Mana sirds nedaudz iedrebas

Juris Kunnoss, latviešu dzejnieks, kura devumu latviešu poēzijā, kā man šķiet, diemžēl strauji aizmirst, nomira 1999. gada 18. jūlijā. Pareizticīgo mācītājs viņu izvadīja 2. Meža kapu kapličā, Juri guldīja zemē netālu no kapu sētas.

Pēc pāris gadiem kādā augusta dienā pasūkstījos tēlniecei Solveigai Vasiļjevai, ka Jurim Kunnosam kapavietā nav nekādas piemiņas zīmes un neviens nezina, ka tur dus dzejnieks. Pāris nedēļu vēlāk Solveiga piekabē atveda vidēja lieluma ideālas formas laukakmeni, kurā bija iestrādāts Kunnosa vārds, dzimšanas un miršanas datums un paraksts “Dzejnieks”. Laukakmeni pēc senas metodes divatā pa dēļiem aizvēlām no mašīnas līdz Jura kapam. Tēlniece sacīja, ka nu varu doties mājās, kapakmeņa uzstādīšanas un cementēšanas darbus paveikšot pati.

Mājup Teikas virzienā devos pa Čiekurkalna 1. garo līniju, bija ļoti silta septembra diena, ietves kļavlapu klātas, nez kādēļ labi atceros spilgto pēcpusdienas gaismu un kobaltzilās debesis, jā, visvairāk tieši tās, un savas domas par Kunnosu un arī Mocartu, kura ķermeni iemeta kopējā kapā un apbēra ar kaļķi. Vismaz tā tika fantazēts Miloša Formana filmā Amadejs, un šī aina uzpeldēja manā atmiņā.

Pārnākusi es uzrakstīju sava cikla “Bezpiederīgie” otro dzejoli, kur šādas rindas: “Aizsaulijā, kur piepildījumam ierāda vietu ar lāpstas kātu, smilšu sauju un šņukstu / laiks rok līdz kaulu kaulam un atmet viņš to, ko reiz skūpstot ziedojām eņģeļiem…”

Pāris mēnešu laikā septiņu dzejoļu ciklu pabeidzu, to nevienam īpaši neveltot. Vienā no dzejoļiem ir pieminēts Volfgangs – “Tagad tu redzi, kā jaunas atskaņas dzimst – / vājredzīgs onkulis pasauli diedziņā tur, / piecgadīgs Volfgangs diriģē putekšņu baletu, / dzērves dzērvēnus baro, /rūda top rūda.”

2005. gada nogalē dzejoļu krājuma Antenu burtnīca manuskripts bija pabeigts. Laimai Slavai “Neputnā” par grāmatas mākslinieku ieteicu Aleksandru Bussi – scenogrāfu, kinoforuma “Arsenāls” mākslinieku, ciguna instruktoru. Aleksandrs diezgan ilgi domāja, līdz piedāvāja grāmatu ilustrēt ar nofotografētu matu kolāžām. Ideja bija visai negaidīta, es to pieņēmu. Aleksandrs vaicāja, vai varu viņam piedāvāt savu matu cirtu, bet, intuīcijas vadīta, atteicos. Viņam mani mati asociējās ar manām antenām. Uz grāmatas vāka un ilustrācijās ir kāda svešinieka matu šķipsnas.

