Kāpēc Pilāts?

Reiz kādā Budapeštas iestādē pa ausu galam dzirdēju joku, kas, manuprāt, cēlies Ungārijā vai vismaz kaut kur Viduseiropā. Joka teicējs sacīja: “Man tur izdevās ielavīties, kā Pilātam izdevās ielavīties Ticības apliecībā.” Joka būtība ir grūti aptveramajā un no pirmā acu uzmetiena pat nepiedienīgajā faktā, ka tāds cilvēks kā Poncijs Pilāts ir iekļuvis kristietības kodola tekstā – Ticības apliecībā.

Poncijs Pilāts bija romiešu – Romas imperatora pielūdzēju – prefekts, pazīstams ar savu nežēlību. Apveltīts ar labām spējām apvainot, viņš vārdiski izaicināja Jēzu, tādējādi atstājot mums mantojumā (par to viņam pateicība) vienīgo asprātību visā Evaņģēlijā: “Kas ir patiesība?” (Jāņa 18:38).[1]

Poncijs Pilāts Dieva Dēlu aizsūtīja mirt pašā pazemojošākajā un pašiem zemākajiem sabiedrības locekļiem domātajā nāvē pie mieta un krusta sijas uz pakalna ar nosaukumu Galvaskauss (Golgāta). Un tomēr viņa vārds līdzās Jēzus un Marijas vārdam ir “ticības artikuls”. Kā tas tā varēja sanākt?

Ievērojamais itāļu kulturologs un filozofs Džordžo Agambens savā nesenajā grāmatā Pilāts un Jēzus (Pilato e Gesù, 2013) piedāvā vairākus atbilžu variantus. Agambens sāk ar apgalvojumu, ka Pilāts ir “vienīgā īstenā evaņģēliju “persona””. Ar to viņš grib sacīt, ka tikai ar Pilātu “evaņģēlisti atklāj… kaut ko līdzīgu nolūkam konstruēt cilvēka raksturu, kuram ir sava psiholoģija un īpatnības”.

Lai pamatotu šo pieņēmumu, Agambenam nav grūti piesaukt kolorītu agrīno kristīgo tekstu apakšžanru, kas bagātīgi izvērsis stāstus par romiešu prefekta dzīvi un pēcnāvi. Apokrifu pētnieks Kīts Eliots šo dāsno leģendu klāstu nodēvējis par “Pilāta epopeju”. Atriebes alkstošajā stāstā Pilātu vajā ļaunie gari, kas baismīgi apgāna viņa līķi pēc tam, kad viņš Romā izdarījis pašnāvību. Savukārt daudz piedodošākā tradīcijā viņu Romā nogalina imperators Tiberijs (hronoloģiski tas ir neiespējami) pēc tam, kad Jēzus pēc pērkona dārda ir parādījies no mākoņiem, lai viņu mierinātu, sakot: “Visas paaudzes tevi sauks par svētītu!”

Nevar noliegt, ka agrīnos kristiešus fascinēja Pilāta psiholoģiskais profils, tomēr būtu ļoti dīvaini apgalvot, ka paša Jēzus raksturs evaņģēlijos nebūtu prasmīgi un smalki izvērsts. Šo priekšstatu apgāž viena vienīga lappuse no Sigismunda Kržižanovska 1920. gados rakstītā romāna Vēstuļu slepkavu klubs. Garāmejot Kržižanovskis piemin arī Jēzus klusēšanas brīnumaino iedarbīgumu evaņģēlijos. Šīs pauzes ir tik dziļdomīgas un tik īpatnējas, ka tās pašas varētu sakārtot tādā veidā, lai izveidotu “Klusēšanas evaņģēliju”. Kržižanovskim ir taisnība. Un viena no šādām klusēšanām atgadās tieši tad, kad Jēzu pratina Pilāts – “tā ka pārvaldnieks ļoti brīnījās”.

Agambena otrais pieņēmums ir nopietnāks. Pilāta vārds Ticības apliecībā, viņaprāt, tika iekļauts, “lai… hronoloģiski fiksētu Jēzus ciešanu vēsturiskumu”. Šo skaidrojumu ir atbalstījuši Baznīctēvu raksti, taču tas vēl aizvien nav apmierinošs. Tā tas ir tāpēc, ka Jēzus dzīves laikā un arī nākamajos gadsimtos datumus indeksēja pēc Romas imperatoru valdīšanas gadiem – nevis pēc kādu provinces ierēdņu karjeras. Tā, piemēram, Lūkas evaņģēlijā (3:1) Jānis Kristītājs uzsāk savu sludināšanu “Tiberija valdīšanas piecpadsmitajā gadā”. Romiešu vēsturnieks Tacits Annālēs ziņo par Jēzus krustā sišanu, “Tiberijam valdot”. Un līdzīgi 2. gadsimta vidū Justīns, saukts par Mocekli, apgalvo, ka Jēzus mira “Tiberija laikā”. Acīmredzami, ja ir runa par vēsturisko notikumu fiksēšanas slāni Ticības apliecībā, Tiberiju pieminēt būtu daudz loģiskāk.  

Agambens to atzīst un sev jautā, kāpēc tad Ticības apliecībā Jēzus nav sists krustā “zem Tiberija” (sub Tiberio). Bet atbilde ir vienkārša. Vārds “Poncijs Pilāts” ir juridiska, nevis vēsturiska norāde. Ticības apliecības “vēsturisko notikumu fiksēšanas slānis” patiesībā ir juridisko notikumu fiksēšanas slānis.

Sākot ar mūsu ēras 25. gadu, imperators Tiberijs bija izolējies Kapri salā, taču viņa jurisdikcija, evaņģēlista Lūkas vārdiem runājot, turpināja plesties “pa visu pasauli”. Kā stāsta romiešu vēsturnieks Svetonijs, imperatora izvirtības Kapri salā noveda pie tā, ka viņš gandrīz pilnībā pameta novārtā Romai piederošo Palestīnu. Turpretī Pilāts laikā no 26. līdz 36. gadam dzīvoja savā pilī piejūras Cēzarejā, Izraēlas piekrastē. Tieši viņa, nevis Tiberija varā un jurisdikcijā bija tā province, kurā dzīvoja un mira Jēzus.

Tādējādi Ticības apliecības formulējums izrādās precīzs. Jēzu sista krustā “zem Poncija Pilāta”, nevis “Poncija Pilāta laikā”. Taču šī atziņa tikai saasina jautājumu – kāpēc tieši Pilāts? –, zinot, ka visi kanoniskie evaņģēliji Jēzus nāvē iesaista jūdu varas pārstāvjus. Marks, Matejs un Jānis vispirms parāda Jēzu, kas tiek atvilkts Jeruzalemes augsto priesteru tiesas – Sinedrija priekšā, un tikai pēc tam stāsta par pazemojošo izturēšanos, ko viņš saņēma no Pilāta un viņa vīriem. Lūka stāstā iekļauj arī epizodi, kurā Jēzu pratina Jūdejas vasaļķēniņš Hērods Antipa. Evaņģēlijos Jēzum ir ļoti daudz tiesnešu. Romiešu Jūdejā nebija neviena tiesas orgāna – neviena tribunāla, kura esamību varētu iztēloties, –, kurš nebūtu iesaistīts Jēzus nāvē. Tad kāpēc Ticības apliecībā nav pieminēts ne Sinedrijs, ne Hērods?

Ticības apliecības koncentrēšanās uz Pilātu ir vēl mulsinošāka, ja ņemam vērā tās senās liecības, kas nav kristiešu liecības. Lielākā daļa līdz mūsdienām saglabājušos nekristīgo avotu atbildību par Jēzus nāvi uzliek jūdu, nevis romiešu tiesai. Tā tas ir jau sīriešu mierinājuma vēstulē, ko uzrakstīja stoiķu filozofs Mara bar Sarapions, iespējams, jau 72. gadā (datējums ir strīdīgs). Vēlāk Babilonijas Talmudā atbildība par Jēzus nāvi tiek uzlikta vienīgi Sinedrijam. Šķiet, ka Talmuda autoriem pat nebija nekādu zināšanu par Ponciju Pilātu. 

Arī kristīgajā tradīcijā ir tendence samazināt Jēzus tiesnešu skaitu un pie viņa nāves vainot Sinedriju. Šī tradīcija nāk no Marciāna Aristida. Kādā sprediķī, ko viņš esot teicis imperatora Adriana priekšā Atēnās 125. gadā, Aristids apgalvoja, ka Jēzu “krustā piesita jūdi”.

Ceturtajā gadsimtā šīs nepamatotās baumas, ka Jēzu krustā sita jūdi, jau bija kļuvušas par ierastu Kristus ciešanu interpretāciju. Rakstot imperatora Konstantīna galmā, Laktancijs ar nožēlu stāsta, ka “jūdi pacēla Jēzu… un piesita Viņu pie krusta”. Ievirzītība par labu romiešiem ir acīmredzama.

No 4. gadsimta Sīrijas Efrēma himnām ir skaidrs, ka mīts par jūdu veikto sišanu krustā dažviet Tuvajos Austrumos jau bija kļuvis par dogmu. Spriežot pēc 4. sūras, šī Kristus ciešanu versija bija izplatīta Arābijā Korāna sastādīšanas laikā. Korāna ekseģēti, tāpat kā Talmuda autoritātes, neko nezināja par Ponciju Pilātu. 

Mūsdienu vēsturniekiem nav svešs Poncijs Pilāts kā prefekts, tomēr arī jaunākajos laikos pastāv izteikta tendence izslēgt Pilātu no ciešanu stāsta. Kopš Džovanni Rosadi grāmatas Jēzus tiesa (Il processo di Gesù, 1904) iznākšanas daudzi Jaunās Derības pētnieki ir izteikuši pieņēmumu, ka Pilāts nopratināja Jēzu, taču viņu nenotiesāja. “Patiesībā,” apgalvoja Rosadi, “[Romas] spriedums netika pasludināts; apsūdzēto vienkārši nodeva viņa apsūdzētājiem.”

Agambens saka to pašu, turklāt lielā mērā tādiem pašiem vārdiem savā grāmatā Pilāts un Jēzus. Romas prefekts “neizteica spriedumu”, viņš “vienkārši “nodeva” apsūdzēto Sinedrijam”. Apbrīnojami, ka kāds pētnieks divdesmit pirmajā gadsimtā var pārdot šādu interpretāciju kā jaunu, jo, ja atliekam sāņus divdesmitā gadsimta bona fides, Agambena apgalvojums var kalpot kā pieņemams Laktancija ceturtā gadsimta latīņu valodas tulkojums: “nec tamen ipse sententiam protulit, sed tradidit eum Iudaeis”. Romas prefekts “pats neizteica spriedumu”, piekodina Laktancijs; viņš tikai “nodeva Viņu jūdiem”. Kad to secinājis, Agambens aicina “pārskatīt… Jēzus tiesas tradicionālo interpretāciju” grāmatas Pilāts un Jēzus gaismā. Taču nav nekā tradicionālāka par šo 21. gadsimta kulturologa tēzi.

Šīs senās tradīcijas spilgtākā iezīme, iespējams, ir fakts, ka Hugo Grocijs (Hugo Grotius) to pilnībā atspēkoja savā satriecoši erudītajā darbā Piezīmes pie Jaunās Derības (Annotationes in Novum Testamentum, 1641). Tas ir filoloģisks komentārs latīņu valodā deviņos sējumos, kas vēl līdz šai dienai nav pārtulkots nevienā citā valodā. Grocijs, kurš bija izcils 17. gadsimta jurists, specializējies starpvalstu tiesībās, pārliecinoši diskreditēja tēzi par Pilāta netiesāšanu. Kā – Grocijs jautā – mēs varam būt droši, ka Pilāts notiesāja Jēzu? Vairāki evaņģēlijos aprakstītās tiesas prāvas aspekti ir būtiski. Pirmkārt, Jēzu nopratināja Pilāta tribunālā. Tas nozīmē, ka viņš atradās Romas tiesas “svētnīcā”. Otrkārt, visa klaigāšana Pilāta priekšā liek domāt par juridisku spriedumu – Grocija vārdiem sakot, “lai Pilāts notiesātu Jēzu savā vārdā”. Treškārt, Pilāts bija pretimnākošs Jēzus apsūdzētājiem, piespriežot romiešu spriedumu. Par šo faktu nevar būt nekādu šaubu. Grocijs to pierāda savā komentārā pie Lūkas 23:24: “Pilāts pasludināja spriedumu”. Darbības vārds, kuru Lūka šeit lieto, ir epikrinein, par kuru Grocija komentārs ir viennozīmīgs: šis termins “nenozīmē neko citu, kā vienīgi tiesas sprieduma pasludināšanu”. Visbeidzot, Pilāts nodiktēja uzrakstu, ko piestiprināja pie Jēzus krusta: INRI (Iesus Nazarenus Rex Iudaeorum). Grieķu valodā rakstošais romiešu vēsturnieks Dions Kasijs (150–235) uzrakstu paskaidroja šādi: tas sastāv no “vārdiem, kuros izklāstīts noziegums, par kuru cilvēks mirst”. Tas, ka tieši Pilāts nodiktēja Jēzus “titulu”, var nozīmēt tikai to, ka Pilāts pats sprieda par noziegumu, par kuru Jēzu sodīs.

Tādējādi Grocijs noraidīja jebkādas šaubas, kurš tieši bija Jēzus tiesātājs. Laktancija – un mutatis mutandis arī Agambena – idejai nav nekāda pamata. Un tieši šādā veidā arī Grocijs atbildēja uz jautājumu, kāpēc Pilāts parādās Ticības apliecībā. Pilāts minēts evaņģēlijos, Apustuļu darbos, apustuļu vēstulēs un senākajās kristiešu ticības apliecībās tā neatvairāmā iemesla dēļ, ka Jēzu nevarēja sist krustā bez šī sprieduma. Un tieši Jēzus krustā sišana ir kristīgās ticības mistērijas sākums.

Agambenu mulsina Pilāta klātbūtne Ticības apliecībā, jo viņš noliedz, ka spriedums nāca no Romas varas. Poncija Pilāta atzīšanās nav nekāda mistērija – kristieši viņu piemin tieši kā Jēzus Kristus tiesnesi.


Pirmpublicējums The Times Literary Supplement, 2016. gada 13. februārī. Tulkots un publicēts ar autora atļauju.


[1] Angļu valodā: “…the gospels’ only jest”. Jautāts, vai “jest” šeit saprast kā joku vai kā asprātīgu repliku apmaiņu, kā arī, vai joks ir tajā, ka Pilāts (kristiešu skatījumā) prasa “Kas ir patiesība?” tam, kurš pats ir Patiesība, esejas autors atbildēja: “Tas ir diezgan sarežģīti. No vienas puses, tas ir sava veida joks, jo, kā jau norādīja Augustīns, “Pilāts negaida atbildi”. Viņš neuzdod reālu jautājumu, lai gan līdz tam brīdim viņš tiešām pratināja Jēzu. Taču ir arī dziļāka nozīme, ko Jaunās Derības pētniecībā sauc par “evaņģēlista Jāņa ironiju”. Visbeidzot, es patapināju “jest” no pirmās rindas Frānsisa Beikona esejā “Par patiesību”, kur minēts “jesting Pilate” (kas ir arī Oldesa Hakslija 1926. gada grāmatas nosaukums!). Īsi sakot… saprotu, kāpēc to ir grūti iztulkot. “Jest” angliski nav gluži tas pats, kas “joke”… tam ir smalkāka, drīzāk aplinkus nozīme, tuvāk “witticism”.  

Print Friendly, PDF & Email
close

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: