Melanholijas bezgalība. Emila Čorana pozitīvisms

Emils Čorans (1911–1995) bija rumāņu izcelsmes franču filozofs – viens no pesimistiskākajiem un nihilistiskākajiem pēckara paaudzes domātājiem. Savu pirmo grāmatu Izmisuma virsotnēs viņš sarakstīja jau 22 gadu vecumā un no šīs virsotnes nekad nenokāpa. Latviešu lasītājs Emilu Čoranu varbūt nedaudz pazīst no intervijas žurnālā “Rīgas Laiks” 2015. gada septembrī.[1]

Cilvēku posts nav nekas jauns, un cilvēku apceres par to arī nav nekas jauns.

Viduslaikos pastāvēja kāds tagad aizmirsts literatūras žanrs, kuru varētu vienkārši nosaukt “par cilvēku nožēlojamo stāvokli” (de miseria humana). Piemēram, kāds divpadsmitā gadsimta kardināls – vēlāk pāvests Inocents III – sarakstīja traktātu trīs grāmatās par cilvēku tukšību, ciešanām un samaitātību ar nosaukumu Par cilvēka nožēlojamo stāvokli.[2] Savukārt kāds trīspadsmitā gadsimta kartūziešu mūks Igs de Miramars, kurš bija ieguvis gan medicīnas, gan juridisko izglītību, ir atstājis sarežģītu izklāstu Par cilvēka postu.[3]

Zināmā mērā Emila Čorana – kurš bija dzimis Austro-Ungārijā, kļuvis par rumāni pēc kara un parīzieti pēc paša izvēles – 20. gadsimta darbi pieder pie šīs vecās Eiropas tradīcijas. Vienalga, vai mēs uzskatām Čoranu par filozofu vai “antifilozofu”, viņš noteikti teoretizēja par cilvēka ciešanām un tās apdzejoja.[4]

Čorana galvenā tēma ir cilvēka bezjēdzība un sāpes. “Cilvēks,” viņa vārdiem runājot, “ir zaigojošs nekas.”[5] Viņš reti pievēršas tam, ko klasiskā tradīcija dēvētu par cilvēka substanci, un, kad viņš to dara, viņš domā par tādu substanci, kas mūs atsvešina no mums pašiem. “Tās substances pamatā, no kuras mēs esam radīti,” viņš raksta, “ir rūgtums, kuru var padarīt saldāku vienīgi asaras.”[6]

Čorans ir šī rūgtuma dzejnieks un filozofs. Viņa grāmatas ir fragmentāras, jo “dzeja” viņa skatījumā ir “nepabeigtības klimatiskā zona” – un nepabeigtība ir tieši tā zona, kurā dzīvo viņa domas.[7] 

Bet cik rūgts viņš ir? Mēs varam ļaut viņam atbildēt ar jautājumu, kuru viņš pats ir uzdevis: “Kurš gan jelkad ir atklājis kaut vienu priecīgu patiesību, kas būtu spēkā?”[8] Šis jautājums, protams, ir retorisks. Čorana skatījumā mēs varam būt godīgi pret sevi tikai tad, kad ienīstam to, kas esam. Tāds, manuprāt, ir viņa rūgtuma avots.

Čorana uzticīgā turēšanās pie pretīguma kā metodes ir reta parādība, taču tā nav unikāla. Daudz kas no viņa stilizētās apsēstības ar nāvi un ārišķīgu negatīvismu atrodams dažu antīko filozofu dialogos un vēstulēs, kā arī viduslaiku askētu morāles un kontemplācijas rokasgrāmatās. Kā viņš raksta savā pirmajā Parīzes krājumā Īsa sabrukuma vēsture, tā tas, iespējams, ir tāpēc, ka “dzīves dogmas ir nemainīgākas par teoloģijas dogmām”.[9] Viena no dzīves dogmām ir ciešanas. Un viens no Čorana sirdi plosošākajiem formulējumiem ir šāds: “Pasaule ir raudu vācējtrauks”.[10]

Čorana negatīvisms daudzviet ir skaists. Kā piemēru var minēt J. S. Baha daiļrades aprakstu. “Bahs… ir asaru oktāva, pa kuru kāpj mūsu ilgas pēc Dieva; mūsu trausluma katedrāle… vienīgais veids, kā sevi iznīcināt bez katastrofas un kā pazust nenomirstot.” Lai gan Čorana slimīgums arī šeit ir klātesošs, es nekad vēl neesmu lasījis izjustāku Baha himnu mūzikas aprakstu. Tā patiešām ir “asaru oktāva, pa kuru kāpj mūsu ilgas pēc Dieva”.[11]

Ļoti labi. Bet kas Čoranu padara par modernu autoru? Man šķiet, ka viņa kultivētais negatīvisms galu galā ir romantisks. Izmantojot vienu no viņa paša frāzēm, varbūt varētu teikt, ka Čorans ir “romantiķis, kura vilšanās viņam pašam nav apslēpta”.[12]

Līdzīgi kristīgajam mistiķim (pret kuru viņš izjūt zināmu cieņu), Čoranu valdzina bezgalības sajūta. Taču, kā vairumam romantiķu, vienīgā bezgalība, kurai viņš spēj ticēt, ir “melanholijas bezgalība”. Un kas tā ir? Tā ir negatīva bezgalība vai, konkrētāk sakot, “tāds “nē”, kas ir lielāks par pasauli”.[13]

Čorana grāmatas ir viens milzīgs “nē” – testaments viņa vēlmei just “ačgārnu bezgalību”.[14] Nevis dievišķo bezgalību, no kuras tika radīta pasaule, kas ir laba, bet cilvēcisko bezgalību, caur kuru pasaules ļaunums tiek noraidīts. “Nekas nepierāda, ka mēs būtu kas vairāk par neko” – izņemot “melnais nimbs”, kas apņem mūsu galvu, kad mēs nicinām pasauli un nostājamies aci pret aci ar savu nebūtību.[15]  

Čorana ateisms ir pavisam īsts. Dzimis kā pareizticīgo priestera dēls Dienvidkarpatu ciematā Rašinari, Čorans savu ticību dēvē par “tukšuma ortodoksiju”. “Pestītājs mani garlaiko,” viņš raksta. Vienīgā godīgā lūgšana, viņaprāt, ir “lūgšana, kas adresēta Nevienam”. Viens no viņa slavenākajiem tekstiem “Šķībais krusts” ir pārdomas par kristietības lejupslīdi. “Es sapņoju par tādu visumu,” viņš rakstīja pēckara Parīzē, “kurā nav ne krusta, ne ticības.”[16] Izskatās, ka lielākajā daļā Eiropas Čorana vēlme tieši šobrīd tiek piepildīta.[17]

Tomēr ir kāds iemesls, kāpēc Čorana ateisms šķiet kristīgs. “Viss, kas noraida esamību kā tādu,” viņš apgalvo, “robežojas ar teoloģiju”.[18] Un viņa filozofijas centrā – tās tukšajā kodolā – ir dedzīgs eksistences noraidījums. Viņš apvērš otrādi platoniski kristīgo principu, ka esamība ir labāka par neesamību. Viņa filozofijā esamība pati ir traģēdija. Un tas, kas atšķir cilvēkus no dzīvniekiem, ir nevis saprāts, bet gan pašnāvība.[19] Čorana cilvēks ir sevi iznīcinošs dzīvnieks.

Vai Čoranā var atrast kaut ko pozitīvu? Vai ir kāds iemesls lasīt tāda cilvēka grāmatas, kurš 1949. gadā prātoja par “atteikšanos radīt pēcnācējus”?[20] (Lūk, vēl viena no tumšajām Čorana vēlmēm, kuru Eiropa šobrīd piepilda.) Jā, ir. Un šis iemesls ir meklējams viņa pārliecībā, ka “dzīves dogmas ir nemainīgākas par teoloģijas dogmām”,[21] jo, tā kā dogmas ir nemainīgas, nav iespējams nekāds “progress”.

Čorans intensīvi nicina mūsdienu progresa ilūzijas. “Modernā pašapmierinātība nepazīst nekādas robežas,” viņš raksta. Viņu tracina, ka mēs “uzskatām sevi par apgaismotākiem un dziļākiem nekā visi pagātnes gadsimti”. Un viņš cenšas mūs atbrīvot no šīm ilūzijām:

“Mūsu patiesības ne ar ko nav vērtīgākas par mūsu senču patiesībām. Aizstājuši viņu mītus un simbolus ar konceptiem, mēs sevi uzskatām par “attīstītākiem”; bet šie mīti un simboli izteica tikpat daudz kā mūsu koncepti. Dzīvības koks, čūska, Ieva un paradīze nozīmē tikpat daudz, cik Dzīvība, Atziņa, Kārdinājums vai Bezapziņa. Konkrētās labā un ļaunā konfigurācijas mitoloģijā sniedzas tikpat tālu kā Labais un Ļaunais ētikā. Atziņa, ja vien tā ir dziļa, nekad nemainās.”[22]   

Čorana pozitīvisms mūsdienu lasītājam slēpjas viņa pārliecībā, ka dzīves dzīles ir nemainīgas – un ka šo dzīļu izzināšana nav iespējama bez ļoti nemodernām pārdomām par cilvēka tukšību, ciešanām un samaitātību. Sāpes nav vienkārši kaut kas, ko vajag apslāpēt, un vaina nav vienkārši kaut kas, ko vajag apspiest vai noliegt. Drīzāk, kā mums atgādina Čorans, tās ir mūsu asaras, kas mūs īsteni atklāj.[23] 


[1] https://www.rigaslaiks.lv/zurnals/es-esmu-nedziedinams-apsaubitajs-16564

[2] Lotario dei Segni (pāvests Inocents III), De Miseria Condicionis Humane, ed. R. E. Lewis, Athens, Georgia: University of Georgia Press, 1978.

[3] Hugo de Miromari, De hominis miseria, mundi et inferni contemptu, Corpus Christianorum Continuatio Mediaevalis, vol. 234, ed. Fabrice Wendling, Turnhout: Brepols, 2010.

[4] Čorans sevi sauc par “antifilozofu”: E. M. Cioran, A Short History of Decay, trans. R. Howard, London/New York, 2018, p. 99.

[5] Cioran, A Short History of Decay, p. 89.

[6] Cioran, A Short History of Decay, p. 45.

[7] Cioran, A Short History of Decay, p. 29.

[8] Cioran, A Short History of Decay, p. 152.

[9] Cioran, A Short History of Decay, p. 61.

[10] Cioran, A Short History of Decay, p. 40.

[11] Cioran, A Short History of Decay, p. 159. (Mans izcēlums.)

[12] Cioran, A Short History of Decay, p. 121.

[13] Cioran, A Short History of Decay, p. 63.

[14] Cioran, A Short History of Decay, p. 54.

[15] Cioran, A Short History of Decay, p. 54.

[16] Cioran, A Short History of Decay, p. 141, 144, 153.

[17] Chantal Delsol, “The End of Christianity”, Hungarian Conservative 1, no. 3, 2021, pp. 28-37.

[18] Cioran, A Short History of Decay, p. 142.

[19] Cioran, A Short History of Decay, p. 39.

[20] Cioran, A Short History of Decay, pp. 131-33: “Bērnradīšanas neprāts vienu dienu izbeigsies – drīzāk noguruma nekā šķīstības dēļ.”

[21] Cioran, A Short History of Decay, p. 61.

[22] Cioran, A Short History of Decay, p. 149.

[23] Kristīgo svēto “nesalīdzināmais spēks” nav atraujams no tā, ko viņi sauca par “asaru dāvanu”: Cioran, A Short History of Decay, p. 92.

Print Friendly, PDF & Email
close

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: