozīmi, jo: “Kas viņam lika novērsties un aiziet no Skolotāja, aizmirst savu lūgumu, atmest cerību, dzīvību, ko viņš vēl nupat tik dedzīgi meklēja? – Pārdod savu mantu! – Un ko tas nozīmē? [Jēzus] viņam neliek, kā daži domā, atteikties no visa, kas viņam pieder, bet izmēzt no savas dvēseles visu, kas liek pieķerties mantai, atteikties no sajūsmināšanās par to, atbrīvoties no patoloģiskas kaislības uz mantu, no raizēm, kas ir cilvēka esamības ērkšķi, kuri saēd dzīvības sēklas.” Askētiskais ideāls, atteikšanās no mantas uz zemes, “kur kodes un rūsa to maitā un zagļi zog un rok”, nav izpildāms burtiski. Bet kā mantu izmēzt no savas sirds? Ko tas īsti nozīmē? Manta, izrādās, ir tikai pusbēda – daudz grūtāk ir atteikties no pieķeršanās mantai. Tāpēc Klēments, iespējams, mīkstināja askētikas radikālo prasību, lai ar savu kategoriskumu neatbaidītu turīgos kristiešus, tomēr pavēršot askēta skatienu uz to, kas notiek cilvēka dvēseles dziļumos. Daudzi, lūk, atsakās no savas mantas bez kāda ieguvuma Dieva priekšā, ja viņu apziņā saglabājas kaislība uz mantu. Kāda jēga atteikties no mantas fiziski, ja pēc atteikšanās pats vēlāk nožēlosi? Tā nav nekāda askēze, cilvēkam Dieva priekšā no tā nav nekāda labuma. Viens no izcilākajiem Baznīcas tēviem sv. Jānis Zeltamute rakstīja, ka pat nabagi var tikt pazudināti, ja viņos ir ieperinājusies skaudība un pieķeršanās bagātībai. Tu vari būt pavisam nabags, bet vienalga palikt bagāts – un otrādi.

Epiloga vietā

Zemes piederības tēma Vecajā derībā ir plaša un sazarota. Vispirms tas ir jautājums par iztiku, par pieeju ūdens avotiem un leknām ganībām, galu galā par pieeju Vidusjūrai, kur izsenis atradušās ērtas ostas tirgotāju kuģiem, kuri devās uz Ēģipti, Mazāziju, Itāliju un Grieķiju. Izraēla kā smilšu grauds starp diviem dzirnakmeņiem, Divupi un Ēģipti, ir tikusi malta un drupināta, un karu cēlonis vienmēr ir bijis tas pats – zeme un tās izdevīgais novietojums.

Taču Vecā derība laika gaitā ir apaugusi ar teoloģiskiem uzslāņojumiem, un šie uzslāņojumi ir jāskata kā daļa no dinamiska procesa. Tieši to piedāvā senā teksta sociālais lasījums. Tas ir vēstures dokuments cauri gadsimtiem. Proti, zeme ir Dieva dāvana savai izredzētajai tautai. Tiesības apdzīvot doto zemi ir atkarīgas nevis no karaspēka un bruņošanās, kā sākumā likās, bet no kalpošanas Dievam “garā un patiesībā”. Tiesības apdzīvot zemi ir tā atspere, kas Vecās derības zemes naratīvu dzen uz priekšu. Kam pieder šīs tiesības? V. Brugemans nekļūdās, rakstīdams, ka zemes jautājums ir bibliskās teoloģijas centrālā tēma.

Lai šo zemes jautājumu atrisinātu atbilstoši Bībeles garam, ir jāpatur prātā galvenā ass, ap kuru viss griežas. Izmantojot Ē. Fromma noformulēto dilemmu “būt vai krāt mantu”, redzams, ka Vecā derība virzās prom no mantas daudzuma kā cilvēka vērtības rādītāja uz tikumisku attieksmi pret īpašumu. Šī atbilde sāka skanēt Vecās derības sākuma lappusēs vispirms kā šaubas par bagātības noturību, pēc tam kā kritiska attieksme pret likumiem, kuri tikuši rakstīti bagāto interesēs.

Tas liek lasītājam atgriezties pie cilvēka radīšanas stāsta, un visa centrā ievirzās bibliskās antropoloģijas imperatīvs. Ārpus tā nav atrisināms neviens teoloģijas, t. sk. zemes jautājums. Atšķirībā no citu Tuvo Austrumu tautu mītiem, Vecā derība stāsta, ka ikviens cilvēks ir radīts pēc Dieva tēla un līdzības. Pirmajā brīdī vienkāršā, šķiet, pat naivā tēze iegūst aizvien lielāku vērienu sociāli antropoloģiskajā perspektīvā. Ja jau pastāv augstmaņu kārtas sazvērestība, tad sabiedriskā iekārta ir cilvēkam kā Dievlīdzības nesējam naidīga. Tas ir Vecās derības praviešu sludināšanas fokuss un pamats.

Šo attieksmi pārmantoja Baznīcas Tradīcija, kuras sākums ir askētikas pirmajos gadsimtos izplatītā prasība Dieva meklētājiem atteikties no mantas: tieši tāpat kā Jēzum nebija nekā, tā arī askētiem nedrīkst piederēt nekas. Taču ne jau atteikšanās no mantas te ko atrisina, ja dvēselē saglabājas mantkārības kaislība. Meklējamā “paliekamā vieta” nav ģeogrāfisks punkts uz zemes zem saules, bet Dievlīdzība cilvēkā, kas tiek svētīta ar tiesībām apdzīvot namu. Šajā namā ir logi uz četrām debess pusēm – uz pagātni un nākotni, uz leknām ganībām un tuksnesi, un šī nama istabā ir Kristus Galds.



[1] V. P. Hamilton, The Book of Genesis, Chapters 1-11. Grand Rapids: William Eerdmans Publ. Co., 1990, pp. 135, 159.

[2] W. Brueggemann, A Social Reading of the Old Testament: Prophetic Approaches to Israel’s Communal Life. MN: Fortress Press, 1994, pp. 224–225.

[3] N. Vīksniņš, Apgaismotāji un agrārais jautājums Vidzemē. Rīga: Autora izd., 1937. Lasītājam jāatgādina, ka dabīgo tiesību teorija tika ciniski apspēlēta dzimtbūšanas atcelšanās likumā Vidzemē 1819. gadā, kad latvieši ieguva “personas brīvību”, bet tiesības uz zemi muižnieki paturēja sev. Šis jautājums ir plašāk aplūkojams, bet tas nav šī raksta uzdevums.

[4] G. A. Gutierrez, Theology of Liberation: History, Politics, and Salvation. NY: Orbis Books, 1988.

[5] G. Von Rad, Old Testament Theology, Vol. 1. NY: Harper and Brothers, 1962, pp. 154–156.

[6] Ibid., pp. 161–165.

[7] W. Brueggemann, The Land. Philadelphia: Fortress Press, 1977, p. 18.

[8] Citēts pēc izdevuma angļu valodā: Clemens of Alexandria, “Who is the Rich Man that shall be Saved?”, Ante-Nicene Fathers. MASS., Hendrickson Publ., Vol. 2, 1995, pp. 591–604.

[9] Fr. James Blomeley, “The Rich Young Ruler”: https://orthochristian.com/75838.html; D. M. King, “Widening the Eye of the Needle: The Peculiar Edition of Mark 10:17-31 in Clement of Alexandria’s Quis Dives Salvetur”, https://www.academia.edu/40130012/Widening_the_Eye_of_the_Needle_The_Peculiar_Edition_of_Mark_10_17_31_in_Clement_of_Alexandrias_Quis_Dives_Salvetur

Print Friendly, PDF & Email
close

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: