Džons Grešams Meičens (John Gresham Machen, 1881–1937) bija ietekmīgs amerikāņu teologs un profesors, slavens ar savu stingro ortodoktiskās kristietības aizstāvību laikā, kad 20. gadsimta sākumā pieauga teoloģiskais liberālisms. Meičens dzimis Baltimorā, Merilendas pavalstī, ieguvis izglītību prestižās mācību iestādēs, tostarp Džona Hopkinsa Universitātē, Prinstonas teoloģiskajā seminārā un Marburgas Universitātē Vācijā. Akadēmiskā stingrība un intelektuālais dziļums padarīja viņu par vadošo personību Presbiteriāņu baznīcā un Amerikas evaņģelikāļu aprindās, laikā, kad teoloģiskais fundamentālisms amerikāņu izpratnē vēl tikai tapa. Meičens vislabāk pazīstams ar savu grāmatu Kristietība un liberālisms (1923), kurā viņš krasi nošķīra vēsturisko kristietību no teoloģiskā liberālisma, kas tobrīd vācu modernās akadēmiskās teoloģijas iespaidā jūtami pārņēma dažādu protestantu denomināciju mācību iestādes ASV. Savā zināmākajā grāmatā Meičens apgalvo, ka liberālisms ir nevis kristietības paveids, bet gan pašos pamatos atšķirīga reliģija. Viņš uzsvēra, ka kristietība sakņojas vēsturiskos notikumos, īpaši Jēzus Kristus dzīvē, nāvē un augšāmcelšanās faktā, un Svētajos Rakstos. Liberālisms, viņaprāt, reliģiju reducē līdz praktiskam morālismam un svārstīgai subjektīvai pieredzei, kurai trūkst pārdabiskas un pārlaicīgas patiesības pamata.
Meičens arī deva ieguldījumu Vestminsteras Teoloģijas semināra dibināšanā 1929. gadā – tā vēl šodien ir iestāde, kas aizstāv tradicionālo reformātu teoloģiju. Pēc aiziešanas no teoloģiskajā liberālismā slīdošās ASV Presbiteriāņu Baznīcas Meičens līdzdarbojās Ortodoksās Presbiteriāņu Baznīcas izveidošanā 1936. gadā.
2023. gadā Amerikas protestanti atzīmēja 100 gadus kopš Kristietības un liberālisma iznākšanas.[1] Pateicoties skaidrajam evaņģēlija izklāstam, teoloģisko kompromisu noraidījumam, dzīvīgam, viegli uztveramajam izteiksmes stilam grāmata joprojām ir aktuāla, it īpaši šobrīd, kad Meičena kritizētie liberālie presbiteriāņi, metodisti un luterāņi jau svētī transpersonu laulības un Dievu pielūdz kā ar daudzskaitļa 3. personas vietniekvārdu uzrunājamu Dievieti, ko 1920. gados neviens nebūtu varējis paredzēt. Pēc iznākšanas Kristietība un liberālisms izpelnījās lielu atzinību arī sekulāro ASV intelektuāļu lokos. Ņujorkietis, politisko un sabiedrisko norišu apskatnieks Valters Lipmans (1889–1974) slavēja grāmatu par tās “asprātību” un “vērīgumu”, nosaucot to par “labāko populāro argumentu” tā laika modernistu un fundamentālistu teoloģiskajos strīdos. Tāpat viens no ievērojamākajiem starpkaru perioda amerikāņu ciniķiem, ateistiem un satīriķiem Baltimoras publicists Henrijs Luijs Menkens (Henry Louis Mencken, 1880–1956) atzinīgi novērtēja Meičena erudīciju, uzsverot viņa vācu akadēmisko pieredzi. Menkens arī pieslējās Meičena kritikai pret tobrīd (un vēl joprojām) izplatīto sociālā evaņģēlija kustību, kas koncentrējās uz sociālajām reformām, tautas morālisku un praktisku apgaismošanu, demokrātijas un progresa tikumu vairošanu, atstājot novārtā tradicionālās ticības doktrīnas.[2]
Piedāvajam 3. nodaļu no Meičena grāmatas, kurā salīdzināta kristiešu un liberāļu attieksme pret Bībeli un tās autoritāti, kas arī Latvijas un Eiropas luterāņu novirzienu starpā ir galvenais strīdus ābols un savstarpējās nesaprašanās cēlonis.[3]
Fragments tulkots no Machen, J. Gresham, Christianity & Liberalism. GLH Publishing. Kindle Edition. 2019. Teksta pirmizdevums 1923. gadā.
Modernais liberālisms, kā iepriekš jau apskatīts, ir pazaudējis no redzesloka divus galvenos kristīgās vēsts priekšnoteikumus – dzīvo Dievu un grēka faktu. Gan liberālā mācība par Dievu, gan liberālā mācība par cilvēku ir diametrāli pretējas kristīgajam skatījumam. Taču atšķirība attiecas ne tikai uz vēsts priekšnoteikumiem, bet arī uz pašu vēsti.
Kristīgā vēsts pie mums ir nonākusi caur Bībeli. Kā mums pienāktos domāt par šo Grāmatu, kurā ietverta vēsts?
Kristiešu skatījumā Bībelē ir aprakstīta Dieva atklāsme cilvēkam, kas nav atrodama nekur citur. Tiesa, Bībelē ir atrodams arī atklāsmes apstiprinājums un brīnišķīgs papildinājums, ko sniedz Dieva radītā pasaule un cilvēka sirdsapziņa. “Debesis vēsta par Dieva godu, viņa roku darbu teic debesjums” (Ps 19:1) – šie vārdi apstiprina Dieva atklāsmi dabā; “jo visi ir grēkojuši un visiem trūkst dievišķās godības” (Rom. 3:23) – šie vārdi apstiprina to, par ko liecina sirdsapziņa. Taču papildus šādiem apstiprinājumiem no citiem avotiem uzzināmajam (cilvēku akluma dēļ arī no citiem avotiem iegūtās atziņu driskas īstenībā tiek iegūtas diezgan miglainā veidā) Bībele satur arī tādas atklāsmes stāstu, kas ir pilnīgi jauns. Šī jaunā atklāsme attiecas uz veidu, kā grēcīgais cilvēks var nonākt sadraudzībā ar dzīvo Dievu.
Saskaņā ar Bībeli, ceļu atvēra Dieva rīcība, kad gandrīz pirms deviņpadsmit gadsimtiem ārpus Jeruzalemes mūriem mūžīgais Dēls tika upurēts par cilvēku grēkiem. Uz šo vienu lielo notikumu raugās visa Vecā Derība, un šajā notikumā visa Jaunā Derība iegūst savu centru un kodolu. Tātad pestīšana saskaņā ar Bībeli nav kaut kas, kas tika atklāts, bet gan kaut kas, kas notika. No tā izriet Bībeles unikālais raksturs. Visas kristietības idejas varētu tikt atklātas kādā citā reliģijā, tomēr šajā citā reliģijā nebūtu kristietības. Jo kristietība nav atkarīga no ideju apkopojuma, bet gan no viena notikuma atstāstījuma. Kristiešu skatījumā bez šī notikuma pasaule grimst tumsā un cilvēce ir pazudusi grēka smaguma dēļ. Nav iespējama pestīšana, atklājot mūžīgo patiesību, jo mūžīgā patiesība grēka dēļ nenes neko citu kā vienīgi izmisumu. Bet dzīve ir ieguvusi jaunu seju caur to svētīgo darbu, ko paveica Dievs, upurējot Savu vienpiedzimušo Dēlu.
Pret šādu Bībeles satura izpratni dažkārt tiek izteikti iebildumi.[4] Vai mums ir jāpaļaujas uz to, kas notika tik sen? Vai pestīšana ir atkarīga no noputējušu rakstu izpētes? Vai skolots Palestīnas vēstures pētnieks ir mūsdienu priesteris, bez kura žēlīgas iejaukšanās neviens nevar skatīt Dievu? Vai tā vietā mēs nevaram iegūt pestīšanu, kas būtu neatkarīga no vēstures, – pestīšanu, kas izrietētu tikai no tā, kas ar mums notiek šeit un tagad?
Šis iebildums nav bez sava svara. Taču tas ignorē vienu no galvenajiem pierādījumiem evaņģēliju liecības patiesumam. Šis pierādījums ir atrodams kristiešu pieredzē. Pestīšana patiešām ir atkarīga no tā, kas notika senos laikos, bet senajam notikumam ir sekas, kas turpinās līdz pat šodienai. Jaunajā Derībā mums ir teikts, ka Jēzus atdeva Sevi kā upuri par to cilvēku grēkiem, kas viņam tic. Tas ir pagātnes notikuma pieraksts. Taču mēs to varam pārbaudīt šodien, un, pārbaudot to, mēs atklājam, ka tas ir patiess. Jaunajā Derībā ir teikts, ka kādā noteiktā, sensenā rītā Jēzus augšāmcēlās no mirušajiem. Arī tas ir pagātnes notikuma pieraksts. Taču mēs atkal varam to pārbaudīt, un pārbaudot mēs atklājam, ka Jēzus patiešām ir dzīvs Glābējs arī šodien.
Taču šajā brīdī tiek pieļauta liktenīga kļūda. Tā ir viena no modernā liberālisma pamatkļūdām. Mēs tikko teicām, ka kristīgā pieredze ir derīga kā evaņģēlija vēsts apstiprinājums. Bet, tā kā tā ir nepieciešama, daudzi cilvēki ir pārsteidzīgi secinājuši, ka nekas cits nav nepieciešams. Ja mēs nesam savā sirdī pašreizējo Kristus pieredzi, vai tad mēs nedrīkstam – tiek jautāts – paturēt šo pieredzi neatkarīgi no tā, ko vēsture stāsta par notikumiem pirmajā Lieldienu rītā? Vai mēs nedrīkstam kļūt pilnīgi neatkarīgi no Bībeles izpētes rezultātiem? Neatkarīgi no tā, kāds Jēzus no Nācaretes patiesībā bija, neatkarīgi no tā, ko vēsture stāsta par Viņa nāves patieso nozīmi vai Viņam piedēvēto augšāmcelšanos, vai mēs tiešām nedrīkstam turpināt piedzīvot Kristus klātbūtni savā dvēselē?
Problēma ir, ka šādi iekšķīgi uzturēta pieredze nav kristīgā pieredze. Tā, iespējams, ir reliģiska pieredze, bet tā noteikti nav kristīga pieredze. Jo kristīgā pieredze ir pilnībā atkarīga no viena notikuma. Kristietis sev saka: “Es esmu domājis, kā kļūt taisnam Dieva priekšā, esmu mēģinājis nonākt pie tāda taisnuma, kas pastāvētu Viņa priekšā; bet, kad es dzirdēju evaņģēlija vēsti, es uzzināju, ka to, ko es vāji centos sasniegt, ir paveicis Kungs Jēzus Kristus, kad Viņš par mani nomira pie krusta un pabeidza Savu izpirkšanas darbu ar augšāmcelšanos godībā. Ja šis darbs vēl nav paveikts, ja man ir vienīgi priekšstats par tā piepildījumu, tad es esmu visnelaimīgākais no visiem cilvēkiem, jo joprojām dzīvoju savos grēkos. Tātad mana kristīgā dzīve ir pilnībā atkarīga no Jaunās Derības liecības.”
Kristīgā pieredze tiek pareizi izmantota, ja tā apstiprina dokumentārās liecības. Taču tā nekad nevar aizstāt dokumentārās liecības. Mēs zinām, ka evaņģēlija stāsts ir patiess, daļēji tāpēc, ka dokumenti, kuros tas parādās, ir agrīni datēti, ka ir pierādījumi par to autorību, iekšējie pierādījumi par to patiesumu un ka tos nav iespējams izskaidrot kā balstītus apmānā vai mītā. Šos pierādījumus žilbinoši apstiprina pašreizējā pieredze, kas dokumentārajām liecībām pievieno to brīnišķīgo tiešumu un pārliecības nepastarpinātību, kas mūs atbrīvo no bailēm. Kristīgā pieredze tiek pareizi izmantota, ja tā palīdz mūs pārliecināt, ka notikumi, par kuriem stāstīts Jaunajā Derībā, patiešām ir notikuši; taču tā nekad nevar ļaut mums būt kristiešiem neatkarīgi no tā, vai šie notikumi ir notikuši. Kristīgā pieredze ir krāšņs zieds, un tā ir jāvērtē kā Dieva dāvana. Taču, nogriežot šo ziedu no tā saknes svētajā Grāmatā, tas drīz vien nokalst un atmirst.
Tādējādi atklāsme, par kuru stāstīts Bībelē, ietver ne tikai mūžīgo patiesību atkārtotu apstiprinājumu – kas pats par sevi ir nepieciešams, jo šīs patiesības ir bijušas apslēptas grēka aklumu radošās ietekmes dēļ, – bet arī atklāsmi, kas skaidro Dieva rīcības nozīmi.
Tātad Bībeles saturs ir unikāls. Taču svarīgs ir arī kāds cits fakts par Bībeli. Bībele var saturēt stāstu par patiesu Dieva atklāsmi, tomēr šajā stāstā var arī būt daudz kļūdu. Tāpēc, pirms nostiprināt pilnu Bībeles autoritāti, kristīgajai mācībai par atklāsmi ir jāpievieno kristīgā mācība par dievišķo iedvesmotību. Šī mācība nozīmē, ka Bībele ir ne tikai stāsts par svarīgām lietām, bet ka šis stāsts pats par sevi ir patiess, jo tā pierakstītāji ir augstākā mērā pasargāti no kļūdīšanās, neskatoties uz to, ka viņu domas un izteiksmes paradumi palika nemainīgi, tā ka rezultātā tapusī Grāmata ir “nekļūdīgs pavadonis ticībā un praksē”.[5]
Šī “plenārās jeb pilnās iedvesmotības” mācība[6] ir kļuvusi par pastāvīgu sagrozījumu priekšmetu. Tās pretinieki par to runā tā, it kā tā ietvertu mehānisku teoriju par Svētā Gara darbību. Tiek apgalvots, ka šī mācība Svēto Garu tēlo kā tādu, kas diktē Bībeli rakstītājiem, kuri patiesībā ir tikai stenogrāfi. Bet šādām karikatūrām, protams, nav nekāda pamata, un ir diezgan pārsteidzoši, ka inteliģentus cilvēkus tik ļoti apstulbina aizspriedumi, ka viņi pat neiedziļinās viegli pieejamajos traktātos, kuros izklāstīta mācība par pilno iedvesmotību. Parasti uzskata, ka tā ir laba prakse, ja cilvēks pats iedziļinās kādā jautājumā, pirms piedalīties vulgārā tā izsmiešanā. Taču saistībā ar Bībeli šādu zinātnisku atturību uzskata par kaut ko nevajadzīgu. Daudz vieglāk ir apmierināties ar dažiem neglaimojošiem apzīmētājiem, piemēram, “mehānisks” vai citiem. Kādēļ iesaistīties nopietnā izpētē, ja visiem labāk patīk izsmiešana? Kāpēc vērsties pret reālu pretinieku, ja ir vieglāk dauzīt salmu vīru?[7]
Patiesībā mācība par pilnu iedvesmotību nenoliedz Bībeles autoru individualitāti; tā neignorē to, ka viņi izmantoja parastus informācijas iegūšanas līdzekļus; tā neparedz intereses trūkumu par vēsturiskajiem apstākļiem, kas bija pamatā Bībeles grāmatu tapšanai. Mācība par dievišķo iedvesmotību vienīgi noliedz kļūdu klātbūtni Bībelē. Tā pieņem, ka Svētais Gars tik labi informēja Bībeles autoru prātus, ka viņi tika atturēti no kļūdīšanās, kas savukārt ir raksturīga visām citām grāmatām. Bībele var saturēt stāstu par īstenu Dieva atklāsmi, un tomēr tā var nesaturēt patiesu stāstu. Taču saskaņā ar iedvesmotības mācību šis stāsts ir patiess stāsts; Bībele ir “nekļūdīgs pavadonis ticībā un praksē”.
