Valodas vērsis iekāpis mūžībā. Uldis Bērziņš (17.05.1944–24.03.2021)

Kad aiziet liels dzejnieks, dzīves ainava mainās uz neatgriešanos. Gan tā, kas ārā, gan tā, kas katram iekšā. Nav vairs tā ozola. Plauktā nav atrodama valodas galoda, tā tur vairs nestāv, ir titāna atstātas grāmatas un manuskripti. Bitei uzslietas zelta trepes, lai tā medainām kājiņām nepaklūp.

Marta sniegs retām pārslām pārskrien pār vaigu un vajag paklusēt, bet, lai noturētu līdzsvaru, cilvēkam vajadzīgi vārdi. 

Kā gaišas paģirās, tik kluss! Tik lielām pārslām snieg − pat naidam jāiet gulēt, ik sirdij vajag aprimt dziļos palagos: lai sēkla zemē, zivis dīķī, vēsture grāmatās. Bet uznāk sals. 0, mīnusvasara: tik tievs kā franču pareizruna dūms kāpj zilās zvaigznēs, pirksti aši svilst, bet mēness sārts un zils kā citkārt maijā − spēlē mandolīnu. (“Pārdomas 13. janvāra ielā”)

Uldis lasa dzeju, Uldis tulko, tad saka: “Man garšo jēra tauki!” Tad saka – “Braucam uz Afganistānu lasīt dzeju latviešu karavīriem, vai brauksi man līdz?” “Vai vīns vēl ir?” Tad runā arābu mēlē, tad stāsta par Ījaba ciešanām tā, it kā tās tikko notikušas, tad draugu pulkā viegli un šķelmīgi smaida savā 70 gadu jubilejā, ko svin savā pagalmā Maskavas forštatē ziedoņa triumfa brīdī. Ar bērniem un mazbērniem, ar mums. Pagalma koku paēnā, putniem gavilējot pārlaicīgi. 

Uldis pats ir pasaules kultūras kanons, bet labi, ka ielika arī Latvijas kanonā.

Iestājās par taisnību, ko mīlēja un aizstāvēja.

Ar Ulža devumu katrs var iepazīties enciklopēdiju šķirkļos, bibliotēkās, viņa sadzejotajās un tulkotajās grāmatās, – tas ir titānisks. Atdzejojis no ģermāņu, turku, slāvu, semītu, irāņu, skandināvu, senebreju valodām, ļāvis mums lasīt pasaules pieminekļus latviski. Latviešu valodu vērtis okeānisku, līdzvērtīgu lielajām pasaules valodām. Pateicoties Uldim, neatpaliekam, varam burāt pasaules kultūrā.

1980. gadā Uldis ienāca kā jaunas poētikas zibens ar Pieminekli kazai. Savus dzejoļus bieži vien nosapņoja un no rīta pierakstīja. Retu reizi piezvanīja un tos lasīja. Atdzejojis Vislavu Šimborsku, Jaroslavu Seifertu, Fāzilu Hisni Dāglardžu, Rasulu Rza, Tomasu Transtremeru, Saadī, Veļimiru Hļebņikovu, Česlavu Milošu un daudzus citus. Bībeles, Korāna, “Dziesmas par manu Sidu”, “Vecās Eddas” pārcēlājs latviešu mēlē, lai mēs varam runāt. 

Kas gan šodien mēs būtu bez šīs gudrības?

Par to visu paldies un mūžīga mīlestība.

Pie Dieviņa garajiem galdiem lai sastopi savējos, lai esi priecīgs par satikšanos.

Līdzjūtība ģimenei, piederīgajiem, kolēģiem, draugiem. 

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: