Tas ir naratīvs, kas visdrīzāk iederas FDD izstrādātajā refleksīvās kontroles paņēmienā, kad pretinieks (šajā gadījumā Latvija) izmanto tādu argumentāciju, kas nāk par labu ienaidniekam. Proti, pats sevi padara pasīvu un nespējīgu pretoties vai īstenot savus plānus. “Nevajag kaitināt Krieviju” – šo refrēnu esam dzirdējuši gadiem ilgi no daudzu politiķu, lēmumu pieņēmēju un sabiedrisko darbinieku mutēm.
Autors: Liāna Langa
Jūlijā naktīs kliedz pūčulēni, bet tad negaidot iekliedzas arī mūžība, ka paņēmusi Knutu paspārnē.
Ja man jāapraksta sajūtas, kas “ierauj iekšā līdz pat asinīm,” tad varētu teikt, ka nepilnu stundu atrados mūziķa spēles un skaņu uzģenerētā bišu stropa iekšpusē, kurā par bitēm strādā zvaigznes, stariem švīkstot kaut kādā zumēšanas kopkorī, kad viens ir viss un viss ir viens, un kurā tas, ko tu dzirdi, ir tas, kas dzird tevi, un viss šķiet medains un plūstošs šeit un tagad, kā atrodoties mātes miesās starp dažādiem laikiem un pasaulēm.
Kad aiziet liels dzejnieks, dzīves ainava mainās uz neatgriešanos. Gan tā, kas ārā, gan tā, kas katram iekšā. Nav vairs tā ozola. Plauktā nav atrodama valodas galoda, tā tur vairs nestāv, ir titāna atstātas grāmatas un manuskripti.
Visbeidzot nonāku pēdējā no muzeja galerijas istabām, pie vitrīnas, kurā apskatei izlikta… Mocarta matu šķipsna. Mana sirds viegli iedrebas. Atceros, ka turpat no šīs muzeja telpas zvanīju Sandrai Amerikai uz Rīgu un stāstīju par savu dīvaino pieredzi Prāgā, par šīm neizskaidrojamajām sakritībām, kas mani aizveda pie Mocarta matu šķipsnas. Kā kas tāds vispār iespējams? Bet ir!