Spinozas filozofija ir augstākā mērā naidīga marķīza de Sada garam – daļēji tāpēc, ka Spinozam ir ķecerīgs, taču godbijīgs priekšstats par Jēzu. Šim ikoniskajam ebreju brīvdomātājam “Kristus darbi un ciešanas” nav kādu maldu vēsture.

Atšķirībā no sava laika filozofiem – vai arī mūslaiku filozofiem – Mērija Šellija, šķiet, atskārta, ka vēlme radīt pēcdabisku saprātu ir vēlme radīt dzīvības formu (vai nedzīvu intelektu), kas var mūs maldināt. Galu galā saprāta noteicošā pazīme nav ne šaubas, ne pārliecība (kā to pieņēma Dekarts), bet gan divkosība.

Tādējādi Ticības apliecības formulējums izrādās precīzs. Jēzu sista krustā “zem Poncija Pilāta”, nevis “Poncija Pilāta laikā”. Taču šī atziņa tikai saasina jautājumu – kāpēc tieši Pilāts? –, zinot, ka visi kanoniskie evaņģēliji Jēzus nāvē iesaista jūdu varas pārstāvjus. Marks, Matejs un Jānis vispirms parāda Jēzu, kas tiek atvilkts Jeruzalemes augsto priesteru tiesas – Sinedrija priekšā, un tikai pēc tam stāsta par pazemojošo izturēšanos, ko viņš saņēma no Pilāta un viņa vīriem. Lūka stāstā iekļauj arī epizodi, kurā Jēzu pratina Jūdejas vasaļķēniņš Hērods Antipa. Evaņģēlijos Jēzum ir ļoti daudz tiesnešu. Romiešu Jūdejā nebija neviena tiesas orgāna – neviena tribunāla, kura esamību varētu iztēloties, –, kurš nebūtu iesaistīts Jēzus nāvē. Tad kāpēc Ticības apliecībā nav pieminēts ne Sinedrijs, ne Hērods?