Vairums cilvēku piekritīs apgalvojumam, ka ir jāseko savai sirdsapziņai. Taču, ja sirdsapziņa maldās un liek darīt ko tādu, kas objektīvi nav labs? Ja sirdsapziņa mums liek pārkāpt laulību vai kādu nogalināt viņa reliģijas dēļ, vai šāda sirdsapziņa joprojām ir saistoša? Ja tā ir saistoša, vai, tai sekojot, rīkojamies labi? – Uz šiem un saistītiem jautājumiem mēģināsim atbildēt, balstoties Akvīnas Toma morālajā filozofijā un Vatikāna II koncila deklarācijā Dignitatis Humanae. Sāksim ar to, ka noskaidrosim, kas vispār ir sirdsapziņa un kā tā darbojas, kas ir maldīga sirdsapziņa, vai tā ir saistoša un kādas ir tiesības rīkoties saskaņā ar to. Beigās pievērsīsimies reliģiskās brīvības jautājumam.

Vai sirdsapziņa ir īpaša dvēseles spēja?

Akvīnas Tomam, kurš pieder pie aristoteliskās tradīcijas, cilvēks nav dvēsele, kas atrodas ķermenī, vai dvēsele, kurai ir ķermenis. Cilvēks ir dvēseles un ķermeņa savienojums. Dvēsele ir šī savienojuma izcilākā daļa. Visas dvēseles spējas ir hierarhiski sakārtotas – hierarhijas apakšā atrodas ķermenim vistuvākās dvēseles funkcijas, tādas kā barošanās, vairošanās, augšana, kas cilvēkam ir kopīgas ar visu dzīvo pasauli. Nākamajā pakāpē atrodas jutekliskās dvēseles spējas – tādas kā maņas, iztēle, atmiņa, emocijas, kuras cilvēkam ir kopīgas ar lielāko daļu dzīvnieku. Un visbeidzot – garīgās dvēseles spējas – prāts un griba, kas ir raksturīgas tikai cilvēkam. Prāts ir izziņas spēja, kuras objekts ir patiesais, griba ir spēja tiekties, vēlēties un izdarīt izvēles, un tās objekts ir labais.

Kur šajā organismā atrodas “sirdsapziņa”? Vai tā ir kāda īpaša dvēseles spēja?

Par spīti valdošajam uzskatam, sirdsapziņa nav atsevišķa dvēseles spēja, bet kādas dvēseles spējas, proti, praktiskā prāta – spriedums. Tūlīt pat jāpiezīmē, ka Akvīnas Tomam praktiskais un spekulatīvais prāts nenozīmē divus dažādus prātus. Tā ir viena un tā pati dvēseles spēja, kas kļūst spekulatīvs prāts vai praktisks prāts atkarībā no darbības mērķa: ja prāta darbības mērķis ir patiesības kontemplācija, tad prāts ir spekulatīvs, ja konkrēta rīcība – tad praktisks.

Sirdsapziņa neizsmeļ visu praktiskā prāta darbības spektru, jo ne katrs praktiskā prāta spriedums ir morāls spriedums. Prāts, kas izzina un spriež ar mērķi uzcelt tiltu vai izgrebt karoti, arī ir praktisks, tomēr tā spriedumi nav morāli.       

Sirdsapziņa neizsmeļ arī visu ar morāli saistīto praktiskā prāta spriedumu spektru. Līdzīgi kā amatniecībā – piemēram, krāsns mūrēšanā –, praktiskajam prātam ir jāveic visdažādākās darbības dažādos abstrakcijas līmeņos, sākot no krāsns projekta izveides, kurā nepieciešams respektēt noteiktus principus, un beidzot ar katra ķieģeļa vai podiņa pareizu nostiprināšanu attiecīgajā vietā, – tā arī morālē praktiskā prāta darbībai ir daudz līmeņu un aspektu, sākot ar pirmo principu atziņu un beidzot ar apdomības spriedumu, kurš pavēl arī pašu konkrētāko darbību izpildi. Sirdsapziņa šajā morālo spriedumu spektrā atrodas vidusposmā – tā nav nedz pirmo principu un pašu vispārīgāko, morālo zināšanu līmenī – jo tās uzdevums ir pareizi pielāgot vispārēju morālu likumu konkrētai situācijai –, nedz arī starp pašiem praktiskākajiem morālajiem spriedumiem. Ja sirdsapziņas spriedums būtu pats pēdējais, konkrētajai rīcībai vistuvākais prāta spriedums un starp sirdsapziņu un konkrētu rīcību vairs nebūtu nekādu citu, vēl praktiskāku prāta spriedumu, tad cilvēks, kurš neseko savai sirdsapziņai, rīkotos kā cilvēks bez prāta. Tomēr grēcinieks ir “bezprātis” tikai tādā nozīmē, ka viņš slikti izmanto savu prātu, nevis tādā, ka to neizmanto vispār. No tā secinām, ka arī tas, kurš, sekodams savas sirdsapziņas spriedumam, rīkojas taisnīgi, izdara arī citus, par sirdsapziņu vēl praktiskākus prāta spriedumus, kas viņu noved līdz konkrētai darbībai. Šeit mēs varētu runāt par apdomības tikumu un apdomības spriedumiem, kurus sirdsapziņa, darbodamās relatīvi spekulatīvā līmenī, nevar aizstāt.

Sirdsapziņa – Dieva balss

Ja sirdsapziņa ir paša cilvēka prāta spriedums, kāpēc to sauc par “Dieva balsi” vai “Dieva likumu”, kas ierakstīts cilvēka sirdī?^[1]

Tāpat kā jebkuram citam prāta spriedumam, sirdsapziņai, lai tā būtu patiesa, ir jāatbilst realitātei, šajā gadījumā Dieva dotam morālam likumam jeb objektīvajai morālajai kārtībai. Šo objektīvo kārtību cilvēks pats nerada. Viņa prāts neizdomā, kas ir labs un kas ļauns, viņš nerada morālas vērtības. Cilvēka prāts, pirmkārt, cenšas izzināt un izprast jau pastāvošu Dieva likumu, otrkārt – to pielietot dzīvē, konkrētās situācijās. Cilvēka sirdsapziņas spriedumu uzdevums ir parādīt brīvajai gribai rīcību, kura būtu atbilstīga objektīvi labajam, lai brīvā griba varētu to attiecīgi izvēlēties un mobilizēt citas dvēseles spējas šīs rīcības īstenošanai. Viena no klasiskākajām patiesības definīcijām: “Veritas est adequatio rei et intellectus” (“Patiesība ir atbilstība starp intelektu un lietu”) paliek spēkā arī morāles jomā: pareizs sirdsapziņas spriedums ir tas, kurš ir atbilstīgs objektīvām morāles normām.    

Šīs objektīvās morāles normas pirmo principu formā – kā, piemēram, dari labu, izvairies no ļauna – jau ir dotas cilvēka prātā līdz ar viņa dabu. Šo dabīgo dotumu (habitus) Akvīnas Toms sauc par “sinderēzi“ (no grieķu vārda “συντήρησις” – ‘saglabāšanās’, ‘palikšana’, ‘turēšanās’). Sinderēze ir nemaldīga un neizdzēšama no cilvēka prāta. Sirdsapziņa mēģina pielietot praksē sinderēzes principus, tāpēc to var saukt par “Dieva balsi” cilvēkā vai “Dieva likumu, kas ierakstīts cilvēka sirdī.”

Maldīga sirdsapziņa: vai tā ir gribai saistoša?

Tomēr ne vienmēr sirdsapziņas spriedums ir pareizs. Sirdsapziņa var arī kļūdīties – vai nu savas vainas dēļ (tāpēc, ka cilvēkam nav īpaši rūpējis uzzināt patiesību, izglītot savu sirdsapziņu un viņš, dzīvodams grēku un kaislību varā, ir padarījis savu sirdsapziņu aklu), vai arī attaisnojošu iemeslu dēļ (dažkārt morālās dzīves situācijas ir sarežģītas, vide, kurā esam audzināti un dzīvojam, – nelabvēlīga taisnas sirdsapziņas izkopšanai; piemēram, ir likumi, kas soda par morāli labo un pieļauj morāli ļauno, vai ideoloģijas, kuras māca, ka jebkura morāle ir relatīva).

Vai maldīgs sirdsapziņas spriedums – lai kādi būtu šīs maldīšanās iemesli – ir gribai saistošs?

