Kamēr Eiropā nebūs atjaunojusies spēcīga tautu nacionālās un kristīgās identitātes apziņa, kamēr nebūs atcelti likumi, kas vērsti uz individuālu un kolektīvu sevis iznīcināšanu, kamēr Eiropa atkal nebūs lepna par savām saknēm, savu vēsturi, savu mantojumu, tikmēr tās atvērtība uz “citādo”, mīlestība uz svešinieku un sevis aizliegšana būs nevis kristīgās mīlestības, bet gan pašnāvniecisku tieksmju izpausme.
Autors: Ilze Maskalāne
Tiem, kas aklu paklausību cilvēkiem izvēlas aiz gļēvulības, vēlmes izpatikt vai iegūt kādus laicīgus labumus, kā arī aiz kūtruma un nolaidības mācīties Dieva Likumu, nav attaisnojuma.
Klasiskā ticības izpratne balstās filozofiskajā reālismā. Tas postulē, ka eksistē izzinošs subjekts un ka eksistē no viņa atšķirīga, objektīvi pastāvoša un izzināma realitāte, tai skaitā arī garīga, “neredzama” realitāte. Izejot no redzamā un jutekliski uztveramā, prāts var spriest par neredzamu, tikai ar prātu tveramu realitāti: lietu būtību, dvēseli, Dievu.
Cilvēka sirdsapziņas spriedumu uzdevums ir parādīt brīvajai gribai rīcību, kura būtu atbilstīga objektīvi labajam, lai brīvā griba varētu to attiecīgi izvēlēties un mobilizēt citas dvēseles spējas šīs rīcības īstenošanai. Viena no klasiskākajām patiesības definīcijām: “Veritas est adequatio rei et intellectus” (“Patiesība ir atbilstība starp intelektu un lietu”) paliek spēkā arī morāles jomā: pareizs sirdsapziņas spriedums ir tas, kurš ir atbilstīgs objektīvām morāles normām.
Ko īsti nozīmē Akvīnas Toma ideja, ka cilvēkam ir tikai viens mērķis un ka šis mērķis ir pārdabisks? Vai tas nozīmē, ka ilgas pēc pārdabiskās Dieva vīzijas cilvēkā ir aktuālas jau no paša iesākuma vai arī tās pastāv cilvēciskajā dabā tikai kā potenciāls un šī potenciāla aktualizācijai ir kādi priekšnoteikumi?