Džeimss Deivids Venss (1984) pēkšņi kļuva slavens ārpus Amerikas, kad ASV prezidenta kandidāts no Republikāņu partijas Donalds Tramps viņu nozīmēja kā savu viceprezidentu 2024. gada vēlēšanās. Šī izvēle un ārkārtīgi straujā Vensa karjera šķiet mulsinošas arī tāpēc, ka mileniālis, republikānis un sevi par postliberāli dēvējošais Venss 2016. gadā bija kategoriski noraidījis Trampa kandidatūru un to asi kritizējis. Paša Vensa līdzšinējā biogrāfija tomēr ir zīmīga un pamācoša: viņš nāk no šķirtas un nabadzīgas ģimenes, kas dzīvoja kādā Dieva un rūpniecības pamestā mazpilsētā Ohaio štatā. Tā kā māte cieta no heroīna atkarības, zēnu pamatā uzaudzināja vecmāmiņa. Ar grūtībām pabeidzis pamatskolu, Venss pārsteidza savas mazpilsētas iedzīvotājus ar sekmīgu dienestu ASV Jūras kājinieku spēkos un tad divu universitāšu absolvēšanu, no kurām viena bija Jeila. 2016. gadā – tajā pašā gadā, kad Donalds Tramps negaidīti sakāva Hilariju Klintoni prezidenta vēlēšanās – viņš publicēja savu autobiogrāfiju Hilbiliju elēģija. Stāsts par kādas ģimenes un kultūras krīzi. Vārds “hilbiliji”, kuru dažos tulkojumos atveido kā “pāķi”, burtiski nozīmē “kalnu puiši” – tie ir drīzāk trūcīgi un mazizglītoti baltādainie cilvēki, kas dzīvo Apalaču kalnos un to apkārtnē, smagos un aizvien sliktākos sociāli ekonomiskos apstākļos. Vensa grāmata kļuva par dižpārdokli un 2020. gadā pat tika ekranizēta (diemžēl kariķētā un muļķīgā veidā, lai gan Vensa māti narkomāni tur spēlē teicamā amerikāņu aktrise Eimija Adamsa). Vensa vērojumi un atziņas bieži izmantoti, lai retrospektīvi izskaidrotu Trampa uzvaru vēlēšanās. Grāmata ir patīkami pazemīga, vērīga un neambicioza, brīva no pozēšanas, upura sindroma un politiskiem uzsaukumiem. Jautājot, kāpēc šo baltādaino ekonomiskais, kognitīvais, sociālais, psihiskais un emocionālais stāvoklis ir tik slikts, ja reiz viņi nav ne imigranti, ne melnie un attiecīgi nav pamata runāt par diskrimināciju, Venss atbild, ka viņi cieš no “garīgas un materiālas nabadzības”, turklāt “garīgā” šeit ir izšķirošā. Viņu pašu domāšana, attieksme un izvēles ir viņu “nabadzības” un nelaimīguma cēlonis.
Piedāvājam fragmentus no grāmatas, kas izrakstīti no dažādām nodaļām un sarindoti vienā esejai līdzīgā tekstā.
Manas attiecības ar vecākiem ir, saudzīgi izsakoties, sarežģītas. Viens no viņiem gandrīz visa mana mūža garumā ir cīnījies ar atkarību. Mani uzaudzināja vecvecāki, no kuriem neviens nav pabeidzis vidusskolu, un tikai daži no manas paplašinātās ģimenes ir mācījušies augstskolā. Statistikas dati rāda, ka tādus bērnus kā es gaida drūma nākotne: ja paveiksies, viņu izdzīvošana nebūs atkarīga no sociālajiem pabalstiem, bet, ja nepaveiksies, viņi nomirs no heroīna pārdozēšanas.
Gribu, lai cilvēki zinātu, kāda ir sajūta, kad tu gandrīz padodies un pārtrauc cīnīties, un kāpēc tu to izdari. Gribu, lai cilvēki saprastu, kas notiek nabadzīgo cilvēku dzīvēs un kāds ir garīgās un materiālās nabadzības psiholoģiskais iespaids uz viņu bērniem. Gribu, lai cilvēki saprastu, kāds izskatās “amerikāņu sapnis” tādiem cilvēkiem kā es un manas ģimenes locekļi. Gribu, lai cilvēki saprastu, ko īstenībā nozīmē virzīšanās augšup sociālajā hierarhijā. Un gribu, lai cilvēki saprastu to, ko es uzzināju tikai nesen, – ka arī tos no mums, kuriem paveicies izdzīvot “amerikāņu sapni”, joprojām vajā dēmoni no iepriekšējās dzīves.
Lai gan es esmu baltais, es neidentificējos ar ziemeļaustrumu štatu anglosakšu protestantu kolonistu pēctečiem. Drīzāk es identificējos ar miljonu miljoniem skotu un īru izcelsmes baltajiem amerikāņiem, kas pieder pie strādnieku šķiras un nav studējuši. Šiem cilvēkiem nabadzība ir ģimenes tradīcija. Viņu priekšteči bija algādži dienvidu štatu vergu ekonomikā, tad – zemes nomnieki, vēlāk – ogļrači, bet nesenākā pagātnē – traktoristi un graudu kūlēji. Amerikāņi viņus dēvē par “hilbilijiem”, “rednekiem” vai “baltajiem mēsliem”.
Sociālā ziņā mēs esam tik izolēti kā vēl nekad, un šo izolētību mēs nododam tālāk saviem bērniem. Mūsu reliģija ir mainījusies – tā tagad koncentrējas ap baznīcām, kurās ir daudz emocionālas retorikas, bet maz tāda sociālā atbalsta, kāds nepieciešams, lai nabadzīgajiem bērniem klātos labi. Daudzi no mums ir pametuši darba tirgu vai izvēlējušies nepārcelties uz dzīvi citā vietā, kur būtu labākas darba iespējas. Mūsu vīrieši cieš no savdabīgas vīrišķības krīzes: dažas no mūsu kultūras ieaudzinātajām īpašībām apgrūtina panākumu gūšanu mainīgā pasaulē.
Taču šī grāmata ir par ko citu – par to, kas notiek reālu cilvēku dzīvē, kad industrializācijas ekonomika pagrimst. Grāmata rāda, kā reaģēt uz sliktiem apstākļiem vissliktākajā iespējamajā veidā. Grāmata ir par tādu kultūru, kas aizvien vairāk paātrina sociālo lejupslīdi, nevis cīnās pret to.
Tādās vietās kā Midltauna Konektikutā cilvēki nepārtraukti runā par smagu strādāšanu. Jūs varat iziet cauri pilsētai, kurā 30 procenti jaunu vīriešu strādā mazāk nekā 20 stundas nedēļā, un nesastapt nevienu cilvēku, kurš apzinātos savu slinkumu.
No visām lietām, kas man nepatika bērnībā, pati sliktākā bija nemitīgi mainīgās tēva figūras. Mammu varu paslavēt, ka viņa izvairījās no vardarbīgiem vai bezatbildīgiem partneriem, un neviens no vīriešiem, kurus viņa ieveda mūsu mājā, nekad pret mani neizturējās slikti. Taču es ienīdu šīs nemitīgās maiņas.
Reliģiozi cilvēki ir daudz laimīgāki. Regulāri baznīcas apmeklētāji pastrādā mazāk noziegumu, viņiem ir labāka veselība, viņi dzīvo ilgāk, viņi pelna vairāk, viņi retāk izkrīt no vidusskolas un biežāk pabeidz augstskolu nekā tie, kuri vispār neiet uz baznīcu. Masačūsetsas Tehnoloģiju Institūta ekonomists Džonatans Grūbers pat atklāja, ka šī saikne ir cēloņsakarīga: ne tikai cilvēki, kuriem ir veiksmīga dzīve, iet uz baznīcu, bet arī baznīcas regulāra apmeklēšana, šķiet, veicina labus paradumus.
Reliģiskās institūcijas joprojām ir pozitīvs spēks cilvēku dzīvē, taču šajā valsts daļā, ko skārusi rūpniecības lejupslīde, bezdarbs, atkarības un izjukušas ģimenes, baznīcu apmeklētība ir stipri samazinājusies. Mana tēta baznīca piedāvāja kaut ko tādu, kas bija ļoti vajadzīgs tādiem cilvēkiem kā es. Alkoholiķiem tā sniedza atbalsta kopienu un sajūtu, ka viņi ar savu atkarību necīnās vieni. Grūtniecēm bez partnera tā piedāvāja bezmaksas mājvietu, darba apmācību un jauno māmiņu kursus. Kad kādam bija vajadzīgs darbs, draugi no draudzes varēja to vai nu nodrošināt, vai iepazīstināt ar potenciālu darba devēju.
Ilgu laiku vairums ģimeņu manas sliktās skolas rajonā kvalificējās sociālās palīdzības kuponu saņemšanai. Bet bija pārsteidzoši, ka visā diskusijā par to, kāpēc nabadzīgajiem bērniem ir grūtības skolā, uzsvars bija tikai uz valsts iestādēm. Kā nesen izteicās kāds manas vecās vidusskolas skolotājs: “Viņi vēlas, lai mēs šos bērnus ganītu kā jēriņus. Bet neviens negrib runāt par to, ka daudzi no viņiem aug pie vilkiem.”
Es arī uzzināju, kā cilvēki apkrāpj sociālās palīdzības sistēmu. Viņi par pārtikas taloniem iegādājas divus dučus limonādes skārdeņu un tad tās notirgo lētāk par skaidru naudu. Viņi savus pasūtījumus noformē atsevišķi, pērkot pārtiku par pārtikas taloniem, bet alu, vīnu un cigaretes – par skaidru naudu. Viņi regulāri iet garām rindai pie kases, runājot pa mobilo tālruni. Es nekad nespēju saprast, kāpēc mūsu dzīve šķita kā cīņa, kamēr tie, kas dzīvoja no valdības pabalstiem, varēja baudīt tādas greznības, par kādām es tikai sapņoju.
Politologi ir uzrakstījuši miljoniem vārdu, mēģinot izskaidrot, kā Apalaču reģions un dienvidu štati mazāk nekā vienas paaudzes laikā no pārliecinātiem demokrātiem kļuva par pārliecinātiem republikāņiem. Daži vaino rasu attiecības un Demokrātu partijas atbalstu pilsoņu tiesību kustībai. Citi norāda, ka reliģija un sociālais konservatīvisms ļoti spēcīgi ietekmē evaņģelikāļus šajā reģionā. Liela daļa izskaidrojuma slēpjas faktā, ka daudzi balto strādnieku šķiras pārstāvji redz tieši to pašu, ko redzēju es, strādājot Dilmana veikalā. Jau pagājušā gadsimta 70. gados balto strādnieku šķira sāka pievērsties Ričardam Niksonam, jo viņiem radās priekšstats, kā izteicās kāds vīrietis, ka valdība “maksā cilvēkiem, kuri šodien dzīvo no pabalstiem, neko nedarot! Viņi ņirgājas par mūsu sabiedrību! Mēs esam tie strādīgie cilvēki, un mūs katru dienu izsmej par to, ka mēs vispār strādājam!”
Tas pats attiecas arī uz Čārlza Mareja (Charles Murray) nozīmīgo grāmatu Pamata zaudēšana – vēl vienu pētījumu par melnādainajiem, kuru tikpat labi varētu uzrakstīt par hilbilijiem. Arī šis darbs aplūkoja sistēmu, kā mūsu valdība ar labklājības pasākumu palīdzību veicina sociālo pagrimumu.
Mums patīk runāt par smaga darba vērtību, bet mēs sev iestāstām, ka iemesls, kāpēc paši nestrādājam, ir kāda netaisnība. Piemēram, Obama slēdza ogļraktuves vai visas darba vietas aizņēma ķīnieši. Tie ir meli, kurus mēs sev stāstām, lai apklusinātu kognitīvo disonansi – pārrauto saikni starp pasauli, kuru redzam, un vērtībām, kuras sludinām.
Ne visiem baltajiem strādnieku šķiras pārstāvjiem iet smagi. Jau bērnībā es zināju, ka pastāv divas grupas ar atšķirīgiem tikumiem un sociālajām normām. Mani vecvecāki iemiesoja vienu no šiem tipiem: viņi bija vecmodīgi, klusi, uzticīgi, pašpaļāvīgi un strādīgi. Mana māte un aizvien vairāk visa apkaime iemieso otro tipu. Šis tips ir patērētājs – izolēts, dusmīgs un aizdomu pilns.
Sociālā mobilitāte nav saistīta tikai ar naudu un ekonomiku – tā ir saistīta ar dzīvesveida maiņu. Bagātie un ietekmīgie nav tikai bagāti un ietekmīgi – viņi ievēro citas normas un tikumus. Kad jūs pārejat no strādnieku šķiras uz profesionāļu šķiru, gandrīz viss, kas saistīts ar iepriekšējo dzīvi, kļūst vismaz nemoderns vai, vēl sliktāk, kaitīgs veselībai.
Šīs problēmas nav radījusi valsts valdība, korporācijas vai kāds cits. Mēs paši tās radījām, un tikai mēs paši varam tās atrisināt.