Par izglītības mērķi un universitātes misiju. 1. daļa

Džons Henrijs Ņūmens (1801–1890) bija angļu teologs, filozofs, dzejnieks un garīdznieks, nozīmīga figūra Lielbritānijas 19. gadsimta intelektuālajā vēsturē – arī tāpēc, ka diezgan dramatiskā un publiskā procesā no anglikāņu priestera konvertējās katolicismā, vēlāk tika iecelts par kardinālu un 2019. gadā kanonizēts kā svētais. Viņa rakstu korpuss ietver gan reliģisko autobiogrāfiju Apologia pro vita sua (1864), gan iztirzājumus par baznīcas mācības attīstību, sirdsapziņas brīvību, dažādām reliģiskām kļūdām un viņa paša maldiem, gan dzeju (par poēmu “Gerontija sapnis” var lasīt Pētera Bankovska esejā: https://telos.lv/nesavlaicigas-pardomas/), gan arī milzīgu apjomu ļoti augstvērtīgu sprediķu, kurus var dēvēt arī par lekcijām. Vienā šādā lekciju krājumā ar nosaukumu Universitātes ideja. Definīcijas un ilustrācijas (1850) Ņūmens aizstāv zināšanu pašvērtību, apskata Rietumu tradīcijas klasiskās un reliģiskās izglītības savstarpējās attiecības, gudrības jeb vieduma nozīmi gan akadēmiskajā kultūrā, gan kristīgajā dzīvē un enerģiski uzsver intelektuālas godprātības nepieciešamību. Mācību gada sākumā piedāvājam fragmentus no 6. runas ar nosaukumu Zināšanas attiecības ar mācībām (Knowledge Viewed in Relation to Learning).   

Būtu labi, ja angļu valodā, līdzīgi kā sengrieķu valodā, būtu viens konkrēts vārds, kas vienkārši un vispārīgi izteiktu intelektuālo meistarību vai izcilību – līdzīgi, kā, piemēram, vārds “veselība”, ko lieto attiecībā uz fizisko ķermeni, un vārds “tikumība”, ko lieto attiecībā uz cilvēka morālo iedabu. Es nevaru atrast šādu jēdzienu. “Talants”, “spējas”, “ģenialitāte” viennozīmīgi attiecas uz izejmateriālu, bez kura attīstība nav iespējama, nevis uz šī materiāla izcilību, kas ir vingrināšanās un treniņa rezultāts. Kad pievēršamies konkrētiem intelektuālas izcilības veidiem, mums ir pieejami tādi vārdi kā, piemēram, “saprātīgums”, “gaume” un “prasme”; tomēr arī tie lielākoties attiecas uz spējām vai ieradumiem, kas ietekmē praksi vai māku, nevis uz pilnīgotu intelekta stāvokli pašu par sevi. “Gudrība” savukārt ir daudz plašāks vārds par jebkuru citu, bet gudrībai ir tieša saistība ar rīcību un cilvēka dzīvi. “Zinība” un “zinātne” apzīmē tīri intelektuālas jomas, bet ne intelekta stāvokli vai kvalitāti. “Zināšanas” savā parastajā nozīmē ir tikai viens no apstākļiem, kas norāda uz intelekta piemitību vai ieradumu to lietot. Un vārda “zinātne” nozīme angļu valodā ir pārvirzījusies tā, ka tagad apzīmē intelekta darbalauku, nevis pašu intelekta darbību, kā tam vajadzētu būt. Attiecīgi šajā gadījumā ir nepieciešami daudzi dažādi vārdi, lai, pirmkārt, izceltu un izteiktu domu, kas pati par sevi noteikti nav sarežģīta, proti, intelekta kopšanu kā mērķi. Otrkārt, lai uzstādītu šādu mērķi, kas noteikti nav nejēdzīgs. Un, visbeidzot, lai aprakstītu un liktu prātam apzināties to īpašo pilnīgojumu, kas ietverts šajā mērķī. Ikviens praktiskā līmenī zina, kas ir “veselības” vai “tikumības” sastāvdaļas, un ikviens atzīst veselību un tikumību par mērķiem, uz kuriem jātiecas. Taču ar intelektuālo izcilību ir citādi, un tieši tāds ir mana ievada pamatojums, ja gadījumā kādam šķiet, ka es veltu pārāk daudz pūļu atrunām.

Tā kā nepastāv viens vispāratzīts termins, intelekta pilnīgojumu vai izcilību es esmu nosaucis par “filozofiju”, filozofisku zināšanu, prāta paplašināšanu vai apgaismotību. Tie ir jēdzieni, kurus nereti lieto autori, kas mūsdienās par to raksta. Taču, lai kā mēs nodēvētu šo mērķi, uzskatu, ka universitātes uzdevums – kā tas vēsturiski arī ir bijis – ir padarīt šo intelektuālo kultūru par savu tiešo darbības jomu un nodarboties ar intelekta izglītošanu. Tieši tāpat slimnīcas uzdevums ir ārstēt slimos vai ievainotos, jāšanas vai paukošanās skolas vai vingrotavas uzdevums ir trenēt ķermeņa locekļus, vecu ļaužu patversmes uzdevums ir kopt un gādāt par veciem cilvēkiem, bāreņu nama uzdevums ir aizsargāt nevainīgus bērnus un cietuma uzdevums ir atgriezt vainīgos uz pareizā ceļa. Es apgalvoju, ka universitātei, ņemot vērā tās pamata ideju un pirms vēl vispār mēs to skatām kā baznīcas instrumentu, ir tieši šāds mērķis un šāda misija. Universitāte netiecas ne uz morālu iespaidošanu, ne mehānisku ražošanu. Tā nevingrina prātu ne kādā konkrētā prasmē, ne pienākumu jomā. Tās uzdevums ir intelekta izkopšana. Kad tas paveikts, tā var palaist brīvībā savus studentus, un tā ir paveikusi savu uzdevumu, kad ir paveikusi tieši šo. Universitāte izglīto intelektu, lai tas spētu labi izspriest visus jautājumus, lai tas tiektos uz patiesību un to satvertu. [..]

Kā jau sacīju, intelektam ir jābūt pašam savai izcilībai, jo nav nevienas tādas lietas, kurai nebūtu savs īpatnais labums. Vārds “izglītot” nemaz netiktu lietots attiecībā uz intelekta izkopšanu, ja intelektam nebūtu pašam sava mērķa. Un, ja tam nebūtu šāda mērķa, nebūtu pamata noteiktus intelektuālus vingrinājumus saukt par “liberāliem”, tas ir, piederīgiem “brīvajām mākslām” – pretstatā “noderīgiem” vai “pielietojamiem”, kā parasti dara. Jau pats filozofiska temperamenta jēdziens to ietver, jo tas liek mums pievērsties izziņai un zināšanu sistēmai kā pašmērķiem, nošķirtiem no jebkādiem rezultātiem vai darbiem. Filozofiska zināšanu shēma vai zinātņu sistēma jau pēc savas būtības nevar virzīt uz noteiktu prasmi vai nodarbošanos kā mērķi. Vienlaikus patiesības atklāšana un tās apcere, kas ir izziņas un atziņu sistematizēšanas rezultāts, neapšaubāmi ir pietiekams mērķis. Tam nekas papildus nav pievienojams, un cilvēce to vienmēr par tādu ir uzskatījusi. [..]

Kad esam noskaidrojuši, ka intelekta izkopšana ir pašmērķis, kas atšķiras no citiem mērķiem un ir pašpietiekams, un ka to var apzīmēt ar vārdiem prāta paplašināšanās vai apgaismotība, tagad jāpievēršas jautājumam, kas tieši ir šis prāta plašums vai spēks, vai gaisma, vai filozofija. Slimnīca dziedina salauztu locekli vai izārstē no drudža. Bet ko dara iestāde, kura apelē nevis pie ķermeņa vai dvēseles veselības, bet tieši pie intelekta veselības? [..]

Domāju, ka pirmšķietami sabiedrība kā veselums, raugoties uz universitāti kā izglītības iestādi, tiektos to aprakstīt kā vietu, kur var iegūt daudz zināšanu par ļoti daudzām tēmām. Atmiņa ir viena no pirmajām prāta spējām, ko attīsta skola. Bērna uzdevums, nonākot skolā, ir mācīties – tas ir, uzkrāt lietas savā atmiņā. Dažus gadus viņa intelekts darbojas vienīgi kā instruments faktu uztveršanai vai kā tvertne to glabāšanai. Viņš tos uzņem tik ātri, cik ātri tie pie viņa nonāk. Viņš barojas no tā, kas nāk no ārpuses. Viņa acis vienmēr raugās apkārt. Viņš ir ārkārtīgi uzņēmīgs pret iespaidiem. Viņš uzsūc visdažādāko informāciju. Un ir ļoti maz kā, ko viņš darītu pats šī vārda īstajā nozīmē, – viņš drīzāk dzīvo no apkārtējiem. Viņam ir reliģiski, politiski un literāri uzskati, un, kā jau zēns, viņš pret tiem izturas ļoti pozitīvi un ir ļoti pārliecināts. Bet viņš šos uzskatus iegūst no saviem skolas biedriem, skolotājiem vai vecākiem, atkarībā no apstākļiem. Tāds, kāds viņš ir citās attiecībās, viņš ir arī savās skolas gaitās. Viņa prāts ir vērīgs, ass, modrs, ietilpīgs. Zināšanu apguvē viņš ir gandrīz pasīvs. Es to nesaku ar mērķi noniecināt gudra zēna ideju. Ģeogrāfija, notikumu hronoloģija, vēsture, valodas, dabaszinības – viņš uzkrāj šo mācību vielu kā dārgumus savai nākotnei. Tie ir septiņi pārpilnības gadi, un gudrības viņš ir savācies saujām, kā ēģiptieši, neskaitot līdzi. Lai gan viņa spriešanas spējas pakāpeniski tiek vingrinātas matemātikas pirmelementos, savukārt viņa gaume – lasot dzejniekus un oratorus, tik un tā, kamēr vien viņš mācās skolā vai vismaz līdz pēdējiem skolas gadiem, viņš visu tikai uzsūc un neko daudz vairāk nedara. Tāpēc, kad viņš iestājas universitātē, viņš galvenokārt ir svešu ietekmju un apstākļu auglis. Viņa skatījumu ir veidojušas nejaušības – viendabīgas vai neviendabīgas, atkarībā no apstākļiem. Turklāt morālie ieradumi, par kuriem zēnu slavē, šo rezultātu veicina un palīdz sasniegt. Šie ieradumi ir centība, neatlaidība, regularitāte, nekavēšana, pastāvīga nodošanās, jo tieši tie ir zināšanu iegūšanas priekšnosacījumi un dabiski pie tās noved. Apgūto var nepārprotami nodemonstrēt, turklāt bez kavēšanās. Apgūtais ir kaut kas, ko var parādīt gan skolotājs, gan skolēns. Un arī auditorija, pat ja tā nepārzina eksaminācijas priekšmetus, spēj noteikt, vai uz jautājumiem ir atbildēts, vai arī ne. Lūk, vēl viens iemesls, kāpēc prāta kultūra cilvēku apziņā tiek vienādota ar zināšanu iegūšanu.

Tāds pats priekšstats ir sabiedrībai, kad tā pāriet no domas par skolu uz domu par universitāti, un šai domai, vismaz iesākumā, ir pats labākais pamatojums – proti, nav iespējama īsta kultūra bez reāliem artefaktiem un filozofija paģērē zināšanas. Lai argumentēti paustu savu nostāju par jebkuru nopietnu tēmu, ir nepieciešama padziļināta lasītprasme vai plašs informācijas klāsts. Bez šādas izglītības pat pats oriģinālākais prāts spēj vienīgi apžilbināt, izklaidēt, noraidīt un samulsināt, taču nespēj nonākt ne pie kāda derīga rezultāta vai ticama secinājuma. Nenoliedzami, ir cilvēki, kuri aizstāv atšķirīgu viedokli šajā lietā un pat rīkojas tam atbilstoši. Ik pa laikam jūs satiksiet cilvēku ar vitālu un auglīgu prātu, kas paļaujas pats uz saviem resursiem, nicina visus senākos autorus un ar milzīgu pārdrošību sludina pasaulei savus uzskatus par reliģiju, vēsturi vai citu populāru tēmu. Un kādu laiku šāda cilvēka grāmatām arī var būt labs noiets. Savu laikabiedru vidū viņš var kļūt slavens, bet tas arī būs viss. Laika gaitā viņa lasītāji neizbēgami atklās, ka viņa doktrīnas ir tikai teorijas, nevis faktu izklāsts, ka tās ir pelavas, nevis graudi, un tad viņa popularitāte kritīsies tikpat pēkšņi, kā pieaugusi.

Zināšanas tātad ir neaizstājams prāta paplašināšanās nosacījums un instruments, lai to sasniegtu. To nevar noliegt, to pat vienmēr ir jāuzsver. Es sāku ar to kā ar pirmo principu. Tomēr pati šī patiesā atziņa cilvēkus aizved pārāk tālu un nostiprina viņos priekšstatu, ka tas arī ir viss, kas nepieciešams. Uzskata, ka par šauru prātu var saukt tādu, kurā ir maz zināšanu, turpretī plašs prāts ir tāds, kurā to ir daudz. Un šķiet, ka šo atziņu par neapstrīdamu padara fakts, ka universitātē jau pēc definīcijas tiek mācīti ļoti daudzi priekšmeti. Tur lasa lekcijas par visdažādākajām tēmām; tur rīko eksāmenus; tur piešķir apbalvojumus. Tur ir profesori, kas pasniedz ētiku, metafiziku, fiziku, valodniecību, vēsturi, matemātiku un eksperimentālās zinātnes. Tur sastāda sarakstus ar eksāmenu jautājumiem, kas pārsteidz ar savu plašumu un dziļumu, daudzveidību un sarežģītību. Tur raksta disertācijas, kas liecina par daudzu grāmatu izlasīšanu vai daudzpusīgas informācijas iegūšanu. Tad kas var pietrūkt tāda cilvēka prāta kultūrai, kurš daudz lasījis un kuram ir panākumi zinātnē? Ko gan citu var tvert prāts, ja ne zināšanas? Kur vēl atrast filozofisku mieru, ja ne lielas intelektuālas bagātības apziņā un tās baudīšanā?

Un tomēr šis priekšstats, manuprāt, ir kļūdains. Tāpēc tagad mēģināšu parādīt, ka brīvo mākslu jeb liberālās izglītības mērķis nav tikai zināšanas vai zināšanas kā darbības joma. Vislabāk to var parādīt, apskatot dažus tādus gadījumus, par kuriem visi piekristu, ka tie liecina par apgaismotību vai prāta paplašināšanās procesu, un citus, kuri tādi nav. [..]

Piemēram, ļausim cilvēkam, kura pieredze līdz šim aprobežojusies ar šo īru vai angļu salu rāmo un nepretenciozo ainavu, pirmo reizi nonākt tādā vietā, kur fiziskā daba izpaužas mežonīgākās un satraucošākās formās – tepat dzimtenē vai ārzemēs, piemēram, kalnos. Vai arī ļausim cilvēkam, kurš līdz šim dzīvojis klusā ciematā, pirmo reizi nonākt varenā metropolē. Un tad pieņemsim, ka šim cilvēkam tur ir tādas izjūtas, kādas viņš nekad vēl nav piedzīvojis. Viņa izjustais nevis papildina vai palielina iepriekš justo, bet pašā būtībā ir kaut kas pilnīgi cits. Viņš varbūt jutīsies, it kā viņu rautu uz priekšu, un kādu brīdi viņš zaudēs spēju orientēties. Ar viņu ir noticis zināms progress, un viņš apzinās, ka viņa prāts ir paplašinājies. Viņš vairs neatrodas tur, kur iepriekš, viņam ir jauns centrs un jaunu domu loks, kas viņam iepriekš bija svešs.

Arī Visuma aina, kas atklājas teleskopā, ja ļaujam šim skatam piepildīt un pārņemt prātu, to var burtiski ieraut virpulī un izsaukt reibumu. Šāds stāvoklis izraisa domu paisumu, kuru pamatoti sauc par prāta paplašināšanos, lai ko arī saprastu ar šo jēdzienu.

Tāpat, kad ieraugām plēsīgus zvērus un citus svešzemju dzīvniekus, kad redzam viņu savdabību, viņu formu, kustību un dzīvesveida oriģinalitāti (ja drīkstu lietot šo terminu), un viņu daudzveidību un neatkarību citam no cita, mēs it kā nonākam citā pasaulē, pār kuru it kā valda cits Radītājs – ja varu izteikt šo kārdinošo domu, kas tai brīdī var ienākt prātā. Mums šķiet, ka ar šīm jaunajām zināšanām esam ieguvuši jaunas spējas vai jaunu mūsu spēju pielietojumu. Mēs esam gluži kā cietumnieks, kurš, pieradis valkāt važas vai ķēdes, pēkšņi atklāj, ka viņa kājas un rokas ir brīvas.  

Tāpēc dabaszinātnes kopumā un visās to jomās, parādot mums Visuma milzīgo bagātību un resursu daudzveidību, kas tomēr ir sakārtota, studentu saviļņo un aizrauj. Varu teikt, ka sākumā viņš gandrīz paliek bez elpas, taču ar laiku šīs zinātnes uz viņu iedarbojas nomierinoši.

Arī par vēstures studijām apgalvo, ka tās paplašinot un apgaismojot prātu. Bet kāpēc? Jo tās piešķir prātam spēju spriest gan par notiekošo, gan par jau notikušo, kā arī apzinātu pārākumu pār visiem šiem notikumiem – rakursu, kāds prātam iepriekš nepiemita.   

Līdzīgi tas, ko sauc par pasaules iepazīšanu, aktīvās dzīves uzsākšanu, iziešanu sabiedrībā, ceļošanu, iepazīstot dažādus sabiedrības slāņus, iepazīstot dažādu partiju, interešu grupējumu un rasu domāšanas principus un veidus, viņu uzskatus, mērķus, paražas un manieres, viņu reliģiskās ticības apliecības un pielūgsmes formas, – proti, iegūstot pieredzi, cik dažādi un tomēr tik līdzīgi ir cilvēki, cik šaurpierīgi, cik slikti, cik naidīgi un vienlaikus tik pārliecināti par savu taisnību – tas viss atstāj jūtamu ietekmi uz prātu, kuru nav iespējams sajaukt ne ar ko citu, neatkarīgi no tā, vai šī ietekme ir laba vai slikta. Un šo ietekmi parasti dēvē par prāta paplašināšanos.

Un atkal, kad prāts pirmo reizi saskaras ar neticīgo argumentiem un teorijām un sajūt, ar kādu jaunu staru tās apgaismo to, ko viņš līdz šim uzskatījis par svētu; un vēl vairāk, ja tas šiem argumentiem ļaujas un tos iesavina, un noraida kā muļķīgus aizspriedumus visu, ko līdz šim uzskatījis par patiesu, un, kā pamodies no sapņa, sāk skaidrot savai iztēlei, ka vairs nepastāv tādas lietas kā likums un likuma pārkāpšana, ka grēks ir maldi un sods ir blēdība, ka viņš ir brīvs grēkot, brīvs baudīt pasauli un miesu; un tad vēlāk, kad tās tiešām ir baudījis un atzinis, ka ir brīvs domāt un uzskatīt, ko vien vēlas, ka “visa pasaule ir viņa priekšā / atliek tik izvēlēties”,[1] kādu sistēmu veidot kā savu privāto pārliecību… Kad šāda gribasspēka pārpilnu domu straume cilvēku pārņem un appludina, kurš gan noliegs, ka atziņas koka auglis (jeb tas, ko prāts uzskata par atziņu) viņu ir padarījis par vienu no dieviem, pilnu entuziasma un pacēluma sajūtas? Kurš gan noliegs, ka tā ir noreibšana no realitātes un tomēr, ciktāl tā attiecas uz prāta subjektīvo stāvokli, – apgaismotība? Tas arī izskaidro indivīdu vai tautu fanātismu, kad viņi pēkšņi noraida savu Radītāju. Viņiem atveras acis, un, līdzīgi kā tiesas sprieduma nomāktais ķēniņš traģēdijā, viņi ierauga divas saules un maģisku Visumu. Pacēlušies šajos augstumos, viņi ar zināmu nicinājumu un sašutumu atskatās uz savu kādreizējo ticības un nevainības stāvokli, it kā viņi tolaik būtu bijuši muļķi un viltvāržu upuri.

No otras puses, arī reliģija atnes prāta paplašināšanos, taču to izraisa nevis nemiers, bet gan miers. Bieži var novērot pie neizglītotiem cilvēkiem, kas līdz šim maz domājuši par neredzamo pasauli, ka, pievēršoties Dievam, iedziļinoties sevī, sakārtojot savu sirdi, mainot savu uzvedību un apcerot nāvi un pastaro tiesu, debesis un elli, viņi intelekta ziņā šķiet kļuvuši par citām būtnēm nekā agrāk. Agrāk viņi pieņēma lietas tādas, kādas tās bija, un ne par vienu nedomāja vairāk kā par citu. Bet tagad katram notikumam ir nozīme. Viņiem pašiem ir savs vērtējums visam, kas ar viņiem notiek. Viņi ņem vērā stundu un gadalaiku un salīdzina tagadni ar pagātni. Un pasaule viņiem vairs nav garlaicīga, tā nav vienmuļa, nepateicīga un bezcerīga – tā ir pārvērtusies par krāšņu un sarežģītu drāmu ar dažādām daļām un ar mērķi, un ar briesmīgu stāsta morāli. [..]

No šiem piemēriem, kurus vēl varētu papildināt, ir skaidrs, ka, pirmkārt, zināšanu nodošana noteikti ir vai nu priekšnosacījums, vai arī līdzeklis prāta paplašināšanai vai apgaismotībai, par ko mūsdienās dažās aprindās tik daudz runā. To nevar noliegt. Bet, otrkārt, tikpat skaidrs ir arī tas, ka šāda zināšanu nodošana vēl nav viss process. Prāta paplašināšanās nav tikai pasīva vairāku prātam nezināmu ideju uztveršana – tā ir enerģiska un tūlītēja iedarbošanās uz šīm jaunajām, prātā ieplūstošajām idejām, darbība to virzienā un to vidū. Tā ir formējoša spēka iedarbība, kas iegūto sakārto un padara jēgpilnu. Tā ir zināšanas objektu subjektīva padarīšana par savējiem, vai, lietojot pazīstamu vārdu, tā ir uzņemtā “sagremošana”, iekļaujot to iepriekšējā domas stāvoklī. Bez šādas darbības ne par kādu sekojošu prāta paplašināšanos nevar runāt.

Paplašināšanās nav iespējama, ja nenotiek ideju savstarpēja salīdzināšana un sistematizēšana, tām nonākot prātā. Tikai tad, kad mēs ne tikai mācāmies, bet arī attiecinām to, ko mācāmies, uz to, ko jau zinām, mēs jūtam, ka mūsu prāts aug un izplešas. Apgaismotība nav tikai mūsu zināšanu papildināšana – tā ir prāta centra kustība, virzīšanās uz priekšu, ap kuru gravitē gan tas, ko mēs zinām, gan tas, ko mācāmies, mūsu iegūto zināšanu masa. Tāpēc patiesi dižs intelekts, ko par tādu atzinusi cilvēce, piemēram, Aristotela, sv. Akvīnas Toma, Ņūtona vai Gētes (te es apzināti, runājot par intelektu kā tādu, iekļauju ne tikai katoļus, bet arī citus piemērus), ir tāds, kurš spēj savienot veco un jauno, pagātni un tagadni, tālo un tuvo un kuram ir izpratne par visa savstarpējo ietekmi. Bez šādas izpratnes nav nedz veseluma, nedz arī centra. Šādam prātam piemīt zināšana ne tikai par lietām, bet arī par to īstajām savstarpējām attiecībām. Tā ir zināšana, kas nav tikai zināšanu iegūšana, bet gan filozofija.

Mēs dažkārt sastopamies ar cilvēkiem, kuri ir redzējuši gandrīz visu pasauli, un cilvēkiem, kas savā laikā tajā ir spēlējuši ievērojamu lomu, bet kuri neizdara nekādus secinājumus un kuriem nav nekādu novērojumu šī vārda patiesajā nozīmē. Viņiem ir daudz sīku, kuriozu un izklaidējošu ziņu par cilvēkiem un lietām. Tā kā viņi ir dzīvojuši neskaidru un nenoteiktu reliģisko vai politisko principu ietekmē, viņi runā par visu un visiem tikai kā par daudzām dažādām parādībām, kas ir pilnīgas pašas par sevi un neved ne pie kā. Viņi tās neapspriež, viņi nemāca patiesību un neko neiemāca klausītājam – viņi tikai runā. Neviens neteiktu, ka šie cilvēki, lai arī labi informēti, būtu sasnieguši augstu intelekta kultūru vai filozofiju.

Tādējādi, ja šis analizēšanas, sakārtošanas un harmonizācijas process nenotiek, prāts nekādu paplašināšanos nepiedzīvo un to nevar atzīt par apgaismotu vai visaptverošu, lai cik lielā mērā tas pavairotu savas zināšanas. Piemēram, laba atmiņa, kā jau teicu, cilvēku nepadara par filozofu – tāpat kā vārdnīcu nevar saukt par gramatiku. Ir cilvēki, kas savā prātā glabā milzīgu daudzumu ideju, bet gandrīz nemaz neuztver to patiesās savstarpējās attiecības. Viņi var strādāt kā antikvāristi, annālisti, dabaszinātnieki; viņi var būt zinoši jurisprudencē; viņi var orientēties statistikā; viņi savās darba vietās ir ļoti noderīgi. Es nekādā gadījumā negribu par viņiem runāt necienīgi. Tomēr šādā sniegumā nav nekā tāda, kas aizsargātu no prāta šaurības. Ja viņi nav nekas vairāk par cilvēkiem, kas daudz lasījuši, vai cilvēkiem, kas uzkrājuši informāciju, tad viņiem nepiemīt tas, kas īpašā veidā pelnījis saukties par prāta kultūru un kas atbilst brīvās jeb liberālās izglītības mērķim un ideālam.



[1] Citāts no Džona Miltona poēmas “Zaudētā paradīze” (ceturtā rinda no beigām).

Tulkoja un sagatavoja A. Irbe.

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: