Cik tālu parlaments ļaus tiesai darboties tā ekskluzīvajā teritorijā un pieļaus, ka tiesa pieņem pēc būtības politiskus lēmumus? Tiesu vara ir labāk intelektuāli organizēta, hierarhiska un spēcīgāka par kārtējo parlamenta sasaukumu. Ja tiesā juristi strādā gadu desmitiem, slīpēdami savas prasmes, tad ar Saeimu ir citādi. Visu nosaka attiecīgās Saeimas tā brīža politiskais “salikums”, sabiedriskā aktualitāte un programmatiskie uzstādījumi (ja tādi vispār ir!). Savukārt tiesu tās intelektuālais pārākums un šis cikliskais “haoss” mudina “iekāpt likumdevēja kurpēs”. Spiediens kardināli mainīt izpratni par ģimeni ir šādas aktivitātes piemērs.

Lācis jautā, cik patiesa ir modernistu tēze, ka tautība ir salīdzinoši nesens konstrukts, kam Priedīte-Kleinhofa pretstata etnosimbolismu, ilgā laika teoriju un atziņu, ka sabiedrības elite var darboties tikai tautas kultūras kontekstā, kas neļauj pārcirst nācijas vēsturisko nabassaiti ar etnosu.

Satversmes preambulā ir viennozīmīgi skaidri uzrakstīts, ka valsts pastāvēšanas primārais mērķis ir latviešu valodas un kultūras pastāvēšana. Tātad tā ietver prasību, lai Latvijā dzīvojošs, integrēts krievs vai citas tautības cilvēks atzītu, kas ir Latvijas pastāvēšanas virsuzdevums. Tā nav īpaši liela prasība. Tieši tāda pati prasība būtu pret ikvienu cilvēku, kas ierastos un apmestos uz dzīvi, piemēram, Krievijā.

Tālab es ari esmu ilgāku laiku par mūsu pilsētu runājis, gribēdams rādīt, ka mēs cīnamies par augstākām mantām nekā tie, kam nekā tamlīdzīga nav; reizē ar to es vēlējos ari ar gaišiem pierādījumiem apliecināt, ka tie, par kuŗiem es tagad runāju, ir tiešām uzslavas cienīgi.

Agnese Irbe un Krišjānis Lācis sarunājas ar valststiesību ekspertu prof. Dr.iur. Ringoldu Balodi par Satversmes 99. pantu, kurā pasludināta reliģijas brīvība un valsts un baznīcas šķirtība. Balodis stāsta par šī panta pieņemšanas vēsturi atjaunotajā Latvijā, tā nepieņemšanu Satversmes sapulces laikos, šī panta anahronisko raksturu, atšķirībām starp to, kas rakstīts likumā, un kā notiek praksē, kā arī norāda uz baznīcu krišanu valsts struktūru slazdā.

Tā kā valdošais pasaules uzskats Rietumu pasaulē bija balstīts kristietībā, pirms sekulāras ideoloģijas rašanās progresīvisms izpaudās kristietībai ārēji līdzīgās formās. Tas atzina Dievu, izmantoja kristīgus simbolus un retoriku, bet pēc savas būtības nesa sevī topošās sekulārisma ideoloģijas aizmetņus un bija kristietībai un dabīgā likuma atziņām naidīgs.

Modernā, pēc Otrā pasaules kara ieviestā cilvēktiesību koncepcija balstās uz ļoti vājiem vai pat aplamiem juridiskiem un filozofiskiem pamatiem. Un tās piemērošana noved pie katastrofiskām sekām: tiesiskās nedrošības, tiesību sistēmas ideoloģizācijas, valsts diktāta pastiprināšanās uz cilvēku personiskās brīvības rēķina, sabiedrības polarizācijas un atomizācijas.

Raivis Bičevskis, Agnese Irbe un Krišjānis Lācis sarunājas par Krievijas iebrukuma Ukrainā saasinātajiem jautājumiem, kurus parasti aizsedz miera laiku “optiskā ilūzija”. Bičevskis stāsta par Ernstu Jingeru un Krieviju kā modernitātes eksperimentu, Agnese skaidro kristīgo taisnīga kara teoriju un amerikāņu neoreālisma ģeopolitiķu skarbumu, bet Krišjānis pievēršas Putina atbalstītājiem Eiropā un krievu dziļā garīguma mītam.

Daži saka, ka vājināta reliģiozitāte ir vēlama sociālā parādība – tauta kļūstot iecietīgāka un atvērtāka. Taču, ja atceramies amerikāņu “autohtono” filozofijas tradīciju, proti, pragmatismu, kas kāda apgalvojumu patiesumu izvērtē, uzdodot jautājumu “Vai tas strādā?” – tad pragmatiķim uzreiz būtu jāsecina, ka lielais fentanila nāvju skaits un jaunatnes bezcerības līmenis skaidri parāda, ka kaut kas valdošajās patiesībās īsti nestrādā.

Koldvels apgalvo, ka ASV jebkura it kā diskriminēta mazākuma grupa šīs paralēlās konstitūcijas dēļ automātiski tiek skatīta caur rasisma un cīņas pret rasismu prizmu, ko, protams, pavada ne tikai Mārtina Lutera Kinga gars un ideāli, bet arī Pilsoņu karam līdzi nākošais emocionālais uzslāņojums. Attiecīgi, “prāvošanās” viendzimuma laulību legalizācijas sakarā it kā no jauna izspēlē cīņu pret ASV sākotnējo, “iedzimto” grēku – rasismu, gejiem un lezbietēm ieņemot to lomu, ko savulaik jau izspēlēja melnādainie.

Tā kā Zemmūram vēl pirms burtiski pāris dienām nebija savas tīmekļa lapas un viņam šobrīd ir grūtības sevi adekvāti prezentēt lielajos valsts un privātajos medijos, viņa pirmsvēlēšanu aģitācija notiek vietnē Youtube.

Šajā diskusijā saduras divi pretēji skatījumi uz cilvēku, sabiedrību un attiecīgi arī uz valsti un tās mērķiem. Ja šo nostāju pamatā esošos pieņēmumus destilētu un skaidri formulētu, varētu iegūt diezgan precīzu mūsdienu “konservatīvo” un “liberāļu” pasaules uzskata aprakstu.