Mērnieku laiki ir 1879. gadā izdots brāļu Reiņa (1839–1920) un Matīsa (1848–1926) Kaudzīšu romāns, kuru uzskata par pirmo latviešu valodā sarakstīto reālisma stilistikā ieturēto darbu. Taisnības labad gan jāmin, ka tajā pašā gadā iznāca arī kurzemnieka Māteru Jura romāns Sadzīves viļņos, kurš mākslinieciskā ziņā gan diemžēl atpaliek no Mērnieku laikiem. Brāļi Kaudzītes tēlo notikumus divos izdomātos Vidzemes pagastos (Slātavā un Čangalienā) tajā laikā, kad tur ierodas mērnieki, lai pārmērītu un sadalītu muižas zemes gabalus. Zemes mērīšana ir vēsturisks notikums, kuru autori meistarīgi izmanto, lai sniegtu panorāmisku, kultūrvēsturiski augstvērtīgu, bet arī satīrisku, bieži kritisku pārskatu par latviešu dzīvi Vidzemes laukos 19. gs. otrajā pusē. Tā kā romāns uzticīgi rāda tādu latviešu zemnieku vidi, kurā kristietība joprojām bija noteicošais pasaules uztveres veids, noturīga tēma stāstā ir pretstati un sadursme starp dažāda veida ticībām jeb dievbijības izpausmēm – autentisku, sirdsšķīstu, dzīvotu, praktisku, reflektīvu ticību iepretī liekuļotai, tēlotai, augstprātīgai, paštaisnai vai naivai, māņticīgai ticībai. Atceroties īstos “mērnieku laikus”, Kaudzītes jau 1873. gadā žurnālā Baltijas Vēstnesis iespieda stāstu “Mūsu lūdzēji”, kurā bija ietverts vēlāk izslavētās Ķenča lūgšanas pirmais variants. Tā kā romāna vietu un varoņu prototipi ir no Kaudzīšu dzimtā Piebalgas novada, zināms, ka romāna Ķenča prototips ir joprojām pastāvošo Kalna Ķencu tā laika saimnieks Pidriķis Branders. Saskaņā ar Matīsa Kaudzītes ieceri, Ķencis stāstā pārstāv “vientiesības pilnu savādniecību”. Ķencis ir bijušais klaušu māju saimnieks, kurš ar kukuļa došanu cer iegūt sev lielāku labumu, par spīti riskiem. Ķencim pietrūkst attapības un tik lielas bagātības, lai attiecīgais plāns izdotos, tādēļ viņš nonāk Slātavas pagasta cietumā. Ķencis vārdos gan turas pie kristīgās ticības, tomēr Dievs viņa uztverē ir personāžs, kuru var piemānīt. Viss Ķenča – trūcīga klaušu zemnieka – mūžs pagājis nabadzībā un dažādās nelaimēs. Ķencis vienlaikus ir liels runasvīrs, labs zirgu kopējs, “atraitnis uz otru lāgu”, strādā krogā, kādreiz arī strādājis rijā un aktīvi darbojas pagasta pušķošanas komitejā. Ķencis dara visu manīgi un šķietami apdomīgi, lai gan īstenībā nejēdzīgi, “viens kā balodis, bailīgs kā bērns”. Latviešu literatūras, simbolu un arhetipu vēsturē Ķencis iegājis ar savu lūgšanu, kas atrodama romāna I daļas 11. nodaļā.

Še Ķencis iedomāja īstā brīdī, ka sirdi varot atvieglināt, ja lūg­šanās metot savas bēdas uz To Kungu, tāpēc sāka taisīties uz šo ļoti neierasto darbu, jo vajadzība spiež ikkatru darbu izmācīties. Viņš no­lika pātagu, atlaida grožu, lai zirgs iet lēnos soļos caur Slātavas bērzu gatvu, nolika cepuri priekšā, saglauda matus, izņēma no mutes tabakas kumosu, nosvieda to zemē un sāka lūgt:

«Ak mīļais Kungs Dievs un Pestītājs! Tu nu redzi manu ceļu un zini, ka es nebraucu vis, dzīda­mies pēc pasaules goda un kārumiem, bet meklēju un lūdzu tik to, lai tu dotu mērnieciņa cienīgam tēvam tādu prātu, ka viņš man piešķirtu dziļās ielejas pļaviņu, zirņu kalna tīrumiņus un tās ataudziņas gar Slamstu un Šmakānu robežām. Gan otrs saimnieks – Tu jau gan viņu zini – saka un rāda mērnieciņa cienīgam tēvam, ka tām ataugām va­jagot krist viņa robežā, jo tās esot, kā sacīt jāsaka, no manas puses taisni aiz viņa mājas; bet Tu vari likt mērnieciņa cienīgam tēvam, lai viņš dod man tās liekā gabalā un otram saimniekam jeb manam pušel­niekam, kura vārds, kā zini, ir Pāvuls, var iedot kaut kur kādu gabalu vietā. Bet jo labāk būtu, ja Tu, Kungs, dotu Pāvulam tādu prātu, kurš dzenas, kā sacīt jāsaka, pēc tām mantām, kuras nāk dvēselei par labu, jo tad viņš būs daudz gudrāks, nekā skriedams, braukdams pēc šās pasaules niekiem un mērnieciņa cienīgu tēvu dažādi pierunādams. Lai viņš domā labāk uz savu pēdējo stundiņu, jo nav vis vairs nekāds, jaunais. Tu redzi, ka es Tevi lūdzu, kā sacīt jāsaka, viņa dēļ, jo man ir žēl un bail, ka melnais, kurš iet apkārt kā rūkdams lauva, nenogriež viņa prātu uz šās pasaules lietām un neierauj viņu, kā sacīt jāsaka, ar nesataisītu sirdi mūžībā. Jo Tu zini, ka Pāvuls ir pliks šai pasaulē ienācis un arī tādu pašu viņu izvedīs kā zuti; ko tad gan viņam līdz tik daudz ar pasauli plēsties? Vai tagad pat jau viņš nevarētu gulēt mierīgs sila malā pavējā un tik baltās, vieglās smiltiņās? Lai, kā sacīt jāsaka, mirst vai kaut kuru brīdi – aizvedīsim uz kapsētu kā brūt­gānu. Bet dzīvot viņš var, ja grib vien, arī bez tiem zemes gabali­ņiem, jo vai gan viņam nepaliek vēl diezgan platības pāri? Un es arī, Kungs, varēšu, kā sacīt jāsaka, ikrītiņu un ikvakariņu Tevi priekš viņa lūgt. Labi būtu arī, ja Tu sajauktu Pāvulam dienu skaitīšanu, tā ka viņš nezinātu, ka šodien jābrauc šurp un, ja iedomātu, tad lai iedo­mātu tik vien labi vēlu uz vakaru. Bet, ja arī viņš, kā sacīt jāsaka, nav atturams un brauc no paša rīta, tad sabaidi Tu viņa prātu, ka ne­drīkst ar savām dāvanām pie mērnieciņa cienīga tēva rādīties; un, ja viņš arī būtu tik negants un mestu savus Jūdasa kumosus viņam rīklē kā Daniels pūķim, tad dod mērnieciņa cienīgam tēvam tik taisnu prātu kā pie tā slātaviešu vecīša, kuru ielicis cietumā un māju atdo­šot pavisam otram pušelniekam. To pašu būtu pelnījuši visi čanga­lieši un, kā sacīt jāsaka, it īpaši vēl mani kaimiņi, kuri arī, kā dzir­dams, gribēs mērnieciņa cienīgu tēvu ar dāvanām mānīt.»

Še viņš drusku atpūtās, apdomājās un tad ņēma atkal no jauna tālāk: «Bet nu vēl viens grūtums guļ uz sirds: dod atrast mērnieciņa cienīgu tēvu labā prātā un lai viņš neatstumtu manas vājās dāvaniņas – šā sivēniņa, kviešu miltu maisiņa un sviesta spainīša, bet lai viņus pieņemtu tikpat žēlīgi, kā pieņēma viņu reizi to naudas grasīti, ko devu arī, kā sacīt jāsaka, gan baiļodamies, bet Tu griezi visas lietas par labu. Tomēr, ja ļaunais gars būtu apsēdis mērnieciņa cienīgu tēvu ar niknumu pret mani kā vecos laikos Zaulu un ja viņš gandrīz, kā sacīt jāsaka, gribētu man vai sist, vai, ak, tad dod, lai viņa kučārs būtu piedzēris tagad jau no paša rīta un ieskrietu vidū, tā ka tie sitieni tiktu viņam. Un, ja arī Tavs prāts būtu, lai mērnieciņa cienīgs tēvs liek mani cietumā, tad dod, ka cietuma atslēga būtu pazudusi un paši valdnieki, viņas meklēdami, sāktu kauties, un es pa to starpu varētu izbēgt. Še nu ir viss tas upurītis, ko mana vājā sirds spēj Tevīm nest, jo grēcinieki, kā sacīt jāsaka, esam visi mūžīgi mūžam. Neniecini manas vājās lūgšaniņas, bet dari daudz vairāk, nekā lūgt spēju! Paklausi, ak, paklausi un esi jel šo reizīti vien žēlīgs!

Tu zini, ka bez vajadzības es tevis nelūdzu, negribēdams tevi kaitināt, jo kurš vēl ir tik maz ar lūgšanām Tev bāzies virsū kā es? To, kā sacīt jāsaka, es Tev tad atminēšu un iedomāšu vai visu mūžu un kalpošu tāpat kā līdz šim: iešu tāpat baznīcā cik vien spēdams un došu savu artaviņu tāpat mīļām mācītājiņu atraitnītēm, kuras Tu, Kungs, lieci iedo­māt visos lielos svētkos, jo mana labā roka nezina, ko tā kreisā dara. Dari, ak, dari, Kungs, visu to žēlīgi!»

Še viņš izvilka kabatas lakatiņu un likās slaukot asaras, kaut gan nevienas nebij, jo pa visu lūgšanas laiku viņš viebās gan stipri uz raudāšanu, bet netika nekā, tāpēc necēla nemaz acu uz augšu, lai Dievs neredz, ka viņas bij sausas, bet slaucījās ar autiņu, lai domā, ka asaras ir birušas. Tā noslaucījies, sacīja: «Ak Tu Dieviņ, lūk, cik vieglāka top sirds caur to lūgšanu un asarām! – Nu-nu! Vai apstā­sies tepat?» viņš, grožus saraudams, zirgam uzsauca, uzlika cepuri un laida caur bērzu gatvu droši Slātavā iekšā, cerēdams uz Dieva palīgu un labu izveikšanos, jo, ja pēc tik sirsnīgas lūgšanas viņš ne­palīdzot, tad nederot nemaz turpmāk vairs Viņu lūgt. Bet šo viņš tik vien domāja pie sevis un nerunāja vis dikti, negribēdams Dievam iepriekš sariebt.