Visa šī sakarā uzmeklēju dažāda veida informāciju par matiem – struktūru, dažādu tautu attieksmi pret tiem; lasīju, ka mati satur ļoti lielu informācijas apjomu par cilvēku un ka tie satrūd lēni. Ka katram cilvēka matam ir savs nervs, asins padeve un muskulatūra. Ka tas sastāv no sēra (5%), ūdeņraža (6%), slāpekļa (17%), skābekļa (21%) un ogļekļa (50%). Matus izmanto tiesu medicīnas ekspertīzē. Vairākās reliģijās tos noskuj, pieņemot mūka kārtu, savukārt pareizticībā nogriež simbolisku šķipsnu kristībās un to iemet kristāmtrauka ūdenī. Stresa hormonu kortizolu labāk varot noteikt pēc cilvēka matiem, nevis asinīm. Fizioloģiski matiem neesot nekādas bioloģiskas funkcijas, tie drīzāk esot paredzēti cilvēka psiholoģiskajam komfortam. Acteki matus uzskatījuši par dievu mitekli, tādēļ viņu priesteri tos nekad nav griezuši. Senatnē ļaudis ticējuši matu saistībai ar garu un mirušo pasauli. Japānā no bērna pirmās matu cirtas izgatavo otiņu kaligrāfijai un dzimta to uzglabā kā relikviju.

Vecās derības Soģu grāmata ir daļa no senebreju tautas gadsimtiem ilgajām cīņām pret filistiešiem. Tajā tēlotais Samsons ir leģendārs spēkavīrs. Kamēr viņš ir Izraēļa tautas priekšgalā, viņi ir filistiešiem nepieveicami. Tad filistiešu vecajie izdomā viltu: viņi pierunā daiļavu Dalilu, lai tā savaldzina Samsonu un izzina viņa spēka noslēpumu. Tas izdodas: iemīlējies varonis atklāj mīļotajai, ka spēks slēpjas viņa matos. Aizmigušajam Samsonam nogriež matus, filistieši viņu sagūsta un izdur viņam acis, nu arī Izraēļa tauta nonāk filistiešu varā. Uzvarētāji dzīro sava dieva templī, kurp atved arī nevarīgo Samsonu, lai par viņu paņirgātos. Bet filistieši tiek sodīti: Jehova atgriež Samsonam viņa spēku, un viņš sagāž kolonas, kuras balsta tempļa jumtu, līdz ar sevi aizraudams nāvē arī nodevīgo Dalilu un ienaidniekus.

2006. gadā pavasarī iznāca Antenu burtnīca ar matu cirtu uz vāka un es to paņemu līdzi uz Prāgas starptautisko grāmatu tirgu, kurp devos ar latviešu rakstnieku delegāciju. Prāga mūs sagaidīja ar dievišķu ziedoni. Neliels pārsteigums – man un diviem gados vecākiem poētiem jādzīvo grāmatu tirgus sponsorētajā viesnīcā. Kad limuzīns apstājas pie viesnīcas “Movenpick”, mana sirds nedaudz iedrebas, jo tā atrodas Mocarta ielā.

Man tiek luksusa klases apartamenti – divas plašas istabas ar apmēram 150 kvadrātmetru balkonu ar skatu uz Petrina kalnu – parku, kur pavasara ekstāzē nemitīgi pogo lakstīgalas. Mudīgi šķirstu savu Prāgas ceļvedi. Jā, turpat blakus viesnīcai, Mocarta ielā, Bertramkas villā atrodas Mocarta muzejs. Nākamās dienās rītā nedaudz satraukta turp dodos, esmu pirmā un vienīgā apmeklētāja.

Mocarts savas dzīves laikā Prāgu apmeklējis trīs reizes un daudz laika pavadījis Bertramkas villā. Šis nams, tobrīd ārpilsētas rezidence, kopš 17. gadsimta vidus bija izcilās čehu dziedātājas Jozefas Dušekas un viņas vīra, klavierspēles pedagoga un komponista Franca Klāva Dušeka vasaras mājvieta. Dušeki, kurus pazina Mocarta tēvs, aicināja Volfgangu pie sevis ciemos, sniedza viņam komfortablu mājvietu un sirsnīgu draudzību. Ar šo pāri viņu saistīja arī brīvmūrniecība. Bertramkas villas idilliskajā gaisotnē, īsu brīdi pirms neaizmirstamās Prāgas pirmizrādes 1787. gada 29. oktobrī, viņš pabeidza savu šedevru – operu “Dons Žuans”.

