Ja tāda Dieva skatīšana pārspēj radītās dabas spējību, kā jau pierādījām, ir iespējams iedomāties noteikta veida radītu prātu kā pilnīgotu atbilstoši savas sugas dabai, taču nespējīgu skatīt Dieva būtību. Attiecīgi, vienalga, vai šis prāts sāk skatīt Dievu jau no paša sākuma, vai arī vēlāk, tā dabai ir nepieciešams kaut ko pielikt klāt. Bet neko nav iespējams pacelt augstākā darbības līmenī, ja tā spējas netiek paaugstinātas.
Sv. Akvīnas Toms „Summa contra Gentiles”, III, 53.

Kur meklējamas saknes mūsdienu Baznīcā valdošajam apjukumam, kad runā par tādām tēmām kā visas cilvēces brālība, reliģiju dažādība, dabiskā likuma universalitāte, Dieva darbība Baznīcā un pasaulē? Šķiet, ka šo neskaidrību saknes rodamas vēlmē atmest vai ignorēt dabiskā un pārdabiskā nošķīrumu, kurš joprojām pastāv Baznīcas dogmatikā, bet nez kāpēc ir pavisam vai daļēji pazudis no tās pastorāles jeb konkrēto darbību kopuma, kuru mērķis ir cilvēku iepazīstināšana ar Evaņģēlija vēsti un palīdzība dzīvot saskaņā ar to.

Lai ļautu lasītājam ieskatīties problēmas būtībā un varbūt izdarīt līdzīgus secinājumus, sāksim izklāstu ar to, kas vispār ir dabiskais un pārdabiskais, kā tas tiek definēts un saprasts sholastiskajā tradīcijā, uz kuras balstās arī mūsdienu Katoļu Baznīcas mācība. Jēdzienu skaidrojums dos iespēju pavērties uz šo nošķīrumu no tās kritiķu, bet visvairāk – aizstāvju viedokļa (pie kuriem sevi pieskaita arī šī raksta autore), kā arī aplūkot šī nošķīruma neievērošanas sekas mūsdienu Baznīcas pastorālē.

Daba un dabiskais

Gan jēdziens “daba” (natura), gan jēdzieni “essence” (essentia) un “substance” (substantia) Akvīnas Toma filozofijā apzīmē to, kas lieta ir, tās būtību. Piemēram: “koks”, “kaķis”, “cilvēks”. Tomēr šie trīs lietas būtības apzīmējumi nav vienkārši sinonīmi. Jēdziens “daba” apzīmē lietas būtību attiecībā uz tās rīcību vai darbību (kaķēns nevar apgūt valodu, jo tas nav viņa dabā); jēdziens “essence” – attiecībā uz tās eksistenci (kaķēns ir “kaķēns” neatkarīgi no tā, vai viņš reāli eksistē), jēdziens “substance” – attiecībā uz tās akcidentiem jeb nebūtiskajām īpašībām (kaķēns var būt balts vai raibs, bet vienalga ir kaķēns).

Tātad ar vārdu “daba” plašā nozīmē var apzīmēt gan dabiskas, gan pārdabiskas realitātes, jo, ja runājam par Dieva “dabu” vai žēlastības dzīves “dabu”, vai jebkāda cita dievišķa fenomena “dabu”, ar to saprotam kaut ko, kā būtība ir “pārdabiska”. Taču šaurākā nozīmē ar “dabu” un “dabisko” apzīmē to, ko Dievs ir ielicis cilvēkā un pasaulē caur radīšanas dāvanu. Pie “dabiskā”, mēs tātad pieskaitīsim: cilvēka dvēseles un miesas savienojumu, viņa spējas – prātu, gribu, juteklisko uztveri, visu, ko cilvēks var sasniegt ar šīm dabiskajām spējām gan viens pats, gan ar citu radīto būtņu palīdzību. Tāpat par “dabisku” uzskatām visu pārējo radīto – dzīvo un nedzīvo būtņu un lietu kopumu, to likumus.  

“Pārdabiskais” savukārt ir tas, kas pārsniedz dabisko, taču nav tam pretējs (nedabisks). Pārdabiskais ir iespējams tāpēc, ka Dievs, radīdams cilvēku un pasauli, ir devis savai radībai zināmu patstāvību (dabu), taču paliek tai klātesošs ne vien kā Cēlonis, kas visu esošo ik brīdi uztur esamībā saskaņā ar katram doto dabu un likumiem, bet arī kā Atklāsmes Dievs, kas darbojas pasaulē caur īpašām dāvanām, kuras pārsniedz, papildina, dziedina, glābj un pilnveido radīšanas dāvanā doto. Saskaņā ar Svēto Akvīnas Tomu, cilvēka galējais mērķis ir pārdabisks – Dieva skatīšana vaigu vaigā, mīlestība un atziņa, kas tālu pārsniedz cilvēka dabiskās spējas. 

Pārdabiskā manifestācijas veidi un svētdarītāja žēlastība

Pārdabiskajam ir vairāki manifestācijas veidi: pārdabiskais zīmēs, pārdabiskais noslēpumos un svētdarītāja žēlastība. Zīmju pārdabiskais ir manifestācijas veids, par ko spontāni domā vairums cilvēku, dzirdot jēdzienu “pārdabisks”. Evaņģēlija kontekstā tie ir visi Jēzus darītie brīnumi un zīmes: Jēzus pavēl jūrai nomierināties, staigā pa ūdens virsmu, brīnumaini dziedina, pieceļ mirušos, pavairo maizi, pārvērš ūdeni vīnā utt. Visbeidzot mirst un augšāmceļas no mirušajiem jaunā, neierastā veidolā. Šīs zīmes ir pārdabiskas, jo pārsniedz ierasto lietu dabu un kārtību. Tās turpinās arī Baznīcas dzīvē kā brīnumi, dziedināšanas un dažāda veida parādības. Taču, neskatoties uz sensacionālo iespaidu, ko tās atstāj, šīs zīmes ir tikai ārējas liecinieces daudz apbrīnojamākām pārdabiskām realitātēm, proti – noslēpumiem un svētdarītājai žēlastībai. Šīs zīmes ir arī šo neredzamo realitāšu patiesīguma apstiprinājums. Lai gan zīmes ir tikai ceļrāži, tās nav nedz nicināmas, nedz atmetamas, līdzīgi kā miesa nav nicināma vai atmetama tāpēc, ka gars ir par to pārāks, vai jutekliskā izziņa tāpēc, ka tā ir tikai posms ceļā uz intelektuālo.

Otrs pārdabiskā atklāšanās veids ir “noslēpumi” (mysteria). Latviešu valodā vārds “noslēpumi”, kuru pieņemts šajā kontekstā lietot, nav īpaši veiksmīgs, jo liek domāt par kaut ko noslēptu, lai gan šeit ir runa nevis par slēpšanu, bet par atklāšanu. Proti – noslēpumi ir realitātes, kuras cilvēka dabiskais prāts nevarētu atklāt pats saviem spēkiem, tāpēc Dievs tās ir atklājis pārdabiskā veidā. Ir divi galvenie noslēpumi, no kuriem izriet visi pārējie: Dieva Trīsvienība un Iemiesošanās. Pats Dieva eksistences fakts nav noslēpums, jo līdz Dieva kā visa esošā Pirmcēloņa atziņai cilvēks var nonākt (lai gan tas ir grūti), arī paļaujoties uz sava prāta dabiskajām spējām vien. Savukārt Trīsvienības, Dieva Iemiesošanās un visu no tiem izrietošo noslēpumu atziņai ir nepieciešama augstākas kvalitātes – pārdabiska – realitātes izziņas spēja.

Tādējādi esam nonākuši līdz trešajam pārdabiskā manifestācijas veidam, proti – žēlastībai un īpašā veidā – svētdarītājai jeb dievišķotājai žēlastībai.^[1] Svētdarītāja žēlastība ir pārdabiskās dzīves dāvana cilvēka dvēselē. Tā ir tas “pielikums” jeb dabas “papildinājums”, kas cilvēkam dod spēju dzīvot un darboties ne vien savas dabas ietvaros, bet arī pārdabiski jeb dievišķi. No filozofiskā viedokļa raugoties, žēlastība ir cilvēka substances akcidents (jo arī dievišķots cilvēks paliek cilvēks, nekļūst par eņģeli vai dievu citādi kā vien metaforiskā nozīmē). Pirmais svētdarītājas žēlastības auglis ir cilvēka attaisnošana un samierināšana ar Dievu, jo neviens nepiedzimst “tīras dabas” stāvoklī, bet gan ar “mantotu” grēku un ievainotu dabu (iedzimto grēku un tā sekām). Lai gan svētdarītājas žēlastības dāvanu pavada dažādi ielietie (pretstatā cilvēciski iegūtajiem) tikumi un Svētā Gara dāvanas, pati žēlastība nav tikums, bet gan dvēseles kvalitatīvs papildinājums pašā tās saknē. Svētdarītāja žēlastība ir pastāvīgs dvēseles stāvoklis (pretēji pašreizējai jeb aktuālajai (agrākos tulkojumos – “palīga”) žēlastībai,^[2] kuru Dievs dod kā palīdzību rīcībā).^[3]

Jāpiebilst, ka žēlastības stāvoklis nav pieejams psiholoģiskajai pieredzei. Var just žēlastības stāvokļa augļus (mieru, prieku), bet ne pašu stāvokli. Nekā nejušana vai slikta jušanās nav pietiekams pierādījums žēlastības stāvokļa neesamībai. Par žēlastības stāvokli var spriest ar prātu, izmeklējot sirdsapziņu: ja kristība ir sakraments, caur kuru dvēsele nonāk žēlastības stāvoklī, tad pēc kristības to var pazaudēt caur nāvīgu grēku^[4] un atkal atgūt caur grēksūdzes sakramentu (vai ar pilnīgas grēku nožēlas aktu).^[5] Šis prāta spriedums nav nemaldīgs, tāpēc, piemēram, Svētā Žanna d’Arka, atbildot uz savu tiesnešu izliktām lamatām: “Vai jūs ticat, ka esat žēlastības stāvoklī?” sacīja: “Ja neesmu, lai Dievam labpatīk mani tajā ielikt; ja esmu, lai Viņam labpatīk mani tajā paturēt.”^[6] (Ja viņa būtu atbildējusi: “esmu”, viņu varētu apsūdzēt iedomībā; ja “neesmu”, tad ar to tiktu pierādīts, ka Žanna ir grēciniece, kura maldās).

Anrī de Libaka kritika

Pēc jēdzienus definējošā un skaidrojošā izklāsta pievērsīsimies sākumā uzdotajam jautājumam: vai šāds teoloģisks nošķīrums starp dabisko un pārdabisko ir (1) aktuāls un (2) nepieciešams?

Svēto Akvīnas Tomu, Doctor Angelicus, joprojām uzskata par galveno mācītāju un autoritāti katoļu dogmatiskajā teoloģijā, uz ko norāda kanonisko tiesību 252. kanons: “Semināristiem tiks pasniegta Svētajos Rakstos un Svētajā Tradīcijā balstīta dogmatiskā teoloģija; ar tās palīdzību, sekojot Svētajam Akvīnas Tomam kā galvenajam skolotājam, viņi mācīsies iedziļināties pestīšanas noslēpumos.” Par to liecina arī Vatikāna 1992. gadā izdotais Katoļu Baznīcas Katehisms, kurš lielā mērā balstās tomismā. 

Vienlaikus ievērojamu ietekmi ir ieguvusi tā saucamā “jaunā teoloģija”, kas, sākot ar 1930. gadiem, kritizēja līdz šim Baznīcā valdošo sholastiku, tās metodes un postulātus. Viens no jautājumiem, kas izraisīja diskusijas, bija tieši dabas un žēlastības jautājums. Teologs Anrī de Libaks (Henri de Lubac, 1896–1991) uzskatīja, ka vēlākie komentētāji ir deformējuši Akvīnas Toma domu, un iestājās pret pārāk izteiktu dabiskā un pārdabiskā nošķīrumu, kritizējot hipotētisko “tīrās dabas”^[7] koncepta lietojumu. Viņš uzsvēra cilvēka vienīgo, pārdabisko mērķi un ilgas pēc pārdabiskā, kas jau ir iekļautas cilvēka dabā.

Vai Akvīnieša komentētāji (Belarmīns, Suarezs, Vaskē, Molina) tiešām tik ļoti attālinājās no paša Toma pozīcijām, kā to viņiem pārmeta Anrī de Libaks?

Limbu teorija kā pretarguments Anrī de Libaka kritikai

Tiesa, Akvīnas Toms nekad nelieto jēdzienu “tīra daba”, taču piekrīt limbu teorijai,^[8] kas skar līdzīgu problemātiku. Proti – limbi (limbus) ir vieta, kur pēc nāves atrodas bez kristības mirušie bērniņi, t. i., to cilvēku dvēseles (un pēc augšāmcelšanās – pilnīgi cilvēki ar miesu un dvēseli), kas nevar būt nedz ellē, jo nav izdarījuši nevienu personīgu grēku, ar kuru būtu atraidījuši pārdabisko dzīvi, nedz arī debesīs, jo nav paspējuši saņemt kristību, kas ļautu saņemt mūžīgo dzīvi tikai un vienīgi Kristus un Viņa Mistiskās Miesas nopelnu dēļ. Limbi – kurus neizdomāja Akvīnas Toms, jo tradīcija pastāvēja jau krietni pirms viņa, – tātad apzīmē vietu, kur atrodas dvēseles, kuru stāvoklis visvairāk līdzinās hipotētiskajam “tīras dabas” stāvoklim: viņu dabu ievaino tikai un vienīgi pirmdzimtais grēks, taču viņiem nav arī pārdabiskās žēlastības, kuru var iegūt vienīgi caur pilnīgas mīlestības aktu vai caur sakramentiem.

Teoloģiskajā tradīcijā pastāvēja dažādas teorijas un skaidrojumi, no kā cieš vai necieš limbu iemītnieki. Akvīnas Toms aizstāv pozīciju, ka viņi necieš nedz fiziskas, nedz arī dvēseliskas mokas un ir savai cilvēciskajai dabai proporcionālā veidā laimīgi. Taču, ja cilvēks ir radīts Dievam, Dieva skatīšanai, kā gan viņš varētu neciest no tā, ka viņam netiek dots Labums, kā dēļ viņš ir radīts?

Šeit arī slēpjas jautājuma būtība: ko īsti nozīmē Akvīnieša ideja, ka cilvēkam ir tikai viens mērķis un ka šis mērķis ir pārdabisks? Vai tas nozīmē, ka ilgas pēc pārdabiskās Dieva vīzijas cilvēkā ir aktuālas jau no paša iesākuma vai arī tās pastāv cilvēciskajā dabā tikai kā potenciāls un šī potenciāla aktualizācijai ir kādi priekšnoteikumi?

Ja ilgas pēc Dieva būtības skatīšanas cilvēka dabā pastāvētu jau aktualizētā veidā, tad kā gan bērniņi limbos, kuriem šī vīzija nav dota, varētu dzīvot bez ciešanām? Jo pirmais un galvenais sods, no kura cieš dvēseles ellē, taču ir Dieva vīzijas trūkums, bet bērniņi limbos Dieva būtību neskata un tomēr necieš. Tātad, lai cilvēks tiktu ne vien potenciāli, bet arī efektīvi pakārtots savam pārdabiskajam mērķim, nepietiek ar cilvēcisko dabu vien. Ir nepieciešams saņemt žēlastību un, lai to saņemtu (vai atraidītu), ir nepieciešams lietot brīvo gribu (vai saņemt kristību savu vecāku gribas rezultātā). Bērniņiem, kas miruši bez kristības, nav bijusi iespēja lietot savu brīvo gribu; tātad nav bijis iespējams nedz saņemt, nedz atraidīt žēlastību; tātad nav iespējams nedz priecāties pārdabiskā Dieva vīzijā, nedz ciest ellē.

Ja uz limbu teoriju paraugās no mūsdienās neierasta rakursa, tad redzam, ka nevis šiem bērniņiem ir netaisnīgi iedots “par maz”, bet gan svētlaimīgajiem, kas ir debesīs, ir nepelnīti iedots “par daudz” – viņiem ir iedota dāvana, kas pārsniedz cilvēcisko dabu un nav tai proporcionāla: “Ko acs nav redzējusi, ko auss nav dzirdējusi un kas neviena cilvēka sirdī nav nācis, to Dievs sagatavojis tiem, kas Viņu mīl.” (1. Kor 2:9) Tikai žēlastība atver acis, ausis un sirdi, lai cilvēks vispār varētu ilgoties pēc dāvanas, kura tik ļoti pārsniedz viņa spējas un vēlmes. Tāpēc bērniņiem limbos, kas nav saņēmuši žēlastību, nav nepiepildītu ilgu, kas viņus mocītu.

Neatkarīgi no tā, vai limbi tiešām pastāv vai nē, veids, kā Akvīnas Toms izskaidro to būtību, liek domāt, ka vēlākie komentētāji, kuri ieviesa “tīrās dabas” ideju, kuru tik ļoti kritizēja Anrī de Libaks, šajā ziņā nemaz nav tik ļoti atkāpušies no paša Akvīnas Toma mācības.

Savukārt – lai gan to nevar pārmest pašam Anrī de Libakam – viņa teoloģijas pēcteči no Akvīnas Toma attālinās vēl vairāk un pretējā virzienā, noliedzot ne vien hipotētiskas “tīras dabas” jēdziena nepieciešamību teoloģijā, bet reizēm arī – ko Libaks pats nebūt nedarīja – dabas un pārdabiskā jēdzienu nepieciešamību vispār, piedāvājot tos aizstāt, piemēram, ar kopumu “persona-žēlastība”, par izejas punktu pieņemot nevis cilvēka dabu kā tādu, bet konkrētu cilvēku Dieva žēlastības meklējumos. Taču dabas jēdziena atmešana radītu bezgala daudz filozofisku un teoloģisku problēmu. Viena no tām būtu tā organiskā un racionālā pamata iznīcināšana, uz kura (vismaz hipotētiski) var satikties visi cilvēki, neatkarīgi no viņu reliģiskās pieredzes un pārliecības.

Kādas ir dabas un žēlastības nošķīruma ignorēšanas sekas Baznīcas pastorālē?

Protams, kā jau iepriekš minēts, dabas un pārdabiskā nošķīrums nebūt nav izstumts no Baznīcas dogmatikas. Problēma ir tajā, ka pati dogmatika mūsdienās bieži tiek izstumta no pastorāles. Dogmatika pastorālē esot tikai par traucēkli! Šī situācija ir absurda, jo pastorāles uzdevums nav radīt jaunas ticības patiesības, bet atrast labāko veidu, kā ļaut cilvēkiem atzīt, pieņemt un dzīvot saskaņā ar jau esošajām. Pastorāle nedrīkst būt tukša un bezsaturīga, un tā nedrīkst radīt citu saturu kā to, kas jau ir dots un izteikts dogmatikā. Diemžēl bieži nākas konstatēt pretējo – ja pastorāle vispār nodarbojas ar cilvēkiem (nevis pati ar sevi un savu metožu kontemplāciju), tā vairāk uztraucas par sev uzticēto cilvēku labsajūtu nekā par viņu laimi, t. i., tikumīgu dzīvi šeit uz zemes un Dieva skatīšanu mūžīgajā dzīvē. Rezultātā izveidojies uzskats, ka slikta pastorāle esot nevis tā, kas nav iedarbīga cilvēku vešanai uz viņu mūžīgo mērķi, bet tā, kas neļauj cilvēkiem Baznīcā justies labi. Tomēr labsajūta drīzāk rodas no labas (tikumīgas) dzīves, no patiesā atziņas, no skaistā kontemplācijas – un nevis otrādi.

Pastorāle, kura ignorē dabas un žēlastības nošķīrumu, rada apjukumu ticīgo vidū. Vairs īsti nav skaidrs, uz kāda pamata kristietis var sadarboties ar cilvēkiem, kuri ir tālu no viņa ticības. No katoļu mutes nākas dzirdēt tādas tēzes kā: “Vai es varu uzspiest citiem savu ticību?” – arī tad, kad ir runa par visiem cilvēkiem kopīgām dabiskā likuma prasībām, nevis par ticības noslēpumiem.

Tiek apgalvots, ka “visi cilvēki ir brāļi”, taču vairs nav skaidrs, kādā nozīmē tas attiecas uz visu cilvēku dzimumu, Ādama un Ievas pēctečiem, un kādā – tikai uz kristiešiem, kas ir saņēmuši pārdabisko žēlastību un kļuvuši par Dieva bērniem un Kristus brāļiem, dievišķās dabas līdzdalībniekiem.

Tiek apgalvots, ka “visas reliģijas ir ceļi pie Dieva”, bet vairs nav skaidra kvalitatīvā atšķirība, kāda pastāv starp cilvēku dabiskajiem, bieži vien neveiksmīgajiem, centieniem meklēt, pazīt un pielūgt Dievu un paša Dieva pārdabisko Atklāsmi Kristū, kas ir vienīgais Dieva dotais ceļš pie Tēva.

Pastorālē tiek runāts par ekoloģiju, migrāciju un iekļaušanu – vairāk nekā par Atklāsmi, pestīšanu un mūžīgo dzīvi –, turklāt tādā veidā, it kā “jaunajām debesīm un jaunajai zemei” (Atkl. 21:7) kur Jēra troņa priekšā stāvēs cilvēki “no visām tautām, ciltīm un valodām” (Atkl. 7:9) vajadzētu realizēties jau šeit un tagad. Netiek ņemta vērā dabiskās kārtības (ordo naturalis) un pārdabiskās kārtības (ordo supernaturalis) radikālā atšķirība. Zemes realitātei tiešā veidā tiek piemēroti pārdabiski un eshatoloģiski principi, aizmirstot, ka žēlastības dzīve, kas ir dievišķās debesu dzīves iesākums, ir tikai tās iesākums, turklāt pagaidām realizējas nevis visā cilvēcē (kura joprojām turpina dzīvot dabiskās kārtības līmenī, ar iespēju uzņemt Dieva žēlastību), bet gan tikai Baznīcā, kura ir saņēmusi žēlastību un misiju šo žēlastību nodot tālāk, nemitīgi sludinot Labo vēsti visai cilvēcei, lai iespējami vairāk dvēseļu saņemtu mūžīgās debesu svētlaimes ķīlu. Rezultātā rodas iespēja sajaukt debesu valstības atnākšanu uz zemes ar Bābeles torņa celtniecību – šim tornim simbolizējot cilvēku centienus sasniegt debesis ar pašu spēkiem, bez pārdabiskas Dieva dāvanas.  

Lai apjukumu mazinātu, ir jāatgriežas pie avotiem – Baznīcas oficiālajā dogmatiskajā teoloģijā balstītas pastorāles. Nošķīrums starp dabisko un pārdabisko katoļu teoloģijā joprojām ir aktuāls un nepieciešams. Tam ir jābūt redzamam un taustāmam arī Baznīcas pastorālē, dodot gan dabai, gan žēlastībai pienācīgu vietu, ievērību un cieņu.

Mēģinājumi šo nošķīrumu padarīt mazāk saskatāmu un neskaidru, lai tādā veidā pastorāli it kā atvieglotu (vai dotu šāda atvieglojuma ilūziju) dialogu ar pasauli, citām konfesijām un citām reliģijām, nodara kaitējumu pašas Katoliskās Baznīcas misijai pasaulē. Baznīcas dzīve un mācība ir organisks veselums – atsevišķu tā daļu deformācija atstāj iespaidu uz visu kopumu.

^[1] Skat. Katoliskās Baznīcas Katehisms, §2000.

^[2] Ibid.

^[3] Aktuālās žēlastības tiek dotas ne tikai kristītajiem, bet ikvienam cilvēkam, neatkarīgi no viņa grēcīguma vai ticības Dievam.

^[4] Nāvīgs grēks ir grēks, kurā vienlaikus izpildās trīs nosacījumi: tā sastāvam (materia) jābūt nopietnam un tam jābūt izdarītam pilnīgi apzināti un brīvprātīgi.

^[5] Pilnīgas grēku nožēlas akts – pilnīga grēku nožēla ir grēku nožēla, kuras motīvs ir mīlestība uz Dievu – aizstāj sakramentālo absolūciju (grēku piedošanu grēksūdzes sakramentā) līdz brīdim, kad rodas iespēja saņemt sakramentu. Ja tādas iespējas nav, tad pilnīgas grēku nožēlas akts ir pietiekams grēku piedošanai un svētdarītājas žēlastības stāvokļa atjaunošanai dvēselē. Kad dažādu ārkārtēju iemeslu dēļ nav iespējams saņemt sakramentus materiālā veidā, arī kristību var aizstāt “gribas kristība” un Sv. Komūniju – “garīgā komūnija”.

^[6] No Žannas d’Arkas tiesas prāvas 1431. gada 24. februārī.

^[7] Ar jēdzienu “tīra daba” tiek saprasta cilvēciskā daba, kas nav nedz grēka ievainota, nedz apveltīta ar pārdabisko žēlastību. Tātad daba, kurai “nekā netrūkst” un nekā nav “par daudz”. Tas ir tikai hipotētisks cilvēciskās dabas stāvoklis, jo Ādams un Ieva pirms grēka bija apveltīti ar žēlastību, pēc grēka viņu daba tika ievainota, savukārt kristieši pēc kristības atrodas žēlastības stāvoklī. Tātad “tīra daba” ir jēdziens bez ekvivalenta realitātē, taču jēdziens, kas palīdz saprast un izskaidrot šo realitāti. Šajā sakarā var atcerēties, ka vienkāršiem ģeometrijas jēdzieniem (punkts, līnija, aplis utt.) arī nav absolūta ekvivalenta materiālajā realitātē, tomēr tie ir neaizstājami, lai materiālajā realitātē varētu uzzīmēt līnijas un punktus.

^[8] Šeit paustais arguments aizgūts no: Serge-Thomas Bonino, “La théorie des limbes et le mystère du surnaturel chez saint Thomas d’Aquin”, Revue thomiste, nr. 101, 2001, pp. 131–166.