Akvīnas Toma atbilde ir viennozīmīga – jā. Ja es kaut ko, kas objektīvi ir slikts, uzskatu par labu un pareizu, manai gribai to ir jāizvēlas. Tāpat, attiecīgi, ja es kaut ko objektīvi labu uzskatu par sliktu, es nedrīkstu to gribēt un izvēlēties. Ja man ir stingra pārliecība, ka mans uzskats par labo ir pareizs un tik ilgi, kamēr šī pārliecība nemainās, manai gribai to ir jāizvēlas, pretējā gadījumā tā būs ļauna. Jo gribas izvēles objekts ir nevis realitāte tāda, kāda tā ir, bet realitāte, kādu to redz prāts:

“… gribas objekts ir tas, ko stāda priekšā prāts, un, tiklīdz prāts tai parāda kādu objektu kā ļaunu, griba, kas uz to tiecas, iegūst ļaunu raksturu. (..) Jo ne vien [morāli] neitrālais var nejaušības dēļ iegūt labu vai ļaunu raksturu; arī labais var iegūt ļaunu raksturu un ļaunais – labu, atkarībā no tā, kā prāts tās priekšstata. Piemēram, atturēties no netiklības ir labi; taču griba uz to tiecas kā uz labo tikai tad, ja prāts to tai priekšstata kā tādu. Tātad, ja maldīgs prāts tai priekšstata šo atturēšanos kā ļaunu, tā uz to tieksies kā uz ļaunu. Tādējādi griba būs ļauna, jo grib ļauno – nevis kaut ko, kas ir ļauns pats par sevi, bet kas ir ļauns nejaušības dēļ, prāta priekšstata dēļ. Tāpat arī ticēt Kristum pats par sevi ir labi un nepieciešami pestīšanai; bet griba uz to tiecas tikai tad, ja to liek priekšā prāts. Tātad, ja prāts ticību priekšstata kā ļaunu, griba uz to tieksies kā uz ļaunu, nevis tāpēc, ka šī ticība būtu ļauna pati par sevi, bet nejaušības dēļ, tā priekšstata dēļ, ko prāts par to ir izveidojis (..) No tā izriet, ka, vispārīgi, jebkāda griba, kas nesakrīt ar prātu, neatkarīgi no tā, vai prāts ir taisns vai maldīgs, vienmēr ir ļauna.”^[2]

Piemēram, varam iedomāties, kāds priekšstats par Kristu var izveidoties cilvēkam, kurš ir piedzīvojis fizisku, seksuālu, morālu vardarbību, kura tikusi darīta Kristus vārdā vai arī, ja ne Kristus vārdā, tad vismaz ar kristiešu rokām. Šāds cilvēks var pamatoti sacelties pret Kristu – vai precīzāk, pret to ideju, kas viņam ir par Kristu, – un noraidīt ticību Kristum kā ļaunumu. Šim cilvēkam nav taisnība, kad viņš iedomājas Kristu kā liekulīgi perversu, bet viņam ir taisnība noraidīt un nevēlēties tādu Kristu, kādu viņš to iedomājas, jo pretējā gadījumā viņa griba būtu ļauna.

Vai maldīga sirdsapziņa attaisno?

Ja neklausu maldīgai sirdsapziņai, mana griba ir ļauna. Bet vai no tā izriet, ka, ja klausu maldīgai sirdsapziņai, mana griba ir laba?

Lai griba būtu laba, tās objektam ir jābūt labam abos aspektos: gan objektīvi labam, gan arī subjektīvi labam – t. i., prātam to par tādu ir jāatzīst. Lai griba būtu ļauna, ar subjektīvo aspektu pietiek.

Piemēram, ja mūsdienās daudzi cilvēki uzskata, ka ir labi dzīvot homoseksuālu dzīvesveidu, jo viņu prāts to atzīst par labu un viņu griba to izvēlas kā labo, šis dzīvesveids no tā nekļūst labs un arī tie, kas to izvēlas, nerīkojas morāli labi, lai kāda būtu viņu subjektīvā pārliecība un sirdsapziņas spriedums par savu rīcību.

Ja terorists sevi uzspridzina cilvēku pūlī, cīnoties par Dieva valstības atnākšanu, viņa griba nav laba, neatkarīgi no viņa sirdsapziņas sprieduma un pārliecības par kalpošanu Dievam.

Akvīnas Toms min piemēru par kristiešu vajāšanām: “Nāks laiks, kad tas, kurš jūs nogalinās, domās ar to Dievam kalpojis” (Jņ 16,2) – šo slepkavu griba bija ļauna, neskatoties uz to, ka tā sekoja prāta spriedumam.

Ja nezināšana, kuras dēļ prāts kļūdās, ir bijusi tieši vai netieši brīvi izvēlēta (piemēram, slinkuma un nolaidības rezultātā), tad gribai, kas seko maldīgam prāta spriedumam, nav attaisnojuma. Taču, ja nezināšana, kuras dēļ prāts kļūdās, nav bijusi brīvi izvēlēta, tad nezināšana atcels rīcības morālo vērtību, jo tikai brīvi izvēlēta rīcība var būt morāla vai amorāla.

Vai maldīgai sirdsapziņai ir tiesības?

Ja maldīga sirdsapziņa ir gribai tikpat saistoša kā taisna sirdsapziņa, vai tai ir tādas pat dabiskas tiesības izpausties sabiedriskajā un politiskajā dzīvē? Vai, piemēram, abortus praktizējošam ārstam valstī, kur aborti ir nelegāli, ir tādas pat dabiskas tiesības rīkoties pēc savas sirdsapziņas kā ārstam, kurš cenšas pacientus no aborta atrunāt, neskatoties uz to, ka likums šādu runu aizliedz?

Maldīga sirdsapziņa ir tikpat saistoša kā taisna, taču ne tādā pašā veidā: “Taisna sirdsapziņa ir saistoša pati par sevi (per se) un absolūtā veidā (simpliciter), maldīga sirdsapziņa ir saistoša vienā noteiktā veidā (secundum quid) un nejaušības dēļ (per accidens)”,^[3] proti, – taisna sirdsapziņa saista pati par sevi, jo tā norāda cilvēkam labo visā patiesībā; maldīga sirdsapziņa ir saistoša tāpēc, ka to uzskata par taisnu, lai gan īstenībā tā tāda nav.

Nav dabisku tiesību kļūdīties, ir tikai dabiskas tiesības rīkoties saskaņā ar patiesību. Augstāk minētajā gadījumā abiem ārstiem ir dabiskas tiesības rīkoties saskaņā ar patiesību un abi rīkojas šo dabisko tiesību režīmā – viens pilnīgā veidā, otrs – pieļaujot kļūdu, jo tas, ko viņš uzskata par patiesību, nav patiesība.

Savukārt civilajai varai nav pienākuma vienlīdz respektēt sirdsapziņu, kas ir saistoša per se un simpliciter, un tādu, kas ir saistoša tikai secundum quid un per accidens.

Vatikāna II koncila deklarācija par reliģisko brīvību Dignitatis Humanae

Šajā 1965. gadā pasludinātajā deklarācijā lasām: “Reliģiskajos jautājumos nevienu nedrīkst spiest rīkoties pret savu sirdsapziņu, ne arī traucēt rīkoties saskaņā ar savu sirdsapziņu ne privāti, ne publiski, ne vienatnē, ne kopā ar citiem, ievērojot pienācīgas robežas”.^[4]

Ārpus šīm “pienācīgajām robežām” piespiešana ir leģitīma: “pilsoniskajai sabiedrībai ir tiesības sevi aizsargāt pret ļaunprātīgu reliģiskās brīvības izmantošanu – valsts varai ir pienākums šādu aizsardzību nodrošināt”.^[5] Ja kādam reliģiskā brīvība nozīmē pārgriezt rīkles neticīgajiem, valsts šādu brīvību respektēt nevar. Šī aizsardzība ir jānodrošina “nevis patvaļīgi vai netaisni, atbalstot tikai vienu no pusēm, bet gan saskaņā ar juridiskajām normām, kuras atbilst objektīvai morālajai kārtībai”.^[6]

Šīs deklarācijas problēma ir tās dažādās interpretācijas iespējas, kuru dēļ katoļi lauž šķēpus jau vairāk kā 50 gadus. Daudzi šajā deklarācijā saskata iepriekšējā maģistērija noraidījumu: apgalvojumu, ka cilvēkam ir dabiskas tiesības maldīties vai ka valstiskajai kopienai nav tiesību un pienākuma veicināt patiesā Dieva pielūgsmi, jo tai visas reliģijas un to “dievi” ir vienādi vienaldzīgi. Citi turpretī uzskata, ka deklarācija turpina iepriekšējo maģistēriju un vēršas tikai pret pārāk lielu piespiešanu reliģiskās lietās (atzīstot tikai mimimālu piespiešanu sabiedriskās kārtības nodrošināšanai).

Saskaņā ar šo pēdējo interpretāciju deklarācija pasludina vienīgi to, kas jau ir ietverts tradicionālajā mācībā – proti, nav pareizi izturēties neiecietīgi pret cilvēku, kurš maldās; saprāta robežās vajag pārliecināt, nevis piespiest, jo maldīga sirdsapziņa ir gribai tikpat saistoša kā taisna. Spiest rīkoties pret savu sirdsapziņu vai neļaut rīkoties saskaņā ar to var radīt ieļaunojumu, kurš kļūst par šķērsli patiesības atziņai.

No otras puses, tolerances trūkumam ir racionāls pamatojums: tas, kurš seko maldīgai sirdsapziņai, nodara objektīvu ļaunumu sev, citiem un sabiedrībai. Tāpēc sabiedrībai ir apdomīgi jāspriež, ko, kad un cik tā var tolerēt.

Kas attiecas uz sirdsapziņas brīvību reliģiskās lietās – iekšējais ticības akts vienmēr ir bijis un tam ir jābūt brīvam. Sabiedrība var vairāk vai mazāk ierobežot ticības, neticības vai maldīgu reliģiju publiskās izpausmes. Ņemot vērā laikmeta un kultūras pārmaiņas, modernā cilvēka mentalitāti, deklarācija vēlas pasludināt lielāku toleranci pret dažādu reliģisko pārliecību publiskajām izpausmēm. Tas nozīmētu, ka deklarācija pasludina tikai kvantitatīvas pārmaiņas Baznīcas nostājā.

Tomēr izteikums: “Šis Vatikāna koncils pasludina tiesības uz reliģisko brīvību”^[7] vedina domāt, ka cilvēkam ir tiesības gan atzīt patiesību, gan maldīties, un tās abas ir vienlīdz dabiskas un respektējamas.[8] Taču, kā jau iepriekš norādījām, nav dabisku tiesību uz maldiem, ir tikai dabiskas tiesības atzīt patiesību. Maldi un kļūdīšanās ir neveiksme patiesības atzīšanas procesā un patiesībai nepieder pēc būtības – līdzīgi kā autoavārija nepieder autobraukšanai pēc būtības.

Neskaidrās izteiksmes formas dēļ ir grūti pareizi saprast Dignitatis Humanae ietverto mācību. Mūsdienās valdošā liberālisma apstākļos ir viegli šo deklarāciju interpretēt atbilstoši liberālisma dogmām. Šāda interpretācija nozīmētu, ka Dignitatis Humanae pasludina kompromisu starp katolisko mācību un liberālisma ideoloģiju. Savukārt tādu mācību, kas, pielāgojoties mūsdienu apstākļiem un ļaužu mentalitātei, turpina tradicionālu izpratni par taisnu un maldīgu sirdsapziņu, deklarācijā var izlasīt tikai ar zināmu piepūli un tikai tad, ja tradicionālā katoliskā doktrīna lasītājam jau ir pazīstama no citiem avotiem.

^[1] Sal. ar Rom 2:15 un II Vatikāna koncila pastorālo konstitūciju “Gaudium et spes”.

^[2] Summa Theologiae, Ia IIae, Q 19, a 5: “Et quia obiectum voluntatis est id quod proponitur a ratione, ut dictum est, ex quo aliquid proponitur a ratione ut malum, voluntas, dum in illud fertur, accipit rationem mali. Hoc autem contingit non solum in indifferentibus, sed etiam in per se bonis vel malis. Non solum enim id quod est indifferens, potest accipere rationem boni vel mali per accidens; sed etiam id quod est bonum, potest accipere rationem mali, vel illud quod est malum, rationem boni, propter apprehensionem rationis. Puta, abstinere a fornicatione bonum quoddam est, tamen in hoc bonum non fertur voluntas, nisi secundum quod a ratione proponitur. Si ergo proponatur ut malum a ratione errante, feretur in hoc sub ratione mali. Unde voluntas erit mala, quia vult malum, non quidem id quod est malum per se, sed id quod est malum per accidens, propter apprehensionem rationis. Et similiter credere in Christum est per se bonum, et necessarium ad salutem, sed voluntas non fertur in hoc, nisi secundum quod a ratione proponitur. Unde si a ratione proponatur ut malum, voluntas feretur in hoc ut malum, non quia sit malum secundum se, sed quia est malum per accidens ex apprehensione rationis. (..) Unde dicendum est simpliciter quod omnis voluntas discordans a ratione, sive recta sive errante, semper est mala.”

^[3] De Veritate, Q 17, Resp. “Diversimode tamen conscientia erronea et recta ligat: recta ligat simpliciter et per se; erronea autem secundum quid et per accidens.”

^[4] Dignitatis Humanae, 2.

^[5] Ibid., 7.

^[6] Ibid.

^[7] Ibid., 2.

[8] Otro iespējamo šādu tiesību pamatojumu – ka patiesība reliģijas lietās neeksistē vai nav noskaidrojama – izslēdzam, jo deklarācija skaidri apliecina: “Mēs ticam, ka šī vienīgā patiesā reliģija pastāv katoliskajā un apustuliskajā Baznīcā” (Dignitatis Humanae, 1).