Pēdējo reizi Mocarts apmeklēja Prāgu 1791. gadā, lai piedalītos “Dona Žuana” uzvedumā Nostica teātrī (Stavovské didivadlo), vienā no Eiropas skaistākajiem un vecākajiem teātriem, kuru 1783. gadā uzbūvēja grāfs Františeks Antonins Nostics, ar imperatora Jozefa II labvēlību un atbalstu.

Tā paša gada 5. decembrī Vīnē, apmēram vienos no rīta, Mocarts trīsdesmit sešu gadu vecumā devās pie Dieva. Viņam bija trešās šķiras, ne gluži ubaga bēres. Vīnieši tām nepievērsa uzmanību. Pēc pieticīgas reliģiskas ceremonijas Svētā Stefana katedrālē  ap sešiem novakarē viņa zārku guldīja kopējā kapā līdz ar pieciem citiem zārkiem Svētā Marka kapsētā, bet ne iešūtu maisā un apbērtu ar kaļķi, kā atainots Formana filmā. Nav zināms, vai bēres notika 6. vai 7. decembrī un kurš tajās piedalījās. Nezināma ir arī apbedījuma vieta, tolaik kapa plāksnes ļāva novietot pie kapsētas sienas, nevis uz kapa.

Deviņas dienas pēc komponista nāves Prāgā pulcējās ap 4000 cilvēku, lai, pieminot Mocartu, 120 cilvēku orķestra izpildījumā noklausītos Antonio Rozeti 1776. gadā komponēto “Rekviēmu”.

Mocarta mūzikai klusi skanot, klimstu no vienas Bertramkas villas galerijas septiņām istabām uz otru un aplūkoju artefaktus. Sienas tapsētas ar dārgiem audumiem, eksponātu vidū ir gravīras, rokraksti, mūzikas instrumenti, arī vēsturiskas afišas, kurās izsludināti koncerti ar Mocarta piedalīšanos. Villā esmu pilnīgi viena.

Visbeidzot nonāku pēdējā no muzeja galerijas istabām, pie vitrīnas, kurā apskatei izlikta… Mocarta matu šķipsna. Mana sirds viegli iedrebas. Atceros, ka turpat  no šīs muzeja telpas zvanīju Sandrai Amerikai uz Rīgu un stāstīju par savu dīvaino pieredzi Prāgā, par šīm neizskaidrojamajām sakritībām, kas mani aizveda pie Mocarta matu šķipsnas. Kā kas tāds vispār iespējams? Bet ir! Kunga ceļi, pa kuriem viņš mūs ved, patiesi ir neizdibināmi. Vēlāk uzzinu, ka šo matu cirtu uzskatot par vērtīgāko muzeja relikviju. Nez kurš no villas iemītniekiem savulaik šos matus saglabāja? Dziedātāja Jozefa? Vai varbūt kāds kalps, kura vārdu nekad neuzzināsim?

“Piecgadīgs Volfgangs diriģē putekšņu baletu…”

Prāgas dienas bija skaistas. Kolēģi nāca zvilnēt un sauļoties uz mana karaliskā balkona. Ar Laimu Kotu un Andri Zeibotu apmeklējām arī Mocarta stīgu kvarteta koncertu Bertramkas villā. Kad ieradāmies, biļetes bija izpārdotas, tādēļ apmetāmies pagalmā pie kafejnīcas galdiņa, kafijojām un klausījāmies mūziku, kas plūda no trim atvērtajiem villas logiem. Netālu no mums sēdēja japāņi, attālāk krievu tūristi.

Skanēja Mocarta stīgu kvartets. Petrina kalna lakstīgalas pogoja, improvizējot un piebalsojot mūzikai. Mēs to dzirdējām, tas nav izdomāts, to apliecinu.  

Print Friendly, PDF & Email
close

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: