Bēru runa

Sengrieķu vēsturnieks Tūkidids savā Peloponēsiešu kara vēsturē iekļāva pirmajā kara gadā (431. p.m.ē.) kritušo apbērēšanas aprakstu un atēniešu stratēga, augstākās valsts amatpersonas Perikla, Ksantipa dēla, bēru runu. Šīs bēru runas uzbūve (uzmanīgs, pat pazemīgs ievads; pilsētvalsts vēstures un dibinātāju godināšana; valsts iekārtas, kopienas dzīvesveida un tikumu slavināšana; īsa pieskaršanās attiecībām ar kaimiņu zemēm un savējo militārā pārākuma uzsvēršana; atgriešanās pie pilsoņu tikuma, skaistā dzīvesveida un dvēseles cēluma; kaujā kritušo drosmes un nesavtības cildinājums; runas kulminācija, pašu augstāko principu formulējums; mierinājuma vārdi kritušo piederīgajiem) bieži atdarināta un kopēta ne tikai vēlākos, romiešu laikos, bet līdz pat 20. gadsimtam, tas ir, līdz laikam, kad šis teksts, kā daļa no Rietumu oratoru mākslas kanona, bija humanitāro augstskolu programmās. Periklam piedēvētā runa, tajā izteiktie apgalvojumi, Atēnu vīzija un raksturojums nereti lasīts kā senās tautvaldības sabiedrības precīzs spogulis un pašraksturojums. Taču, tā kā tā ir oficiāla bēru runa un priekšā bija vēl daudzi kara gadi (šajā dramatiskajā sadursmē ar Spartu Atēnas karu zaudēja 403. gadā p.m.ē.), Perikls gudri izvēlējās, ko teikt, ko neteikt; viņš neteica, piemēram, ka pats bija izšķirošā nozīmē vainojams pie kara uzsākšanas. Perikls nomira gadu vai divus vēlāk, kara bēgļu pārpludinātajās Atēnās izceļoties “mērim” (iespējams, tīfa epidēmijai). Platona dialogā Meneksens Sokrats parodē šo bēru runu, piedāvājot citu, daudz kritiskāku skatījumu uz Atēnu vēsturi, turklāt piedēvējot šo runu Aspasijai, Perikla draudzenei un dēla mātei, ievērojamai nepilsonei. Vienlaikus Platona ironija apliecina, ka Perikla runā sniegtais Atēnu valsts kā brīvas, dinamiskas un vitālas sabiedrības, “Helladas skolas”, raksturojums bija trāpīgs.          

Pārpublicējums no: Tūcidids, Peloponēsiešu karš. No grieķu valodas tulkojis Fricis Garais. Ar Kultūras fonda pabalstu izdevis pārcēlējs, Rīga, 1930, I daļa, 118.–129. lpp. (II grāmata, §§34–46). Saglabāta oriģinālā rakstība un pieturzīmes.  

Tai pašā ziemā atēnieši, sekodami sentēvu paradumam, svinīgi apglabāja no valsts puses pirmos šinī kaŗā kritušos. Tas nu notiek šādā veidā. Trīs dienas iepriekš uzceļ telti un novieto tanī aizgājušo mirstīgās atliekas, pie kam ikviens, kas vēlās, atnes savejam kaut kādu ziedu. Kad pienāk apglabāšanas diena, tad uz ratiem ved cipresu zārkus, pa vienam no katras fīlas (novada), un zārkos atrodās kritušie, pēc ikviena piederības pie attiecīgās fīlas. Vienu atpūtas vietu ved tukšu – bez vēsts pazudušiem, kurus nevarēja atrast un uzlasīt. Izvadīšanā var piedalīties ikviens, kas vēlās, gan pilsonis gan svešinieks, un ari sievietes – radinieces vaimanātājas piedalās apglabāšanā. Tad viņus gulda atklātos kapos, kas atrodas Atēnu visskaistākās priekšpilsētas tuvumā; te aizvien apglabā kaŗa upuŗus, izņemot Maratonas kaujā kritušos, jo pēdejo drosmi par priekšzīmīgu uzskatīdami, atēnieši tos turpat uz cīņas lauka ari apglabāja. Kad nu smiltis ir viņus segušas, tad kāds saprātīgs un ievērojams vīrs, ko pilsēta ievēlējusi, saka viņiem par godu pienācīgu cildināšanas runu, pēc kam visi aiziet. Tādā veidā notiek apglabāšana, un pa visu kaŗa laiku atēnieši sekoja attiecīgos gadījumos šim paradumam. Šoreiz nu bij ievēlēts Periklis Ksantipa dēls, lai ar runu godinātu pirmos kritušos, un kad bija pienācis īstais brīdis, viņš atstāja kapu, uzkāpa uz augstas tribīnes, uzceltas tai nolūkā, lai jo lielāka daļa sapulcēto varētu viņu dzirdēt, un runāja apmēram šādi:

“Vairums agrāku runātāju ir slavējuši likuma devēju, kas pastāvošam paradumam pievienojis šāda veida runu: viņi ir tai pārliecībā, ka ir skaisti, apglabājamiem kaŗa upuŗiem par godu šādu runu sacīt. Es nu gan būtu turējis par pietiekošu, cilvēkiem, kas darbā par krietniem izrādījušies, arī darbā vien parādīt pienācīgu godu, kā jūs to ari tagad redzat zīmējoties uz šīm no valsts puses sarīkotām bērēm. Nebūtu vēlams, ka ticība daudzu drosmei tiek no viena vienīga cilvēka labas vai ari vājākas runas atkarīga darīta; nav jau ari viegli atrast īsto toni, ar ko, lai gan ar grūtībām, var radīt ciešu pārliecību par patiesību. Jo cīņu dalībnieks, kas turklāt ir labvēlīgs, viegli var nākt uz domām, ka runa nesniedz visu to, ko viņš vēlās un ko zin, bet nezinātājs – ka viņa dažā vietā pārspīlē; tā viņš domā aiz skaudības, ja dzird kaut ko, kas pārsniedz viņa paša spēkus. Jo cildinošas runas par citiem cilvēki cieš tikai tiktāl, cik katrs klausītājs tur ari sevi par spējīgu darīt kaut ko no tā, ko ir dzirdējis; visu ārkārtīgo turpretī viņi jau apskauž un ari vairs netic. Bet tā kā mūsu tēvu tēvi ir šādu runu par labu atzinuši, tad ari man jāseko likumam un jāmēģina pēc iespējas saskaņot mana runa ar jūsu vēlēšanos un uzskatiem.

Es nu sākšu vispirms ar mūsu senčiem, jo mūsu pienākums un ari gods prasa – šinī brīdī viņus godam pieminēt. Šo zemi pastāvīgi, no paaudzes uz paaudzi, paši apdzīvodami, viņi ir to ar savu drosmi līdz šim laikam brīvu un neatkarīgu uzturējuši un kā tādu saviem pēcnācējiem atstājuši. Kā viņi tā vēl vairāk mūsu tēvi ir uzslavas cienīgi, jo pēdejie ir savu mantojumu grūtās gaitās pavairojuši un tagadejo lielo valsti mums, šā laika cilvēkiem, atstājuši. Mēs paši, kas tagad atrodamies vislabākos gados, esam to galvenos punktos vēl vairāk nostiprinājuši, bet pilsētu esam katrā ziņā ar visu vajadzīgo apgādājuši un kā kaŗa tā miera laikam nodrošinājuši. Es nu nekavēšos pie pazīstamām lietām un nerunāšu par viņu un mūsu kaŗa darbiem, ar ko valsts atsevišķās daļas tika iegūtas, nei par drosmi, ar kādu mēs vai ari mūsu tēvi esam pret naidīgo barbaru vai hellēņu uzbrukumiem aizstāvējušies; es aprādīšu turpretī – vispirms, ar kādiem paradumiem mēs esam pie visa tā tikuši un ar kādu dzīves iekārtu un kādiem principiem mūsu valsts ir liela tapusi, pēc kam pāriešu uz šeit apglabāto cildināšanu. Es esmu tai pārliecībā, ka tagadejos apstākļos pienākās par to runāt un visai sapulcei, kā pilsoņiem, tā svešiniekiem, būs derīgi to dzirdēt.

Savā atklātā dzīvē mēs necenšamies ieviest svešu valstu likumus, drīzāk esam paši citiem par paraugu nekā ņemam citus par priekšzīmi. Un tā kā valsts vara pieder nevis nelielam skaitam cilvēku, bet tautas vairākumam, tad mūsu valsts iekārtu sauc par demokrātiju (tautas valdību), jo personiskās lietās visi ir likuma priekšā līdzīgi, bet valsts vadībā priekšroka tiek dota ikvienam pēc viņa nopelniem, ņemot vērā viņa spējas kaut kādā nozarē – nelūkojoties tikdaudz uz viņa piederību pie kādas šķiras, cik uz teicamām īpašībām; tāpat, zīmējoties uz nabadzību, nevienam viņa zemā kārta nav par kavēkli, ja tik vien viņš valstij var kaut kādā ziņā derīgs būt. Brīvības gars valda mūsu atklātā dzīvē, un ari privātā satiksmē mēs esam brīvi no savstarpīgām aizdomām; mēs nei dusmām ļaujam vaļu, ja cits dara kaut ko pēc savas patikas, nei ar ģīmja vaibstiem izsakam citādi gan nekaitīgus, tomēr sāpīgus pārmetumus. Privātā satiksmē cits citu neapgrūtinot, mēs ari valsts dzīvē nenoziedzamies, pateicoties galvenokārt tikumiskai bijībai: mēs paklausām pastāvošai valdībai un likumiem, pirmā kārtā tiem, kas izdoti apspiesto apsardzībai, tāpat nerakstītiem likumiem, kuŗus pārkāpt ikviens uzskata par kaunu.

Ari par atpūtu pēc darba gaitām mēs esam sava gara labā lielā mērā gādājuši, jo augu gadu rīkojam sacensības un svinam upuŗa svētkus; tāpat ari savu privāto dzīvi esam skaisti iekārtojuši, tā kā tā ikdienas sagādā mums baudu un aizdzen drūmas domas. Pateicoties pilsētas lielumam, no visām zemēm mums ieved itin visu, un ārzemju ražojumus mēs baudam tikpat labi kā savas pašu zemes produktus.

Tāpat kaŗa mākslas ziņā mēs atšķiŗamies no saviem pretiniekiem, proti šādos punktos. Mūsu pilsēta ir visiem pieejama un nekad nav noticis, ka svešiniekus izraidot mēs būtu kādam ņēmuši iespēju mācīties vai skatīties lietas, ko mūsu ienaidnieki, tās netraucēti redzēdami, varēja sev par labu izlietot, jo mēs paļaujamies ne tikdaudz uz mākslīgām ierīcēm un viltus plāniem, cik uz savu pašu uzņēmību un drosmi. Savā audzināšanā mūsu pretinieki cenšās jau no paša jaunības ar grūtu vingrināšanos iegūt vīrišķību, mēs turpretī dzīvojam daudz vieglāki un tomēr droši dodamies riskantās cīņās pret līdzīgi spēcīgiem ienaidniekiem. Pierādījums sacītam ir šāds. Kamēr lacedaimoņi uzsāk kaŗagājienu uz mūsu zemi ne ar atsevišķiem, bet ar visiem saviem sabiedrotiem, mēs vieni paši ieejam citu zemē, un lai gan svešumā, tomēr bez grūtībām parasti uzvaram pretiniekus, kas aizstāv savu mantu un īpašumus. Pie tam vēl neviens ienaidnieks nav visus mūsu spēkus vienkop sev pretī redzējis, tādēļ ka mēs reizē uzturam ari floti un no cietzemes izsūtam savus kaŗavīrus uz daudz pasākumiem; bet ja nu mūsu ienaidniekiem iznāk kaut kur sadursme ar kādu mūsu nodaļu, tad uzvaras gadījumā viņi dižojās, ka esot mūs visus sakāvuši, bet kad piedzīvo neveiksmi, tad saka, ka mēs visi esot viņus pārspējuši. Ja nu mēs ari ejam cīņā drīzāk ar vieglu sirdi nekā ar grūtībām apmācīti, drīzāk ar iedzimtu nekā priekšā rakstītu drošsirdību, tad tomēr mums ceļās tas labums, ka sagaidamo pārbaudījumu dēļ mēs priekšlaik nezaudējam paļāvību un uzsāktā cīņā izrādamies par tikpat drošsirdīgiem kā tie, kas visu savu mūžu nopūlās. Bet ne tikai šinī ziņā, ari vēl citādi mūsu pilsēta ir apbrīnošanas cienīga.

Mēs mīlam vienkārši skaistumu un māksla nedara mūsu raksturus vājus. Bagātība mums ir drīzāk līdzeklis darbam nekā lielības priekšmets, un atzīties nabadzībā nav kauns; daudz lielāks kauns ir – to ar darbu nenovērst. Vieni no mums rūpējas gan par savu privāto gan par valsts dzīvi, citi atkal, kas nodarbojas ar zemkopību un rūpniecību, labi saprot ari valsts jautājumus, jo vienīgi mēs uzskatam cilvēku, kas par tiem nemaz neinteresējas, nevis par bezpartejīgu, bet par nederīgu, un paši mēs daram patiesi pareizi, apspriezdamies par valsts lietām vai ari izstrādādami projektus, jo nedomājam, ka apspriešanās ir darbiem kaitīga, bet drīzāk kaitīgi ir – stāties pie darba bez iepriekšejas apspriedes un atziņas. Tiešām, lielā mērā mums piemīt ari tā īpašība, ka mēs nevien rādam vislielāko drosmi, bet ari pamatīgi apsveŗam savus nodomus, kamēr pie citiem drosmi modina nezināšana, bet skaidra atziņa bailes. Ar pilnu tiesību vislielāko gaŗa stiprumu var nu pierakstīt tiem, kas gan skaidri redz kā priekus tā bēdas un tomēr tamdēļ nebēg no briesmām.  

Arī dvēseles cēluma ziņā mēs esam pretstats citiem, jo draugus iegūstam nevis labdarību saņemdami, bet rādīdami. Kas labdarību parādījis, tas ir pastāvīgāks tai ziņā, ka ar labvēlīgu izturēšanos pret to, kam viņš to rādījis, cenšās uzturēt dzīvu viņam pienācīgo pateicību, kamēr parādnieks ir jau vienaldzīgāks, apzinādamies, ka labdarība viņam jāparāda ne aiz paša labvēlības, bet kā parāda samaksa. Mēs esam vienīgie, kas ne tikdaudz savu labumu aprēķinot, cik aiz uzticības, brīviem cilvēkiem piemītošas, – bez bailēm sniedzam citiem palīdzīgu roku.

Ar vienu vārdu es saku, ka nevien visa mūsu pilsēta ir Helladas skola, bet ari katrs atsevišķs cilvēks – man domāt – var pie mums par pilnīgu personību izveidoties, ar vislielāko daudzpusību, piemīlību un izveicību. Un ka viss tas nav acumirklīga dižošanās, bet ir patiesa īstenība, to pierāda mūsu pilsētas varenums, ko mēs ar minētām rakstura īpašībām esam sasnieguši. Jo viņa ir vienīgā starp tagadnes pilsētām, kas nedzirdēti spēcīga būdama iet pārbaudījumiem pretī, un vienīgi viņa nedod ienaidniekam iemeslu sirdīties, ka viņu pārspētu mazvērtīgi pretinieki; tāpat pavalstniekiem nav iemesla ar nicināšanu domāt, ka atrastos zem necienīgas valdības. Šī varas iegūšana, saistīta ar lielām piemiņas zīmēm un neapšaubāmi apliecināta, sagādās mums tagad un nākotnē apbrīnošanu, un mūsu sumināšanai nebūt nav nei Homērs vajadzīgs nei cits kāds dzejnieks, kas ar savām dziesmām gan var uz vienu mirkli prieku sagādāt, kamēr patiesība smej par faktu nepareizu apgaismojumu, – nē, visu jūŗu un zemi mēs esam ar savu uzņēmīgo drosmi sev pieejamu padarījuši un visur neiznīcīgas piemiņas zīmes saviem sekmīgiem darbiem cēluši. Negribēdami šādu pilsētu zaudēt, ir nu drošsirdīgi cīnījušies un nāvē gājuši šeit kapā guldītie, un ari no dzīvajiem – man šķiet – ikviens labprāt uzņemsies viņas labā pūles un grūtības.

Tālab es ari esmu ilgāku laiku par mūsu pilsētu runājis, gribēdams rādīt, ka mēs cīnamies par augstākām mantām nekā tie, kam nekā tamlīdzīga nav; reizē ar to es vēlējos ari ar gaišiem pierādījumiem apliecināt, ka tie, par kuŗiem es tagad runāju, ir tiešām uzslavas cienīgi. Galvenos punktos es esmu viņus jau suminājis, jo ko es cildinošu par mūsu pilsētu teicu, tad šo rotu ir tai viņi un viņiem līdzīgi ar savām teicamām īpašībām sagādājuši, un starp hellēņiem gan nebūs daudz tādu, pie kuriem viņu slava saskanētu ar darbiem tāpat, kā pie šiem. Man nu šķiet, šīs viņu tagadejās beigas atklāj mums viņu vīrišķību – kā viņas pirmais norādījums un pēdējais apliecinājums. Taisnība prasa, ka ari pie tiem, kas citādā ziņā nav tik teicami bijuši, mēs vairāk par visu citu ievērojam viņu drošsirdību, pierādītu cīņās par tēviju, jo ļaunu ar labu deldēdami viņi ir vispārībai (valstij) lielāku labumu nesuši, nekā ar savām atsevišķām kļūdām ļaunumu. Neviens no viņiem nav savas bagātības dēļ gļēvs izrādījies, nepadodamies vilināšanai, ka varēs to ari turpmāk baudīt; neviens nav ari aiz cerības, ka nabadzībai izbēgdams tiks vēl pie bagātības, no briesmām vairījies; vairāk par visu citu viņi ir kārojuši pārmācīt ienaidniekus un ar to saistītās briesmas par visskaistākām uzskatījuši – tālab viņi ir gribējuši kopā ar tām gan ienaidniekus sodīt, gan pēc minētiem labumiem censties, cerībai novēlēdami uzvaras nezinamību, bet īstenībā, zīmējoties uz to, ko jau acu priekšā redz, gribēdami paļauties vienīgi uz savu pašu spēku. Pie tam pa pašas cīņas laiku viņi ir drīzāk domājuši par aizstāvēšanos un ciešanu, nekā par atkāpšanos un glābiņu, un tā viņi ir neslavai izbēguši, savu dzīvību darbam ziedojuši un īsā likteņa brīdī drīzāk ar visskaistāko cerību nekā ar bailēm no šejienes aizgājuši.

Tā nu šie ir par tik krietniem izrādījušies, kā to viņu pienākums pret pilsētu prasīja; bet kas attiecas uz dzīvajiem, tad tie lai izlūdzas no dieviem, ka viņu dzīvības būtu vairāk aizsargātas, tomēr lai nepielaiž, ka viņu cīņas gars būtu mazāk mošs. Neaplūkosiem vienīgi runās aizstāvēšanās lielos labumus, kuŗus varētu jums plaši attēlot, lai gan jūs paši zinat tos ne mazāk labi, – vērosim drīzāk īstenībā katru dien pilsētas varenību un sāksim to mīlēt, un ja viņa šķitīs jums liela, tad apdomāsim, ka visu to ir ieguvuši drošsirdīgi cilvēki, kas zinājuši savu pienākumu un darbos pierādījuši savu goda prātu, un ja viņiem kāds pasākums ari nav izdevies, tad tomēr viņi nav gribējuši pilsētai savu labvēlību liegt, bet ir tai visskaistāko mīlestības ziedu nesuši. Vispārībai savas dzīvības ziedodami, viņi ir nevīstošu slavu mantojuši un visskaistāko atdusas vietu, ne tikdaudz, kur viņi tagad gul, cik tur, kur viņu slava ikkatrā izdevīgā gadījumā, vai nu runa vai darbs būtu tam par iemeslu, allaž tiek pieminēta un mūžam uzglabāta. Jo teicamiem cilvēkiem katra zeme ir kapa vieta, un par viņiem liecina nevien pieminekļu uzraksti dzimtenē, bet ari svešā zemē dzīvo ikviena cilvēka krūtīs nerakstīta piemiņa, ne tikdaudz viņa darbam cik viņu garam. Tad nu cenšaties viņiem līdzīgi būt, meklējiet īsto laimi brīvībā, bet brīvību savu pašu drošsirdībā, un neuzskatiet no ienaidniekiem draudošās briesmas par nieka lietu. Nelaimīgiem, kas neko labu vairs nevar cerēt, ir mazāk iemesla likt savu dzīvību uz spēli, nekā tiem, kas savā dzīvē var vēl nepatīkamu pārmaiņu sagaidīt un pie kuŗiem starpība ir ārkārtīgi liela, ja kāda nelaime viņus piemeklē. Glēvības izsaukta pazemošana ir pašapzinīgam cilvēkam sāpīgāka nekā nejūtama nāve, vienota ar gara stiprumu un uzvaras cerību.

Tālab ari jūs, viņu vecākus, kas šeit esat klāt, es tagad gribu ne tikdaudz nožēlot, cik iepriecināt. Kas savā mūžā pieredzējuši dažādas likteņa maiņas, tie zin, ka laime pastāv iekš tam, iegūt visskaistākās beigas (kā tagad šie te, kamēr jūs iegūstat visskaistākās bēdas), – ka laimīgi ir tie, kam ir piešķirts savas dzīves laimē atrast ari savas beigas. Es nu gan zinu, ka ir grūti jūs par to pārliecināt, jo par viņiem jums bieži atgādinās citu laime, par kādu jūs paši reiz priecājāties; bēdas jau nu ari nepastāv tādu labumu zaudēšanā, kuŗus neesam baudījuši, bet gan pierasta labuma atņemšanā. Tomēr cerība uz citiem bērniem lai stiprina to prātus, kas vēl ir attiecīgā vecumā, jo klātpienākušie liks nevien pašu namā aizmirst sāpes par aizgājējiem, bet atnesīs ari pilsētai divkārtīgu labumu, tādēļ ka nemazināsies viņas iedzīvotāju skaits un pieņemsies viņas drošība. Jo kam par bērnu likteni nav jābaidās, kā citiem, tie nespēj ari kopīgās apspriedēs kaut kādu pienācīgu vai lietderīgu padomu dot. Bet visi tie, kam labākie gadi jau pāri, ņemiet vērā, ka dzīves lielākā daļa, laimē pavadīta, bija jūsu mantojums, un ka atlikušais sprīdis nebūs vairs gaŗš, pie kam par iepriecinājumu lai noder jums šeit kapā guldīto slava. Jo vienīgi gods nenovīst, un dzīves nespēja gados prieku sagādā ne tikdaudz ieguvumi, kā daži saka, bet cieņa un gods.

Jums, te klāt esošiem aizgājēju dēliem vai brāļiem, kā es redzu, stāv grūta sacensība priekšā; jo kā vairs nav starp dzīvajiem, to ikviens slavē, bet jums pat ar drosmes pārpilnību būs grūti sasniegt to, ka jūs atzīst par līdzīgiem, – jūs vienmēr noturēs par mazliet vājākiem. Skaudība pret sāncenšiem valda starp dzīvajiem: bet kas nevienam vairs ceļā nestāv un netraucē ar savu sacensību, tam parāda labvēlību un godu. – Ja nu man ari sieviešu teicamās īpašības vēl jāpiemin – to sieviešu, kas tagad būs atraitņu kārtā, tad īsā iepriecinājumā viss būs sacīts. Liela būs jūsu slava, ja jūs attaisnosiet savu iedzimto spēju (panest ciešanas) un ja vīriešu starpā par ikvienu no jums būs vismazāk runas, vai nu uzslavas vai nopelšanas ziņā.

Tā nu ari es esmu, sekodams likumam, runā aprādījis, ko turēju par vajadzīgu; bet kas attiecas uz darbiem, tad no vienas puses – apglabātie ir jau godināti, bet no otras – viņu bērnu audzināšanu no šī brīža līdz jaunības laikam uzņemsies valsts uz sava rēķina, tā pasniegdama nevien kritušajiem, bet ari viņu piederīgiem lietderīgu vainagu par cīņām un pūlēm. Jo kur par drošsirdību izsola visaugstākās godalgas, tur pilsoņu starpā radīsies ari viskrietnākie vīri. Tagad nu ikviens lai apraud to, ko pienākās, un tad ejiet mājā.”



Print Friendly, PDF & Email
close

Vēlos saņemt apkopojumus uz norādīto adresi: