Marķīza de Sada romāna Žiljeta pirmajās lappusēs nav sadisma Krāfta-Ebinga izpratnē.[1] Šī tūkstoš lappušu garā nozieguma sapņa sākumā Sads izvērš dažas orģijas, lai izceltu savas Žiljetas skaistumu un intuitīvo izvirtību, un nav nekāds pārsteigums, ka viņš tās rīko Pentemonas abatijā – slavenā Parīzes klosterī. Žiljetas pavedinātāja ir fiktīva mūķene-libertīne vārdā Delbēna – Pentemonas abate. Tiktāl viss ir Sada garā.

Tomēr ir zīmīgi, ka Delbēna un viņas kliķe romāna pirmajās ainās Žiljetai sagādā tikai baudu, nekad ne sāpes. Tā ir Žiljeta, kurai ir jāpastrādā pirmais sadistiskais noziegums romānā. Īsi pirms šīs šausminošās ainas Delbēna saka savai jaunajai protežē: “Atgriezies atkal un atkal pie Spinozas dižajām tēzēm!”

Tam ir vērts pievērst uzmanību. Sada slimā romāna sākumā ir minēts mūkam līdzīgā brīvdomātāja Benedikta de Spinozas vārds.[2] Turklāt Žiljeta beidzas ar ainu, kurā slepkavību, incesta (un vēl daudz kā ļaunāka) pastrādātāja antivarone saka sava nozieguma līdzdalībniekiem: “Patiesība pati par sevi un vienīgi patiesība atsedz Dabas noslēpumus, lai cik stipri cilvēce drebētu šo atklāsmju priekšā. Filozofija nekad nedrīkst izvairīties runāt atklāti!”

Marķīza de Sada prātā Žiljeta viennozīmīgi ir filozofisks romāns. Un šķiet, ka Delbēnas atsaukšanās uz Spinozu to ievieto žanrā, ko Džonatans Israēls dēvē par “spinozisko romānu”, ar to saprotot darbu, kas apzināti iedvesmojas no Spinozas filozofiskās sistēmas, kas apdraud tradīciju.[3] Tāpēc mēs varam jautāt: vai Sada romāns Žiljeta – šis drūmais ateistiskās noziedzības katalogs – patiešām ir spinozisks?

Nav gan. Taču iemesls, kāpēc mēs varam teikt, ka “BdS” – kā viņu dēvēja daudzi libertīņi – nav Sada iedvesmas avots, nebūt nav acīmredzams. Jo Spinoza ir mehānistiskas un deterministiskas pasaules ainas filozofs. Tieši tāpēc Sads uz viņu atsaucas. Spinozu min kā ateistu – un pat, piekarot birku, par “ateistu princi” (atheorum princeps). Un tomēr Spinozas teorija par cilvēka atbrīvošanu, ko viņš dēvē arī par atpestīšanu, ir pilnīgi pretēja Sada teorijai. Daļēji tas ir tāpēc, ka Spinoza augstu vērtē Jēzu un viņa mīlestības ētiku, turpretī Sads šos abus nīst.

***

Jēzus vārda pēkšņa parādīšanās nav tik dīvaina, kā varētu šķist. Kā redzēsim, Jēzus Kristus izšķiroši ietekmēja Spinozas domāšanu. Intriģējoši ir arī tas, ka Sads pievērš uzmanību Jēzum drīz pēc tam, kad Delbēna uzdod jaunajai Žiljetai vingrināties “Spinozas tēzēs”.

Kas ir Sada Jēzus? Viņš ir “palaidnis” un “dumiķis āksts”. Žiljetā viņam tiek pārmests ieradums ēst pie viena galda ar morāli kompromitētiem evaņģēliju personāžiem. Delbēna no augšas noraugās uz viņa “vakariņām ar staigulēm” (nosaukt Sadu šeit par liekuli nozīmē nepateikt neko). “Kā Jēzus iemanto manu ticību viņam?” – jautā Sada abate bezdieve. “Ar pazemošanos, nabadzību, maldināšanu.” Un kā viņš iet bojā? “Piekārts pie krusta.” Īsumā, saka Delbēna: “Es portretā neko neesmu izlaidusi, un tajā nav nevienas iezīmes, kas saviļņotu dvēseli vai uzrunātu sirdi.”

Marķīza de Sada Jēzus ir viltvārdis. Pievērsiet uzmanību šim vārdam. Jo tieši tā Jēzus līdzās Mozum un Muhamedam ir attēlots vienā no Eiropas garā 18. gadsimta izaicinošākajiem pagrīdes tekstiem – Traktātā par trim viltvāržiem.[4] Turklāt ar pikantu pavērsienu literatūras vēsturē šis pret kristietību (un pret jūdaismu un islāmu) vērstais samizdata teksts bieži tika izplatīts ar virsrakstu Spinozas gars.[5] Sekas šādai elitiskai pārzīmološanai ir tādas, ka marķīzs de Sads, iespējams, domāja, ka viņa viltvārža Jēzus avots ir Spinozas filozofija. Bet, ja viņš tā domāja, tad arī šajā atziņā – tāpat kā daudzās citās – viņš kļūdījās.

***

Mūsdienu franču filozofs Etjēns Balibārs apgalvo, ka Spinozas “patiesā problēma” viņa skandalozajā Teoloģiski politiskajā traktātā ir “kristietības nozīmes problēma”.[6] Lai gan Balibārs šo apgalvojumu sīkāk nepaskaidro, tas kļūst mazāk mulsinošs, ja atceramies Spinozas labi dokumentētos sakarus ar disidentiem kristiešiem Nīderlandē.[7] Mums jāpievērš pienācīga uzmanība arī apstāklim, ka Spinoza, kā atzīmē Jakobs Taubess, “izsakās par apustuli Pāvilu ar vislielāko, visbijīgāko cieņu”.[8] Taubess nekļūdās, taču šeit viņš izsakās neprecīzi. Jo Spinoza nerunā par Pāvilu no Tarsas ar vislielāko cieņu. Drīzāk portugāļu un holandiešu brīvdomātājs konsekventi ar vislielāko bijību runā par to, kuru viņš sauc par Kristu.

Spinozas Kristus ir tēls – un vienīgais tēls –, kuru viņš apraksta kā “Dieva runasvīru”. Ko tas varētu nozīmēt tādam nesatricināmi naturālistiskam filozofam kā Teoloģiski politiskā traktāta un Ētikas autors?

Pirmkārt, ir vērts atzīmēt, ka Spinoza smalki pretnostata Mozus un Kristus tēlus. “Augstākais pravietis” ir Mozus, un šķiet, ka kādā sarunā Spinoza nosauca Jēzu par “dižāko filozofu”.[9] Ar ko viņi atšķiras? Un kāpēc Spinozas Jēzus ir īpašs? To viņš uzsver sava Teoloģiski politiskā traktāta pirmajā nodaļā, kur raksta:

“Tādēļ mēs apgalvojam, ka, izņemot Kristu, neviens nav saņēmis atklāsmes no Dieva citādi kā vien ar iztēles palīdzību, proti, ar vārdiem un vīzijām, un tādēļ pravietošanai ir vajadzīgs nevis pilnīgāks prāts, bet gan spilgtāka iztēle.”[10]

Mozus un visu pārējo Vecās Derības praviešu (kā tos sauc Spinoza) pravietošanas iedvesma nāk no cilvēka iztēles. Katrs pravietis “neapšaubāmi redzēja Dievu,” viņš apgalvo, “tādu, kādu viņš to bija pieradis iztēloties.”

Tomēr Spinoza, šķiet, uzskata, ka Kristus iedvesmai ir cits avots. Tāpēc viņš traktātā ir “ne tik daudz pravietis”, kā “Dieva runasvīrs”. Un, ja Spinozas Jēzus ir “Dieva runasvīrs” un “dižākais filozofs”, tad jābūt tā, ka viņa izteikumus iedvesmojis unikāls Dieva vai Dabas apjēgums, proti, saprāts (nevis iztēle).

Tieši šī atšķirība starp saprātu un iztēli noved mūs pie viena no mīklainākajiem Spinozas Traktāta pantiem, kurā mēs lasām:

“Es nedomāju, ka kāds būtu sasniedzis tādu pilnības pakāpi pār visiem citiem kā vienīgi Kristus, kuram Dieva lēmumi, kas vada cilvēkus uz pestīšanu, tika atklāti nevis vārdos vai vīzijās, bet gan tiešā veidā. (..) Tādēļ Kristus balsi var saukt par Dieva balsi, līdzīgu tai balsij, ko dzirdēja Mozus. (..) Ja Mozus runāja ar Dievu aci pret aci kā vīrs ar savu draugu, (..) tad Kristus sazinājās ar Dievu kā prāts ar prātu.”[11]

Spriežot pēc šī teksta, savādā veidā šķiet, ka tieši tā figūra (vai ne-figūra) Svētajos Rakstos, kurai Jēzus visvairāk līdzinās – pēc Spinozas domām –, ir Dievs.

Ievērojiet labi! Spinoza netic nekam citam kā vienīgi Jēzus brīnumainajai cilvēcībai. Ir skaidrs, ka viņu nepārliecina kristiešu mācība par “iemiesošanos” (lai gan viss, ko viņš atļaujas par to pateikt Traktātā, ir: “Es to nesaprotu.”). Turklāt viņa vienīgais Dieva nojēgums ir perfektas un bezgalīgas, visradošas Dabas nojēgums. Ja “Kristus balsi var saukt par Dieva balsi, līdzīgu balsij, kuru dzirdēja Mozus” – un ja Spinoza tā arī domā (es uzskatu, ka domā)[12] –, tad teiktais ir jāpārformulē šķietami mazāk mistiskā apgalvojumā: “Kristus balsi var saukt par Dabas balsi, līdzīgu balsij, kuru dzirdēja Mozus.”

Un ko gan tas varētu nozīmēt? Kā Jēzus varēja runāt balsī, par kuru Spinoza uzskatīja – neatkarīgi no tā, vai mēs viņam piekrītam vai nē –, ka tā ir Dabas balss? Un kā tad arī Mozus reiz varēja dzirdēt šo Dabas balsi? Vai tā varētu būt nopietna doma, lai cik neskaidri izteikta, kas atrastos pašā kodolā šim vienam no modernās Eiropas satricinošākajiem tekstiem?[13]

***

Spinozas slavenā mācība, kas izteikta viņa pēcnāves Ētikas pirmajās lappusēs, ir šāda: “Viss, kas ir, ir Dievā un ir jāuztver caur Dievu.” Viņš ar to nesaprot neko citu, kā vien: “Viss, kas ir, ir Dabā un ir jāuztver caur Dabu.” Un viņš uzskata, ka tam ticēja arī apustulis Pāvils. Kā Spinoza raksta kādā vēstulē: “Viss ir Dievā un kustas Dievā, tāda ir mana pārliecība,” – un tad viņš piebilst – “tāpat kā Pāvilam.”[14]

Spinoza šeit domā par kādu rindiņu no Pāvila sprediķa atēniešiem Jaunajā Derībā, kur viņš, lai pamatotu savu jauno kristīgo nostāju, atsaucas uz “pagānu” dzejniekiem. ““Viņā mēs dzīvojam, kustamies un esam,” saka Pāvils, “kā ir teikuši arī daži no jūsu dzejniekiem, “Jo arī mēs esam no Viņa cilts”.” (Ap 17:28). Pēc Spinozas domām, gan Pāvils, gan viņa “pagānu” avoti runā par Dievu jeb Dabu, kuras pēcnācēji esam mēs visi. 

Bet, ja visas lietas pieder Dievam jeb Dabai, tad tai pieder arī “cilvēka bezspēcība savu jūtu valdīšanā un vadīšanā”, kas ir dzīves vai esības stāvoklis, kuru Spinoza sauc par “verdzību”. Tāda pati doma ir izteikta viņa Traktātā, kur mēs lasām: “Tie, kas dzīvo baudu varā, ir pazuduši.” Bet kāpēc pazuduši? Tāpēc, ka verdzībā.

Mūsu jautājums šeit nav par to, vai šis prātojums ir pārliecinošs, bet tikai par to, vai tas var palīdzēt saskatīt nopietnu domu Spinozas dīvainajā tekstā par Mozu, Kristu un Dieva jeb Dabas balsi. Var.

Spinoza uzskata, ka “paša cilvēka būtība ir kāre”. Tieši šīs mūsu kārpilnās būtības dēļ cilvēks nonāk “baudu varā” un tādējādi “ir pazudis”. Taču tieši šīs būtības dēļ cilvēki var arī kārot būt “pestīti”. Un kas var mūs atpestīt, vaicā Spinoza, no baudu kontrolējošās ietekmes? Kas attiecīgi var mūs samierināt ar Dievu jeb Dabu, tas ir, ar Esību visā tās veselumā?

Spinozas atbilde uz šo jautājumu – pārsteidzošā kārtā – ir mīlestība. Viņš raksta, ka “mīlestība uz savu tuvāko” ir vienīgais “dzīves pamatojums”, caur kuru mēs varam, kā viņš saka, tikt pestīti. Pirmajā acu uzmetienā tas nešķiet īpaši pārliecinoši. Tomēr šī atziņa atbilst tam, ko Spinoza sauc par “saprāta diktātu”. To mēs lasām, piemēram, viņa Ētikā:

“Cilvēki, es apgalvoju, sevis pašu saglabāšanai nevar vēlēties neko labāku kā to, lai visi būtu vienisprātis visās lietās, tā ka (..) visi vienlaicīgi (..) tiektos pēc tā, kas visiem ir kopīgi derīgs.”[15] 

Kas kavē šo stāvokli, kurā “visi būtu vienisprātis visās lietās”? Naids. Un, ja naids ir gan graujošs, gan paverdzinošs, tad kas ir atbrīvojošs? Lūk, atkal no Spinozas Ētikas:

“Cilvēks, kas dzīvo pēc saprāta pavēles, cenšas, cik vien spēj, atbildēt uz cita cilvēka naidu, dusmām, nicinājumu u. tml. ar mīlestību.”[16]

Šāds saprāta atbrīvota cilvēka redzējums parādās tajās Spinozas Ētikas lappusēs, kuru tēma ir mīlestība. Arī vēlāk savā opus magnum viņš raksta, ka centieni mīlēt citus ir “mūsu labākās daļas centieni” būt harmonijā ar “visas dabas kārtību”. Citiem vārdiem sakot, cilvēciskā mīlestība ir racionāla Dieva jeb Dabas kā veseluma atdarināšana. Un to Spinoza sauc par “ceļu, kas ved uz brīvību”.

***

Ir pamats jautāt: vai esam kaut kur iepriekš dzirdējuši šo “pavēli naidu, dusmas vai nicinājumu atmaksāt ar mīlestību”? Un, ja tā, tad kur mēs varētu būt dzirdējuši šo “prasību”, kuru Spinoza piedēvē saprātam (nevis pravietiskai iztēlei)?     

Vai līdzīga pavēle nav atrodama Jēzus Kalna sprediķī, kuru Spinoza citē Traktātā un kuru Žaks Deridā savulaik ar smalku jūtīgumu nosauca par “sirds sprediķi”? Mateja evaņģēlijā mēs lasām:

“Es jums saku: mīliet savus ienaidniekus un lūdzieties par tiem, kas jūs vajā, lai jūs būtu sava Tēva, kas ir debesīs, bērni, jo Viņš liek Savai saulei uzlēkt pār ļauniem un labiem un liek lietum līt pār taisniem un netaisniem. (..) Tāpēc esiet pilnīgi, kā jūsu Debesu Tēvs ir pilnīgs.” (Mt 5:43–48)

Atkal jau mūsu jautājums nav par to, vai šis prātojums ir pārliecinošs, bet tikai par to, vai tas palīdz saskatīt kaut ko nopietnu Spinozas mulsinošajās rindās par Kristu un Mozu, un Dieva jeb Dabas balsi. Un atkal, atbilde ir apstiprinoša.

Lai ko mēs par to domātu, mēs redzam, ka “pilnība”, uz kuru mudina Jēzus, ir ne tikai Dieva, bet arī Dabas atdarināšana. Debesis, kas netiesā “ļauno un labo”, var uzskatīt par kaut ko līdzīgu Dievam jeb Dabai avant la lettre. Un kurš mums šeit liek atdarināt Dievu jeb Dabu? “Es jums saku,” saka Jēzus. Vai viņš šeit nav stipri līdzīgs Spinozas Dieva jeb Dabas balsij?

Tāds arī, manuprāt, ir Jēzus dīvainums Spinozas rakstu korpusā. Evaņģēlijos Jēzus ir gan “rabīns”, gan “pravietis” (“pravietis” Mk 6:15, “rabi” Jņ 1:38 un daudzās citās vietās). Un tomēr atšķirībā no antīkajiem praviešiem un rabīniem – un arī atšķirībā no apustuļiem – Jēzus bieži lieto cildenu un neparastu “Es”, ko mēs varētu uzskatīt (vai sajaukt) ar neiznīcīgo substanci, kuru Spinoza sauc par Dievu jeb Dabu.

Kā jau sacīts, tam nav nekāda sakara ar kristīgo mācību par iemiesošanos. Tam ir sakars tikai ar to, ko Spinoza uzskata par evaņģēlijos izklāstīto “universālo reliģiju”, ar kuru viņš saprot “augstākā mērā dabisku” reliģiju. Šo tā saukto dabisko reliģiju – jēdzienu ar neskaitāmām atbalsīm 18. un 19. gadsimtā – nedrīkst sajaukt ar vēsturisko kristietību vai vēsturisko jūdaismu. Un tomēr tai ir dziļas saknes abās.

***

Spinozu pārsteidza kāds pants Jaunajā Derībā, kas “izskaidro Dievu”, viņa vārdiem izsakoties, “vienīgi ar mīlestību” un “secina, ka tam, kuram ir mīlestība, patiesi ir arī Dievs”. Spinoza šeit domā par pāris rindām vēstulē, kas piedēvēta vienam no Jēzus pirmajiem mācekļiem Jānim un kur mēs lasām šādu tekstu: “Mīļie, mīlēsim cits citu, jo mīlestība ir no Dieva un katrs, kas mīl, ir no Dieva dzimis un atzīst Dievu (..), jo Dievs ir mīlestība” (1 Jņ. 4:7–8).

Kāds ir mūsu brīvdomātāja komentārs par šo pantu? “Jeremija, Mozus un Jānis,” viņš raksta, “rezumē” šo Dieva pazīšanu, proti, mīlestības pazīšanu. Spinoza tad citē tekstu no pravieša Jeremijas, kur mēs lasām Dieva (jeb Dabas) balsi: “Bet, kas grib lielīties, lai lielās ar savu atziņu, ka viņš Mani pazīst un zina, ka Es esmu Tas Kungs, kas uztur virs zemes žēlastību, patiesību un taisnību” (Jer 9:23–24). Kā redzams, Spinoza savu ētisko imperatīvu mīlēt (kas nav politisks imperatīvs) smeļas grāmatās, kuras tradīcija, ja ne vienmēr pats Spinoza, piedēvē praviešiem un apustuļiem. Šis imperatīvs ir noteicošais gan viņa Traktātā, gan Ētikā.

Dažas no Spinozas Ētikas pēdējo lappušu domām būtībā ir tikko lasīto Jaunās Derības pantu parafrāze. Filozofs raksta gluži kā Jānis: “Ciktāl Dievs mīl pats sevi, viņš mīl arī cilvēkus.” Un atkal: “No tā visa mēs skaidri saprotam, kas ir mūsu pestīšana (..) proti, Dieva mīlestība uz cilvēkiem.” Tieši Dieva jeb Dabas mīlestību un no tās izrietošo likumu, ka mums, cilvēkiem, citi ir jāmīl, Spinoza atrod dažos pravietiskos Mozus, Jeremijas un Jāņa tekstos – bet visracionālāk viņš to dzird formulētu Jēzus vārdos.

***

Par “Dieva mīlestību uz cilvēkiem” Spinozas radikālajā filozofijā varētu vēl daudz rakstīt. Taču visi viņa daudzie apgalvojumi par mīlestību, šķiet, apstiprina noteiktu naturālistisku nozīmi, kurā tas, kuru viņš sauc par Kristu, ir īpašs. Jēzus patiešām Spinozas skatījumā ir “dižākais filozofs”.

Tāpēc viņš var rakstīt, ka “Dieva pavēles, kas cilvēkus ved uz pestīšanu”, atnesa šķelošais protagonists evaņģēlijos. Šīs Dieva pavēles ir tas, ko Spinoza sauc arī par saprāta diktātu. Un, lai arī viņa Jēzus ir tikai cilvēks, viņš mācīja – tāpat kā Mozus, pravieši un apustuļi, taču ar pārpasaulīgu savdabību –, ka mīlestība ir augstākā Dieva jeb Dabas pavēle. Un attiecīgi mēs nevaram cerēt uz patiesu atbrīvošanos, ja vien “necenšamies ar mīlestību atbildēt uz citu naidu, dusmām un nicinājumu”.

Spinozas filozofija ir augstākā mērā naidīga marķīza de Sada garam – daļēji tāpēc, ka Spinozam ir ķecerīgs, taču godbijīgs priekšstats par Jēzu. Šim ikoniskajam ebreju brīvdomātājam “Kristus darbi un ciešanas” nav kādu maldu vēsture. Tās ir reālas cilvēciskas atmiņas par zibsnim līdzīgu mirkli, kurā seno reliģisko iztēli izgaismoja Jēzus saprāts un “pestīšanas ceļš” kļuva par universālu mīlestības darbu.

[1] Richard von Krafft-Ebing, Psychopathia sexualis (1886).

[2] Kā norāda S. Nadlers, iespējams, ka Spinozas saistība ar Leidenes Universitāti bija iemesls, kāpēc viņš “lietoja sava vārda latinizēto versiju”. Katrā ziņā visos Spinozas rakstos, kas ir saglabājušies, viņš tiek identificēts kā Benedictus (latīņu valodā), nevis Bento (portugāļu valodā) vai Baruch (ebreju valodā).

[3] Jonathan I. Israel, Radical Enlightenment. Philosophy and the Making of Modernity 1650–1750, Oxford University Press, 2002.

[4] https://press.uchicago.edu/ucp/books/book/chicago/A/bo10947067.html

[5] https://brill.com/view/journals/qua/43/4/article-p275_2.xml?ebody=previewpdf-117261

[6] https://www.versobooks.com/products/1624-spinoza-and-politics

[7] https://www.cambridge.org/core/books/spinoza/73D2DE620B14944B5BE0AD2D4D17A4C8

[8] https://www.sup.org/books/title/?id=891

[9] Viena no Spinozas uzticības personām Ērenfrīds fon Čirnhauss – izcils matemātiķis – kādā vēstulē rakstīja, ka Spinoza esot nosaucis Jēzu par “dižāko filozofu”.

[10] “Asserimus itaque praeter Christum, neminem nisi imaginationis ope, videlicet ope verborum, aut imaginum, Dei revelata accepisse, atque adeo ad prophetizandum non esse opus perfectiore mente, sed vividiore imaginatione.” Tractatus, Cap. I, 20.

[11] “[N]on credo ullum alium ad tantam perfectionem supra alios pervenisse, praeter Christum, cui Dei placita, quae homines ad salutem ducunt, sine verbis, aut visionibus, sed immediate revelata sunt (..). Et ideo vox Christi, sicuti illa, quam Moses audiebat, Vox Dei vocari potest. (..) [S]i Moses cum Deo de facie ad faciem, ut vir cum socio solet (..) loquebatur, Christus quidem de mente ad mentem cum Deo communicavit.” Tractatus, Cap. I, 19.

[12] Pie šāda slēdziena nonāk: Steven Nadler, Spinoza: A Life un Jonathan I. Israel, Spinoza: Life and Legacy.

[13] Steven Nadler, A Book Forged in Hell: Spinoza’s Scandalous Treatise and the Birth of the Secular Age, Princeton University Press, 2011. Skat. https://press.princeton.edu/books/paperback/9780691160184/a-book-forged-in-hell

[14] Jonathan I. Israel, Spinoza: Life and Legacy, Oxford University Press, 2023. Skat. https://global.oup.com/academic/product/spinoza-life-and-legacy-9780198857488?cc=se&lang=en&

[15] “[N]ihil, inquam, homines praestantius ad suum esse conservandum, optare possunt, quàm quòd omnes in omnibus ità conveniant, ut (..) omnes simul (..) omnium commune utile sibi quaerant.” Ethica, Pars 4, Prop. 18, Scholium.

[16] “Qui ex ductu rationis vivit, quantum potest, conatur alterius in ipsum Odium, Iram, Contemptum, etc. Amore contrà (..) compensare.” Ethica, Pars 4, Prop. 46.

No angļu un latīņu valodas tulkoja A. Irbe.