Vācu, precīzāk, prūšu, instinkts bija: vara pieder veselumam. Atsevišķais tam kalpo. Veselums ir suverēns. Ķēniņš ir tikai savas valsts pirmais kalps (Frīdrihs Lielais). Katram ir sava vieta. Tiek pavēlēts un tiek paklausīts. Tāds (jau kopš 18. gadsimta Prūsijas) ir autoritārais sociālisms, kura būtība ir neliberāla un antidemokrātiska, ja to salīdzina ar angļu liberālismu un franču demokrātiju.

Laulībā balstītā ģimene ir ne tikai juridiska, sociāla un ekonomiska vienība. Tā ir mīlestībā un solidaritātē balstīta kopība, kas unikāli piemērota, lai mācītu un nodotu tālāk kultūras, ētikas, sociālās un garīgās vērtības, kuras ir būtiskas tās locekļiem un sabiedrībai. Kad ģimene uzplaukst, uzplaukst arī apkārtējā sabiedrība.

Tās mātīšu un tēviņu grupas, kurām nebija iespējas piedalīties kolonijas sabiedriskajā dzīvē, Kalhūns nosauca par “skaistajiem”. Atstumtības rezultātā “skaistie” nemēģināja cīnīties par teritoriju, necentās atrast sev pārinieku mazuļu radīšanai, bet nodarbojās tikai ar ēšanu, dzeršanu un sevis kopšanu; attiecīgi viņiem nebija nekādu rētu un viņu kažoki bija spoži un tīri.