Par mēru

Nekad nav labi, ja sāk zaudēt mēru. Ieilgušas dzīres ved pie nelabuma. Pārspīlētas un jaunas prasības liek šaubīties par pamatprasību jēdzīgumu. Pārāk liels skaļums liek zaudēt spēju uzklausīt salīdzinoši klusāk pateikto. Dzīves harmoniju veido līdzsvara māksla. Līdzsvars ir tad, kad aizvainotais nepārkliedz ievainoto. Šobrīd Latvijā zem varavīksnes karoga skaļāk kliedz aizvainotie, bet ievainotie – nabadzībā grimstošie, veselību zaudējušie, politiski apjukušie, izglītību nedabūjušie – tiek pārkliegti. Par viņiem nav nekāda lepnuma (pride), jo viņi visi pieder pie mūžīgo rūpju sfēras, kas nav ne atraktīva, ne spēlēm pakļaujama, ne teatrāla.   

Līdzsvars nozīmē samērīgumu prasībās un tiesībās, vēlmēs un to remdināšanā, uzbudinājumā un jēgā. “Praida” septiņdienu līksmība pārkliedz Skolēnu dziesmusvētkus, kas noritēja bez cilvēciskas satikšanās. Pieprasījums izmeklēt naida runas izteikumus savā intensitātē pārsniedz reālo slepkavību un visu citu ļaundarību izmeklēšanu. Kā darīt to, ar ko patiesi lepoties, – nabadzības samazināšanu valstī, reālas rūpes par skolām, slimnīcām, augstskolām, tautas ataudzi un daudz ko citu, nav skaidrs, jo lepnuma vieta jau aizņemta.

Visam, kas sagribēts, esot jānotiek, jo cilvēciskā pasaule tiecas uz brīvību. Taču norises, kas zaudē līdzsvaru, rada jaunas ciešanas, ja netiek saglabāts mērs. Šopenhauers esot teicis, ka dzīve ir ciešanas un nekā cita nemaz nav. Daļa cilvēces domā, ka tā nav taisnība, un tiecas uz emancipāciju – uz atbrīvošanos un sevis apliecināšanu. 

Oficiālajā leksikā emancipācija ir atsvabināšanās no apspiešanas, apvērsums, kas nozīmē atbrīvošanos no ekonomiskiem, politiskiem, tiesiskiem un cita veida ierobežojumiem. Tai var būt dažādi veidi –  sievietes atbrīvošanās no patriarhālās pakļautības, dzimumu līdztiesības nostiprināšana, simboliskās, ķermeniskās apspiestības pārvarēšana, LGBTI+ atbrīvošanās no sabiedrības vairākuma aizspriedumiem par viņu marginālo un nosodāmo raksturu, līdz pat idejām par visas pasaules strādnieku šķiras atbrīvošanos, ko marksismā saprot kā sabiedrības radikālu sociāli ekonomisku pārveidi. Emancipācija visās sfērās skan diži.

Emancipāciju kā humānisma galveno vērtību – brīvību – Eiropas mūsdienu sabiedrība uzskata par progresīvu parādību. LGBTI+ brīvības un tiesības Eiropas Komisijas priekšsēdētājas von Leijenas mutē skan ļoti piepacelti, gandrīz kā 21. gadsimta Eiropas civilizācijas kodols, jo citas civilizācijas pret tām izturas atturīgāk. Brīvība noteikti ir cēlāka, tiesiski patīkamāka, labvēlīgāka vērtība nekā pakļautība, ierobežotība – vienalga, kādu apstākļu dēļ pasaulē nebūtu pastāvējuši brīvības ierobežojumi. Visi gribam būt brīvi savā patībā (atkarībā no tā, kā katrs un katra to sev konstruējam) – tāds ir eiropeiskais laikmeta gars. Tomēr brīvība ir arī atbildība, to atzina pat revolucionāri trakais Sartrs.

Emancipācijas procesus virzoša vērtība ir “līdztiesība”, ko, atminoties Franču revolūcijas saukļus, jauc ar “vienlīdzību”. Līdztiesība nozīmē nevis procesu un galarezultātu vienādošanu, bet gan starta pozīcijas vienlīdzību. Piemēram, visi principā varētu censties izmācīties par lidmašīnas pilotiem vai pilotēm, tomēr ne visiem tas izdotos. Turklāt ne visiem pretendentiem būtu šim darbam piemērota veselība. Bet principā – visi jau varētu mēģināt. Būdams pseidodemokrātisks princips (ka visi var visu), tas gala rezultātā nebūt nav tik cēls – pilots ar sliktu redzi apdraud lidmašīnas drošību, un visi to saprot.

Par emancipācijas idejām kā par cilvēka atbrīvošanos runā kopš Franču revolūcijas laikiem. Šī ideja ir ieausta apgaismības filosofijā. Mūsdienās pārtikušajās sabiedrībās arvien vairāk vēlas kādu atbrīvot – skolēnus no mājasdarbiem, tēvus no tēva lomas un mātes no mātes lomas, nosaucot par vecākiem 1., 2., 3. un tā tālāk, politiķus no atbildības par sadarīto, cilvēci no klimata kataklizmām, ko tā pati sev ir pietuvinājusi, ģimeni no bērniem un atbildības par tiem. Liekas, ka emancipācijas ritenis ir iešūpojies 19. gadsimtā, ripojis strauji 20. gadsimtam un 21. gadsimtā jau uzņēmis bīstamu ātrumu.

Emancipācijai ir cēlā puse, taču ir arī negatīvā. Kad emancipācija pārsniedz mēru, tā nonāk pie apvērsuma jeb inversijas, t. i., nonāk pretrunā ar atbrīvošanās jēgu, radot jaunus konfliktus – kādas citas grupas, procesu vai indivīdu apspiestību, tolerances mazināšanos un apvērstās netaisnības. Patlaban spilgti sāk parādīties apvērstās netaisnības – pret heteroseksuālajām personām, kurām pienākoties klusēt, jo citādi tās izdzēsīs jeb kancelēs, pret kristiešiem, kuri esot apstulboti ar melnsvārcības idejām, pret daudzbērnu ģimenēm, kurām jāiztiek ar mazumiņu, kamēr jaunās, tā sauktās progresīvās “gimenes”, līksmojas varavīkšņu gaismā. Par šo situāciju – “pienākas klusēt” – lieliski izteicās pasaules slavenā dziedātāja Elīna Garanča: “Mūsdienu demokrātijā nevienam nav tiesību brīvi izteikties. Tu esi pakļauts vai nu cenzūrai, ka tu neesi bijis seksuālo minoritāšu pareizajā jomā; tad tu nevari būt reliģiskajā jomā aizskarošs; tad tu nedrīksti runāt un jokot par blondīnēm, par sievietēm, vīriešiem vai vienalga, par ko.” (Tuvplāns, 20.07.2021.). Viņai ir pilnīga taisnība – notiek apvērsums, par ko un kā (ne)drīkst izteikties. Emancipācija, kas atnesa vārda brīvību, tagad pati sevi aprok.

Inversija ir svešvārds, kas nozīmē apgriešanos otrādi, vēkšpēdiņ. Piemēram, gribējām iztīrīt pagalmu, drazas sametām grāvī un tas nosprostojās, bet no tā viss pagalms pārplūda. Iznāca tikai sliktāk. Par apvērstajām netaisnībām runā maz, jo tās ir aizslēpušās aiz emancipācijas kaismīgā starojuma, kas valda pār visu Rietumu civilizāciju.  

Inversijas rodas ātri un vienkārši – tad, kad netiek respektēts mērs, kad labi iecerētais pagriežas uz otru pusi. Mērs ir izcila Aristotela ētikas kategorija, harmonijas veidotāja un tikumu veicinātāja. Nīkomaha raksturmācības otrā grāmata ir veltīta samēram – vidum kā līdzsvaram. Aristotels atzīst, ka “ikviens kādā lietā zinošs cilvēks izvairās kā no pārmērības, tā arī no nepietiekamības un mēģina atrast vidu kā pareizo samēru, uz ko tiekties, turklāt vidu ne pašā lietā, bet attiecībā uz pašu cilvēku.”[1] Filosofam šī samēra izjūta ir tikumība, jo kā mērķi izvirza vidusceļu.

Mēru ierasti pazīstam kā apģērba garuma, platuma rādītāju, mērlenti ar cipariem, atļauto 0,5 promiļu daudzumu asinīs, lai drīkstētu vadīt automašīnu, kas izskan vēlējumā – dzer ar mēru! Un tomēr atļaujam – dzer!, lai gan Latvijā joprojām alkoholisms ir bezmēra kaite un notiek nodzeršanās. Izjūtu, kad ir pārsniegts mērs un vajag rimties, pie mums kopj maz. Pļēguri līdzcilvēkus spēj novest līdz niknumam, politiķi savos solījumos zaudē mēru, oligarhi spēj laupīt bez mēra, kaimiņvalstī Putina Gelendžikas pilij nav cilvēciska samēra, arī sociālo tīklu komentētāju rupjībām nav mēra. Sengrieķu filosofs Aristotels raksta, ka attiecībā pret baudu un ciešanām vidus ir samērīga mērenība, bet pārmērība ir izlaidība.[2]

Mēra nav – tāpēc tikumi tagad ir tik maziņi. Pat bail Latvijā izrunāt šo vārdu – tikums, jo tas ir mērs, kas necieš inversijas.

Emancipācija kā sociāla atbrīvošanās tiecas uz to, lai visiem indivīdiem tiktu dotas līdztiesīgas iespējas sevis attīstībā, izglītībā, darbā, publiskajā sfērā un citur – piemēram, rīkoties ar savu īpašumu, strādāt darbu, ko prot, saņemt nediskriminējošu atalgojumu un tā tālāk. Interesanti, ka G. V. F. Hēgelis sieviešu emancipāciju aplūkoja kā gara atbrīvošanās paraugu, savā estētikā atsaucoties uz Antigones piemēru, kura izvēlējās nepaklausību varai, lai izpaustos kā brīva būtne ar savu ticību un rīcības brīvību.

Marksistisko revolūcijas teoriju un graujošo praksi emancipācijas sasniegšanai mūsdienu eiropeiskā pasaule vairs neatbalsta. Lielo revolūciju vairs neorganizē kā 1917. gadā (kaut gan nezinām, ko pēc laika gribēs Progresīvie). Tās vietā stājas personas izvēles tiesības pārvarēt savu piesaisti, piederību un reizēm pat veselo saprātu. Demokrātija kā iztēlota agora (sabiedriskošanās laukums) tagad ļauj atbrīvoties no šīs agoras, individualizējoties un cenšoties apmierināt savas brīvībā izsprukušās vēlmes, definēt savu lepnumu. Agora gan patiesībā nozīmē kopā būšanu, kopā sanākšanu un kopīgu līdzatbildību. Bet, ja tā izšķīst mikroagorās jeb indivīdos, tad nenotiek nekāda kopā sanākšana un nav nekādas īstas demokrātiskas agoras. Neesmu pirmā, kas saka – Latvija nupat ir sašķēlusies kā nekad, attiecību kārtošanā zaudējusi mēru, un tas nāks par sliktu visiem.

Jo tuvāk mūsdienām, jo vairāk brīvās izvēles tiesības saista ar beznosacījuma brīvo izvēli, kas nereti pārkāpj veselo saprātu un satriec dabisko tiesību jēgu. Bērniem, kas nav apjautuši savu dzimumpiederību un ir tās attīstības sākumā, tiek piedāvātas izvēles tiesības noteikt un mainīt dzimumu – nebūt puisītim, bet meitenei vai otrādi. Proti, hormonāli un ķirurģiski mainīt dzimumu. Kādēļ? Vai tam ir tiesisks, ārpus postmodernās ideoloģijas rasts pamatojums? Vai dabiski dzimušu cilvēku vidē tiešām ir tik daudz dabas kļūdu? Vai jādomā, ka “eņģeļi, kas uz Zemi nes dvēseles” nupat jau masveidā ir sākuši apmaldīties un nolaisties nepareizos ķermeņos? Ka to ir tik daudz, kā mēdz iztēlot postmodernisma skurbulī trakojošās sabiedrības? Neticu aplamajiem eņģeļiem, jo pie viņiem nevarētu būt nokļuvuši pārmodernie filosofi, kas tos būtu samācījuši, ka identitātes ir maināmas kā zeķes. Vairāk izskatās, ka te ienākušas modes kaislības vai, citiem vārdiem sakot, kopš 1968. gada no jebkura dabiskā determinisma atbrīvotā ķermeņa filosofija.

Ja emancipācija tiek pieļauta gara sfērā, proti, kad puisītis iedomājas esam meitene (vai otrādi) un uzstāj, ka lietos sieviešu labierīcības un ģērbtuves (lai gan viņa “ķermeņa eņģelis” nebūt nav pieteicies pretējam dzimumam), tad saprāta mērs tiek pārsniegts. Iedomu valstība, kas nebūt nepieder pie saprāta sfēras, ir emancipējusies no veselā saprāta. Izņēmumi var būt, jo pati daba sagādā pārsteigumus, taču beznosacījuma brīvās izvēles plašums, medicīnisko tehnoloģiju bezatbildība un spēja veikt visus pārveidojumus, ko klients sagribējis, transpersonu emancipāciju sāk pārvērst par inversiju – izvēlos, pārkonstruējiet mani, un es esmu! Jo filosofiski cilvēka identitāte tagad esot konstrukts!

Taču dabiskā daba nekur nav izgaisusi. Meitenes ir meitenes un puiši ir puiši. Kam nepaveicas ar skaidrību, tas ir pa vidu, bet vai tāpēc to nonīdēsim? Nē, kristietībai piemīt žēlsirdība, un tas ir tikums. Palīdzēšanas tikums. Bet ne jaunas, inversas ideoloģijas uzspiešana, kas nojauc dzimumu piederību, priecājoties par postmodernas dzīvesmākslas apliecinājumu. Runa ir par kopējo idejisko noskaņu, kas brāzmo sociālajos tīklos, dzimummodes eksperimentos un pārprastajās “mainīgo dzimumu audzināšanas” teorijās. Visdrīzāk pie vainas ir iztēles pārsātināšana ar kino, medijiem un modi. Kapitālisms nebūt nav tik cilvēkam draudzīgs, kā domājām 1990. gados.

Dzimumu līdztiesība kā emancipācijas ideja ir apmetusi kūleni, nonākusi inversijā un piešķīrusi pavisam brīvu izvēli savai dabiskajai nosacītībai. Un ja nu man rīt sagribas būt Pēterim, nevis Maijai? Ja tā būtu pasaka ar empātijas klātbūtni, varētu paspēlēties. Taču diemžēl daudziem tā vairs nav pasaka, bet uzburbusi savu iedomāto vēlmju – kā dīvainas brīvības – inversija. Kad daba tiek atcelta, kad iztēle pārņem varu, sāk dominēt kairinājumi un vēlmes.

Un tas esot brīvības kalngals? Apšaubu šos nelaimīgos postmodernās filosofijas piekritējus, jo drīz vien nebūs vairs ne viņu, ne atbrīvotāju. Tāpat kā revolūcijas apēd savus bērnus, tā inversijas noslauka savus protagonistus. Vai tas stiprinās cilvēku cilti? Padarīs laimīgākus tos, kas maina sevi, plosoties brīvās izvēles skurbumā?

Nenoliegsim, ka sieviešu emancipācija Rietumu pasaulē ir atnesusi daudzus labumus – iespēju meitenēm apgūt profesiju, aizstāvēt doktora grādu, šķirties no vardarbīgiem vīriem, panākt viņu likumisku savaldīšanu (ar to gan valstij klājas grūti) u.tml. Taču femīnajai brīvībai parādās otra, inversā puse – feminisma teorētiķēm ir radusies pārliecība, ka kapitālistiskās struktūras sagraušana un sieviešu iesaistīšanās darba tirgū nebūt neatbrīvo sievietes, bet gan nereti tās pārslogo un ievelk jaunās važās.[3] Daudzas sievietes varbūt nevar vainot sevi, jo viņas it kā ir atbrīvojušās brīvībai, taču iekritušas patērniecības viltīgajos slazdos. Patērniecība ir mūsdienu kaite, kurai nav mēra sajūtas.

Lai cik feminisms neliktos skaudrs attiecībā pret tradicionālo pasauli, tas tomēr sāk apjēgt, ka ar mēra zaudēšanu kritikas maksimālismā tiek pazemota otra puse – maskulīnā, vīrišķā, jo tiesību iegūšana vienai pusei būtu jālīdzsvaro ar tiesībām un pienākumiem otrai. Tiesības un pienākumi vienmēr ir jātur līdzsvarā. Kas notiek, kad mēra vairs nav, redzam mūsdienu skolās, kur skolotājiem ir tikai pienākumi un bērniem – tikai tiesības.

Ģimene, ja tā ir līdzsvarā un tajā ir gribēti bērni, ir dabiskais dzīves attiecību mērs. Tā ir dabas un jēdzīgā – tieši jēdzīgā, nevis izkropļotā – socialitātē atrodamā līdzsvara vieta, privātā telpa iepretim ārtelpas burzmai un nejēdzībām. Tā tam ir jābūt, jo pasaule balstās ne tikai uz konkrēto fakticitāti, bet arī uz jābūtību. Ģimene, nevis es viens pats ir pirmais un galvenais attiecību samērs mikrokopienā. Katram, lai piedzimtu, ir sava mamma un tētis. Ģimene ir šī kosmiskā, dzīvību uzturošā lieta, ko radījusi dievišķa providence. Ne jau mēs paši radām dzīvību, mēs to tikai savienojam no divām dabiskām pusēm. Dzīvības pamats ir nodot tālāk savu élan vital citam lielajā, kosmiskajā dzīvības mistērijā.

Kad, piemēram, iesaka vairāk lietot daudzskaitļa sieviešu dzimti, valoda no emancipējošas sāk kļūt par inversu rīku. Inversās valodas (kā savulaik ļeņiniskā proletkulta valoda) sāk nomainīt jēdzienus no “mammas” uz “vecāks nr. 1” un no “tēta” uz “vecāks nr. 2”. Pamatīgāku apvērsumu grūti iedomāties pasaulē, kur reālu dzīvību Dieva vārdā rada divas pretēja dzimuma būtnes. Es esmu, būšu un palikšu mamma, lai ko neteiktu jaunā, inversā valodas ideoloģija, kas tagad aizvaino arī mani.

Valodās ir no tradicionāliem aizspriedumiem atbrīvojamas lietas. Taču, kad idejas iemiesojas praksē, tās apmet kūleni, zaudē mēru, un mēs iegūstam “menstruējošos cilvēkus”, lai gan tā ir neloģiska valodforma. Sieviete ir kas vairāk nekā viņas menstruējošais ķermenis, un garīguma noliegums jaundarinātajā vārdā ir aizvainojošs. Angļu valodā mammu vietā parādās “dzemdējošie cilvēki” (birthing people). Nav nepieciešams abstrakto jēdzienu “cilvēks” pēkšņi salauzt ar pievienotiem īpašības vārdiem. Tad vairs nav tālu atgriešanās pie pirmsfeminisma runas par sievieti kā histērisku, emocionāli nenoturīgu radījumu ar dzemdi, nevis cilvēku kā tādu.

Valoda ir vara, un tie, kas ķeras pie inversijām, alkst nevis izteiksmes patiesību, bet varas spēku. Tie, kas mēģina izjaukt domu par ģimeni kā attiecību mēru starp mammu, tēti un bērniem, alkst dzīvot amēbas šūniņā, kas nespēj turpināties, bet noteikti spēj patērēt un baudīt – un ar to arī izbeigties. Visīstākais patērniecības iemiesojums ir ļaudis, kurus – turpinot vārdspēles – var nosaukt par cilvēciskajām amēbām, jo tie visu dzīvi velta patērēšanai un sevis apbrīnošanai.

Ģimene ir kosmiska radīšanas šūniņa, kurā rodas dzīvība, kas ir visaugstākā vērtība uz šīs planētas, un, iespējams, arī Visumā. Feminisma teorētiķes uzsver, ka jāpanāk emancipācija arī simboliskajā, ķermeņa izpratnes, bērnu audzināšanas un kultūras sfērā, mainot priekšstatus par dzimumu lomām. Taču nereti viņas aizmirst, ka dzimuma lomu maiņa nebūt nav atpestīšana, bet gan iestigšana jaunās nepatikšanās. Mēdz iebilst, ka reālajās ģimenēs tāpat plēšas, negrib bērnus, nemīl un pazemo. Jā, tā tas ir, bet uz grēcīgās zemes, kas pazaudējusi mēru. Realitātes neatbilstība ideālam neatceļ pašu ideālu. No tā nebūt neizriet, ka jāmetas jaunās avantūrās emancipācijā no ķermeņa un saprāta.

Daudz tiek spriests par viendzimuma ģimenēm, jautājot, vai tās ir ģimenes. Atkal tiek piedāvāta vārda inversija – ģimenes esot visas un visur, kur redzamas sirsnīgi tuvas attiecības un it īpaši viena dzimuma pāru attiecības. Tā vietā, lai izdomātu modeli, kā palīdzēt tikko dzemdējušai māmiņai ar desmit dienu tēva atvaļinājumu, ja šo atvaļinājumu nevar saņemt tēvs, Satversmes tiesa izdomāja mainīt ģimenes modeli. Ja lasa visus tekstuālos filosofējumus un intervijas, jaunajā formulējumā var izlasīt arī pieļaujamu asinsgrēku, zoofīliju, četru vecāku ģimeni, bara kopdzīvi utt. Tiesa nenoliedzami pārkāpa savu kompetenci, taču acīmredzot intuitīvi sajuta eiropeisko aizrautību ar valodas inversijām, par tēvu būtībā nosaucot mātes draudzeni.

Homoseksuālo cilvēku dzīvēs Rietumos ir notikusi ievērojama emancipācija. To nevar noliegt, ja atceras padomju laika kriminālatbildību, nacisma laika nāvessodus, islāma negatīvo attieksmi. Pārņem šausmas, dzirdot par homoseksuāļu slepkavošanu Čečenijā. Atjaunotajā Latvijā cilvēki var dzīvot brīvi, privātajā seksuālajā sfērā darīt, ko vēlas, politiskajā un radošajā dzīvē “iznākt no skapja” – un nekas liels jau nenotiek. Nav tā, ka jau nebūtu sasniegts pieņemams tolerances līmenis. To gan tagad var sākt apdraudēt ar dažādām inversijām, skaļiem pārspīlējumiem un uzbāzību. Ja cilvēkam ir talanti, darbaspējas, labs raksturs, tad, neraugoties uz seksuālo piederību, viņš saņem cilvēcisku atzinību un draudzību. Zinu simtiem tādu piemēru – esam dažādi, bet nepārkāpjam līdzsvara mēru un seksualitāti neizliekam priekšplānā. Ja gribas “lepnumu”, ir jābūt kaut kam, par ko tevi apbrīnot.

Taču arī šo emancipāciju pavada inversijas. Kāpēc daži fondi mīl šos – īpašu eņģeļu – apveltītos, bet nemīl citus, tāpat talantiem apveltītos? Kāpēc runā par tīkliem, kuros mani, divu dēlu māti, neņemtu, bet mazuļus gan vēlētos pie sevis redzēt? Kāpēc šādas seksuālās revolūcijas atbrīvotās inversijas ir tik plašas, ka seksuāli aizskar pat bērnus? Gribat teikt, ka pie tā vainīgs tikai tumšais tīmeklis?

Pasaule, kas alkst pēc taisnības un līdztiesības, nemaz nav tik tīra. Tāpēc tur, kur ir nopelnīta emancipācija, vajag sekot līdzi, vai nesākas inversija. Gūt atbrīvošanos, bet nepārvērst to monstrā. Vienkāršāk sakot, lai ieguvumi nepārvēršas degradācijā, tas ir, pretējā procesā, kad sāk rasties apvērstās netaisnības. Lepnums par kaut ko vienu pāraug lepnuma trūkumā par ko citu. Arī kristieši, heteroseksuālie cilvēki, dabiskās ģimenes, bērnu māmiņas, talantīgie konservatīvie mākslinieki ir lepni ar sevi. Kāpēc tā saucamā progresīvā Eiropa publiskajā telpā traucē, piemēram, kristiešiem lepoties par savas civilizācijas saknēm un aicināt uz reliģiskiem tikumiem? Ticības brīvība arī ir emancipācijas rezultāts sekulārajā pasaulē.

Cilvēki bieži nezina mēru. Un nevēlas par to runāt, apspriesties agorā. Tas acīmredzami liecina par pašpārliecinātības trūkumu. Tomēr fakts, ka mēs saprotam – visur vajag mēru, ir vājš mierinājums laikā, kad inverso parādību spēks svin uzvaru.

Viens no kristīgās kopdzīves principiem vēstī – ļaunumu atmaksāt ar labestību vai vismaz neatmaksāt ar to pašu. Neradīt netaisnīgas inversijas uz taisnīgi aizsākta ceļa. Saglabāt aristotelisko mēru kā tikumu. Bez uzbrukumiem ļaut runāt tādiem kā Elīna Garanča, Alvis Hermanis, konservatīvie filosofi, dabisko tiesību un klasisko cilvēktiesību aizstāvji, arhibīskapi, Latvijas māmiņas un tēvi. Te var nosaukt daudzus, kas vēl klusē. Emancipācija ir devusi brīvību, taču atvedusi arī “koijotus” ar asiem zobiem. Viņi izmaina atbrīvošanās jēgu, jo nesaprot, kas ir mērs. 



[1] Aristotelis, Nikomaha ētika, tulk. Ināra Ķemere, Rīga: Avots, 1985, 53. lpp.

[2] Ibid., 55. lpp.

[3] Nelson 1996; Bergmann 1986

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: