“Jāņem vērā, ka demogrāfiskās lejupslīdes rezultātā Latvijā ieplūdīs aizvien vairāk iedzīvotāju no citām valstīm, kuri piederēs pie dažādām reliģiskajām kopienām, tādēļ šīs grupas vēlēsies arī Latvijas teritorijā būvēt savas kulta celtnes…”
“Romas katoliskā baznīca Latvijā aicina respektēt katras reliģiskās grupas un katra indivīda tiesības praktizēt savu reliģiju.”
Pr. Ilmārs Tolstovs, Elitas Veidemanes rakstā “Kļūst zināms, kurš atbalsta mošeju celtniecību Latvijā”, Neatkarīgā Rīta avīze, 2025. gada 24. maijs.
Šī gada pavasarī varējām lasīt visnotaļ satraucošus reliģiska un politiska rakstura apgalvojumus Elitas Veidemanes sagatavotajā rakstā “Neatkarīgajā rīta avīzē”.[1] Katoļu priesteris, teoloģijas doktors Ilmārs Tolstovs aicina uz pozitīvu attieksmi pret islāmu (“reliģija pati par sevi nevar būt naidīga”, “katrā reliģijā var atrast indivīdus vai indivīdu grupas, kuri rīkojas naidīgi, neievēro likumus un veic totalitāras un fundamentālistiskas darbības”), bagātīgi citē Vatikāna II koncila deklarāciju par reliģisko brīvību un atzīst, ka demogrāfiskās krīzes rezultātā Latvijā ieplūdīs citas tautas, kuru kultūras un reliģijas mums būs jārespektē un jāatbalsta, atļaujot tām celt kultam paredzētās celtnes.
Jautājums par to, vai pastāv reliģijas, kuras – līdzīgi ideoloģijām – tikai un vienīgi sava objektīvā satura un nevis tās adeptu subjektīvās interpretācijas dēļ var būt maldīgas un cilvēkiem un tautām naidīgas, arī ir uzmanības vērts, tomēr šoreiz vēlos pārdomāt tieši citētajā rakstā aizskarto migrācijas problēmu.
Ņemot vērā Latvijas iedzīvotāju nelielo skaitu, Latvijas demogrāfisko krīzi, emigrāciju, joprojām pastāvošās grūtības ar daudzu padomju laika imigrantu un viņu pēcteču integrāciju, kā arī iekšējo Baznīcas krīzi, kuras iespaidā ir samazinājies gan ticīgo, gan kandidātu uz priesterību skaits – jauna masveida citu etnisko grupu, kultūru un reliģiju (islāma) pārstāvju ieplūšana Latvijā šobrīd nozīmētu to, ka “paies dažas desmitgades un Latvijas vairs nebūs, latviskuma vietā valdīs mošeju un minaretu kultūra” (E. Veidemane, iepriekš minētajā rakstā). Savukārt Baznīcu varēs vainot tajā, ka tā nav pret šo invāziju iebildusi un tai pretojusies; jeb, runājot E. Veidemanes vārdiem, invāzija būs notikusi “ar kristīgās baznīcas klusu un miermīlīgu piekrišanu”.
Būdama latviete, kuras senči vairākās paaudzēs ir šīs zemes iedzīvotāji, kā arī Katoļu Baznīcas locekle, kurai rūp gan Latvijas un latviešu tautas, gan arī Baznīcas un kristīgās ticības liktenis Latvijā, šo nostāju nevaru uztvert vienaldzīgi.
Islāmticīgo imigrācijas jautājums ar daudziem konkrētiem skaitļiem, piemēriem un pamatojumiem jau ir ļoti labi apskatīts nesen publicētajā Braiena Mārtiņa Lapsas rakstā “Rigabāda, Latvistāna”.[2] To lasot, nerodas šaubas, ka šāda imigrācija nozīmētu latviešu tautas un kultūras bojāeju. Arī vietējie krievi būtu pakļauti asimilācijai, taču ar to atšķirību, ka krievi kā tauta un kultūra turpinātu pastāvēt arī ārpus Latvijas, bet latviešu tautas un kultūras bojāeja būtu praktiski visaptveroša.
Tāpēc šajā rakstā pievērsīsimies imigrācijas jautājumam tieši no kristīgā viedokļa: vai “klusa un mierīga kristīgās baznīcas piekrišana” masu imigrācijai tiešām saskan ar Baznīcas mācību? Ja nē, tad kāpēc Baznīcai piedēvē šādus uzskatus?
Lasot priestera Ilmāra Tolstova sacīto, rodas iespaids, ka katoļu Baznīcai nerūp latviešu tautas un kristīgās kultūras pastāvēšana Latvijā. Vai arī: Baznīca varbūt uzskata, ka to bojāeja ir neizbēgama, tāpēc ar to ir jāsamierinās un to ir jāpieņem, neizrādot pretestību.
Sekojoši varam definēt vairākus jautājumus: (1) Vai saskaņā ar Baznīcas mācību cieņa un vērtība piemīt tikai atsevišķam cilvēkam, nukleārai ģimenei un cilvēcei kopumā, vai tomēr arī dabiskās kopienas, kas ir lielākas par ģimeni un mazākas par visu cilvēci, ir vērtīgas un saglabājamas? (2) Vai tad, kad šādu kopienu pastāvēšana ir apdraudēta, kristietis ir tiesīgs – un vai viņam ir pienākums – tās aizstāvēt? (3) Vai ir svarīga tieši kristīgu kopienu un kristīgas kultūras saglabāšana un to aizsargāšana no asimilācijas nekristīgās kultūrās? (4) Kāda Latvijas katoļu Baznīcas attieksme būtu reizē gan kristīga un katoliska, gan labvēlīga Latvijai un tās pamatiedzīvotājiem?
Dabiskās kopienas
Lasot Katoliskās baznīcas katehismu, konstatējam, ka ceturtais bauslis: “godā savu tēvu un māti” ietver pienākumus pret vecākiem, bērniem, radiniekiem, senčiem, priekšniekiem, tēvzemi, Baznīcu un laicīgo varu: “Ceturtais bauslis norāda mīlestības kārtību (..) Ceturtais bauslis īpaši vēršas pie bērniem, apskatot viņu attiecības ar savu tēvu un māti, jo no visām attiecībām šīs ir visaptverošākās. Tādā pašā veidā šis bauslis skar arī attiecības ar radiniekiem. Tas prasa, lai cilvēki ar godbijību, mīlestību un pateicību izturētos pret vecvecākiem un senčiem. Visbeidzot, šis bauslis skar arī (..) pilsoņu pienākumus pret savu tēvzemi un tiem, kas to vada un pārvalda” (KBK 2197–2199). Tātad Baznīca neignorē kopienas, kas pastāv starp ģimeni un cilvēci. Tās dabiski izriet no ģimenes realitātes, tās ietver, apskauj ģimeni. Ja no kristīgā skatu punkta varam iet vēl tālāk un sacīt, ka visi cilvēces locekļi ir “radinieki”, jo viņiem ir viens Radītājs un Tēvs, tad šī universālā kopiena nebūt neatceļ visas partikulārās kopienas un radniecības, tā tās organiski turpina, arvien vairāk paplašinot, kā varam lasīt šajā Katehisma tekstā: “Ceturtais bauslis izgaismo pārējās attiecības, kas pastāv sabiedrībā. Savos brāļos un māsās mēs saskatām savu vecāku bērnus; brālēnos un māsīcās – savu vecvecāku pēcnācējus; līdzpilsoņos – savas tēvzemes bērnus; kristītajos – mūsu Mātes Baznīcas bērnus; katrā cilvēkā – Tā dēlu un meitu, kurš grib, lai Viņu sauc par “mūsu Tēvu”.” (KBK,2212).
Esam saistīti ar visu cilvēci, taču – koncentriskos apļos, un, tāpat kā mums ir vairāk pienākumu pret savu miesīgu tēvu un māti nekā pret attālu radnieci, tāpat arī iepriekš minētā
“mīlestības kārtība” nosaka, ka “ja kāds nerūpējas par savējiem, sevišķi par mājiniekiem, tas noliedz ticību un ir ļaunāks par neticīgo” (1 Tim 5,8). Neviens “cilvēces mīlētājs”, kas tajā pat laikā neprot parūpēties par saviem paša bērniem, neizpilda ceturto bausli.
Papildus dabiskajai mīlestībai un pienākumiem pret savējiem, Dievs vienmēr ir licis rūpēties arī par svešiniekiem – gan individuālā, gan sabiedriskā līmenī. Viesmīlība ir dziļi kristīgs tikums. Tomēr, tāpat kā mīlestība pret cilvēci, tā arī pienākums uzņemt svešiniekus neatceļ iepriekšminētos pienākumus pret savējiem. No tā izriet, ka imigrācijas jautājumos valstīm ir jāprot saskaņot vairāki dotumi: “Politiskā vara kopējā labuma dēļ, par kuru tai jārūpējas, tiesības uz imigrāciju var pakļaut dažādiem juridiskiem nosacījumiem, īpaši – prasībai cienīt valsti, kas migrantus pieņēmusi. Imigrantiem ir pienākums ar pateicību un cieņu izturēties pret zemes, kura viņu pieņēmusi, materiālo un garīgo mantojumu, kā arī pienākums pakļauties tās likumiem un uzņemties savu daļu nastas.”(KBK, 2241). Prasība uzņemt migrantus ir jāsaskaņo ar prasību rūpēties par sabiedrības kopējo labumu. Šajā saskaņošanā ir nepieciešama apdomība un pareizi politiski lēmumi, lai no vienas puses censtos palīdzēt tiem, kuriem tiešām ir vajadzīga palīdzība (īpaši patvēruma meklētājiem), bet no otras – lai, palīdzot svešiniekiem, nekaitētu savējiem.
Ja imigrantu proporcija attiecībā pret valsts pamatiedzīvotāju skaitu ir pārāk liela, sabiedrības kopējais labums no tā cietīs pat tad, ja uzņemošajai kopienai pietiktu materiālo resursu un imigranti būtu pret to cieņpilni noskaņoti. Pārāk liels imigrantu skaits rada draudus sabiedrības pastāvēšanai kā tādai. Ja proporcija starp uzņemošo un uzņemto kultūru apvēršas, notiek uzņemošās kultūras aizstāšana ar uzņemto kultūru, kas nozīmē uzņemošās kultūras bojāeju.
Protams, zinām no vēstures, ka daudzas kultūras, tautas un civilizācijas kādu laiku ir eksistējušas un tad gājušas bojā, bet vai tas nozīmētu, ka mums šāda bojāeja ir jāvēlas vai ka mums nav tiesību – un pienākuma – tai pretoties?
Tiesības un pienākums uz pašsaglabāšanos
Šeit pievērsīsimies otrajam jautājumam: ja dabisko kopienu pastāvēšana ir apdraudēta, vai kristietis ir tiesīgs un vai viņam ir pienākums tās aizstāvēt?
Kristietim ir tiesības un pienākums aizstāvēt, pasargāt no kaitējuma un bojāejas gan savu ģimeni, gan savu tēviju (kā noskaidrojām, uz visām dabiskajām kopienām varam attiecināt tos pašus principus). Vienīgi attiecībā pašam uz sevi viņam ir tiesības (nevis pienākums!) neaizstāvēties atsevišķos gadījumos, līdzīgi kā to savas dzīves beigās darīja pats Jēzus Kristus – Viņš neizmantoja nedz eņģeļu, nedz cilvēku spēku, lai izvairītos no piesišanas krustā, jo labprātīgi sevi upurēja visu cilvēku labā. Taču arī tad, kad kristietis “pagriež otru vaigu”, viņam tas jādara aiz dievišķas mīlestības nevis aiz gļēvulības vai lišķības. Tikai tas, kurš ir morāli spējīgs drosmīgi pretoties ļaunajam, neļaut sevi pazemot, būs spējīgs uz autentiski kristīgu “otra vaiga pagriešanu”. Pretējā gadījumā t. s. “kristīgā mīlestība” būs tikai smiņķis, kas aizsmērē dabiskas vājības un netikumus (bailes, gļēvulību, pašcieņas trūkumu, iztapību, verdziskumu, mazohistiskas pašpazemošanās tendences, utt.). Otrkārt, izvēloties nepretoties ļaunajam, ir jāapsver arī savas rīcības sekas, kuras var būt divējādas: vai nu šī cieņpilnā nepretošanās, cēlsirdīgā rīcība satriec ļaundaru sirdis un tos pamudina uz nožēlu un atgriešanos, vai arī tie to uztver kā gļēvulīgu vājumu un tas viņus pamudina darīt vēl vairāk ļauna. Pēdējā gadījumā nepretošanās ļaunajam nav laba izvēle, jo cēlsirdīgās rīcības mērķis ir mazināt nevis vairot ļaunumu pasaulē. Lielākoties šādos gadījumos kristietis saņem īpašu Dieva palīdzību un pārdabisku vadību, kas viņam ļauj pareizi spriest un labi rīkoties. Par to varam lasīt svēto dzīves liecībās, kā arī pārliecināties paši savā dzīvē.
Taču šīs individuālās morālās izvēles, kuras skar konkrētas personas viņu ceļā uz svētumu, nekādā gadījumā nav iespējams attiecināt uz sabiedrību kopumā, padarot tās par obligāti saistošiem likumiem – gan tāpēc, ka sabiedrība lielākoties dzīvo pēc daudz zemākiem morāliem standartiem, gan arī tāpēc, ka tas laupītu šīm izvēlēm nepieciešamo un dievišķo mīlestību raksturojošo brīvību. Morāle un politika nav pavisam atšķiramas, bet tās arī nevar sapludināt vienā. Turklāt, arī individuālā līmenī, kā jau iepriekš sacījām, kristietim ir tiesības dažos gadījumos atteikties no leģitīmas pašaizsardzības, bet šī atteikšanās nekādā gadījumā nav morāls pienākums. Neviens neizdara grēku, taisnīgi un proporcionāli uzbrukumam sevi aizsargājot. Jēzus Kristus nav devis augstāku morālu standartu, lai viņa sekotāji, nevarēdami to pildīt, vēl vairāk grēkotu, bet lai viņiem būtu iespēja “kļūt pilnīgiem, kā debesu Tēvs ir pilnīgs” (Mt 5:48), jo Viņš “ļauj savai saulei uzlēkt pār ļauniem un labiem un savam lietum līt pār taisniem un netaisniem” (Mt 5:45). Kas attiecas uz citu, mums uzticētu personu un kopienu aizsardzību, tad arī kristietis nav tiesīgs tās pamest likteņa varā.
Kristīgās kultūras vērtība
Kristīgā ticība nav vienādojama ar kristīgo kultūru. Mēs varam izšķirt “tīru ticību” un ticību, kas ir iemiesojusies kādā noteiktā vēsturiskā laikā, noteiktas tautas, valsts dzīvē. Šīs “iemiesošanās” rezultātā neizbēgami sajaucas ticības metafiziskie un pārlaicīgie aspekti ar noteikta laikmeta un tautas specifiskajām īpašībām. Rezultātā veidojas tas, ko mēs varam nosaukt par “kristīgu kultūru”. Nav viena vienīga kristīga kultūra, jo, pat ja ticība ir viena, tautas un laikmeti ir dažādi un katrā tautā un laikmetā ticības ietekmē radīsies nedaudz cita kristīgā kultūra. Lai gan Eiropa jau vairākus gadu desmitus cenšas intensīvi attālināties no savām kristīgajām saknēm, to joprojām var pieskaitīt pie kristīgās kultūras zemēm un, ja vien rastos impulss un vēlme, jaunā paaudze vēl var viegli atgriezties pie savām saknēm. Tas var notikt arī Latvijā, kura ir kristīgās Eiropas daļa jau no viduslaikiem un tāda ir joprojām, neskatoties uz nelielo, bet postošo padomju pārtraukumu, kad šo kultūru centās fiziski un ideoloģiski iznīdēt. Cik gan mūsu zemē būs tādu cilvēku, kuru vecvecāki vai vecvecvecāki nav bijuši kristīti un nav dzīvojuši Baznīcas ietekmes un kristīgo vērtību caurstrāvotā vidē?
Ir skaidrs, ka “tīra ticība” kristiešiem ir svarīga un vērtīga, bet vai to pašu varam teikt arī par kristīgo kultūru?
Vieni teiks, ka kristīgajai kultūrai nav vairāk vērtības kā nekristīgai, jo tā pati par sevi nenes glābšanu jeb dzīvi vienotībā ar Dievu. Glābšanai vajag personīgu ticību, kas parādās darbos, bet cilvēkiem, kas dzīvo kristīgā kultūrā, ne vienmēr ir dzīva ticība. Un tomēr – kristīgās kultūras nepieciešamība ir saistīta ar mūsu miesisko un juteklisko dabu. Cilvēks nav tīrs gars kā eņģeļi, kuri visas patiesības, kas viņiem ir jāzina, saņem tieši un nepastarpināti savā prātā. Cilvēks dzīvo jutekliskā pasaulē, kura iedarbojas uz viņa maņām un iztēli un tikai pastarpināti sasniedz garīgo pasauli. Tāpēc, ja kādai lielākai cilvēku grupai ir ticība, tā sliecas radīt kristīgu kultūru un, ja kāds dzīvo kristīgā kultūrā, tā viņam palīdz visas savas dzīves jomas saskaņot ar ticību. Būtu skumji, ja arī Latvijā mēs nonāktu situācijā, kāda tā šobrīd ir Francijā, kur katoļu skolā, skaidrojot bērniem, kas ir Gavēnis, jāsastopas ar jautājumu: “Vai tas ir tāpat kā Ramadāns?”, jo piepilsētas kvartālu bērns, kura vecāki savu kristīgo ticību praktizē neregulāri, savā ikdienas kultūrvidē ir vairāk dzirdējis par Ramadānu nekā par Gavēni un par pirmo viņam ir daudz skaidrāks priekšstats.
Ikviena kristīga kultūra ir kopjama, saglabājama un aizsargājama arī tikai tāpēc, ka tā ir kristīga, jo, būdama kristīga, tā ir svarīgs līdzeklis cilvēku nonākšanai pie Trīsvienīgā Dieva atziņas un dzīves saskaņā ar to. Kristietis nevar uzskatīt, ka kādas kristīgas zemes islamizācija ir kaut kas labs un vēlams un tāpēc nevar ļaut tai notikt, neizrādot pretestību.
Kāpēc tad daudzi Baznīcas cilvēki atbalsta gandrīz neierobežotu migrāciju?
No visa iepriekš rakstītā vajadzētu izrietēt, ka no Baznīcas pārstāvjiem nebūtu sagaidāmas deklarācijas, kas atbalsta neierobežotu migrāciju vai islamticīgo invāziju Eiropā. Un tomēr bieži varam pārliecināties par pretējo. Šādu piemēru – kristīgi orientētās Emavas kopienas nostādnes – Agnese Irbe min savā rakstā par pilsonisko vienprātību,[3] savukārt Lorēns Dandrjū grāmatā Baznīca un imigrācija: lielā vājība,[4] to parāda, citējot bīskapus un pāvestus.
Kāpēc tā notiek?
Tam ir vairāki iemesli, apskatīsim dažus no tiem.
Kā pirmo varam minēt pārāk idealizētu priekšstatu par šīs zemes dzīves realitātēm: ja mūžīgajā dzīvē debesīs “visas tautas, ciltis un valodas” varēs dzīvot vienotībā un saskaņā, tiek pieņemts, ka arī uz šīs zemes visiem ir iespējams mierpilni dzīvot līdzās, pieņemot otra atšķirības, citam citu cienot. Tomēr uz zemes ir jārēķinās gan ar matērijas, laika un telpas ierobežotību, gan arī ar iedzimtā grēka sekām. Mēģinot panākt pārāk lielu vienotību un saskaņu starp ļaužu grupām, tautām un civilizācijām, kurām dabiski ir pārāk maz kopīgā, un cenšoties izveidot jaunu, vienotu cilvēci jau šeit virs zemes, tiek celts Bābeles tornis, nevis jaunā debesu Jeruzāleme. Rezultāts ir nevis vienotība, miers un saskaņa, bet nemieri, terorisma akti, geto kvartālu izveidošanās, sabiedrības sašķeltība, pilsoņu kara draudi, analfabētu skaita pieaugums, bezdarbs, noziedzība uzņemošajās valstīs un cilvēku resursu zaudējums valstīs, no kurām emigrē, kas savukārt traucē šo zemju pilnvērtīgai attīstībai.
Bieži vien notiek, ka tie, kuri savā zemē ir vidusšķiras pārstāvji, emigrācijā kļūst par vienkāršo darbu darītājiem, bet vienkāršā darba darītāji izcelsmes valstī – par narkotiku tirgoņiem uzņemošajā valstī, jo ikvienu imigrantu pavada valodas un kultūras nezināšanas apgrūtinājums, kas emigrējot sociāli liek noslīdēt pakāpienu zemāk. Ģimenēs imigrantu tēvi zaudē savu autoritāti, ar visām no tā izrietošajām sekām bērnu audzināšanā, jo uzņemošā valsts viņu metodes uzskata par nepieņemamām, bet citas viņi nepazīst. Vecāki nespēj nodot bērniem savas zināšanas un prasmes, jo viņi dzīvo sabiedrībā, kuras valoda, kultūra un paradumi viņiem ir sveši, bet viņu pašu zināšanas – nelietderīgas. Valsts savukārt nespēj aizstāt ģimeni. Visu šo faktoru rezultātā jaunā paaudze kļūst par labu augsni radikālā islāma sludinātājiem un par resursu organizēto noziedznieku vai vienkārši ielas huligānu bandām.
Otrkārt, bieži morāle un politika tiek sapludināta vienā. Ar dažām Evaņģēlija frāzēm pietiek, lai pamatotu kādu politisku lēmumu nepieciešamību – piemēram, lietotu žēlsirdīgā samarieša līdzības citātu, lai aizstāvētu neierobežotu atbalstu nelegālajiem imigrantiem. Šī primitīvā pieeja atgādina daudziem (gan ne katoļiem)* raksturīgo pieeju izmantot Bībeli, lai saskaitītu, cik gadus veca ir planēta Zeme. Ticībai un morālei ir jāsniedz principi politikai (tāpat kā jebkurai citai cilvēka darbības sfērai), taču ticība un morāle nav politika un otrādi.
Treškārt, liberālisma ietekmē uzsvars tiek likts uz indivīdu, uz viņa tiesībām, vēlmēm un vajadzībām, aizmirstot par dabisko kopienu vajadzībām, kuru pastāvēšana ir ļoti svarīga arī paša indivīda eksistencei un attīstībai.
Ceturtkārt, Baznīcā ir modē “citādība”: pieņemt otru, citādo, atšķirīgo, to nereducēt līdz saviem priekšstatiem. Veicināt dialogu konfesiju, reliģiju, kultūru starpā. Šajos centienos ir daudz pozitīva, tie ļauj atbrīvoties no aizspriedumiem un nepamatotām bailēm. Tomēr dažreiz šajā dialogā un centienos pieņemt otra atšķirību tiek aizmirsts, ka, lai pastāvētu citādība un dialogs, ir nepieciešams ne tikai “tu”, bet arī “es”, proti – nedrīkst aizmirst savu paša identitāti, to sapludināt, izšķīdināt, noliegt. Ja dialogā būs tikai “tu”, dialogs būs tikpat bezjēdzīgs kā tad, ja dialogā būs tikai “es”.
Autentiskas tuvākmīlestības priekšnoteikumi
Lai gan no Baznīcas mēs gaidītu atgādinājumu par to, ka “cilvēks nedzīvo no maizes vien”, runājot par migrācijas jautājumiem, Baznīcas cilvēki bieži koncentrējas tikai uz jautājuma materiālo un ekonomisko pusi. Arī Katehismā lasām: “vairāk nodrošinātajām valstīm savu iespēju robežās ir jāuzņem svešinieks” (KBK, 2241). Taču mēs redzam, ka, lai gan Eiropā cilvēki ir materiāli nodrošināti, tajā valda garīgs posts. Eiropa šobrīd ir novājināta un nabadzīga tieši garīgā un morālā ziņā. Tā ir pagurusi, atteikusies no savām saknēm, garīgi iztukšojusies. Tā nevēlas nedz turpināties fiziski, nedz nodot tālāk savu garīgo mantojumu. Tā pieņem likumus, lai sevi iznīcinātu – gan individuāli, gan kolektīvi – legalizējot (Francijā pat ierakstot Konstitūcijā kā “tiesības uz”) abortu, eitanāziju un asistēto pašnāvību, viendzimuma laulības, dzimuma maiņu, neierobežotu pieeju kontracepcijai. Tā veido un atbalsta ideoloģijas, kas ir naidīgas fiziskās dzīvības un garīgā mantojuma tālāknodošanai. Tā baznīcas pārvērš par muzejiem, un garīgie semināri ir tukši. Arī Latvijā ir vērojama tā pati vērtību krīze, demogrāfiskā lejupslīde un garīgais pagurums.
Kā gan Eiropa varētu autentiski kristīgi mīlēt svešinieku, ja tai trūkst pašas elementārākās mīlestības pašai pret sevi – mīlestības, kas liek sevi cienīt, pašsaglabāties un turpināties? Vai tie garīgie vadītāji, kas šobrīd aicina Eiropas valstis uzņemt pēc iespējas vairāk migrantu kristīgās mīlestības vārdā un, kad tās vilcinās, pārmet tām egoismu vai bailes no “citādā”, nav līdzīgi neprātīgiem garīgiem padomdevējiem, kas anorektiķiem liek gandarīt gavējot, darbaholiķiem – vairāk strādājot, pašnāvniekiem – upurējot savu dzīvību?
Kamēr Eiropā nebūs atjaunojusies spēcīga tautu nacionālās un kristīgās identitātes apziņa, kamēr nebūs atcelti likumi, kas vērsti uz individuālu un kolektīvu sevis iznīcināšanu, kamēr Eiropa atkal nebūs lepna par savām saknēm, savu vēsturi, savu mantojumu, tikmēr tās atvērtība uz “citādo”, mīlestība uz svešinieku un sevis aizliegšana būs nevis kristīgās mīlestības, bet gan pašnāvniecisku tieksmju izpausme.
Kāda būtu Latvijai un tās pamatiedzīvotājiem labvēlīga Baznīcas nostāja?
Tā būtu autentiski kristīga nostāja. Lai gan Latvijā mēs vēl pagaidām esam tālu no pārējās Eiropas pašnāvniecisko likumu “sasniegumiem”, tomēr ejam tajā virzienā. Baznīcai jāsludina viss, kas veicina fizisko dzīvību un morālo pašapziņu gan individuālā, gan sabiedriskā līmenī. Lai pārvarētu demogrāfisko krīzi, jāaicina cilvēki uz kuplu, stipru un stabilu ģimeņu veidošanu, jāsniedz tām garīgs un materiāls atbalsts, jāsludina lepnums par savu tēvzemi, tās garīgo mantojumu, mūsu tēvu ticību. Jāiestājas pret visiem pret ģimeni un auglību vērstiem, tautu iznīcinošiem likumiem. Jāvēršas pret masu imigrāciju, jo tā nozīmētu mūsu tautas bojāeju, bet jo īpaši pret islāmticīgo invāziju, kura sākumā vājinās, bet vēlāk pavisam iznīcinās Latvijas kristīgo kultūru.
Neviens Baznīcai nepārmetīs, ja, neskatoties uz sludināšanu, pamudinājumiem un pūlēm, neizdotos mainīt noteikošā virzienu. Mēs labi zinām, ka Baznīcas ietekme sabiedrībā mūsdienās nav izšķiroša un cik ļoti esam atkarīgi no dažādām varām un spēkiem starptautiskā līmenī. Taču Baznīcai pārmetīs, ja tā ar savu klusēšanu vai aplamo sludināšanu pati būs pielikusi roku pie mūsu tautas un kristīgās kultūras bojāejas Latvijā.
* Izņemot daudzus tradicionālos katoļus ASV, kuri vai nu evaņģēlisko kristiešu iespaidā, vai dēļ pārspīlētas reakcijas uz modernismu uzskata, ka “jaunas zemes kreacionisms” ir ietverts Atklāsmē. Katoļu Baznīcas Maģistērijs gan pirms, gan pēc II Vatikāna koncila māca, ka Dievs ir visu lietu Radītājs, taču Atklāsme nesatur patiesību par to, kā un cik ilgā laikā viss tika radīts. Bībelē norādītās dienas, gadus un paaudzes nav jāsaprot vārda tiešā nozīmē.
[1] https://nra.lv/neatkariga/komentari/elita-veidemane/492016-klust-zinams-kurs-atbalsta-moseju-celtniecibu-latvija.htm
[2] https://telos.lv/rigabada-latvistana/
[3] https://telos.lv/klasiska-pilsoniska-vienpratiba/
[4] Laurent Dandrieu, Église et immigration: le grand malaise. Le pape et le suicide de la civilisation européenne, Paris: Presses de la Renaissance, 2017.