Neapšaubāmi, tas ir iespaidīgs apgalvojums, un nav brīnums, ka tam uzbrūk. Taču problēma ir tāda, ka uzbrukums ne vienmēr ir godīgs. Ja liberālais sludinātājs iebilstu mācībai par pilno iedvesmotību, pamatojoties uz to, ka Bībelē ir kļūdas, viņam varētu būt taisnība, bet varētu arī nebūt, un jebkurā gadījumā diskusija tad tiktu nostādīta uz pareizajiem pamatiem. Taču pārāk bieži sludinātājs grib izvairīties no delikātā jautājuma par kļūdām Bībelē – jautājuma, kas varētu aizvainot ticīgos no tautas, – un izvēlas runāt, vēršoties tikai pret “mehāniskām” iedvesmotības teorijām, “diktāta” teoriju, “māņticīgu Bībeles kā talismana izmantošanu” vai tamlīdzīgi. Vienkāršam cilvēkam tas viss izklausās ļoti nekaitīgi. Vai tad liberālais sludinātājs nesaka, ka Bībele ir “dievišķa” – un patiesi, ka tā ir vēl jo dievišķāka, jo ir cilvēciskāka? Vai var būt vēl kas pamācošāks? Bet, protams, šāds ārējais priekšstats ir maldinošs. Kļūdu pilna Bībele noteikti ir dievišķa mūsdienu panteizējošajā “dievišķā” izpratnē, saskaņā ar kuru Dievs ir tikai cits vārds pasaules gaitai ar visām tās nepilnībām un grēkiem. Taču Dievs, kuru pielūdz kristieši, ir patiesības Dievs.
Jāatzīst, ka ir daudzi kristieši, kuri nepieņem mācību par pilno iedvesmotību. Šo mācību noliedz ne tikai liberālie kristietības pretinieki, bet arī daudzi patiesi kristīgi cilvēki. Mūsdienu Baznīcā ir daudz kristīgu cilvēku, kuri kristietības izcelsmē saskata nevis vienkāršu evolūcijas produktu, bet gan īstu Dieva radošā spēka ienākšanu, kuri savu pestīšanu saista nevis ar centieniem dzīvot Kristus dzīvi, bet gan ar Kristus izpirkuma asinīm. Mūsdienu Baznīcā ir daudz cilvēku, kuri tādējādi pieņem Bībeles galveno vēsti un tomēr tic, ka šī vēsts ir nonākusi pie mums tikai caur uzticamu liecinieku autoritāti, kurus viņu literārajā darbā nav atbalstījusi nekāda pārdabiska Dieva Gara vadība. Ir daudzi, kas tic, ka Bībele ir patiesa savā centrālajā jautājumā, stāstot par Kristus izpirkšanas darbu, un tomēr uzskata, ka tajā ir daudz kļūdu. Šie cilvēki nav nekādi liberāļi, viņi ir kristieši; jo viņi ir pieņēmuši par patiesu to vēsti, no kuras kristietība ir atkarīga. Milzīga plaisa viņus šķir no tiem, kuri noraida to pārdabisko Dieva darbību, par kuru kristietība stāv vai krīt.
Tomēr cits jautājums ir, vai šādi uzturēts vidusceļa viedoklis par Bībeli ir loģiski pamatots. Problēma ir tāda, ka pats mūsu Kungs, šķiet, turēja Bībeli ļoti augstā vērtē un šis vērtējums šeit tiek noraidīts. Protams, ir vēl cits jautājums – un šo rindu autors uz to atbildētu ar uzsvērtu noliegumu –, vai panikas celšana par Bībeli, kas izraisa šādu piekāpšanos, vispār ir pamatota faktos. Ja kristietis pilnībā izmanto savas kristīgās priekšrocības, viņš atrod autoritātes avotu visā Bībelē, ko viņš uzskata ne tikai par cilvēka vārdu, bet par paša Dieva vārdu.
Ļoti atšķirīgs ir modernā liberālisma skatījums. Mūsdienu liberālisms noraida ne tikai mācību par pilnu iedvesmotību, bet pat tādu cieņu pret Bībeli, kāda pienāktos jebkurai parasti uzticamai grāmatai. Taču ar ko tiek aizstāts kristīgais skatījums uz Bībeli? Kāds ir liberālais skatījums uz autoritātes avotu reliģijā?[8]
Dažkārt rodas iespaids, ka mūsdienu liberālis Bībeles autoritāti aizstāj ar Kristus autoritāti. Viņš saka, ka nevar pieņemt to, ko uzskata par Vecās Derības perverso morāles mācību vai Pāvila sofistiskos argumentus. Taču viņš sevi uzskata par īstu kristieti, jo, noraidot pārējo Bībeles tekstu, viņš paļaujas vienīgi uz Jēzu.
Šis iespaids tomēr ir pilnīgi maldīgs. Mūsdienu liberālis patiesībā neturas pie Jēzus autoritātes. Pat ja viņš to darītu, viņš tik un tā ievērojami noplicinātu savas zināšanas par Dievu un pestīšanas ceļu. Jēzus vārdi, kurus Viņš teica savas šīszemes kalpošanas laikā, nevarēja ietvert visu, kas mums jāzina par Dievu un pestīšanas ceļu; jo Jēzus izpirkšanas darba nozīmi nevarēja pilnībā izklāstīt, pirms šis darbs bija paveikts. To varēja izklāstīt ar pravietojumu palīdzību, un tiešām Jēzus to izklāstīja jau Savas miesiskās dzīves laikā. Taču pilnīgu skaidrojumu, protams, varēja sniegt tikai pēc tam, kad darbs bija paveikts. Un tāda patiesībā bija dievišķā pieeja. Mēs spītējam ne tikai Dieva Garam, bet arī pašam Jēzum, ja Svētā Gara mācību, kas sniegta caur apustuļiem, uzskatām par autoritātes ziņā zemāku nekā Jēzus mācība.
Īstenībā mūsdienu liberālis nepieturas pat pie Jēzus autoritātes. Katrā ziņā viņš nepieņem Jēzus vārdus tā, kā tie ir pierakstīti evaņģēlijos. Jo starp pierakstītajiem Jēzus vārdiem ir atrodamas tieši tās lietas, kas mūsdienu liberālajai baznīcai ir pašas pretīgākās, un pierakstītajos vārdos Jēzus norāda arī uz pilnīgāku atklāsmi, kas vēlāk tiks dota caur Viņa apustuļiem. Tādēļ ir acīmredzami, ka tie Jēzus vārdi, kurus mūsdienu liberālisms uzskata par autoritatīviem, vispirms kritiskā procesā ir jāizvēlas no pierakstīto vārdu kopuma. Kritiskais process, protams, ir ļoti grūts, un bieži rodas aizdomas, ka kritiķis par patiesiem vēsturiskā Jēzus vārdiem patur tikai tos vārdus, kas atbilst viņa paša jau pieņemtajām idejām. Taču pat pēc tam, kad atsijāšanas process ir pabeigts, liberālais sholārs joprojām nespēj pieņemt par autoritatīviem visus Jēzus izteikumus; viņam galu galā nākas atzīt, ka pat mūsdienu vēsturnieku rekonstruētais “vēsturiskais” Jēzus ir teicis dažas lietas, kas nav patiesas.
Tik daudz parasti arī atzīst. Taču apgalvo, ka, lai gan ne viss, ko Jēzus teica, ir patiesība, Viņa galvenais “dzīves mērķis” joprojām ir jāuzskata par Baznīcas dzīvi regulējošu. Bet kāds tad bija Jēzus dzīves mērķis? Saskaņā ar īsāko un, ja pieņemam mūsdienu kritisko pētniecību, “senāko” no evaņģēlijiem, Cilvēka Dēls nav nācis, lai Viņam kalpotu, bet lai pats kalpotu un atdotu savu dzīvību kā izpirkuma maksu par daudziem (Mk. 10:45). Šeit kā Jēzus “dzīves mērķis” ir norādīta vietnieciskā nāve. Mūsdienu liberālajai Baznīcai šāds apgalvojums, protams, ir jāatmet. Patiesība ir tāda, ka mūsdienu liberālisma atklātais Jēzus dzīves mērķis nav reālā Jēzus dzīves mērķis, bet tikai atspoguļo tos Jēzus mācības elementus – izolētus un nepareizi interpretētus –, kas sakrīt ar mūsdienu programmu. Tātad nevis Jēzus ir īstā autoritāte, bet gan modernais princips, pēc kura ir veikta atlase dokumentētajā Jēzus mācībā. Daži izolēti ētiskie principi no Kalna sprediķa tiek pieņemti nevis tāpēc, ka tie ir Jēzus mācība, bet gan tāpēc, ka tie saskan ar modernajām idejām.
Tātad nav taisnība, ka mūsdienu liberālisma pamatā ir Jēzus autoritāte. Tam nākas noraidīt ļoti daudz ko no tā, kas Jēzus piemērā un mācībā ir izšķiroši būtisks – īpaši Viņa apziņu, ka Viņš ir dievišķais Mesija. Reālā autoritāte liberālismam var būt vienīgi “kristīgā apziņa” vai “kristīgā pieredze”. Bet kā var noteikt kristīgās apziņas atklājumus? Protams, ne ar organizētās Baznīcas vairākuma balsojumu. Šāda metode acīmredzami atceltu jebkādu sirdsapziņas brīvību. Tad vienīgā autoritāte var būt tikai individuālā pieredze; patiesība var būt tikai tā, kas “palīdz” individuālam cilvēkam. Šāda autoritāte acīmredzami nav nekāda autoritāte; jo individuālā pieredze ir bezgalīgi daudzveidīga, un, ja reiz par patiesību uzskata tikai to, kas darbojas kādā konkrētā brīdī, tā pārstāj būt patiesība. Rezultāts ir bezgalīgs skepticisms.
Savukārt kristīgais cilvēks Bībelē atrod pašu Dieva Vārdu. Lai neviens nesaka, ka atkarība no grāmatas ir mirusi vai mākslīga pieeja! 16. gadsimta reformācija tika balstīta uz Bībeles autoritāti, un tomēr tā aizdedzināja pasauli. Atkarība no cilvēka vārda būtu verdziska, bet atkarība no Dieva vārda ir – dzīvība. Pasaule būtu tumša un drūma, ja mēs būtu atstāti pašu ziņā un mums nebūtu svētītā Dieva Vārda. Bībele kristietim nav apgrūtinošs likums, bet gan pati kristīgās brīvības Magna Carta.[9]
Nav brīnums, ka liberālisms pilnībā atšķiras no kristietības, jo pamati ir atšķirīgi. Kristietība balstās Bībelē. Tā balstās Bībelē gan savā domāšanā, gan dzīvē. Turpretī liberālisms balstās grēcīgo cilvēku mainīgajās emocijās.
[1] Grāmatas jubilejai veltītu aplāžu sēriju var noklausīties šeit: https://whitehorseinn.org/resource-library/series-index/christianity-and-liberalism-100-years-later/
[2] Darryl G. Hart, “The Rise and Fall of J. Gresham Machen’s Christianity and Liberalism”, The Southern Baptist Journal of Theology 27.1 (2023): 28-39.
[3] https://ir.lv/2024/03/29/vanags-baznica-ir-atverta-visiem-tacu-ne-visam/
[4] Tālākā teksta sakarā sal. ar J. G. Machen, “History and faith”, Princeton Theological Review, 1915, pp. 13–15.
[5] Atsauce uz Vestminsteras ticības apliecību, kas ir viena no vēsturiskajām reformātu ticības apliecībām. Tā tika sarakstīta 1646. gadā Vestminsteras asamblejā kā daļa no Vestminsteras standartiem, lai kļūtu par Anglikāņu baznīcas ticības apliecību. Skotijas baznīcā tā kļuva un joprojām ir “pakārtotais doktrīnas standarts”. Apliecības tekstam ir bijusi liela ietekme prezbiterāņu (kalvinistu) baznīcām visā pasaulē. Tulk. piez.
[6] Izsmeļošs izklāsts latviešu valodā par luterāņu verbālās iedvesmotības jeb inspirācijas mācību, kas pamatlīnijās atbilst arī tādu konfesionālo kalvinistu kā Grešams Meičens skatījumam, lasāms šeit: https://www.ebaznica.lv/bibeles-inspiretiba-5982/ Tulk. piez.
[7] Nenoliedzami, mūsdienu Baznīcā ir cilvēki, kuri neņem vērā Bībeles citātu kontekstu un ignorē Bībeles autoru cilvēciskās īpašības. Taču ir pilnīgi nepamatoti šo kļūdaino Bībeles izmantošanas veidu vismaz mājienu veidā piedēvēt lielai daļai to, kuri uzskata, ka Svētie Raksti ir dievišķi iedvesmoti.
[8] Par tālāko sal. ar “For Christ or Against Him”, The Presbyterian, January 20, 1921, p. 9.
[9] Magna Carta Libertatum (viduslaiku latīņu valodā “Lielā brīvību harta”), ko mēdz dēvēt par Magna Carta vai dažkārt Magna Charta (“Lielā harta”), ir karaļa harta par tiesībām, par kurām 1215. gada 15. jūnijā Ranīmīdā, netālu no Vindzoras, ar baroniem vienojās Anglijas karalis Džons. Tulk. piez.
Tulkoja un sagatavoja Krišjānis Lācis.