“Un ierauj iekšā līdz pat asinīm”

Pievērsties dažām personīgām atmiņām par kultūras radīto neizmirstamo iespaidu mani iedvesmoja kāda saruna par Rodžera Skrūtona grāmatu Kā būt konservatīvam un tajā izdzirdētais par iesvētīto vietu gaismu un cilvēka ilgām pēc objektīvi labā un skaistā.[1] Noslēgumā filozofs Raivis Bičevskis reflektēja par kultūras un domas starojumu, kas mūs sasniedz pāri un cauri laikiem. “Rudenīgā angļu migla (domāta aizgājusī kultūra) kļūst vērtība pati par sevi. Tas ir savas eksistences izjušanas veids. (…) Mums būtu svarīgi nezaudēt ilgas pēc tā, kas ir zaudēts. Tas nenozīmē zaudējuma atcelšanu, bet gan pašu šo sajūtu, kas konfrontē cilvēku ar nekontrolējamo, ar neizzināmo, numinozo, ar to, kas viņu dzīvē vai pie dzīves robežas gaida. Nepazaudējot cilvēka saikni ar, varētu teikt, metafizisko jomu.”

Sarunā Krišjānis Lācis atzīmēja Rodžera Skrūtona apcerēto moderno cilvēku došanos tādos kā svētceļojumos uz Eiropas vecajām pilsētām, piemēram, Prāgu, Venēciju, Florenci vai Parīzi, lielām konsekrētām, iesvētītām vietām – “materiālām cilvēku apmešanās un mitināšanās kultūras formām, kurās ir nogūlis svētuma starojums. Lai arī pati kultūra ir zaudēta, tas starojums tur ir, tas ir iekodēts.”

Iespējams, ka šādus kultūras, mākslas darbu iespaidus visprecīzāk iespējams aprakstīt dzejā, kā to, piemēram, darījis Rainers Marija Rilke sonetā “Loga roze” par gotiskā katedrālē piedzīvoto: “… bet acis, kuras, likās, guļ līdz šim, / nu pamostas, kā uzsaucienu dzirdot, / un ierauj iekšā līdz pat asinīm: / tā katedrāļu logu rozes nost / no tumsas atdalīja cilvēksirdi / un ierāva to Dieva dziļumos.” (Atdz. Māris Čaklais)

“Un ierauj iekšā līdz pat asinīm” – nudien tā ir, jo daudzas dzīves dienas – varētu teikt, vairākumu dienu – atmiņa nesaglabā, ja tās nepieraksta, bet īpašā starojuma radītie pārdzīvojumi tajā paliek uz mūžu arī nepierakstīti. Mēģināšu aprakstīt dažas epizodes, varbūt citu acīs tās varētu šķist nebūtiskas, bet kuras savulaik, kā man pašai likās, “no tumsas atdalīja cilvēksirdi.”

1999. gada decembra pēdējās dienās autobusā kopā ar Sandru Ameriku devāmies uz Parīzi. Pirmoreiz uz Franciju. Ekskursiju organizēja Franču liceja skolotāja, kāds mūs paaicināja līdzi. Iespēja sagaidīt 2000. gadu Champs Élysées kopā ar parīziešiem vilināja, ieceri sekmīgi piepildījām. Francijā ieradāmies naktī, ekskursijas vadītāja starp citu bilda, ka naktī uz rīta pusi autobuss apstāšoties kādā īpaša vietā, bet vairākums noteikti gulēšot un to pat nepamanīšot. Teiktajam īpašu uzmanību nepievērsu. Tomēr… Pamodos no tā, ka autobuss stāvēja. Manas tuvredzīgās acis, no kurām lēcas bija izņemtas, vērās ainavā aiz loga. Atceros, ka saules pinuma rajonā sajutu varenu kūleni un miljons taureņu spārnu kustību no ieraudzītā. Izskatījās, ka sprīdi virs zemes, neparasti gracioza, trausla un varena, apgaismota un vientulīga, viegli lidinoties vibrēja un gaisos cēlās gotikas katedrāle, pirmā oriģinālā gotikas celtne, ko savā dzīvē pieredzēju. Efektu noteikti pastiprināja mana pamatīgā tuvredzība, kas izkliedēja ēkas kontūras, liekot tām saplūst ar gaismām un nakti. Jāatzīstas, ka nodomāju – varbūt autobuss avarējis, esmu jau mirusi un nonākusi paradīzē, – jā, šāda iluzora apjausma uz sekundes desmitdaļu ielauzās manā strauji uzmodinātajā apziņā, savukārt saviļņojošā satricinājuma sajūta pakrūtē turpinājās. Tad autobuss izkustējās un es ieslīgu kaut kādā sapņa un nomoda starpstāvoklī līdz pat rītam Parīzē.

Kad autobuss šķērsoja Parīzes priekšpilsētas, franču liceja skolotāja pastāstīja, ka uz mirkli bijām piestājuši pie slavenās katedrāles Ruānā. Lielākā daļa ekskursantu to nebija pamanījusi, jo cieši gulēja. No rīta mana dvēsele bija pilna ar naktī pieredzēto gotikas triumfu, kas bija ielauzies manā pasaulē.

Ruānas katedrāles – franču nacionālā dārguma un kultūra pieminekļa sākotne meklējama 4. gadsimtā, kad tās vietā atradās bazilika. Agrīnajos viduslaikos politiskā situācija Francijas teritorijā bija nestabila, 9. gadsimta vidū vikingu pulki brāzās arī cauri Normandijai un bazilika tika neatgriezeniski iznīcināta. Kad 10. gadsimtā Ruāna kļuva par Normandijas hercogistes galvaspilsētu, tika uzsākta romāņu stila katedrāles celtniecība, no kuras šodien saglabājusies tikai kripta – kapliča zem baznīcas grīdas. Viduslaikos tā parasti atradās altārdaļā. Vissenākais elements, kas saglabājies daudzu gadsimtu katedrāles pārbūvēšanas posmos ir Sv. Romāna tornis. Tas ticis uzcelts par hercogistes pilsoņu nomaksāto eļļas nodokli. Jaunākos postījumus katedrālē piedzīvojusi 2. pasaules kara laikā, kad tajā sprāgušas sešas bumbas, sapostot centrālo zāli un kapelas.

Bet tas, kas manu sirdi uzrāva debesīs tonakt autobusā, bija 152 metru augstā Sv. Romāna torņa smaile zvaigžņu aplokā, kas vēl 19. gadsimta beigās tika uzskatīta par augstāko pasaulē un pielīdzināta brīnumam. Viduslaikos tika izmantoti primitīvi pacēlāji un stalažas, tomēr tas, kā ar līmeņmēru un leņķmēru, āmuru, kaltu un vēl dažiem vienkāršiem instrumentiem, un auklu savulaik tikušas uzbūvētas gotiskās katedrāles, kuras kalpo joprojām, visdrīzāk saglabāsies kā noslēpums, nemaz nerunājot par tālaika arhitektu spēju un māku tās uzprojektēt.

Ruāna, Ruāna, sevī atkārtoju, nākamajā dienā blandoties gar Sēnu. Ruāna, Ruāna, un acu priekšā man uzausa ne vien katedrāles smaile, bet arī kadri no reiz redzētās mēmās filmas ar Žannas d’Arkas varonības un visbeidzot eksekūcijas ainām Ruānā 1431. gada 30. maijā. Viņas sārtu, kuru visdrīzāk pilsētas galvenā katedrāle atceras. Jaunavas pelni tikuši izkaisīti Sēnā, pa kuras krastmalu klaiņoju tieši tāpat, kā to darījuši miljoniem cilvēku pirms manis. 1920. gadā pāvests Benedikts XV Orleānas jaunavu Žannu iecēla svēto kārtā, un jau pēc astoņiem gadiem tapa mēmā kino šedevrs, Karla Teodora Dreiera biogrāfiskā drāma Žannas d’Arkas ciešanas ar suģestējošiem portretu tuvplāniem un ritmu, kā arī pēc autentiskiem pierakstiem inscenēto tiesas prāvu.

Droši vien jau kādam no šā teksta lasītājiem ir pazīstama īpašs fenomens, par kuru mums signalizē ķermenis – tā dēvētās skudriņas pār ādu vai tauriņu burziņš saules pinuma rajonā – brīžos, kad izjūtam īpašu pacilātību, sastopoties ar mīlestību vai kādas vietas, lietas, mākslas darba, mūzikas vai cilvēka neparasto, transcendento ietekmi uz mums. Esmu tās izjutusi – tiesa, reti gan, – liturģijas laikā ortodoksālajā baznīcā brīdī, kad koris dzied “Kā ķerubi’ un priesteris altāra vidū īpašā žestā pacēlis rokas, klusā lūgšanā aicinot Svēto Garu nolaisties pār maizi un vīnu, tās darot par Kristus miesu un asinīm, ar kurām pašam un draudzes locekļiem savienoties dievgalda laikā, saņemot Svēto sakramentu. Dziesmā ticīgos aicina atstāt visas laicīgas domas un iztēloties, ka viņi kā ķerubi atrodas Dieva tuvumā debesīs un kopā ar viņiem dzied slavu Dievam. Ar līdzīgu savas dzīļu būtības reakciju reiz sastapos laulību ceremonijas laikā mazajā Gustava Ādolfa evaņģēliski luteriskajā baznīcā Mežaparkā, kad mācītājs Roberts Feldmanis laulāja mācītāju Ingu Indānu ar viņa līgavu. Ingu pazinu no hipiju laikiem, pieredzēju viņa atdzimšanu no smagas narkotiku atkarības caur Kristus mīlestības vēsti. Viņš man stāstīja, ka visdziļākajā izmisuma un pašdestrukcijas brīdī izdzirdējis balsi, kas viņam teikusi: “Dievs ir mīlestība.” Tas Ingum deva spēku atgriezties dzīvē, to mainot pašos pamatos un sākot studijas, lai kļūtu par mācītāju. Diemžēl mācītājs Ingus Indāns gāja bojā auto avārijā uz lauku ceļa, apbraukājot savas draudzes.

Jāatzīstas, ka brīžam pat ļoti pacilājošas sajūtas esmu pieredzējusi, klausoties arī atsevišķus Baha, Mālera, Mesiāna, Vāgnera vai Lorensa Bača Morisa (Lawrence Butch Morris), Henrija Tredgila (Henry Threadgill) vai Bila Diksona (Bill Dixon) garīgās un laicīgās mūzikas skaņdarbus un improvizācijas džeza kompozīcijas.

Mūsu Nacionālās mākslas muzejā stāvot pie Marka Rotko gleznas oriģināla, pēkšņi attapos, ka asaras pašas no sevis plūst pār vaigiem. Nekāda raudātāja neesmu, tāpēc biju patiešām pārsteigta par šādu savu psiholoģisko, emocionālo dzīļu reakciju.

Uz pirmajām Folkloras dienām Latvijā mani paaicināja Juris Boiko, tas laikam bija 1982. gadā. Pirmajam folkloras festivālam bija nacionālistiski disidentiska aura. Ar draugiem atradāmies Latvijas universitātes aula balkonā, uz skatuves iznāca Latgales sievu četrinieks un sāka dziedāt tautas dziesmu skaļās, teju dzīvnieciski baurojošās, tradīcijas skolotās balsīs. Un tad bija akurāt kā kinoforuma “Arsenāls” atklāšanā Kongresa nama zālē, kad Ansis Rūtentāls pasaulē perfektākajā žestā ar nazi pa diagonāli uzšķērda simbolisko balto kino ekrānu, mūs ielaižot otrpus – kino projektora staru kūļa radītajā kino izplatījumā. Latgales sievu dziedājums mums ļāva ienākt citurienē, kādā metafiziskā telpā, kurā cilvēks ar cilvēku saprotas bez vārdiem. Togad “Arsenālu“ atklāja ar Stenlija Kubrika filmu 2001: Kosmosa odiseja (1968), bet Kongresa nama fasādi greznoja ļoti dīvaina, pat nedaudz mistiska mākslinieka un scenogrāfa Aleksandra Busses veidota instalācija – simtiem melnu vīrieša uzvalka bikšu plīvoja Latvijas vējā, kas šodien man šķiet kā sērīgas atvadas no brīnišķā maskulinitātes laikmeta. Varbūt instalācija bija māksliniecisks signāls par gaidāmajām lielajām pārmaiņām sociumā, par kurām tobrīd vēl nenojautu.  

Laikam jāizstāsta arī par diviem pieredzētiem dziedināšanās atgadījumiem. Viens notika, mazgājoties ar Opuļu svētavota ūdeni un atbrīvojoties no kādas ķermeņa ligas. Jau tās pašas dienas vakarā tas, kas mani nomāca, bija no ādas virsmas pazudis. Tas nebija mērķtiecīgs brauciens uz Latvijā vienīgo pareizticīgo kulta vietu, gadījās braukt tai garām, ceļojot ar auto Krievijas pierobežā. Vien vēlāk uzzināju, ka ik gadu 21. septembrī, Dievmātes piedzimšanas svētkos, svinīgā svētceļojumā uz avotu dodas ticīgie no dažādām Latvijas un Krievijas pareizticīgo draudzēm. Darīju vienkārši – noskaitīju Tēvreizi, palūdzu svētību un tad, skaitot Kyrie eleison, sparīgi nomazgājos svētavotā ūdenī, novilkusi gandrīz visas drēbes, jo cilvēku apkārtnē nebija. Neko daudz nedz gaidīju, nedz negaidīju, bet vakarā problēma, kas man darīja raizes, bija pazudusi.

Otrreiz kaut kas līdzīgs brīnumam notika vienā no Skaņu meža pirmajiem festivāliem divtūkstošo sākumā. Visai skarbos apstākļos tas norisinājās Andrejsalā pamestas fabrikas cehā. Tobrīd bija mode industriālus gruvešus apdzīvot ar kultūru. Neapsildītā telpā solo koncertu kādiem trīsdesmit sanākušajiem sniedza viens no fascinējošākajiem pasaules soprāna un tenora saksofonistiem un improvizācijas džeza lielmeistariem brits Īvans Pārkers (Evan Parker). Viņa virtuozā spēlēšanas tehnika ir tik hipnotizējoša, ka dažās minūtes spēj klausītājam atslēgt racionālo prātu un iegremdēt meditatīvas mūzikas okeānā. Man, kā par nelaimi, jau otro dienu bija pamatīgi iekaisis trejzaru nervs, sāpēja galva un es to nevarēju pagriezt, nesaraujoties spējās, griezīgās sāpēs kakla un auss apvidū. Tā kā biļetes bija iegādātas un koncerts apsolīts arī kolēģei dzejniecei Mairai Asarei, kas tieši tobrīd uz vairākām dienām bija brīvlaista atvaļinājumā no ieslodzījuma vietas Iļģuciemā, pat neapsvēru nedošanos uz koncertu. Stīvās mokās, galvu nekustinot, atsēdos uz apdriskāta krēsla rindas vidū.

Mūsu priekšā iznāca Īvans Pārkers, salstošās rokās turot savu instrumentu, viņa sejā bija neliels izbrīns par eksotisko vietu, apstākļiem un mazskaitlīgo publiku dīvainajā pilsētā Rīgā. Tad viņš, nolaidis galvu, sakoncentrējās un uzsāka savu solo. Džeza mūzikas apskatnieks Stīvs Kulaks (Steve Kulak) salīdzinājis Īvana Pārkera saksofona spēles tehnikas novatorismu ar Alberta Einšteina atklājumiem laika, telpas un enerģijas attiecībās. Katrā ziņā, pieverot acis, dzirdami ir apmēram vismaz septiņi saksofoni, tāda ir šī mūziķa spēles un skaņas intensitāte. Ja man jāapraksta sajūtas, kas “ierauj iekšā līdz pat asinīm,” tad varētu teikt, ka nepilnu stundu atrados mūziķa spēles un skaņu uzģenerētā bišu stropa iekšpusē, kurā par bitēm strādā zvaigznes, stariem švīkstot kaut kādā zumēšanas kopkorī, kad viens ir viss un viss ir viens, un kurā tas, ko tu dzirdi, ir tas, kas dzird tevi, un viss šķiet medains un plūstošs šeit un tagad, kā atrodoties mātes miesās starp dažādiem laikiem un pasaulēm. Pēc koncerta no intensīvās mūzikas pieredzes jutos patīkami apdullusi, draugu bariņā aizgājām pasēdēt uz betona bluķiem ar skatu uz Daugavu, kādu brīdi klusējām, tad pārmijām dziļdomīgus, nesteidzīgus teikumus. Vien nonākot mājās attapos, ka vairs nesāp ne kakls, ne galva. Tagad domāju, ka divas diennaktis mani mokošā un grūti paciešamā iekaisuma lēkme bija pārgājusi jau koncerta laikā. Īvana Pārkera skaņu bišu dzēlieni izrādījās dziedējoši.

Joprojām nezinu, vai vēlos pieredzēt Ruānas katedrāli dienas gaismā tūristu pūļu ielenktu. Drīzāk gan saglabāt pirmatnējo, neparasto iespaidu kā sapņa turpinājumu naktī no autobusa loga vai atsaukt to atmiņā, skatoties uz Kloda Monē gleznām Metropolitēna, Orsē vai kādā citā muzejā, kurā tās impresionistiski vibrējošais attēlojums rīta, vakara vai nakts gaismā vairāk līdzinātos manam iespaidam.

Vienu janvāra nedēļu pavadot Florencē, kad Ufici galerijā nav tūristu, vien dežurantes un kaķi, bet muzeja kafijas bārs darbojas un ir iespējams kapučīno malkot uz balkona, raugoties uz zeltainajiem pilsētas kupoliem pilnīgi netraucēti, ar manu draugu nez kādēļ neplānoti nolēmām doties mazā autobusa ekskursijā apskatīties arī 14. gadsimtā uzbūvēto, slaveno Pizas katedrāles zvanu torni. Ak, vai, kāda vilšanās! Šķita, ka seno ēku un pilsētiņas laukuma auru bija pilnībā iznīcinājuši ekstensīvā tūrisma atvestie pūļi, kuri desmitgadēm ilgi kā viļņi nemitīgi vēlušies pār šo vietu, pamazām noskalojot visu vēsturisko burvību un šarmu. Senais laukums šķita piedrazots, noplicināts, nobradāts, pelēks un bezpersonisks, bet vietējie garāmgājēji, līdzīgi kā tas ir arī Venēcijā, – tūristu traumēti. Izstaigājām apskates objektus, gribējās ēst, un mums bija stunda laika līdz autobusa atiešanai. Aizklīdām tālu prom no pūļiem un laukuma, iegriezāmies kādā šķērsieliņā, turpinājām ceļu, līdz atdūrāmies ceptuvītē, no kuras vēdīja debešķīga baltmaizes smarža.

Iegājām iekšā, šaurajā telpā nebija vietas vairāk kā trim cilvēkiem, letes galā atradās vīrietis un itāliski tērzēja ar kādu sievieti aiz tās. Pie maizes krāsns ieraudzījām vidēja vecuma toskānieti melnos, garos svārkos ar melnu priekšautu un baltā blūzē ar atrotītām piedurknēm. Izbrīnītu, nedaudz izbiedētu skatienu viņa lūkojās uz mums – nebijām taču vietējie kaimiņi un runājām angliski – un salika kopā plaukstas, kuras bija miltos. Viņai bija klasisks sejas ovāls, tumšbrūni mati ar celiņu vidū, savilkti mezglā galvas aizmugurē, balta āda un apaļas, brūnas acis. Skaistas, vienlaicīgi parastas zemnieces vai saimnieces seja, kāda Toskānas reģionā apritē bijusi gadsimtiem ilgi. Klasiska seja, kas redzama daudzos itāļu renesanses un vēlāku gadsimtu mākslinieku madonnu attēlojumos altārgleznās un stājmākslā. Madonna druvā un virtuvē, klētī un kūtī, uz putekļaina ceļa zem cipresēm, noliekusies pār pupu vai tomātu stādiem, ar rokām miltos, rīvmaizē un asinīs. Ar bērnu klēpī un acīm, kurās tālas pēctecības starojums plūst cauri laikiem. Da Vinči, Mikelandželo, Džordžones, Rafaela, Bellīni, Ticiāna, Fra Andželiko, Manteņjas, Filippo Lippi, della Frančeska gleznoto madonnu sejas bija atdzīvojušās šajā vienā, līdz sāpēm reālajā, pavisam nejauši ieraudzītajā maiznieces toskānietes sejā. Tas bija īss metafiziskas pieredzes mirklis, kura dēļ varbūt ir vērts doties tūkstošiem kilometru garā ceļā. “… bet acis, kuras, likās, guļ līdz šim, / nu pamostas, kā uzsaucienu dzirdot…”

No Pizas madonnas rokām saņēmām pildītas kviešu maizes izstrādājumus, līdzīgus lieliem pīrāgiem, kuru nosaukumu neatceros. Tos notiesājām uz ielas atpakaļceļā uz savu ekskursijas autobusu. Šķita ārkārtīgi gardi, bet varbūt bijām vien pamatīgi izsalkuši.



[1] https://telos.lv/saruna-skrutona-konservativisms/

Print Friendly, PDF & Email

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: